Navigate / search

Pans Satiruss by Richard Edward Wormser, Ričards Vormsers

Pans satiruss

Vēl viena no “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatām, kuru es no bērnu dienām neatminos. Sākot lasīt, šis tas atmiņā atgriezās, bet var nojaust, ka mani viņa īpaši aizrāvusi nebija. Bet nu par pašu grāmatu.

Fantastiska, aktuāla, satīriska, saistoša … Šimpanze Mems, ko amerikāņu kosmosa izpētes centrs no Kanaverala zemesraga ievada orbītā ap Zemi neizpilda lidojuma programmu… Pat vēl vairāk – kosmiskais aparāts kaut kādā veidā pārsniedz gaismas ātrumu, bet, kad nolaižas uz Zemes, Mems sāk runāt cilvēku valodā, jo kā pats apgalvo ir deevolucionējis…

Centrālais grāmatas mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti ir cilvēks, un kādēļ, salīdzinot ar šimpanzēm, cilvēku sabiedrība vismaz kapitālismā ir deģenerējusies. Autors šo grāmatu, manuprāt, ir iecerējis kā sava laikmeta karikatūru. Militāristi ar savu slepenību, dolāra varu, rasismu un birokrātiju. Pans Satiruss ir centrālai grāmatas dzinējspēks, viņš pekšņi ir nokļuvis vienā līmenī ar zemākiem radījumiem un viņu sāk pārņemt cilvēkiem raksturīgās rūpes, kuras no šimpanzes viedokļa ir absolūtas muļķības.

Pat mērkaķim ir skaidrs, ka cilvēki vēl nav gatavi, lai lidotu ātrāk par gaismu, un pat pilnīgs šimpanzes deģenerāts nebūs gatavs dot citai saprātīgai būtnei rokās ieroci, ar kuru tā garantēti iznīcinās gan sevi, gan citus. Tādēļ Misters Satiruss savus noslēpumus cenšas paturēt pie sevis. Viņam neklājas viegli, jo valdība viņā saredz lai ar runājošu, bet tikai šimpanzi. Šīs informācijas iegūšanas centieni tad arī veido galveno grāmatas sižetu.

No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko daudz, te ir vienkāršs humors, kapitālistu dzīves ainiņas, pasaule, kur cilvēks cilvēkam vilks, kurā valda paranoja. Domāju, tas izskaidro grāmatas iznākšanu PSRS, jo ja jau pat kapitālisti tā raksta par savu zemi, tad kur nu vēl labāk. Protams, ka no mūsdienu viedokļa redzam, ka šī kritika nav diez ko dziļa, un ir visnotaļ zemā līmenī. Jo centrālais uzstādījums, ka cilvēkiem būtu daudz prātīgāk sēdēt kokos un grauzt banānus, nav diez ko pārliecinošs. Progresu nav iespējams kontrolēt, un būtu visai naivi cerēt, ka cilvēce kopumā spēs pieturēties pie visnotaļ saprātīgām lietām – pirms kaut ko darīt padomāt vai vajag.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sava laika produkts, kas vietām ir aktuāls arī šodien. Tagad, kad globālā sasilšana ir realitāte, sākas jauns aukstais karš. Kas zina, varbūt pēc pāris gadiem viņa būs pat ļoti aktuāla. Šī ir no tām kuru var mierīgi izlaists, nekas traks nenotiks, ja šo grāmatu neizlasīs, viņa nav nekas izcils pat sociālā aspekta izpētē, tāds mēģinājums uzreiz aptvert visas cilvēka sabiedrības problēmas 200 lapaspusēs un parādīt tās no šimpanzes skatu punkta.

Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Spillover Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Nesen man iekoda ērce, un kamēr gaidīju analīžu rezultātus, lai uzzinātu par encefalīta esamību vai neesamību, nolēmu īsināt laiku ar kādu grāmatu, kas man pavēstītu ko jaunu par infekcijas slimībām. Šo grāmatu kādā vājuma brīdī biju iegādājies, bet tā arī nebija sanācis laiks to izlasīt.

Laiku pa laikam gadās tā, ka cilvēki pēkšņi sāk mirt no līdz šim nepazīstamas slimības. Lielākoties šādi gadījumi var palikt nepamanīti, ja valstī, kurā tas notiek, ir vāja medicīniskā aprūpe. Taču, laiku pa laikam pētniekiem paveicas, un viņi par jauno epidēmiju uzzina laikus. Hendra, Ebola un SARS ir mūsdienu biedi, kas tīri labi aizstāj mēri. AIDS savukārt ir kļuvis par ikdienu un nevienu pat īpaši nesatrauc. Taču no kurienes cilvēki dabū šīs jaunās iepriekš neredzētās slimības? Uz šo jautājumu mums mēģina atbildēt šis grāmata. Kopā ar grāmatas autoru mēs dodamies uz Kongo, lai apskatītu ciematus, kuros sācies Ebolas vīruss, uz Hongkongu, kurā laiku pa laikam uzrodas SARS, uz Austrāliju, kur zirgu fermās plosās Hendra un citur. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar vietu apmeklējumiem, viņš satiekas ar vadošajiem infekcijas slimību speciālistiem un mēģinās saprast, kas ir tie faktori, kas liek vīrusiem un baktērijām izvēlēties cilvēku par savu saimniekorganismu. Un galvenais, kura tad no šīm slimībām būs nākamās pandēmijas cēlonis.

Grāmata ir interesants lasāmais. Cilvēkam ar vāju nervu sistēmu tā var izraisīt arī paniskas bailes no sikspārņiem un pērtiķiem. Lasot var uzzināt, ka, iespējams, nav prāta darbs ēst džungļos atrastas nosprāgušas šimpanzes gaļu. Tā bieži vien sākas Ebola. Nav arī lāgā, blandoties pa Ugandas sikspārņu alām, lūrēt uz augšu ar pavērtu muti, sikspārņu urīns var saturēt interesantus vīrusus. Tāpat nav ieteicams pētīt guano ar tausti. Vēlams arī izvairīties no dažādām vietējām tradīcijām, kas paredz siekalu smērēšanu vienam otram acīs kā Bangladešā.

Lasot grāmatu neviļus radās iespaids, ka pie jaunajām epidēmijām galvenie vaininieki ir sikspārņi. Viņi parādās gandrīz pie katras slimības, vienā vietā viņu apsūkātie mango nonāk zirgos, citur viņu piešmucētā palmu sula – cilvēkos. Vīrusam sikspārnis ir labs rezervuārs, sikspārņi pārvar lielus attālumus, dzīvo kolonijās un ir saskarē ar daudziem citiem dzīvniekiem. Sikspārņu imūnsistēma atšķiras no pārējo zīdītāju imūnsistēmas, bet ne tik ļoti, lai vīruss nespētu adaptēties nonākot jaunā saimniekorganismā. Tomēr sikspārņi nebūt nav pie vainas, jo viņiem nav stratēģiska plāna iznīcināt cilvēci. Cilvēki paši vien ir pie vainas, sākot apdzīvot vietas, kurās nekad nav dzīvojuši un nonākot kontaktā ar citu sugu pārstāvjiem.

Katra jauna vīrusa atklāšana ir kā mazas detektīvstāsts, kur puzles gabaliņi kopā saliekas vairāku gadu desmitu laikā. Te ir vēsturiski fakti, vīrusu mednieki un pacienti. Autors šo atklāšanas procesu spēj pasniegt saistoši un interesanti. Vienīgais izņēmums bija HIV vīruss. Tur viņš nez kādēļ no faktiem novirzījās uz spekulācijām. Kā rezultātā radās lapaspusēm garš ne pārāk interesants stāstījums, par pirmo hipotētisko AIDS slimnieku un viņa grūto ikdienu.

Kādēļ būtu jāveltī grāmata un resursi vīrusiem, ar kuriem saslimšanas varbūtība ir minimāla? Autors to pamato, lai mēs būtu gatavi nākošajam lielajam vīrusam. Tādam, kurš potenciāli var izpļaut lielāko daļu no pasaules iedzīvotājiem. Lai cilvēki jau laikus zinātu visu par šo lielo nākamo epidēmiju, pirms tas nonāk cilvēkos no mērkaķa apsūkāta mango.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē vīrusi, tad šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Noderēs arī tiem, kas ceļojot  jūsmo par dažādām vietējām tradīcijām un tās izbaudot neaizdomājas par higiēnu.

PS. Nemaz nezināju, ka kādreiz sifilisu ārstēja inficējot pacientu ar malāriju. Ja saķer ebolu, tad galvenais ir izvilkt 21 dienu. Honkongā vajag izvairīties ēst civetkaķu un sikspārņu gaļu. Parkos ērces ir vairāk tikai tādēļ, ka to ekosistēma ļoti vienkārša.

Forbidden Creatures: Inside the World of Animal Smuggling and Exotic Pets by Peter Laufer

Forbidden creatures

Vai esat kādreiz domājuši kādēļ cilvēki mājās tur šimpanzes, tīģerus vai trīsmetrīgus pitonus? Kas ir tas faktors, kas liek cilvēkam izvēlēties turēt mājās reāli bīstamus dzīvniekus? Ja neesat, tad grāmatas autors liks par to aizdomāties, ja esat, tad uzzināsiet pašu turētāju un viņu oponentu viedokļus.

Tā kā salīdzinoši nesen biju lasījis šī autora darbu par tauriņu kolekcionāru, audzētāju un kontrobandistu dīvaino pasauli, tad šo grāmatu nopirku nešauboties, ka būs laba. Mani, jau kā lauku puiku, šad tad velk palasīties par dzīvnieciņiem un viņu kopējiem/saimniekiem. Pats personīgi uzskatu, ka cilvēks savā sētā var turēt kaut vai Bengālijas tīģeri, ja vien viņš spēj nodrošināt tam normālus apstākļus un to, ka viņš nejaušam garāmgājējam nepārkož rīkli. Uzskatu arī, ka muļķis radīs apdraudējumu sev un sabiedrībai, ja tam mājās būs parasta aita.

Autors grāmatu sarakstījis tādā nedaudz sensacionālā noskaņā. Sākumā viņš mums pavēsta kādu šaušalīgu atgadījumu no eksotisku zvēru turētāju ikdienas. Piemēram, šimpanze uzbrūk savas saimnieces draudzenei un sakropļo to, pitons nožņaudz mazuli utml. Tālāk viņš nodarbojas ar iesaistīto pušu intervēšanu, speciālistu un savu uzskatu atreferēšanu, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas pilnvērtīgāku notikumu un iespējamo cēloņu aprakstu. Pēc tam lasītājs pats var izveidot savu uzskatu par notikušo, vai pieslieties kādai no pusēm. Tas nenoliedzami ir patīkami, ka netiek veikta moralizēšana un citu pasaules uzskatu aplikšana. Tas nenoliedzami piedotu grāmatai lielāku popularitāti, bet liktu zaudēt objektivitāti.

Mans personīgais uzskats par eksotisku dzīvnieku turētājiem ir sekojošs – dīvaiņi, kas patiesībā nemaz paši nezina, uz ko ir parakstījušies. Daļa no viņiem pat nav gatava investēt savos mājdzīvniekos pietiekami daudz laika, viņiem tas ir tikai statusa apliecinājums. Piemēram, Stalone un viņa leopards – grāmatā labi aprakstīts dzīvnieku pārdevēja viedoklis par cilvēkiem, kam ir nauda, bet nav saprašanas. Otra daļa ir tādi, kuru dzīvniekmīlestība ir totāli aptumšojuši viņiem prātus, viņi dzīvniekos saredz savus bērnus, ekstrapolē uz tiem cilvēku psiholoģijas zināšanas un apgalvo, ka piemēram, čūskām ir kaut kādas emocijas. Lai gan patiesībā neviens pat lāga nezina, vai „tām maz kāds ir mājās”.

Otrs nozīmīgais apskates objekts ir dzīvnieku kontrabanda un pavairošana. Pareizi jau ir, ja nebūtu pieprasījuma, tad nebūtu arī piedāvājuma. Tomēr vienmēr atradīsies kāds pircējs tikko no Taizemes atvestam pērtiķītim vai baltam tīģerītim. Šoreiz gan autoram nav veicies ar īstenu kontrabandistu atrašanu un intervēšanu, kas liek stāstus balstīt uz dzirdēto un lasīto.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, biju sagaidījis tomēr nedaudz plašāku dzīvnieku klāsta apskatīšanu. Diemžēl autors aprobežojās tikai ar tīģeriem, šimpanzēm un čūskām, zirnekļi tika pieminēti tikai garāmejot.

%d bloggers like this: