Navigate / search

The Devil’s Detective by Simon Kurt Unsworth

Devils detective

Šī ir no tām retajām grāmatām, kuru nopirku tās nosaukuma dēļ vien. Iegāju savā mīļākajā grāmatnīcā un skatos – vēl neredzēta grāmata ar smuku nosaukumu. Nopirku. Vispār vākam jau ar ne vainas. Parasti, ja runa ir par Elli, tad neiztiek arī bez Asmodeja. Grāmatai pat uz lasīšanu nebija ilgi jāgaida – vien pāris mēneši. Līdz brīdim, kad mani sāka mocīt sirdsapziņa, ka es pērku grāmatas, kuras pēc tam nemaz nelasu.

Esiet sveicināti Ellē. Vietā, kur dēmoni bez ādas patrulē ezeru krastmalas, kur Limbo dvēseļu viļņi nerimtīgi sitas pret Elles sienām, kur nolādēto dvēseles cenšas uzpeldēt virspusē, lai viņas savāktu. Kad Ellē atrod līdz nepazīšanai izkropļotu ķermeni, izmeklēšana tiek uzticēta Tomasam Muļķim. Elles Informācijas cilvēkam, vienam no trijiem Elles detektīviem. Bet kā gan izmeklēt lietu vietā, kurā visi ir vainīgi, kur slepkavības notiek katru dienu?

Lai nu ko, bet šādu brutāli tiešu grāmatu es pirms lasīšanas nebiju gaidījis. Autors par Elli lasītājam nerada nekādas ilūzijas. Piemēram, Tomass Muļķis Elles Informācijas cilvēks. Viņš no savas iepriekšējās dzīves neko neatceras. Viņam nav ne jausmas, ko viņš reiz ir izdarījis, un kādēļ viņam pienākas sods. Vēl jo vairāk, nevienam Ellē nav ne mazākās nojēgas, kā izpirkt savus grēkus un kā nokļūt Debesīs. Debesis, starp citu, laiku pa laikam ir redzamas augstu gaisā. Visus cilvēkus te vada nolemtība un bezcerība. Cilvēks ir leģitīms dēmonu medījums, un tie nudien nekaunas savas tiesības izmantot.

Šajā Ellē nez kādu iemeslu dēļ uguns ezeri ir apdzisuši, moku rati stāv tukši, dēmoni nodarbojas ar sutenerismu, cilvēku seksuālu izmantošanu, nogalināšanu, bet tās ir viņu mājas, un cilvēki te ir iebrucēji. Viņiem nez kādēļ ir uzkrauta cilvēku spīdzināšana un mocīšana. Nav jau tā, ka dēmoniem šis darbs nepatiktu, taču arī viņiem esošā kārtība ir piegriezusies. Vecie stiprie dēmoni ir noslēgušies savā pilsētas daļā un gaida atgriežamies labos laikus. Šajā Elles variantā velni nav nekādi filozofi, viņi barojas no cilvēku sāpēm un bezizejas, viņiem cilvēks ir tikai barība, un ja no tā izdodas iegūt papildus kādu dvēseles atlieku, tad ir ļoti labi.

Tomass parasti slepkavības neizmeklē, jo dienā (lai ko tas arī Elle nenozīmētu) tādas notiek simtiem, viņš uz šīm lietām uzspiež zīmogu “Izmeklēšana netika veikta” un nosūta pieprasījumus atpakaļ Elles birokrātijai. Neviens jau no viņa arī neprasa, lai reāla izmeklēšana tiktu veikta, Ellē ar tādiem sīkumiem neviens nekrāmējas. Taču viss mainās, kad Tomasam izdodas piesaistīt Elles birokrātijas uzmanību, viņš izdara ko vēl nebijušu – nogalina dēmonu! Līdz ar to viņa dzīve izmainās, to vairs nevar saukt par bezjēdzīgu ar nolemtības elementiem. Viņš uzsāk izmeklēšanu, kurā kāds ir nogalinājis cilvēku, ne jau tā pa niekam, bet pa nopietnam tā, ka ir pazudusi arī visa dvēsele, tā, ka pa tīro. Šāds slepkava ir bīstams ne tikai soda izcietējiem, bet arī pašiem dēmoniem. Viņam dzīve parādās mērķis. Tomass arī zināmu iemeslu dēļ ir vienīgais nostrādātais varonis, par viņu lasītājs uzzina tik daudz, cik viņš par sevi zina pats. Viņš ir izrāvies no aizmirstības un atšķiras no pārējās Elles vienādības. Ir piestrādāts arī pie daža laba arhidēmona un eņģeļa, taču tie ir spēles vadītāji nevis dalībnieki. Ievērības cienīgs ir arī cilvēks, kurš ir daļēji augs un daļēji cilvēks, būtne, kas iekļuvusi Elles vistumšākajos nostūros, un viņam patiesi ir pieejama gandrīz visa informācija.

Teksts lielākoties sastāv no aprakstošās daļas, jo šāda pasaule nemaz nav pašsaprotama, un Tomasam nākas daudz ko paskaidrot. Lai arī viņš Ellē ir pavadījis jau ievērojamu laika sprīdi, viņu līdz šim nekas nav interesējis, un tādēļ līdz ar viņu lasītājs var iepazīt dažādus Elles nostūrus, iemītniekus un tradīcijas. Ceļojums nav no patīkamākajiem, un lasītājam ar bagātu fantāziju vēlāk slikti sapņi ir nodrošināti. Bāreņu nams vien ir ko vērts vai slimnīca. Autoram ir sanākusi viena no iespaidītākajām Ellēm, par kuru es esmu lasījis, uguns jūra tāds nieks vien ir.

Taču šīs grāmatas mērķis nudien nav biedēt potenciālos grēciniekus ar pēcnāves dzīvi. Tas ir veids kā ilustrēt, ka dzīve bez nekādām pārmaiņām un stagnāciju, ja vien rit pietiekoši ilgu laiku, rada rutīnu. Un elles menedžeriem, lai arī kas viņi būtu nākas norauties, lai nodrošinātos pret cerības parādīšanos. Jo ar laiku cilvēks atkož sistēmu, un tad visas mocības vairs nav ne kapiķa jēgas. Jo tiek saprasts, kādā veidā iegūt iespēju tikt uz debesīm. Līdz šim izvēlētais risinājums bija vienkāršs un iedarbīgs, taču radīja zināmu spriedzi, tādēļ Elles birokrātija meklē jaunu viedu kā radīt cilvēkiem īstu Elli.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lielākais bonuss ir grāmatas beigas, kad viss kā jau tas detektīvā pienākas atklājas pilnībā. Var droši teikt, ka autoru ir dīdījis pats velns ko tādu uzrakstīt!

%d bloggers like this: