Navigate / search

Jaunzēlande deviņpadsmitā un divdesmitā diena

17-18. marts

Mājupceļš

No rīta esam agri augšā, iekožam brokastis, atvadāmies no Marijas un Māršala, kāpjam iekšā auto un dodamies uz Oklendu. Brīvdienas ir beigušās, sākas mājupceļš. Braukšana gar Coastlands ir visnotaļ interesanta, taču laika trūkuma dēļ mums nav nekas ieplānots. Galvenais laicīgi tikt līdz lidostai. Vienīgais pieturas punkts ir mazs miestiņš, kur apēdam līdzi dotās sviestmaizes un kūkas. Visinteresantākā lieta, ko redzēju, bija ganībās nosprāgusi govs, kas pēc uzpūšanās pakāpes liecināja, ka viņa tur jau ir vismaz vienu dienu.

Oklendā atrodam Apex mašīnu nodošanas punktu, tikai nevaram tā uzreiz atrast benzīntanku, braucot uz dullo iekuļamies kaut kādā industriālā zonā, kur benzīntanka, protams, nav. Beigās padodamies, atrodam tuvāko ar Ivara palīdzību. Nobraucam gar savu pirmo viesnīcu Jaunzēlandē, maķīti, kurā ēdām brokastis, un, skat, arī benzīntanks. Aplis noslēdzies, var braukt mājās.

Aizvedam auto, tur to apskata vietējais darbinieks, viss kārtībā, nākas pagaidīt transfēra autobusu un varam doties uz lidostu. Lidostā neriskējam paši iečekot bagāžu un stāvam rindā, lai to izdarītu profesionāļi. Bagāžu iečeko līdz Rīgai, tas nozīmē, ka mums viņa nekur nebūs jāmeklē, ja vien viņa atnāks līdz galam. Es daudz domāju, vai Jaunzēlandes vēstures grāmatu likt rokas bagāžā vai tomēr likt nododamajā. Beigās sapratu, ka nekāds lasītājs es tomēr nebūšu un nav ko sevi mānīt.

Viduszeme

Izejam pasu kontroli, te arī ātrā kontrole ir tikai dažām Eiropas Savienības valstīm, nākas stāvēt rindā. Esam ieradušies diezgan ātri un tādēļ mums ir laiks klīst pa veikaliņiem, iepērkot pēdējos suvenīrus, iečekot milzu rūķa statuju, ko aizlienējuši Gredzenu Pavēlnieka filmētāji.

Auklendas lidosta

Lidojums uz Singapūru īpaši atmiņā neiespiežas, mums diena būs par 11 stundām garāka nekā parasti un tādēļ mūs sagaida mūžīgais septiņpadsmitais marts. Lidmašīnā mēģinu gulēt un man tas arī izdodas. Lidojums ir 10 stundas, tas tāpat kā šurpceļā ved mūs pāri visam Austrālijas kontinentam. Singapūrā mēs esam jau vēlā vakarā, te jānodirn veselas 3 stundas.

Puķu dobe

Maija nolemj, ka vajag ekskursiju, ejam apmeklēt visus lidostas apskates objektus. Atkal tauriņu dārzs ar pāris tauriņiem, Orhideju dobi, Kaktusu dārzu. Vizināmies ar vietējo monoreilu pa visiem termināliem un sev par pārsteigumu atklāju, ka uz visiem termināliem var aiziet ar kājām. Es te esmu bijis pāri pa desmit reizēm, un es vēl to nebiju pamanījis, vienmēr biju braukājis ar vilcienu. Neilgi pirms izlidošanas nenoturos un nopērku grāmatu lasīšanai. Izvēle bija grūta starp grāmatu par pienu un par Mākslīgo intelektu. Intelekts uzvarēja.

Frankfurtes lidosta

Ar lidošanu nemaz tik raiti negāja, jo sākumā mēs ilgi sēdējām uz lidlauka un tikai tad tikām gaisā, es paspēju izlasīt veselas septiņdesmit lapaspuses. Kad tikām gaisā, tas sākās parastā tāllidošanas dzīve, ēšana un gulēšana. Frankfurtē mēs ielidosim agri no rīta un reiss uz Rīgu būs ilgi jāgaida.

Frankfurtes lidosta

Frankfurtes lidostā nobumbulējam trīs stundas, par dārgu naudu paēdu negaršīgu ēdienu un vispār esmu laimīgs, kad tieku lidmašīnā uz Rīgu. Divos nolaižamies Rīgas lidostā un vēl pēc stundas jau esmu mājās.

Jaunzēlande otrā diena

28. februāris

Singapūrā mēs nonākam ap sešiem rīta pēc vietējā laika. Līdz nākošajam reisam mums vēl pāris stundas un var vēl nedaudz pastaigāties pa terminālu. Diemžēl Singapūra vēl nav atvērusi savu jauno lidostas ēku Jewel un tādēļ atliek vien blandīties pa jau redzētām vietām (vismaz man). Mūsu terminālā no apskates objektiem ir tikai tauriņu dārzs. Izskatās, ka tauriņi šodien streiko, jo nevienu nevar ieraudzīt. Vai nu man no pārlidojuma acis aizpampušas, vai arī pie vainas ir tumsa un tauriņi naktīs nestrādā. Vienīgais, ko var apskatīt kārtīgi ir viņu kūniņu inkubators. Kad nu neesam redzējuši nevienu tauriņu, bet apskatījuši viņu dzīvokli, dodamies ārā. Paklīstam pa terminālu, mēs ar Maiju sastādām sarakstu, ko mums nopirkt atpakaļceļā, pēc Atvara ierosinājuma nopērkam kolu. Loģiski, ka apmeklēju arī tualeti, teiksim tā, tik plašu tualeti es esmu redzējis tikai Šanhajas dzelzceļa stacijā, toties te no smakas acīs neriesās asaras.

Pirms lidojuma uz Jaunzēlandi mums jāiziet rokas bagāžas kontrole, acīmredzot lidostā var nopirkt kaut ko tādu, kas ļauj uzmontēt ko dzīvībai bīstamu (vispār jau es zinu, kādēļ – Singapūrā nevienu neinteresē tavas somas saturs, kamēr vien tu nelien lidmašīnā. Te drošības kontrole ir ieriktēta geitā, nevis tūlīt aiz pasu kontroles). Es domāju, ka naži tie nav, jo labu metāla nazi pasniedz kopā ar Singapore Airlines ēdienreizi. Pirms iekāpšanas visiem tiek izdalītas lapiņas, kuras jāaizpilda uzrādīšanai Jaunzēlandes imigrācijas dienestam. Jāatzīmē, ka viņi ir ļoti uztraukušies par gaļu un taviem apaviem. Vispār apavu jautājums man sagādāja vislielākās grūtības. Es tos pirms ceļojuma biju nomazgājis tā, ka pašam par brīnumu uzzināju to īsto krāsu. Tādēļ man īsti negribējās atbildēt apstiprinoši uz jautājumu, vai esat ar saviem apaviem bijis mežā. Ieliku nē, un tad palūrējis Maijas lapiņā, redzēju, ka tā ieķeksējusi, ka jā. Radās neliels satraukums, kuru nomierināju pētot tos apavus, kas bija uzvilkti kājās.

Iekāpšana notika pēc šķiru piederības, sākumā biznesnieki, tad dažādi lojālie locekļi un pēc tam mēs – parastie pasažieri. No šī pārlidojuma es neko daudz neatceros, jo biju ne cepts ne vārīts un mani bija nosēdinājuši atsevišķi no ceļabiedriem, kas nozīmēja brīvu sēdekli blakus. Kaut kur virs Austrālijas viens pasažieris iemanījās uz augšējā bagāžas plaukta vāka pārsist galvu. Tas radīja zināmu rosību, no sākuma viņu gādīgi nosēdināja beņķī pie tualetes (laikam, lai visi gribētāji varētu viņu nopētīt), tad pa visu lidmašīnu meklēja ārstu. Atlika vien cerēt, ka nav nekas nopietns un mums nenāksies veikt piespiedu nolaišanos Austrālijā. Izrādījās, ka nekas traks nav un pēc laika puika ar nosaitētu galvu jau sēdēja savā krēslā un skatījās jaunāko mūziklu. Apsaite gan nebija uzlikta pārāk profesionāli un līda uz augšu, beigās tā izskatījās pēc marles vainadziņa, par kuru man aizmugurē sēdošie kivi nekautrīgi ierēca.

Skaidra lieta, ka pirms izkāpšanas notika cietušā evakuācija. Atnāca divi mediķi, paturēja rociņu, labi, ka paturēja, citādi pasažieris vēlreiz būtu atdauzījis galvu, meklējot savu somu. Un tad ārā varēja kāpt visi pārējie. Pateicoties laika zonu burvībai Oklendā bija ap pusnakti un mēs devāmies uz pasu kontroli.

Jaunzēlandē nez kādēļ dažas Eiropas valstu pases ir izredzētas – vācieši, briti, īri un vēl kaut kādas. Paskatījos uz other passports rindu – tā bija dikti gara, un gāju pie izredzētajām pasēm. Skaidra lieta, ka nenostrādāja, bet uzraksts teica, problēmu gadījumā vērsties pie blakus lodziņa. A tur rindas nekādas! Man neuzdeva nekādus jautājumus, iespieda pasē zīmogu un varēju iet. Pagaidīju pārējos (jā, es esmu no tiem, kas visur mēģina aizlīst pirmie) un devāmies pēc bagāžas. Tad sekoja bagāžas pārbaude, tikām izprašņāti par bagāžas saturu, čekotāji bija dikti kompetenti, viņi pat spēja atpazīt šokolādes končas ekrānā. Maijai noprasīja pa zābakiem, bet atrādīt nelika un viss, varējām doties uz savu hoteli.

Hotelis bija salīdzinoši netālu, kāds kilometrs ar kājām. Tas, velkot bagāžu aiz sevis, ir diezgan nopietns gabals, sevišķi vietās, kur ceļa nezināšanas dēļ nākas iet pa zālienu. Pirmais iespaids par Jaunzēlandi – milzīga autostāvvieta, taču ar laiku tiekam no tās ārā, redzam maķīša arkas (mums plānā tajā ir paredzētas brokastis) un tad tālumā Maija ierauga mūsu Ibis moteli. Vienīgā interesantā lieta, ko pa ceļam redzu, ir Tūrisma skola. Man galvā šaudās minējumi, kas tur pie velna tiek mācīts? Iekšā var redzēt lielu lidmašīnas maketu, laikam tur jaunzēlandieši apmācās pirms doties uz ārzemēm.

Kas man patīk Jaunzēlandes viesnīcās, ir tas, ka neviens tev neprasa nekādus personas identifikācijas dokumentus, pasaki savu vārdu, to, ka rezervēts, paņem atslēgu un dodies uz istabu. Nekādas pasu kopēšanas un anketu aizpildīšanas. Vienīgais, kas viņus vēl uztrauc, ir tavas automašīnas numurs, laikam, lai nejauši neizsauktu evakuatoru. Tā kā mums mašīnas vēl nav, tad tas mums iet secen. Liftā satiekam vienu vietējo, ja godīgi jāsaka, viņš it kā runāja angliski, bet saprast varēja tikai ar pamatīgu piepūli. Mūsu istabiņa uz četriem ir ļoti kompakta, bet neko daudz jau arī nevajag, izgulēsimies un dosimies tālāk.

Jaunzēlande pirmā diena

27. februāris

Šodien beidzot ir pienākusi tā lielā diena, pareizāk sakot, nakts, kad dosimies ilgi plānotajā Jaunzēlandes ceļojumā. Plānā ir apmeklēt abas salas, izblandīties pa daudzām kalnu takām un, kas zina, iespējams, pat ieraudzīt to slaveno kivi. Celties nākas uz govslaukšanas laiku tā, lai četros jau var braukt uz lidostu. Uz ātro iekožu brokastis un dodamies, pa ceļam savācam pārējos ceļotājus. Pavisam esam četri – es, Maija, Inita un Atvars. Mūsu šodienas uzdevums ir tikt līdz Singapūrai. Bet viss maršruts kopā izskatās Rīga -> Frankfurte -> Singapūra -> Oklenda. Protama lieta, ka uz Jaunzēlandi var nokļūt visdažādākajos veidos, bet mums kaut kā sanāca tā, ka šis atbilda gan pēc cenas, gan pēc gaidīšanas laikiem, gan arī fakta, ka tas ir savienotais reiss. Biļetes iepirkām jau pērnajā gadā, kad mums šķita tā ir sasniegusi savu minimumu. Arī naktsmājas norezervējām laicīgi. Nav jau tā, ka neko nerezervējušiem mums būtu jāguļ ceļmalās un patiltēs, hoteļi joprojām bija pieejami, tikai par citām naudiņām.

Šī rīta lielais plāns ir iečekot bagāžu līdz pašam galamērķim. Vispār jau tas ir smieklīgi, man vēl nekad nav gadījies tā, ka tas nebūtu izdevies, galu galā priekš kam tad ir domāti savienotie reisi? Bet katru reizi aizvelkoties pie iečekošanās, mani nez kādēļ pārņem šaubas par šādas lietas iespējamību. Arī šoreiz viss sanāk bez problēmām varam doties uz drošības kontroli. Tā kā esam dikti laicīgi, tad te pat nav jāstāv slavenajā rīta rindā – gandrīz tukšums. Tā kā neko tādu negrasos no valsts izvest, man neviens nepiesienas un kontroli izeju bez problēmām.

Pēc šādiem darbiem jūtos nopelnījis vēl vienas brokastis un iedzeru kakao, klāt piekozdams sviestmaizi, samaksājot par to lidostas uzcenojumu. Vispār mani novērojumi liecina, ka ja tu, cilvēks, lidostā gribi puslīdz normāli paēst, tev nemaz nav tik daudz iespēju. Vislabākā ir dirnēt bizneslaunžā, dzert viskiju un stūķēt iekšā ikru maizes, jo tās tu esi nopircis kopā ar biļeti; otrā ir apmeklēt maķīti. Tā kā Rīgas lidostu Maķītis vēl nav atklājis, nākas iztikt ar pārcenotām šķiņķmaizēm.

Ceļojumu plānoja Maija, tāpat kā visus laikus kad un kur jābūt, tas visiem ļāva izvairīties no liekas dirnēšanas. Es, piemēram, mīlu, lai man vienmēr būtu laika rezerve tā ap stundu virs iespējamā maksimuma un tādēļ visur ierodos ātrāk nekā vajadzētu.

Lidojumā uz Frankfurti nekas ievērības cienīgs nenotiek, es neesmu pie loga un tādēļ nevaru sevi izklaidēt pat ar mākoņu vērošanu. Nākas lasīt grāmatu. Par laimi mūsu šodienas pirmais lidojums nav diez ko garš un īsti pasākums nepaspēj apnikt. Frankfurtē mums brīvais laiks ir daudz vairāk veselas trīs stundas. Esam tik ātri pirms reisa, ka sākumā pat nevaram redzēt, kurš ir mūsu izlidošanas terminālis. Lēnā garā blandāmies pa termināli, Atvars iepērk pāreju no Eiropas standarta uz jaunzēlandiešu. Es pastaigāju pa grāmatu veikaliem, neko man īsti nevajag un neko pirkšanas vērtu es ar nemaz neredzu. Garajam pārlidojumam jau esmu sapircis e-grāmatas un savilcis uz telefona podkāstus, kurus noteikti visus taisos noklausīties. Nu jau pāris gadus esmu atmetis ambīcijas ceļojuma laikā izlasīt visas līdz tam nelasītās grāmatas, izspēlēt visas nopirktās spēlītes telefonā. Tādas apņemšanās nav nekā vērtas un kurš normāls cilvēks tā vietā, lai atpūstos, izvēlētos laiku pavadīt cenšoties izdarīt iekavētās lietas?

Pēc stundas blandīšanās esmu nobriedis trešajām brokastīm, nevar jau vēl zināt, ko tai Singapore Airlines reisos vispār dod ēst (vispār jau var gan un lielākoties puse no piedāvātā ir ēdama), un sāku meklēt maķīti, jo ūdenskliņģeru piedāvājums mani nekad nav uzrunājis. Neliela atkāpe par ēšanu – šajā aprakstā nemaz tik daudz nebūs un, bet lidostu transfēros un pārlidojumos tā ir vienīgā lieta, par kuru ir vērts rakstīt. Nejūtos tik pieredzējis aprakstnieks, lai riskētu izpausties arī par visiem tualetes apmeklējumiem.

Katrs, kurš no rīta ir bijis maķītī, zina, ka viņiem normāli paēst līdz desmitiem nevar, līdz tam tur atrodamas vien brokastis. Atvaram kopš ASV ceļojuma, kad Jelovstounā maķītis brokastīs viņam iesmērēja omleti ar vafeli un kļavu sīrupu, ir radusies trauma. Nākas veikt nelielu pierunāšanu. Skaidrs, ka nav ko ņemt, un tas, ko viņi rāda uz bildes, ir pavisam cits nekā tas, kas nonāk uz paplātes, bet kaut kādas kalorijas tomēr uzņemam.

Vienīgā interesantā lieta, kas notiek pirms tikšanas lidmašīnā ir sava vārda izdzirdēšana paziņojumā. Neteikšu, ka uzreiz atpazinu, ka tiek runāts par mani, taču no ļoti sliktā text to speech algoritma teiktā nojautu, ka man jāierodas pie geita ar dokumentiem. Pēc tam tas pats tika atkārtots piesaucot arī citus manus ceļabiedrus. Lieta izrādās pavisam vienkārša – šie gribēja pārbaudīt mūsu dokumentu derīguma termiņu, lai nesanāktu, ka mūs jāved atpakaļ. Es savukārt kārtējo reizi aizdomājos, kur viņi atrod tos cilvēkus, kuriem uzdod lasīt ārzemnieku vārdus pa mikrofonu. Varu derēt, ka viņi tur deleģē cilvēkus ar vissliktākajam lasīt un runas prasmēm un tad kamēr tas nabags mokās, pārējie par viņu smejas.

Lidmašīnā A380 pēc seat guru uzskatiem mums ir ierādīta ļoti slikta vieta. Esam pēdējā rinda – to nevarot atgāzt, kā nākas, un tualetes ar netālu. Bet mums patika, varēja krēslu atgāzt uzreiz, nevienam netraucējot. Arī šis lidojums izceļas vien ar ilgumu. Tā kā Indija ar Pakistānu ir nolēmušas nedaudz pakarot, lidmašīna nelido pa standarta ceļu, tai ir jāizvairās no tik daudzām konflikta zonām, ka pa pareizo ceļu lidojam tikai līdz Melnajai jūrai. Vienīgais, kas izklaidē mani, ir priekšā sēdošais vīrietis, kurš burtiski nevar nosēdēt uz vietas. Viņš ir īsts bizibodijs, lido kopā ar ģimeni un tie izskatās ir tikai šodien atklājuši ūdeni, visu laiku grib dzert – i sieva, i bērni tā ap gadiem divdesmit. Vīrs cenšas ko var, skraida uz lidmašīnas virtuvi kā atspole. Laikam jau pa ceļam nav noturējies un arī pats padzēries, jo otrā viņa izklaide ir tualetes apmeklējums. Izskatās, ka viņa personīgais mērķis ir apmeklēt visas četras pieejamās (pasteidzoties notikumiem priekšā, viņš to paveica). Kamēr tev nenāk miegs, tikmēr jau tāda rosība neko nekaitē, grūtāk ir, kad kāds tev klusu tumsā staigā riņķī ar ūdeni. Lai cilvēkam ļautu izbaudīt savus darba augļus, es pēc pāris pamodināšanas reizēm pagaidu, kad šis priekšā iemieg un nedaudz uzbliežu pa atzveltni, un atvainojos pietiekami skaļi, lai cilvēks pamostos. Skaidra lieta, ka pēc tik ļauna darba aizmiegu uz piecām stundām kā nosists.

Vispār man mūždien ar gulēšanu lidmašīnās ir bijis kā bijis, nevar aizmigt, vietas pa maz, sēdus nevar pagulēt. Šogad esmu atklājis, ka tas pakaviņš, kuru apliek ap kaklu, patiesībā palīdz un var gan aizmigt, gan pagulēt. Protams, kājas būs sarāvušās neizstaipītas un miega kvalitāte ar nebūs tā izcilākā, bet nedaudz nosnausties būs sanācis. Pamostos, kad esam virs Indijas okeāna, īsinu savu laiku klausoties iekavētos podkāstus un lasot grāmatu.

Neliela blandīšanās pa Franciju VIII

No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.

Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.

Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.

Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.

Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.

Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.

Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.

Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.

Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.

Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.

Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.

Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.

Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.

Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.

Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.

Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.

Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.

Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.

Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.

Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXVI

2007. gada 18. jūlijs (Singapūra -> Rīga)

Šo dienu varēs droši saukt par garāko manā mūžā. Vispirms plānā ir nolidot 13 000 kilometrus un diennakts garums sanāks 28 stundas. Tad nu pusnakti sanāk sagaidīt Singapoure Airlines lidmašīnā, kas septiņās stundās mūs aizvedīs uz Dubaju, bet Dubajā nolaidīsimies ap trijiem. Lidmašīna ir laba, ēdināšana nav tik laba kā Emirates, daži salāti vispār ir neēdami. Mūsu grupa ir izmētāta pa visu lidmašīnu un īsti neviena ar ko komunicēt nav. Izdzeru 3 glāzes vīna un nolūztu, lai atmostos tikai uz brokastu izsniegšanas laiku. Lidmašīna jau tuvojas Dubajai.

Ielidošana Dubajā notiek bez jebkādiem ekscesiem, esam atlidojuši trīs stundas ātrā nekā, ja lidotu mūsu paredzētajā reisā. Tas mūs diez ko nepriecē, jo Dubajas lidostā tā īsti nav ko darīt. Iesākumā domājam saņemt jaunās biļetes līdz Londonai. Un tad sākas – izrādās, ka Singapūrā mūsu biļetes reisā Dubaja – Londona ir anulētas un pārceltas uz reisu trijos dienā. Super, dodamies uz biļešu kasi, tur mūs sūta uz Back Office. Tikuši līdz ofisam izstāvam rindu un stāstām problēmu. Iesākumā mūs brutāli mēģina atšūt, sak lidojāt ar Singapore Airlines, tad paši ar tiekat galā. Par laimi, no Singapūras šiem atsūtīts meils par mūsu likteni. Tad attieksme mainās un pēc pusstundas mēs esam atlikti atpakaļ mūsu reisā. Lai gan nācās pierādīt, ka mums ir reiss uz Rīgu, uz kuru mēs viņu neizdarības rezultātā nepaspētu. Tad dodamies uz drošības pārbaudi. Drošībnieki mūs palaiž pat nepaskatoties, kas un kā.

Tagad mūsu rīcībā laiks līdz septiņiem, lai nu kā, bet 3 stundas Dubajas lidostā ir garš laiks. Izstaigājam jau zināmās bodes, paēdam brokastis. Tagad izlidošanas geits nav jāuzmin, jo tablo darbojas un rāda reisu laikus un attiecīgos vārtus. Tad nu kādu stundu vienkārši sēžam un atpūšamies.

Beidzot sākas iekāpšanas reģistrācija. Tā kā apnicies gaidīt, stājamies rindā un gaidām. Rindas priekšā divi nēģeru puikas nav iečekojušies un rāda savu elektronisko biļeti, viņus dzen uz iečekošanos, šamie neklausa un nostājas rindas galā pa jaunam. Tikuši iekšā uzgaidāmajā telpā ieņemam sēdvietas un gaidām iekāpšanu. Atkal pirmie bērni un invalīdi, pēc tam pārējie.

Lidojums uz Londonu aizņem septiņas ar pusi stundas, garlaicīgs līdz ārprātam; gribas jau tikt mājās ātrāk. Noskatos pāris filmas, klausos Moby albumu, palasu grāmatu. Ēdināšana kā vienmēr ir līmenī. Lidmašīnā lido vesels bariņš ar jaunajām māmiņām, kuras ar savu sīko pārtīšanu veido pie tualetēm milzīgu rindu. Bet visādi citādi nekā īpaša.

Gatwikā ierodamies ap divpadsmitiem. Atkal dodamies uz starpterminālu autobusu. Šoreiz nokāpju lejā palūrēt vai autobuss ir. Tur tādas automātiskās durvis uz pieturu, kuras nez kāpēc neveras vaļā, atveru ar spēku izmantojot rokas palūru riņķī, redzu nāk autobuss. Fiksi ielienu atpakaļ un aiztaisu durvis. No autobusa izkāpj šoferis, kas pie durvīm ievada kodu, durvis atveras. Mums jāuzrāda aviobiļetes un tikai tad tiekam ielaisti autobusā. Tikuši līdz North terminal, dodamies pēc biļetēm, lai tiktu līdz Rīgai. Drošības kontrole salīdzinot ar Darvinu liekas smieklīga, tikai jānovelk kurpes un somas izlaiž caur rentgena aparātu. Man mugursomā rāda melnu pleķi un neko citu, paskaidroju, ka tās ir grāmatas.

Tikuši līdz iečekošanās kasei, atkal sastopamies ar angļu darbinieku dīvaino sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņiem nav ne jausmas par to ko viņi dara. Lai vai kā biļetes dabūjam un ejam uz tax free zonu. Mums Gatwikā jādzīvojas līdz sešiem, jeb veselas piecas stundas. Darīt tur nav ko. Pablandāmies pa veikaliem un tad dodamies uz vietu, kur var novērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Tur tad arī lielāko daļu laiku sēžu un lasu grāmatas.

Reisa atiešanas laiks tuvojas, bet uz tablo nekas nerādās. Kad līdz izlidošanai atlikusi stunda, uzraksts Riga parādās. Bet par vietu no kurienes nekādu ziņu nav. Eju pie uzziņu biroja interesēties. Šie zina tikai to ka reiss aizkavējies un neviens vēl nezinot no kurienes tas izlidos. Beidzot parādās arī tablo gate no kuriem lidmašīna izlidos. Dodamies uz turieni un pirmo reizi trīs nedēļu laikā, visapkārt mums dzirdama latviešu valoda. Reiss nedaudz kavējas, viens krievu večuks iet pie lidostas darbiniekiem kačāt pravas. Kas tā par lietu, jau jālido, bet lidmašīnas nav un viņam vecam cilvēkam te jāgaida! Protams viss tiek teikts krieviski cilvēkam, kurš izskatās, ka saprot tikai angļu valodu. Kad sākas iekāpšana, letiņi tradicionāli izveido megarindu, it kā lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem, vai arī varētu pietrūkt sēdvietas.

Iekāpjam lidmašīnā, tur visiem liek piesprādzēties. Protams atrodas viens meitietis, kas nepiesprādzējas un vēl plātās par to pa visu salonu. Nodomāju, ka man jau nav nekas pretī, ja viņa savas dumjās smadzenes izšķaida pa salonu, bet žēl to cilvēku, kurus šamā ar savu iespaidīgo masu lidodama pa salonu apspiestu. Pēc pacelšanās aizmiegu un pamodos tikai, kad lidmašīna sāk nolaisties Rīgas lidostā.

Rīgas lidostā izejam pasu kontroli un dodamies gaidīt bagāžu. Kā par brīnumu visa bagāža no pašas Singapūras ir atnākusi un varam doties mājās. To arī darām un ap pusdivpasmitiem jau esmu mājās. Ja godīgi gulēt ejot vēl īsti neticējās, ka šodien esmu bijis Singapūrā, Dubajā, Londonā un Rīgā.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit trešā diena.

Ceļojuma beigas.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXV

2007. gada 17. jūlijs (Singapūra)

No rīta paēdam brokastis Quality Hotel ēstuvē. Brokastis ir šikas, līdzīgas Gan Bei klāstam Latvijā. Tikai vietējo speciālistu gatavotas un garšīgākas. Lai tiktu brokastot, te jāuzrāda speciāla kartīte uz kuras iekšā laidējs izdara atzīmi. Tālāk tev vietu ierādītājs ierāda, kur sēdēt. Tad tu vari iet un meklēt sev attiecīgi ēdamo. Jauka fīča, kuru nekur citur nebiju redzējis, ir olu cepējs. Tu parādi, ko vēlies papildus savam kultenim, bļodiņās stāv vis kaut kas sabērts, tu parādi ar pirkstu, cepējs sacep omletē. Puika rāvās visu laiku ar pannu.

Paēduši devāmies atpakaļ uz numuriņu, jo plānā ir slaistīties pa viesnīcu līdz maksimumam. To arī darām skatāmies televizoru, līdz pulkstens 12:00. Tad izrakstāmies no viesnīcas un dodamies ieplānotajā ekskursijā braukāt ar kuģīti.
Aizbraukuši uz Raffles place metro staciju, atklājam, ka esam nonākuši nopietnā debesskrāpju rajonā. Ievērtējušu to, dodamies meklēt, kuģu piestātni, no kuras ejot kruīzs pa okeānu. Tā vismaz raksta tūristu ceļvedis. Pirmā problēma ir tikt pāri ielai, jo gaisa pāreja remontā. Meklējot alternatīvas, nokāpjam vienā no debesskrāpja pagrabiem, un pa mazām kāpņu gala durtelēm nonākam lielā pazemes gaitenī, kas pilns ar cilvēkiem. Tad otrā pusē iztaujājam šveicaru, kas mums apgalvo, ka kruīza kuģu piestātne tiek remontēta un neviens kuģis neiet. Tā arī iznāk, kuģu piestātni remontē. Taču netālu no Merlion hotel un pašas dižās Merlion statujas, kas ir Singapūras simbols tiek piedāvāts kruīzs pa Singapūras upi 30 minūšu garumā.

Iepirkuši biļetes, kādas 10 minūtes slaistāmies pa piestātni. Bez mums tūrē dodas arī daži ķīnieši. Papētam Merlion statuju, nu nav nekas īpašs, bet tūristi iet bariem.

Beidzot pienāk arī mūsu laiva. Paskats ir baiss, nedaudz appuvusi, krāsa palobījusies, taču peld un ir motors. Sasēžamies iekšā un laivas vadītājs piedod gāzi motoram. Motors izskatās, ka savulaik ir bijis kādam lauksaimniecības agregātam, pukšķ un ļerkst, ka nevar lāga sadzirdēt, ko runā blakussēdētājs. Uz motora uzlikts parastais kasešu atskaņotājs, kuru, protams, sadzirdēt nevar vispār. Tikai, kad motoram nokrīt apgriezieni, var saprast, ka laikam ir ieslēgts audio gids.

Zem sēdekļiem atrodas kannas uz kurām rakstīts Glacial Acetic Acid purity 99.5%, tas ir tā skābe, kas etiķim dod rūgtuma piegaršu. Tā kā no worries, galvenais nesaelpoties.

Bet neskatoties uz visu to, brauciens ir smuks, jo pilsēta no upes izskatās citādāka. Braucam, gar vecajiem Singapūras kvartāliem, ūdensmalā redzama interesanta skulptūra – puikas lec ūdenī peldēties un galvenais nav arī tik ļoti karsts. Izbraukuši ar laivu tā arī nezinām, ko darīt tālāk. Ieejam vienā lielveikalā paklaiņojam, paēdam kafejnīcā kūkas, nolemjam doties uz grāmatu veikalu Wheelock Place, un atlikušo dienas daļu pavadīt tur. Visiem ceļošana ir acīmredzami piegriezusies. Mūsu lidmašīnas reiss aties tikai pa nakti trijos.

Grāmatu bodē uzdzīvojam uz pilnu klapi. Jānis saņēmies grāmatas pa stratēģisko vadību atradis mīksto krēslu lasa, Atvars CD sektorā tik skanē kodus un klausās mūzikas albumus, Maija tusējās gar ceļojumu grāmatām, es ar atrodu brīvu sēdvietu un lasu grāmatu. Tad nu vakarā ar Maiju aizejam paēst vietējā zivju restorānā, kas atrodas stāvu augstāk. Porcijas lielas un viss izņemot zivju kotletes ir ēdams un garšīgs. Paēdam un padzīvojamies, pa grāmatu bodi vēl līdz deviņiem. Tur ir visnotaļ kompetenti pārdevēji. Iedomājies kādu grāmatu, paprasi, lai parāda, kur tā atrodas, viņi tevi aizved un parāda ar.

Tad ar metro dodamies uz lidostu otrajā terminālā savācam savu bagāžu, pārpakojam mantas un ar Sky train dodamies uz Pirmo terminālu. Tur atrodam kafejnīcu, pavakariņojam ar sendviču un kafiju, dodamies uz Emirates checking punktu pusi gaidīt savus reisu. Nedaudz pagaidām, Maijai ienāk prātā doma iečekoties uzreiz un doties uz Tax free zonu. Izrādās, ka tāda opcija pastāv un darbojas, ejam pie iečekošanās kases un rādām biļetes. Tad atklājas, ka mūsu reiss atcelts, jo lidmašīna Brisbenā salūzusi, bet pēc stundas atiet Singapoure Airlines reiss uz Dubaju un mēs brauksim ar to. Mums izdala Emirates meiteni, kas visu nokārtos un visi jožam uz Sky train, lai paspētu uz reisu 23:45. Tikuši līdz kasei, atduramies pret Singapoure Airlines iečekotāju stulbumu. Sakām viņiem, ka bagāža jāiečeko līdz Rīgai. Pēc 10 minūtēm puika sapratis problēmas būtību, taču vadot iekšā katra reisa kodu jautā: „Is this flight confirmed”. Varētu padomāt, ka mūsu smadzenes pa taisno pieslēgtas vispasaules lidojumu vadības centram. Taču nemulsinām viņu, un atbildam: „Yes”.

Tad seko skriešana uz izlidošanas zonu, monitoros jau rāda gate closing. Tad nu arī skrienam garām Tax free veikaliem, kuru šeit ir daudz un dažādi, siekala tek, bet kājas kustās. Vēlāk delfi lasīju, ka Singapūras lidostas Tax free veikali esot labākie pasaulē, gandrīz asara nobira. Līdz izlidošanas vārtiem tiekam laikā, mūsu somās, nekas dīvains atrasts netiek un varam doties uz lidmašīnu. Iekāpjam lidmašīnā trīs stundas ātrāk nekā plānots un gaidām startu. Lidmašīna pilna ar ķīniešiem, kas nozīmē, ka tualetes labāk nelietot.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit otrā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXIV

2007. gada 16. jūlijs (Darvina -> Singapūra)

Nosēdējuši Darvinas lidostā līdz pusnaktij, pienāk kārta arī mūsu reisa iečekošanās procedūrai. Aizejam ieņemam rindu un kādu pusstundu stāvam tajā. Uzmanību piesaista onkulītis ar plecu somu, kurš ir reālā ķirsī. Stāv ar grūtībām, tāds apmierināts un visu laiku dumji smaida, var redzēt, ka puikam ir labi.

Bagāžas iečekošana atklāj, ka esam pārsnieguši atļauto svaru un nākas nedaudz piemaksāt. Tā jau nu tas ir lēto aviolīniju reisiem, bagāžas svars ir strikti ierobežots. Dabūjuši boarding pass dodamies uz kontroli. Protams jāatstāj visādi aizdomīgi šķidrumi un citas lietas. Kontrolpunktu šķērsojam bez problēmām, tikai Atvars, kārtējo reizi pievērsis drošībnieku uzmanību tiek pārbaudīts, vai neved sprāgstvielas. Citādi viss ir okei.

Tikuši gaidīšanas zonā atklājas, ka tur nekā nav. Ir viena suvenīru bode un viens ēstūzis, ar to arī izklaides beidzas. Toties krēslu, kuros dirnēt, ir cik uziet. Apsēžamies un gaidām. Arī onkulītis šmigā redzams. Vecpuika nedaudz pirms ceļa uztankojas, ar pāris alēniem. Smaids ir kļuvis vēl platāks un acis miglainākas.

Galvenais Austrālijas apmeklēšanas mērķis ir izpildīts, jau Alice Springs tika noskaidrots, ka dienvidu puslodē ūdens izlietnē griežas uz pretējo pusi kā Latvijā. Tā ka mājās varam doties ar izpildīta pienākuma apziņu.

Kad sākas iekāpšana mūsu lidmašīnā, dodamies uz norādīto geitu. Bet pārsteigums, ir jāiziet vēl viena drošības kontrole. Te nu viss notiek pa īstam. Mugursomas tiek izkravātas pēc pilnas programmas, tepat jāatstāj arī tikko iegādātais ūdens. Gribās lamāties to arī darām latviski neviens jau nesaprot. Drošībnieks parāda spravku, ka viņam ir tiesības rakties pa mantām, vienam ceļabiedram, gan esot rādīts otrādi, burti ar kājām gaisā, un ķeras pie darba. Iekšā pakot gan vari pats. Jāatzīmē, ka strādā izcili, atrada, pat manas mugursomas sānu kabatā iepakotās palietotās zeķes.

Tālāk seko vēl viens Tax Free veikals, kurā dzeramo cenas salīdzināmas ar RIMI un elektronika tikpat dārga kā Latvijā. Dodamies uz lidmašīnu, tur atraduši savus sēdekļus, gatavojamies pārlidojumam. Lieta jau pierasta, palasu grāmateli, noskatos pacelšanos un liekos uz auss. Austrālijas epopeja beigusies.

Lidmašīnai tuvojoties Singapūrai, aizpildām iebraukšanas dokumentus, un dodamies uz budžeta termināla pasu kontroli. Aiztures nekādas. Esam ielidojuši sešos no rīta pie tam dienu agrāk un mums nav viesnīcas. Iesākumā aizbraucam uz mums jau pazīstamo otro terminālu. Došanās notiek izmantojot jau zināmo autobusu, kas kursē starp termināliem. Iereibušais onkulītis arī slaistās turpat gar pieturu un pēkšņi izskatās, ak izdomā iet pats un ar kājām. Vairāk viņu neredzējām.

Pārpakojam bagāžu, un sadalāmies. Vieni rezervēs viesnīcu otra grupa nodos bagāžu glabāšanā. Nodevuši bagāžu atgriežamies pie viesnīcu rezervētājiem. Tur priekšā stāvējis ķīniešu biznesmenis, kas nu nekādi nespēj izvēlēties, kur dzīvot. Tūlīt jau maksās un nē pārdomā, meklē pa jaunam. Pašiem rezervācijas process aizņēmis labi ja piecas minūtes. Un pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka labāk ir neķēpāties pasūtot viesnīcu internetā, vieglāk to izdarīt lidostā atlidojot, vismaz Singapūrā.

Nolemjam pabrokastot, ko arī izdarām vietējā kafejnīcā. Mūsu plāns ir doties uz Singapūras botānisko dārzu un tad ap 14:00 uz viesnīcu. Lai nokļūtu Botāniskajā dārzā braucam ar metro līdz Orchard stacijai un tad ap kilometru tālāk ejam kājām. Karstums ir briesmīgs. Visi apkrāvušies ar mugursomām un nosvīduši ierodamies Botāniskajā dārzā.

Tik skaistu Botānisko dārzu savu mūžu nebiju redzējis, viss sakopts, pie katra koka šiltīte, pie auga tāpat. Pie ieejas neliels ūdenskritumiņš ar karpu dīķi. Dodoties tālāk nonākam līdz Gulbju ezeram. Par nožēlu jāatzīst, ka Gulbju ezerā bija tikai divi dzīvi gulbji, toties no koka daudz vairāk.

Pastaigājam gar ezeru, kas patiesībā ir tāds palielāks dīķis, ieejam tādā kā tropu augu takā. Viss zaļo un zied, vietām gan redzams kā darbinieki, kaut ko rok un stāda. Man liekas, ka strādāšana ir nereāla šajā karstumā. Nedaudz ievērtējuši parka daļu nonākam līdz Orhideju parkam.

Orhideju parkā ir jāpērk ieejas biļete, bet tas ir tā vērts. Viss parks ir piestādīts ar orhidejām, no kurām lielākā daļa zied. Var aplūkot dažādas orhideju šķirnes un hibrīdus. Šķirnes šamie slauc slavenību vārdā, kas atbrauc uz parku. Protams vārdi ir sieviešu, tā piemēram kaut kāda zorte, kas pirms tam bijusi burtu un ciparu kombināciju Buša apmeklēšanas laikā dabūjusi Lora Bush vārdu. Bet vispār ļoti smuki, aprakstīt nemāku, pietrūkst mākslinieciskās rakstīšanas pieredzes. Bet iesaku, ja rodas iepēja tur aiziet un pastaigāt.

Izblandījušies pa Orhideju dārzu dodamies uz izejas pusi. Tiek piesēsts un iedzerti atspirdzinošie dzērieni. Tad vēl nedaudz ievērtēta Bonsai kociņu kolekcija, smuki un atstāti bez uzraudzības, Latvijā šamie sen jau būtu aplauzti, un dodamies atpakaļ uz metro staciju. Netālu no metro stacijas tiek atrasts lielveikals Wheelock Place pa kuru tad arī plānojam pastaigāties. Tīri nejauši esam uzkūlušies lielam Borders grāmatu veikalam, kurā tad arī ietusējam kādu stundu. Tad dodamies turpat kafejnīcā paēst un dodamies uz viesnīcu.

Viesnīca saucas Quality Hotel atrodas netālu no Newton station, protams, ka uz turieni dodoties nokļūdāmies un aizejam pa garāko ceļu. Hotelis ir augstceltne un mums numuriņi ierādīti 17 stāvā. Manā istabā viena siena ir logs pa kuru vērot Singapūru – smuki. Viesnīca ir nopietna, viss strādā uz magnētiskajām kartēm arī lifts. Iečekojam arī jumta peldbaseinu, tas gan tāds pamazs. Tad pāris stundas atpūšamies.

Pēc elpas atvilkšanas visi dodamies uz Suntech City, mēs ar Maiju paliekam lielveikalā kolēģi dodas uz Night Sagfari. Pablandāmies pa bodēm. Pie viena no suvenīru stendiem, pārdevējs ķīnietis, man prasa vai neesmu no Nīderlandes, saku ka no Latvijas. Šis nemaz nezina, kur tas ir. Kad apstāstu, džeks saka: „Tur tak ir drausmīgi auksti”. Pasmejos un dodos tālāk. Ieeju rotaļlietu veikalā un nopērku sev radio vadāmu helikopteru. Tad izlemjam aiziet uz vietējo ķinīti, noskatīties jaunāko Harija Pottera filmu. Domāts darīts, ieejas biļete lētāka nekā Rīgā, kvalitāte tāda pati. Tikai titri ķīniski.

Noskatījušies filmu dodamies atpakaļ uz viesnīcu pa ceļam iepērkot paiku un nedaudz patestējis helikopteru liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitpirmā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VIII

2007. gada 30. jūnijs (Dārvina)

Lidojums no Singapūras uz Dārvinu aizņēma aptuveni 4 stundas un izdevās arī nedaudz nosnausties. Tuvojoties Austrālijai, Dārvina pa lidmašīnas logu izskatījās reāla mazpilsēta. Lidostā piezemējāmies 2:30 un devāmies uz pasu kontroli. Pirms doties uz pasu kontroli cilvēkam jau lidmašīnā ir jāaizpilda neliela imigrācijas kartiņa, kurā uzrādi savus personas datus, ceļojuma mērķus un nolūku.

Pasu kontrole Dārvinas lidostā nebija nekāda bērnu spēle. Visi stāv rindā un pa vienam pieiet pie lodziņa pa vienam. Pirms mums viens ķīniešu indusu puika, izrādās visos jautājumos tipa; „Vai vedat ieročus, narkotikas, dzīvnieku izcelsmes produktus?”, saķeksējis YES, kas šokē pasu kontolieri. Šamajam prasa: „Do You speak english?”, ķīnietis induss saka: „Yes”. Tad šim jautā „Do you understand questions?”, šamais: „Yes”. NU ko nolika puiku malā uz interviju. Bet diez vai kādu gadsimta sazvērestību tur atklāja.

Pienāca mūsu kārta, mēs visi barā aizejam, paņem mūsu kases nočeko, vīzas pat neprasīja, laikam jau datorsistēmā viss redzams. Vienu no ceļabiedriem pasauc sānus un saka, pasēdi parunāsies ar imigrācijas dienestu. Pārējie var iet. Pārējie nedaudz izbrīnīti arī iet un savāc bagāžu, kas šoreiz ir atnākusi visiem. Un stājās rindā uz bagāžas pārbaudi. Ja jau mums anglijā likās, ka pārbauda visu tad Dārvinā izlases kārtībā, katra otrā soma plus aizdomīgās tika izkrautas uz galda un pamatīgi pārbaudīts viss saturs. Pēc kādām 10 minūtēm atgriežas arī ceļabiedrs, kuru izsauca uz pārrunām. Šamam esot uzdoti jautājumi: „Ar ko tu kopā ceļo?, Kā viņus sauc?, Kādēļ neceļojat ar tūrisma firmu?, Kāpēc ielidojāt Dārvinā?, Ko gatavojaties apmeklēt?, kur nakšņosiet? utt.”. Pienākot mūsu kārtai mums par laimi somas nevienam nepārbauda un beidzot varam spert kāju uz Austrālijas kontinenta.

Nokļūšanai uz Gecko Lodge, mūsu nakšņošanas vietu, izvēlamies taksometru. Taksometra šoferis izskatās pēc filipīnieša, bet ir ļoti informēts, šamais zina, kur ir latvija un vispār eiropas lietās orientējās labi. Apstāstīja mums kā nokļūt līdz autonomas punktam un par visu braucienu samaksājām 26 AUD. Kā arī iešķiebu šim par suvenīru vienu latvijas latu.

Gecko Lodge internetā izskatījās viduvēja backpakeru iecienīta vieta ar pankūkām brokastīs. 4:00 ierodoties, viesnīca atstāj nolaista ūķa iespaidu. Istaba itkā ir, taču visas mēbeles ir bišku palauztas, un kā tumbočka kalpo kartona kaste arī nedaudz ieplēsta. Tā kā citas alternatīvas nav liekamies vien gulēt. Pēc kāda laika atklājas arī, ka viesnīcai ir plānas sienas, jo blakusistabā kādam backpackerim uznāk klepus. No rīta ap 7:00, kādam no viesiem vairs neguļas un šamais lēni stampā uz riņķi pa augšstāvu tēlodams nelielu zilonīti, tas laikam liecina, ka griestu plānums korrelē ar sienu plānumu. Ap 9:00 sataisījies iet brokastīs atklāju, ka brokastu trauki pašam jāņem līdz, un ja godīgi tad brokastošanas vieta izskatījās tik antisanitāra, ka nolemjam paēst pilsētā. Arī baseiniņš, kas minēts reklāmā ir, bet tīrīts nav kādu mēnesi, lush tropical garden -laikam tā sauc 3 palmas.

Dodamies uz autonomas punktu, tā atrašana nekādu problēmu nesagādā. Kā par brīnumu mums iedod tieši to mašīnu, ko bijām rezervējuši Subaru Outback Forester, tipisks parketa džipelis, bet ir okei. Noslēdzam līgumu sapiķojam un dodamies tālēs zilajās. Pareizāk sakot uz vietējo ēstuvi, kurā normāli pabrokastojam un apspriežam dienas plānu. Dienas plānu vienmēr zināja mana draudzene, kas arī bija galvenā plānotāja. Nolemja pamest Gecko lodge un nakšņot kempingā teltī, jo sliktāk tu diez vai būs. Iesākumā aizbraucam uz Darvinas pludmali un pamielojam acis ar superīgi zilu jūru un debesīm, kuras gan izkropļo meža ugunsgrēku dūmi. Turpat parkā ieraugam arī pirmo aborigēnu, kurš jau rīta sutā saguris atpūšas uz soliņa. Melns kā zābaka šekte, bet citādi cilvēks, kas cilvēks. Dodamies uz Gecko lodge un izčekojamies. Uz jautājumu: „Kāpēc?”. Liekulīgi atbildu: „Our plans had changed”.

Iekāpuši mašīnā dodamies uz tuvāko supermārketu un iepērkam paiku, ūdeni. Tālāk dodamies uz Crocodile Park. Tas ir tāds lokāls centriņš, kurā audzē krokodilus un pie reizes arī izglīto ļautiņus par to uzvedību un paražām. Ierodoties fermā uzzinām, ka līdz lielajam barošanas šovam mums vēl ir pusotra stunda, kuras laikā varam apskatīt parka zvēruļus.

Pirmais, ko redzējām bija krokodilu dīķis, kura malās gulšņāja divmetrīgi krokodilēni un tēloja baļķus. Tālāk sekoja betona bunkuri, kuros turēja 3 līdz 5 metrīgus monstrus. Kuri arī tēloja baļķus, daži gan bija atvēruši muti pasīvai ventilācijai. Tālēk sekoja zoodārzs ar emu, dingo, lauvām, valabijiem, ķenguriem, bruņrupučiem un mērkaķēniem. Parka galā atkal bija krokodilu basieni, bet tajos dzīvoja divgadīgie vienā baseinā 800 otrā 700, visnotaļ saspiesti, bet kamēr jauni, krokodili mīl čupoties. Ak jā gandrīz visi krokiji bija sālsūdens vai salty, vietējo valodā.

Pēc slaistīšanās sekoja krokiju feedings, tas tiešām bija šovs, tika demonstrēts, kā krokodils var izlekt no ūdens pilnā augumā, ka šamais nemaz nav tūļa, un skaņa ko izdod žokļi, kas aizcērtas, vieš respektu. Var piedalīties arī pats, ja esi pietiekami aktīvs vari no vietējā reindžera dabūt koka makšķeri, kur galā piesieta vistas gaļiņa un kaitināt krokodilu. Tāču nevienam tas neizdevās ilgāk par kādām 3 minūtem. Tur arī uzzinām, ka NO WORRIES tev, lai aizmuktu no krokodila, kas var skriet pat 20 kmh, nav jāskrien ātrāk par krokodilu, pietiks, ja skriesi ātrāk par saviem draugiem.

Pēc šova aplūkošanas devamies uz suvenīru veikalu, kurā starp citu ir vislētākie, krokodilādas izstrādājumi visā NT daļā. Sapirkām suvenīriņus un devāmies uz lielveikalu.

Lielveikalā tika iegādāta portatīvā gāzes plīts, ēst gatavošanai, piepūšamais metracis telts labiekārtošanai un vēl nedaudz paiku. Lonely planet izlasam par Hidden valley kempingu un dodamies to meklēt. Darvina ir privātmāju pilsēta ar augstceltnēm tikai centrā, tādēļ tajā ir daudz piepilsētu visādi rajoniņi, kas sapresēti 10 x 10 km laukā. Hidden valley savu nosaukumu attaisnoja, meklējuši kādu pusstundu, pajautājām padomu vietējam sētniekam, kas pateica, ka karte ir nepareiza un norādīja virzienu. Karte tiešām bija nepareiza un Hidden Valley atradās.

Tā kā ieradāmies vakarā, nācās vien samierināties ar teltsvietu netālu no skudrupūžņa. Telti bijām veduši no pašas Latvijas līdz ar guļammaisiem, uzstādīšana veicās ātri tika piepumēts arī matracis, tad izrādījās ka notikusi miskomunikācija un visiem būs jāguļ uz viena matrača. Tas gulēšanu padarīja sarežģītāku, taču uz Gecko Lodge nevienu atpakaļ nevilka. Tad nu iedzēruši pašgatavoto tēju, parunājušies likāmies gulēt.

Par nelaimi mums izrādījās ka 30. jūnijs ir NT day, un visi cītīgi rībināja salūtus, kas arī izskaidroja dienā novēroto daudzo bodīšu skaitu ar uzrakstu Fireworks. Arī netālā motokrosa trase nodarbojās ar sacīkstēm un līdz pusnaktij par miegu nebija ko domāt. Protams, arī latvijas radi kuriem Austrālijas naktī ir pusdienas laiks iedomājas pazvanīt un pajautāt kā tad klājas. Bet kopumā pārnakšņojām labi.

Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VII

2007. gada 29. jūnijs (Singapūra)

Kā jau ierasts 7:30 devāmies brokastot, ēdienu izvēle nebija mainījusies, tā ka izvēlējos jau zināmās garšīgās lietas (omleti un cīsiņus). Pēc brokastīm, sabīdījām viesnīcā vietu, kur atstāt savas mugursomas, lai nebūtu jānēsā līdzi, un devāmies uz metro staciju.

Metro vilcieniņš atnāca atvēra durvis salaida iekšā cilvēciņus un izdodot Pacman raksturīgo (tuk-tuk-tuk) skaņu durvis aizvēra. Mūsu šodienas galamērķis bija Jurongas putnu dārzs.

Singapūrā ar metro drīkst tikai braukt, nedrīkst tajā ēst, smēķēt un vest durianu. Metro ir arī uzsaukumi, kas aicina apvienot spēkus cīņai ar malāriju.

Nokļuvuši līdz Boon Lay stacijai devāmies uz autobusu transfēru, kas mūs aizvestu līdz putnu dārzam. Norādes bija skaidris saprotamas un pieturu atradām ātri. Jāatzīst, ka Rīgas autobusus stacijām līdz Singapūras līmenim vēl ir ko augt. Viss notiek pēc grafika kā lielā pulkstenī, autobusi pienāk un attiet nevienam netraucējot un taipat laikā pamanās uz gājēju pārejas nevienu nenobraukt un jā reāli palaižot pāri cilvēkus. Bija dzirdēta arī lieta, ka autobusu šoferis ja iedod neprecīzu naudiņu atlikumu neatdod, taču šis nebija tas gadījums. Pēc 15 minūtēm sagaidījuši savu autobusu un pērkot biļeti, visi dabūjām atlikumu atpakaļ. Autobuss līdz putnu dārzam veda mūs 15 minūtes, bet tā kā bija kondicionieris bija ok.

Jarongas putnu dārzs atgādina parku, kurā brīvi vazājā dažāda kalibra un krāsu putni. Un visam riņķī var apbraukt ar monorail. Iesākumā mums paveicās un paspējām uuz Birds of Prey šovu. Tas bija reāls šovs visādi ērgļi, grifi un vanagi rādīja savas spējas noķert gaisā pamestu gaļas gabalu, pikēt virs skatītājiem cēli sēdēt, bija iepaidīgi un pamācoši, par katru tika nedaudz pastāstīts un pēctam notika demonstrācija.

Noskatījušies šovu devāmies uz flamingo dīķi, smuks dīķelis pilns ar sārtajiem flamingo prikolīgi. Nākošais apskates punkts bija tropu māja. Izlikās jau dīvaini, kur tad Singapūrā vēl tropu māja, bet iegājuši iekšā nosvīdām vēl vairāk, un varēja reāli izstaigāt tropiskā meža maketu no reāliem kokiem pilnu ar reāliem putniem.

Waterfall aviary varēja ievērtēt āzijā augstāko mākslīgo ūdenskritumu, gar kuru laidinājās visādi tropiem raksturīgi putneļi, pamatā krāsaini bišēdāji. Varēja uzkāpt līdz paša ūdenskrituma iztekai un apskatīties aviāriju no augšas. Cilvēki nopietni piestrādājuši pie ekspozīcijas. Tad devāmies uz monorail vilcieniņu un izbraucām cauri visam parkam, lai ievērtētu, ko vēl vērts apskatīt. Nez kāpēc, bet indieši pie baltajiem vienā vagonā nemaz nesēžas.

Izvozinājušies un atpūtinājuši kājas devāmies uz Parrot Paradise, tur gan visi putneļi bija salikti pa būriem, bet toties šamo bija daudz, ļoti daudz, lai gan runāt neviens nerunāja. Izpētījuši papagaiņu apmetnes vietu devāmies uz Lorry loft, kurā arī mita papagailīši taču šamiem bija uzbūvēts kādus 20 metrus augsts un hektāru plašs būrītis, kur tusēt. Tā kā cilvēki varēja iet iekšā un piedzīvot close encounter ar papagaiļiem. Turpat blakus bija būdiņas ar paradīzes putniem, šamos ieraugot kļuva skaidrs kādēļ šos tā sauc ritīgi uzcirtušies.

Pēdējā apmeklētā atrakcija bija pingvīni, tāču šamie kaut kā uz sava mākslīgā ledus gabala izskatījās bēdīgi un nošņurkuši.

Pēc Bird park apmeklējuma devāmies uz metro stacija no kurienes uz Zinātnes un tehnikas sasniegumu muzeju. Lai tiktu uz muzeju nākas kādu kilometru iet ar kājām pa parciņiem un supermārketiem. Redzējām arī aktīvo reklāmu, kā latvijā, kad tev rokās bāž visādas lapeles, kuras tu pēctam nezini, kur nomest. Taču Singapūrā atklājām veidu kā šamos atšūt. Izeja sekojoša, tev ķīnietis mēģina ieskopēt lapeli, tu viņam latviski jautā: „Kas tas ir?”, ‘100% gadījumos šamais atšujas momentāni.

Tehnikas muzejs laikam bija domāts vairāk tāds izglītojošs, bet interaktīvi elektronisks, ne kā Vīnes Mehāniski interaktīvs. Bija jau visādi modelīši utt., bet tā kā bijām jau reāli nostaigājušies tad apmeklējām muzeja daļu saistītu ar elektroniku un ar nanotehnoloģijām, citur nemaz īsti nevazājāmies. Pavadījuši kādas trīs stundas muzejā un beigās noskatījušies Teslas mašīnas šovu,nolēmām doties uz viesnīcu pēc mantām un braukt uz lidostu. Pa ceļam gan vēl uztankojāmies vietējā McDonaldā.

Viesnīcā atguvām savas mantas, nedaudz pasērfojām internetā uzzinājām, ka Latvijā līst reāls lietus, palūdzām viesnīcas personālām, lai šamie izsauc taksi. Mums tika pateikts taksometra numurs ar kuru mums jābrauc, taču mēs iekāpām jau pirmajā piebraukušajā un devāmies uz lidostu. Lidostas 2. Terminālā savācām savu bagāžu un devāmies uz busu, kurš mūs aizveda uz budžeta terminālu. Budžeta termināls gandrīz pilnībā veltīts Tiger Airways.

Jāatzīst, ka viņā nebija īsti ko darīt un nācās kādas 2 stundas līdz check in laikam nobumbulēt sēžot un pārspriežot pieredzēto. Sākoties chek in veiksmīgi pielīdām gandrīz paši pirmie, taču mums priekšā stāvošajiem ķīniešiem bija kaut kādas problēmas ar bagāžas svaru vai ar braucējiem. Beigās varēja saprast, ka no četriem aizlidoja tikai 3. Mums gan problēmu nebija un varēja doties uz drošības kontroli.

Drošības kontrolē sanāca neliela nesaprašanās ar drošībniekiem, šmie pras man „Your bag”, es saprotu „Step back” un atkāpjos, šamais atkal prasa, es atkal atkāpjos, beigās sapratu un abi ar drošībnieku ierēcām par miscomunication,. Pārbaude bija formāla un drīzvien jau biju Tax free zonā. Tur iesākumā pavakariņoju ar sendvičiem, un tad nopircis grāmatiņu par mormoņiem lasīju līdz lidmašīnas pienākšanai.

Iekāpšana lidmašīnā noritēja mierīgi, kā jau lētajās aviolīnijās uz lidmašīnu pa lidlauku visi devās ar kājām, izlidošana notika pēc grafika. Tā kā lidmašīna bija pustukša man vienam bija veseli 3 sēdekļi kur izvērsties. Priekšā esošais austrālijas pilsonis man apjautājās vai drīkst nolaist atzveltni, es visžēlīgi atļāvis turpināju lasīt mormoņu piedzīvojumus.

Lidojums virs Singapūras naktī bija brīnišķīgs, nekad nebija nācies redzēt lielpilsētu naktī no gaisa, arī osta izskatījās kā Jaungada eglīte.

Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VI

2007. gada 28. jūnijs (Singapūra)

No rīta 7:30 pabrokastojām viesnīcas restorānā. Brokastis bija labas, precīzāk būtu teikt standarta – omlete, cīsiņi, augļi, kornfleiksi, maize, sulas un ūdens. Tālāk devāmies uz tuvāko metro staciju Little India, lai dotos uz Harbourfront staciju, no kuras nokļūt Sentosas salā.

Iešana uz metro pie Latvijas vēsās vasaras pieradušam cilvēkam bija īsts pārbaudījums. Jau no paša rīta gaisa temperatūra bija pāri 30 grādiem, gaisa mitrums, man likās zem 100% tur nemaz nav. Vispār sajūta, kā iešana pa lielu turku pirti ar drēbēm. Jāsvīst ir ļoti cītīgi, lai neizjauktu organisma termoregulāciju. Ceļš bija ap kilometru, bet nokļūšana kondicionētās telpās bija patīkama.

Metro Singapūrā „Das ist etwas!”. Rīgai aiz skaudības vajadzētu nosprāgt, visas pilsētas malas un vietas ir ērti sasniedzamas maksimums 50 minūšu laikā. Diemžēl tas prieks nav par velti un jāmaksā par to Singapūras dolāros. Biļetes ir vienkāršas magnētiskās kartes, kuras tu ieejot metro stacijā novelc gar turniketu un ārā tiec tādā pašā veidā. Biļešu iegādei kalpo interaktīvs biļešu automāts ar touchscreen ekrānu, kur tu norādi galapunktu, biļešu skaitu un samet iekšā naudu. Izkāpjot savā stacijā biļeti vari atdot biļešu automātam, kurš par to samaksās 1 SGD.

Tikuši līdz Harbourfront stacijai, sekojām norādēm un devāmies uz monorail staciju, kas savieno Singapūru ar Sentosas salu, pirms stacijas nopērkam biļeti un varam sākt gaidīt pašu vilcieniņu. Vilcieniņu sagaidījām diezgan ātri un pēc 5 minūtēm jau bijām Sentosas salā.

Izkāpām otrajā stacijā pie lielās lauvaszivs, Singapūras simbola, noorientējāmies apkārtnē un par savu pirmo apskates objektu izvēlējāmies Underwater world. Nokļuvuši līdz turienei ar iekšsalas autobusu līnijas palīdzību, devāmies iekšā. Jāatzīst, ka šamā atrakcija, bija viens no iemesliem, kāpēc ceļš uz Austrāliju tika mērots caur Singapūru. Iekšpusē no sākuma ir dažādi akvāriju ar visādām zivtelēm, medūzām un citām jūras radībām, taču pati galvenā atrakcija ir pagrabstāvā aptuveni 100 m garš stikla tunelis, kas ļauj tev iet cauri akvārijam, pilnam ar haizivīm, rajām un citām zivtelēm, no kurām daža laba ir puscūča lielumā. Pasākums iepatikās un izstaigāju akvāriju divas reizes.

Pabeiguši akvārija apmeklējumu devāmies uz Siloso fortu, kādreizējo angļu impērijas cietoksni, kuras nolūks bija nosargāt Singapūras ostu pret iebrucējiem. Kā visi labi zina no vēstures, šamā forta padošanās japāņiem skaitās viena no sāpīgākajām zaudēm angļu kara vēsturē. Līdz ar to arī pati forta ekspozīcija ir tāda ar rūgtumu, redz kādi mums lielgabali, bet ģenerāļa neizlēmības dēļ padevāmies. Uz forta kalnu tevi uzved ar autobusu un tad tu vari mierīgi to kādas 2 stundas pētīt un izložņāt. Tā kā pasākums notika bez kondicionētām telpām, karstums bija nežēlīgs.

Pēc Siloso forta apmeklējuma devāmies uz Sentosas pludmali, kas bija izveidota tīri tā neko palmas, smiltis un ļoti silts ūdens. Pablandījušies pa pludmali nolēmām doties uz Delfināriju skatīties delfīnu šovu. Iekāpām Beach train un devāmies uz delfināriju, taču nedaudz padomājuši nolēmām braukt līdz galapunktam tāpat paskatīties. Galapunktā ieraudzījām visnotaļ dzīvespriecīgu atrakciju Sentosa Luge, kuru vistuvāk varētu raksturot rodeļi uz asfalta. Nopērc biļeti tevi ar pacēlāju uznes sentosas salas reljefa augstākajā punktā, tur tev iedod rodeļveidīgus rateļus, uzmauc galvā ķiveri un enjoy mauc lejā pa kalnu kādu kilometru, pa ceļam gan salikti bremzētāji, lai neviens neskrien pie Pētera vārtiem ar rodeļu rateļiem. Izbraukuši kāpām atpakaļ Beach train un devāmies uz Delfināriju. Nonākuši tur konstatējām, ka šovs būs tikai pēc stundas devāmies uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, kurš arī kā par brīnumu atrodas uz Sentosas salas.

Āzijas galējais dienvidu punkts ne ar ko īpaši neizceltos, ja uz tā nebūtu uzbūvēti divi savienoti tornīši, līdz kuriem var nokļūt pa iekaramu tiltu. Ja to tur nebūtu varētu mierīgi paiet garām un nemaz nepamanītu, ka esam uzkāpuši uz tā dienvidu punkta. Skats uz ostu un kuģu reidu bija superīgs.

Atgriezušies Delfīnu lagūnā nedaudz iestiprinājušies vietējā Makdonalda ekvivalentā, gājām vērot šovu. Veiksmīgi iekārtojāmies otrajā rindā un padsmit minūtes pagaidot, šovs sākās. Delfīni nedaudz papeldēja, palēkāja un ļāva speciāli izvēlētiem brīvprātīgajiem sevi paglaudīt. Biju gaidījis kaut ko nopietnāku un nedaudz vīlos. Šovs ir par pakāpi zemāks nekā Klaipēdas delfinārija delfīnu sniegums. Totāls ne Flipers!

Flipera cienīgu šovu neredzējuši, devāmies uz 4D Cinemas rādīja pirātu filmu, tā kā šitādu štelli apmeklēju pirmoreiz likās ir okei, bet nu nekas outstanding.

Taču nākošais apskates punkts gan bija izcils – Butterfly world, reāls tauriņu parks, kurā dzīvo un lidinās visdažādākie tauriņi no normāliem Latvijas kalibra tauriņa līdz monstriem ar spārnu izpletumu plaukstas lielumā. Daži gan jau mētājās pa zemi sabradāti, taču pārējie gan lidinājās uz urrā šad tad piestājot, lai ļautos fotografēšanai.

Kā pēdējā atrakcija bija Skytower, kurš nosaukts Carlsberg alus vārdā. Ideja sekojoša – iekāp barankas formas ierīcē, kas tevi paceļ 135 metrus virs apkārtnes un vari izbaudīt Singapūras skatus. Ar mums kopā augšā devās vietējo malajiešu grupa (izskatījās pēc rūpnīcas pasākuma), kas ceļoties augšā sevi idrošināja ar dziesmām, izsaucieniem un nez kāpēc izslēdzot kondicionieri.

Tikuši atpakaļ uz zemes devāmies uz gaisa vagoniņiem, lai nokļūtu atpakaļ Singapūrā. Vagoniņi bija četrvietīgi, brauca daudz augstāk nekā slavenais Siguldas gaisa vagoniņš, un Singapūras skata baudīšanai traucēja nedaudz nospeķotie un aizrestotie logi. Nokļuvuši vagonuiņu pieturas punktā nolēmām nedaudz pablandīties pa veikaliem iepirkšanās centrā Vivo City.

Veikalu piedāvājums tur ir tāds pats kā Rīgā un arī cenas nemaz neatpaliek. Elektronikas preces maksā aptuveni tikpat, daži TV pat dārgāk. Tā kā devāmies vien realizēt vakara plāna daļu vakariņas China Town.

Nokļūt tur ir viegli, kāp iekšā metro un brauc uz staciju China Town, nedaudz pablandies pa ķīniešu kvartālu līdz atrodi Food street un meklē vietu, kas atbilst tavām vajadzībām. Fōodstreet attaisno savu nosaukumu, pārtikas tirdzniecība tur ir divos līmeņos:

Pirmais līmenis ielas mala – Ēdienu dod uzreiz, ir arī galdiņu taču to novietojums pie miskastēm, no ēšanas nekādu estētisku baudījumu nesola. Taču izvēle bagātīga no nūdelēm līdz paša izvēlētam krupim no kastes.

Otrais līmenis – restorāniņi telpās, tur tevi aktīvi mēģina dabūt iekšā iekšāsaucēji. Tā nu arī mēs pēc pāris simts metriem ļāvāmies iesaukties iekšā. Vispār restorāniņš bija tīrīgs un kārtīgs, lai gan ēdienkarte reāli līdzīga mūsu Gan Bei pasākumam, tomēr nedaudz garšīgāka. Vietējam personālam bija nelielas problēmas ar angļu valodu, jo kola bez ledus ar citronu atnāca kā kola ar ledu un citronu. Bet paēdām labi un devāmies ar kājām atpakaļ uz viesnīcu gabaliņš bija ap diviem kilometriem, bet Singapūra naktī ir skaista pilsēta, nedaudz arī mūs ķēra ik vakara lietutiņš. Netālu no viesnīcas apmeklējām pārtikas veikaliņu, lai iepirktu provīziju, kur novēroju interesantu parādību. Pirms manis iepirkās Ķīnas Tautas Republikas pilsonis, kurš nekādi nespēja saprast, kāpēc Singapūrā neņem pretī viņa juaņas, reāls šovinists, apsardze viņu izlika ārā. No dienas piedzīvojumiem noguris nonācis viesnīcā likos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: