Navigate / search

Ceļojums uz Saravaku Trīspadsmitā un Četrpadsmitā diena

26. augusts

Singapūra

Šorīt tehniski ir mūsu ceļojuma pēdējā diena, no rīta pabrokastojam un sasienam pauniņas, pārliecināmies, ka šoreiz gan neesam aizmirsuši neko no savām mantām un dodamies čekoties ārā. Bagāžu atstājam hotelī un dodamies dzīvē.

Mūsu šodienas plānā ir šiverēt pa Sentosas salu. Darīt tur ir daudz ko, bet mēs esam izvēlējušies akvārija apmeklējumu. Aizbraucam no rīta līdz Vivo city iepirkšanās centram un dodamies uz monoreilu. Starp citu, šeit pirms piecpadsmit gadiem es pirmo reizi braucu ar monoreilu. Meklējam, kur var samaksāt, izrādās, ka līdz septembrim var braukt pa brīvu. Sagaidām reisu un braucam.

Akvārijs ir episks, dzīvē ir nācies redzēt dažādus, bet šis ir viens no labākajiem. Milzīgi akvāriji ar daudz un dažādām zivtelēm, sākot no haizivīm un beidzot ar klaunzivīm. Tā kā mums priekšā ir visa diena, varam nekur nesteigties. Cilvēku priekš rīta ir diezgan padaudz, vietām nelīdz pat lielie akvāriju logi, jāskatās pa gabalu. Senos laikos vēl vecajā akvārijā pasākuma nagla bija tunelis, kurš ļāva iziet cauri akvārijam, tad tagad tie ir garāki un veseli divi.

No šoviem apskatāmies zivju barošanu, tas nav nekas pārāk episks, visas zivis pēkšņi sapeld vienā vietā un kaut ko ēd. Uz haizivīm var skatīties, cik vien vēlies, tās nemetas virsū nevienai citai zivij un tās nesaplosa. Delfīniem atvēlētais akvārijs mani pārsteidz – tur ir tikai ūdens un betons, delfīni, protams, ņemas kā traki, varbūt viņi arī jau ir sajukuši prātā, kas to lai zina?

Kad akvārijs izskatīts, izejam ārā un konstatējam, ka ir sākusies lietusgāze. Cilvēki slapstās zem nojumēm un blandās pa veikaliem. Pablandāmies mēs ar’, aizejam uz konfekšu bodi, nav ne vainas. Aizejam uz Lego bodi, daudz kas jau man ir, un te vairāk paskatīties, jo cenas nav diez ko draudzīgas un lielo kasti somā neiestūķēsi. Tad dodamies iekost uz vietējo virtuļu kafejnīcu. Virtuļi, izrādās, ir dikti garšīgi.

Tagad laiks iet uz salas iekšieni. Matīss ar Viesturu dodas uz Skyline Luge & Skyride, kur pavada veselas četrdesmit minūtes braucot. Mēs ar Maiju aizejam apskatīties tauriņu māju, tā ir ciet, tad iečekojam, ko piedāvā daudzdimensiju kinoteātrī, man ir aizdomas, ka te mauc to pašu, ko senāk. Beigās vienkārši pasēžam un atpūtinām kājas.

Kad braucēji atgriežas, sūdzoties par indiešiem, kas bloķē ceļu un fotografējas, mēs dodamies uz Imbiah Nature trail. Taka ved pa salas daļu, uz kuras vēl nav paspējuši uzbūvēt hoteļus. Daudz dažādu koku, vietām pat orhidejas un tad seko pats trakākais. Saravakā mēs gājām meklēt hornbilus kilometriem pa džungļiem, un tad ar’ redzējām lidojam pāri koku galotnēm. Te viņi kā baloži sēd krūmos un lūr uz tevi. Ir pāris mākslīgie ūdenskritumi, bet taka īsa un drīz vien esam Singapūras šauruma krastos.

Nolemjam pabradāties pa jūru, noaujam kājas un brienam pa pludmali, tā te izskatās uzbērta. Lai mums nebūtu tik garlaicīgi, Singapūras glābšanas vai kāds tur dienests pacēlis gaisā helikopteru un rinķo gar pludmali, viņam līdzi brauc krasta apsardzes, varbūt glābšanas, kuģis un rāda dažādus manervus.

Kad pludmale beidzas, ejam uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, jo vairāk nav īsti ideju un vēlēšanās kaut ko darīt. Tur nekas nav mainījies – iekārts tilts, divi skatu tornīši, viens remontā un viss. Pavadām kādu laiciņu te vērojot helikopteru un kuģīti. Parādās viens arī uz supdēļa un mēs ar Matīsu aiz gara laika izdomājam stāstu par cilvēku, kurš Lego veikalā izveidojis aizliegtu savienojumu ar lego klucīšiem un nu viņu Lego policijas uzdevumā meklē visa Singapūra. Maiteklis (viņš beigās aizbēga pie Indonēzijas komunistiem).

Šķiet, ka Sentosa mums šodien pietiek, braucam ar monoreilu atpakaļ uz Vivo city, kur paēdam vietējā maķītī un pastaigājamies pa lielveikalu. Pēc pastaigas dabā kondicionētas telpas šķiet dikti labas.

Tagad mums esot jābrauc uz ķīniešu kvartālu, braucam ar’. Jāatzīst, ka ķīniešu kvartāls te izskatās ķīniskāks nekā pati Ķīna. Visi bodnieki dikti šeptīgi, sak’, re, praķis pa lētu naudu, reku, duriāns pa dārgu naudu, gribi kaltētu ķirzaku pie alus, šeit štābelis. Nemaz nerunāsim par tautas medicīnas pulveriem, tie cilvēki ir traki!

Apmeklējam arī tempļus, nejauši iesperamies vienā hinduistu templī ar noautām kājām. Grīda ir aizdomīgi lipīga, bet kulta kalpi sevi nežēlo, lai veiktu vajadzīgos rituālus. Apstājamies nedaudz maliņā un vērojam. Troksni milzīgs, paveros apkārt un ieraugu iemeslu, man blakus aiz kolonas noslēpies bungotājs, kurš brangi rībina bungas ar apskaužamu entuziasmu.

Templī, kurš sevī glabā vienu no Budas zobiem, iekšā tikt mums neizdodas, nav jau arī baigās vēlmes. Toties blakus ir āra koncerts, kurā uzstājas vietējais Lapčenoks, piekrišana viņam ir, un tautas ar daudz.

Nu pienāk laiks iet uz hoteli savākt mantas un lidot prom no Singapūras. Hotelī palūdzam izsaukt taksometru. Darbiniece cenšas sazvanīt tos kādas piecas minūtes, bet tur nevar pat piezvanīt, viss aizņemts. Nekas, brauksim ar metro, ņemam savus koferīšus un ripinām uz tuvāko metro staciju, lai izbrauktu ar to vēl pēdējo reizi. Izskatās, ka piektdienās viņiem te pieņemts upurēt dieviem, vietām redzami tādi altārīši ar dedzināmajiem upuriem, tas vismaz novērš domas no kofera vilkšanas.

Metro mums visu ceļu nākas stāvēt kājās, bet gan jau lidmašīnā atsēdēsimies. Lidostā nododam bagāžu, dabūjam iekāpšanas kartes, bet pirms imigrācijas mēs dodamies uz Čangi lidostas Jewel, kurš savieno visus terminālus. Tas ir tāds milzīgs kupols ar tikpat milzīgu ūdenskritumu centrā, kuram apkārt ir milzīgs dārzs un dārzam apkārt iepirkšanās centrs.

Ūdenskritums vakarā ir dikti smuks, izgaismojas dažādās krāsās un izskatās dikti vareni, ja grib pieiet tuvāk ūdenskrituma augšai jāmaksā ekskursija, bet ja nu kādreiz gadās sēdēt tranzītā ap piecām sešām stundām un negribas pērties uz pilsētu, tad te laiku mierīgi var nosist. Apskatām visu ūdenskritumu pa stāviem no augšas līdz lejai. Tad noskatāmies uz tā projicētu lāzeru un gaismas šovu. Tas gan vairāk bija kā winamp plagina vizualizācijas projekcija uz ūdens. Pastaigājam pa bodēm, no ievērības cienīgajiem te ir Pokemonu oficiālais veikals.

Visas lietas ar laiku apnīk, ejam uz imigrāciju un savu iekāpšanas geitu. Esam kādas divdesmit minūtes pirms noliktā laika, stāvam un gaidām. Cilvēki sarodas arvien vairāk – visi stāv un gaida, cilvēkam, kuram mūs būtu jāattur no iešanas geitā pirms laika, šķiet, paliek neomulīgi, šis saka – ko jūs stāviet, ejiet prom, vēl nav pienācis jūsu laiks. Bet būsim godīgi, te nav kur sēdēt un atliek vien stāvēt un gaidīt.

Lidmašīna nekavējas un ceļš uz Stambulu var sākties. Tajā nekas ievērības cienīgs nenotiek, mēģinu pagulēt, tas iznāk daļēji, bet no rīta piecos izkāpjot no lidmašīnas noguris un negulējis nejūtos. Loģiski, jo Singapūrā jau ir desmit pa dienu.

27. augusts

Stambula – Rīga

Pablandāmies pa lidostu, apmeklējam šurpceļā noskatītos veikalus, gaidām lidmašīnu, un beigās lidojam mājās. To, ka esam atlidojuši uz pareizo lidostu, saprotu, kad pēc nosēšanās atskan pasažieru aplausi.

Ceļojums uz Saravaku Piektā diena

18. augusts

Singapūra

Šī ir pēdējā mūsu diena Singapūrā, tā ka jāpaspēj izdarīt viss iekavētais. Rīts gan sākas nepatīkami – pie mūsu brokastgalda jau kaut kādi sēž, nākas meklēt alternatīvas. Alternatīva ir galds – kara invalīds, kuram visas kājas nav vienāda garuma. Bet nu paēst var, lai gan arī te ir darvas piliens – pavārs ir nolēmis šodien omleti necept. Un tad vēl tu, cilvēks, atminies, ka te visas kolas pārdod ar dīvainu uzrakstu “Less sugar, original taste”, un dūša apskrienas pavisam. Es te pirku kolu un brīnījos, ko viņa tā dīvaini garšo, kamdēļ viņai vispār nav gāzes, kaut kāds traukūdens.

Šodien mūsu apmeklējamais objekts ir Jurongas putnudārzs, tas, kas šī gada beigās vāksies uz jauno mājvietu, un mums tā ir pēdējā iespēja apmeklēt. Laika gaitā tas ir ļoti mainījies, ja divtūkstošo gadu sākumā tur vēl brauca mazs monoreils pa visu parka teritoriju, tad, apmeklējot to vēlāk, monoreils jau bija pazudis. Braucam ar metro, brauciens ilgst kādas četrdesmit minūtes. Tad ir jāatrod 194. autobuss, un arī te tagad var norēķināties tikai ar karti. Agrāk bija tikai skaidrā un atlikumu tev neizdod. Līdz ar to vairs nevari klausīties, kā tūristi kaulējās ar šoferi par neatdoto naudu.

Jurongas putnu dārzs ir vieta, kur tu, cilvēks, ja esi nopircis grāmatu ar visiem pasaules putniem, pēc tā apmeklējuma mierīgi varēsi vismaz trešdaļu no viņiem atķeksēt kā redzētus. Es neesmu tik liels speciālists, man putni iedalās stārķos, vanagos, kaijās, baložos, mazputniņos un tas putns. Daudz ko nav līdzējis arī dažādu aviāriju apmeklējums, vienmēr paiet laiks līdz hornbilu sāku atšķirt no tukāna. Šī ir kārtējā reize, kad mēģināšu uzlabot savas putnu zinības.

Lietus tā kā līst, tā kā nelīst. Nolemjam nestiept gumiju un dodamies uz pirmo putnu māju. No pieredzes zinu, ka šī nav pati interesantākā, tomēr te apskatāms viņu lielākais balodis, kas izskatās vairāk pēc neizauguša pāva un nelido. Tā kā aviārijs ir apvilkts ar tīklu, tad pirmais apmeklējuma mēģinājums beidzas ātri, nākas atkāpties uz vietējo kafejnīcu, jo tur ir jumts. Tā vēl nav atvērusies, bet tas netraucē mums degustēt Viestura līdzi paņemto kolu un vērot flamingo baru zemāk dīķī. Kad lietus pierimst, varam turpināt putnu novērtēšanu.

No pirmā aviārija prātā iespiežas kāds dzeltens putnelis, kura ēšanas paradumi ietver citu putnu sūdu knābāšanu. Tad apskatām plēsīgos putnus, tie, kā jau visos citos zoodārzos, ir diezgan skumjš paskats. Maitu lija, kas tā vietā, lai kilometru augstumā virs tuksneša riņķotu un meklētu maitu, nākas sēdēt būrī kopā ar citiem putniem. Ar tukāniem un hornbiliem, izskatās, ir labāk, bet arī te putni diez ko neraujas, lai viņus pamanītu.

Vienīgais aviārijs, kur manāma zināma rosība, ir papagaiļiem veltītais. Tiem, izskatās, ir dikti jautri – lido kā traki, visu laiku kaut ko šeptē un čivina, ka kurls var palikt. Man paveicās, papagaiļi uzņēma kā savējo – viens pat apsēdās uz pleca, vēlāk gan pārvācās uz galvu, jutos kā pirātu kapteiņa kandidāts. Tā kā man ir brilles, tad par acs izknābšanu nebija jābaidās.

Protams, aizgājām arī uz to aviāriju, kur savulaik varēja atrast vienu no augstākajiem mākslīgajiem ūdenskritumiem pasaulē. Tagad gan tas ir noteikti paturējis piezemētāku statusu, bet tik un tā joprojām izskatās smuks un gaumīgs. Te arī var tuvumā apskatīties būrus, ar kuriem visus putnus no parka transportēs uz jauno vietu 2022. gada beigās. Kad putni izskatīti, dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Pēcpusdienas plānā ir ArtScience museum apmeklējums. Sākumā gan izraisās konflikts – puse no mums grib braukt ar metro, otra puse ar autobusu. Mani jau reāli kaitina šāda blēdīšanās – esam jau pie metro stacijas, a te divi – brauksim ar autobusi. Sviests kaut kāds, beigās samierinājos un braucu ar autobusu. Prieka man no tā nekāda nebija.

Ieejot muzejā divas stundas pirms tā aizvēršanas sapratām, ka visu neapskatīsim, un, lai nebūtu lieki jālauza galva, demokrātiski izvirzām Maiju iet nopirkt biļetes uz kaut ko. Viņa arī nopērk uz Future World un jāatzīst, ka man tā ekspozīcija dikti patika.

Tāda tehnoloģiju un mākslas amalgama, kur arī pašam skatītājām ir iespēja piedalīties māksla darba procesā. Te ir iespēja skatīties mākslas darbu, kurš tiks izstādīts 100 gadus – nu jau 12 ir pagājuši, izskatās pēc tiem diennakšu garajiem jūtūbes klipiem, kas ir viens vienīgs loop. Tad vēl ir iespējas izkrāsot māju, mašīnu vai zivi un izstādīt to milzīgā animācijā. Un viss beidzas ar pārsimtūkstoš LED lampiņu un optisko vadu ietaisi, kuru var regulēt katrs apmeklētājs, bet izskatās, ka par regulēšanas interfeisu zināju tikai es. Tādi nu tie mūsdienu cilvēki ir, ka tikai fotografēties māk, nemaz neapjaušot, ka pats vari regulēt kāds winmapa plagins atainosies trīs dimensijās (ja neskaita lampu).

Tad sāka runāt balsis par izstāžu zāles slēgšanu un nācās doties prom. Nākošais pasākums ir strūklaku šova skatīšanās, bet līdz tam vēl ir labs laiks un nolemjam pameklēt kaut ko ēdamu.
Tā kā makdonaldu tuvumā neredz, izlemjam pameklēt kaut ko tepat netālajā iepirkšanās centrā. Pustumsā iešana pa Marina Bay ir diezgan tramīga, kā iestājas krēsla, tā ļautiņi nolemj, ka laiks sportot. Tad nu skrien un brauc ar riteņiem, sistēmas nekādas, ļoti jāskatās. Kamēr meklējam ēstuvi, ievērojam, ka te palmu pavēnī izliktas plāksnītes ar valstu olimpisko komiteju nosaukumiem. Skaidra lieta, ka mums jāatrod Latvija. Atrodam un ejam meklēt Food court ēstūzi, kur mums nenodītās deviņas ādas.

Beigu beigās atrodam šķietami pieņemamu vakariņošanas vietu ar tādu latvisku nosaukumu Cedele. Pasūtījuma veikšana nedaudz ievelkas, jo viesmīlis īpaši nesteidzas to pieņemt. Burgerim nebija ne vainas, bet kartupeļu frī ar trifelēm gan bija nedaudz pa traku. Kad esam paēduši, samaksājam, tas, izrādās, ir jādara, pie kases. Dodamies skatīties strūklaku un lāzeršovu.

Jau ejot klāt var redzēt, ka esam nokavējuši ar labāko vietu ieņemšanu. Tādu vairs nav, bet, ja labi pameklē, tad var atrast vietas gandrīz pretī. Pats šovs īpaši neatšķiras no citiem šāda veida šoviem (es to vēl skatoties nezinu, jo neesmu vēl citus redzējis). Noskatāmies, mūzikas un gaismas kombinācija smuka, nav pārāk garš, kājas nenogurst stāvot un skatoties. Dodamies uz viesnīcu, rīt mums agri no rīta reiss uz Borneo.  Hotelī pajautājam par agro brokastu iespējām, maksimums, ko mums var piedāvāt, ir kādas bulciņas nosperšana virtuvē. Taksi ar’ mums rekomendē izsaukt, kad čekosimies ārā, citādi mums sanākšot dārgāk. Ejam uz istabu, salasām mantas, nočekojam, lai ko neaizmirstu un liekamies gulēt.

Ceļojums uz Saravaku Ceturtā diena

17. augusts

Singapūra

Šorīt brokastīs atkal esam laicīgi, mums jau ir pašiem savs galds, pie kura iekārtoties, atradu sieru, ko likt uz maizes, un vispār labi ieturējos. Mums ir ideja doties uz Gardens By the Bay pēc iespējas agrāk, pirms to pārpludinājušas cilvēku masas.

Ar metro aizdodamies uz Marina Bay un tad lēnā garā karstā rīta saulē dodamies uz dārzu pusi. Pavēnī sauli tā nejūt, bet, kad jāgaida pie krustojuma, tad var just caur sandalēm, kā silst kājas. Lai arī šo vietu apmeklēju jau ceturto reizi, īsti ceļu tā arī atminēties nevaru, jo parasti tas notika vakarpusē, un tumsā jau viss izskatās citādi. Pastaiga, lai ar neprasa īpašu piepūli, liek pamatīgi pasvīst.

Pārliecinu savus ceļojumu biedrus, ka nevajag tērēt laiku un biļetes pirkt uzreiz, bet nopirkt pie objektiem. Galu galā tur veseli trīs cilvēki jau rindā priekšā stāvēja, kas tad tik garu rindu var izstāvēt? Dodamies uz tiltiņu, no kura var pārskatīt visu dārzu, strūklakas, megakokus, kas gan vairāk ir ar vīteņiem apkarinātas dzelzsbetona struktūras. Šajā ceļojumā esmu izvēlējies uzvedības modeli, ignorēt apkārtējo vēlmi uztaisīt cmuku bilžuku. Man vienkārši nav vēlmes tērēt laiku gaidot, kad kāda būs piedevusi savai sejai un stājai pietiekoši noslēpumainu izteiksmi, lai viņas līdzbraucēji varētu to nofočēt. Speciāli netraucēju, bet, ja apiet apkārt nevar, speros vien cauri. Līdz ar to nepukojos, ja citi tā dara brīžos, kad mēģinu ko nofotografēt.

Vispār jau dārzā zem Supertree grove ir daudz un dažādi mazāki dārziņi – ķīniešu, japāņu, tuksnešu un kas tik vēl ne. Bet mums tas nav galvenais – galvenais ir tikt uz lielajām atrakcijām. Fiksi tiekam cauri ķīniešu dārzam, jāatzīst, ka dažu labu veidojumu jau ir skāris laika zobs. Nopērkam biļetes un dodamies iekšā Cloud forest.

Cloud forest ir tāda liela siltumnīca, kas simulē augstkalnu floru. Centrālais elements ir ūdenskritums kas gāžas no mākslīga kalna augšas un pie tā ir jāfotografējas visiem un visām. Tā nu tas te pieņemts, pat masku var novilkt, lai pēc ģīmja bildē sevi varētu atpazīt. Izskatās, ka tā te ir dziļa tradīcija, tādēļ, ievērojot vietējās paražas, to izdarām arī mēs. Un tad jau var doties lēnā garā pa pašu cooled conservatory, kā rakstīts viņu bukletā. Sākas ar nelielu orhideju dārzu, tad ar liftu augšā līdz virsotnei un tad pa gaisā iekārtiem tiltiem var lēnu garu slāt uz izeju.

Kopš ieriekšējās reizes te man šķiet ir nedaudz pamainītas dekorācijas, bet es teiktu, ka uz labo pusi. Kristāla alas, kas reiz rotāja kalna iekšpusi tiek demontētas un tiks aizstātas ar D Avatara pieredzi. Pastaigas sākumā notiek ikrīta augu rasināšana, kur pa sprauslām uz augiem tiek pūsta migla. Tā kā bez maskas man vēl ir brilles, tad kaut ko saskatīt vairs nemaz nav tik triviāls pasākums. Vispār jau siltumnīca uztaisīta godam un kopš tās atvēršanas es te atnāku katru reizi, kad gadās būt Singapūrā.

Mūsu nākošais objekts ir Flower dome, tas ir tāds kā botāniskais dārzs, kur vienā milzu siltumnīcā sabāzti visi pasaules augi. Tie sakategorizēti pa kontinentiem un apmeklētājam ir iespēja pastaigāt pa Austrālijas, Āfrikas, Vidusjūras un citiem dārziem. Ja labi pameklē, var atrast pat vienu bērzu, un tas jau vien par kaut ko liecina. Vēl viņiem te regulāri ir kāda pagaidu ekspozīcija veltīta kaut kādam pasākumam. Mums nepaveicas, jo jaunās dekorācijas vēl nav paspējuši pilnībā izlikt apskatei, bet, cik var spriest no jau izstādītā, šī pasākamu centrālā tēma būs Centrālamerikas kultūras.

Šajā vietā, ja ir vēlme un interese, var nodirnēt kaut vai visu dienu. Es vēl īsti nevaru pateikt, kad man viņa šķiet labāk apmeklējama – dienā vai vakarā. Vakarā daudz kas tiek smuki izgaismots un dārzam ir zināma noslēpumainība. Dienā savukārt vari izlasīt katra baobaba nosaukumu īpaši nepiepūloties.

Pēc šī nolemjam aizdoties uz Supertree skywalk, tur vari uzbraukt augšā vienā no megakokiem un tad pa tiltiņu, kas tos savieno, pastaigāties un pavērot pasauli no augšas. Pie lifta gan ir uzraksts, kas lūdz vairāk kā 15 minūtes augšā nedirnēt, jo citi arī grib tikt. Vislabākais te ir atrasties lielā vakara gaismas šova laikā, bet pa dienu ar’ skats nav peļams. Mums ar Matīsu gan tas apnīk ātrāk un mēs nenoblandāmies pat rekomendētās piecpadsmit minūtes. Labāk tomēr ir sēdēt ēnā.

Varētu domāt, ka pēc šādiem darbiem mēs spersimies atpakaļ uz hoteli atpūsties un uzkrāt spēkus. Nekā! Tiek izlemts apmeklēt indiešu kvartālu, es tur jau esmu bijis un izsaku protestus, kuri netiek ņemti vērā. Tikt tur ir pavisam viegli – aizbrauc ar metro līdz Little India un klāt esi. Šī ir arī tā vieta, uz kuru es reizēm solu aizvest savus bērnus, kad viņiem ir problēmas ar galda kultūru. Sak, aizvedīšu un varēsi ēst rīsus ar rokām no papīra. Matīss beidzot te ir atvests un viņam patīk. Maija ar Viesturu vēlas apskatīt vietējo hinduistu templi, nākas vien doties tā virzienā.

Par laimi Krišnam šodien ir brīvdiena un templis slēgts, tā ka nemaz nenācās vilkt nost apavus un skatīties tempļa iekšieni. Tad seko pastaiga gar viņu piparbodītēm un tad, gandrīz jau tikuši prom no indiešu kvartāla, atrodam vietu kurā papusdienot. Arī te ir QR koda sistēma, bet acīmredzot izskatāmies pietiekoši pastulbi un mums ēdienkartes atnes uzreiz, pat nevēstot par sistēmas priekšrocībām. Paņemu vistu karija mērcē un izvēli nenožēloju.

Nedaudz atpūšamies un dodamies atkal uz Zoodārzu, varētu domāt, paga vai tad vakar tur jau nebijāt? Bijām, bet ne visā, izrādās tur ir vēl Amazon River Quest, kur pa upi tevi ved laivā un izrāda vietējo faunu un floru. Nu uz zoodārzu mēs tagad nokļūt jau mākam, pat autobusā biļeti protam nopirkt. Tā kā man vakarā ir citi plāni, tad sākam uzreiz ar braucienu pa upi. Lai līdz tam tiktu, ir jāiziet cauri nelielam zivju paviljonam akvārijam. Tur var apskatīt jūras govis. Patiesībā nekad agrāk tik daudz un tik tuvu tos lopus nemaz nebiju redzējis. Nākas nedaudz uzkavēties.

Pats brauciens ar laivu, neteikšu, ka dikti iespaidīgs, var pavērot vietējos dzīvnieciņu, kapibaras un citus niekus, bet vairāk pēc Disneja atrakcijas. Nav jau tā, ka nožēloju, tomēr patika. Pēc brauciena man jādodas uz Lau Pa Sat vakariņās ar vienu čomu. Pārējie paliks vēl uz Night safari, kas ar nav peļama atrakcija, bet to es jau agrāk esmu apmeklējis.

Šķiet, ka visu esmu saplānojis pareizi, bet neesmu ierēķinājis tikai to, ka esmu topogrāfiskais idiots un neprotu tikt ārā no šīs upes pasaules. Lai ar atvados no visiem uz pareizās takas, tālāk kājas mani aiznes nezināmos virzienus un gribot negribot esmu izstaigājis un redzējis visu apskatāmo, pat pandas! Tikai neesmu atradis izeju. Beigās nolemju iet atpakaļ no kurienes atnācu, tā arī apskatu ekspozīciju vēlreiz un, tiekot līdz autobusa pieturu redzu, kā autobuss uz metro staciju aizbrauc bez manis, nākas gaidīt vēl desmit minūtes.

Lau Pa Sat ideja ir tāda, ka vakarā septiņos tā apkaimē tiek slēgtas ielas un uz tām izvietoti galdi, tad no apkārtējiem restorāniņiem izvēlies ko vēlies, ja esi dikti slinks, tad starp galdiem klīst uzņēmīgāku ēstūžu darbinieki un nopārdos tev ēdienu tā, ka pat pašam pakaļa nebūs jāpaceļ. Pasākums izvērtās foršā vakarā ar alu un sarunām. Aizvelkoties uz hoteli esmu pārsteigts, ka neviens vēl nav atgriezies no Night Safari.

Ceļojums uz Saravaku Trešā diena

16. augusts

Singapūra

Brokasts

Šorīt agrais rīts. Ceļamies uz astoņiem, lai paspētu visu ieplānoto apskatīt. Tā kā vēl neesam aklimatizējušies, tad organisms savā muļķa prātā domā, ka ir tikai trīs pa nakti, un brīnās, kur tāda steiga? Bet steiga ir – viesnīcās nekad nevar zināt, kad ir pareizais brokastu laiks – aiziesi pa ātru, nekas vēl nebūs uzservēts, par vēlu – viss norīts. Brokastis notiek viesnīcas bārā, kur trauki ar ēdienu ir stratēģiski izkaisīti divos stāvos. Omletīte otrajā līmenī, maizīte pirmajā, gribi zapti – kāp pa trepēm un tādā garā. Protams, paiet zināms laiks līdz visu atrod, es, piemēram, sieru atradu tikai otrajā dienā. Sevišķa uzslava maizes tostera aparātam, kuram strādā tikai divas no sešām tosterējamām vietām. Bet nu lai ar’ kā tur nebūtu, brokastis tiek paēstas un atzītas par labām esam.

Templis
Automatizētā svētība

Mūs pirmais šīs dienas objekts ir Singapūras zoodārzs, brauksim ar metro. Metro stacijas mums tuvumā ir vairākas, un visas tā ap puskilometru attālumā. Ceļā uz metro staciju pamanām nelielu tirdziņu, nospriežam apskatīties, kādus kartupeļus te pārdod. Sanāk neliels aplauziens – tirdziņš apkalpo vietējo templi. Var nopirkt dažādus vīrakus un citas krišnaītu ticības uzpariktes. Ja esi diktam steidzīgs, tad te ir automāti, kur, iemetot naudiņu, tiksi pie svētības. Dikti moderni! Pirmā lieta mums ir ieplānota Singapūras metro trīsdienu kartes iegāde. Izrādās, ka laiki, kad to varēja izdarīt gandrīz visās stacijās, ir pagājuši. Bet braukt var vienkārši pie ieejas un izejas metro pie turniketa pieliekot bankas karti. Man tā bija patiesa vilšanās, es tik daudz laika ieguldīju reklamējot to karti un še tev -nevar nopirkt!

Līdz zoodārzam ar metro ir gandrīz stunda, mēs jau Latvijā esam sabiedriskajā atraduši sēdēt ar masku, bet te vēl viss notiek, slēgta telpa – maska uz elpošanas orgāniem. Kas interesanti – neviens degunus ārā nebāž. Pēdējā brauciena daļa jau iet pa virszemi un var redzēt, kā savelkas melni mākoņi un sāk zibeņot. Izkāpjam no metro un ejam uz autobusa pieturu, tur teorētiski pienāks autobuss, kas par veselu Singapūras dolāru aizvedīs mūs uz zoodārzu. Kamēr gaidām autobusu, lēnām sāk pilināt lietus. Mēs šādiem gadījumiem speciāli no Latvijas vedām līdzi lietus jakas, bet tās palikušas viesnīcā.

Kamēr brauc autobusā nekāds lietus jau neskādē, var skatīties kā ārpusē gāž un zibeņo un novērtēt, kāds izskatīsies jaunais putnu parks, ko tepat pie zoodārza būvē.

Izkāpjot no autobusa nākas secināt, ka lietus nemaz nedomā norimties. Par laimi te ir jumtiņi un tikai vietām pieskrienot, var tikt līdz ieejai praktiski bez salīšanas. Tur pēc biļešu uzrādīšanas var doties skatīties uz zvēriem. Zoodārzs piedāvā nopirkt savus lietusmēteļus, bet cena mūs kaut kā neuzrunā, un neviens no lietus jau vēl nav izkusis. Plāns ir sekojošs – no sākuma pastaigāsim pa taciņām, kurām pāri ir jumts, gan jau ko redzēsim, ja lietus vēl nepāries, tad braukalēsim ar parka vilcieniņu, un ja vēl viss būs slikti, nu tad domās.

Tā arī darām, kamēr tiekam līdz pirmajai putnu būdai, lietus jau puslīdz pierimis un var jau droši doties skatīties pelikānus, tiem ar’ lietus ne visai, pat acis pievēruši. Saprotam, ka pat pierimis lietus ir lietus un dodamies uz to vilcieniņu. Vilcieniņš parocīgi pārvērsts par tādu kā siltumnīcu uz riteņiem, lai braucējiem kas neuzpilētu, un braucam cauri parkam pūloties atminēties, kur kādi mērkaķi salikti. Kad lietus beidzies, raušamies no vilcieniņa ārā. Esam pie degunradžiem, tad aizejam līdz orangutāniem. Tiem tur ir sava ekosistēma ar mazākiem mērkaķiem – saucas happy family.

Pēc orangutāniem aizejam vērot paviānu barošanu, nu, tur labi var redzēt sabiedrības modeli. Barvedis sēž klints galā kā Karalī lauvā, viņa galms zemāk un sīkie pabiras pa apakšu. Barotāji rijamo met uz zemes pie pelēkās masas un galvenajam paviānam ir reālas pretenzijas, kas tiek pamatotas ar bļāvieniem. Var arī redzēt, ka ir paviāni, kuriem salāti pie dūšas nemaz neiet.

Tad dodamies uz ziloņu barošanu, tur mums sākumā gari un plaši tiek stāstīts par ziloņkopības pamatiem, kā viņus dakterēt un kā barot. Ja pareizi sapratu, tad barošanas vadītājiem ir tikai divi darbi – rādīt mums ziloņus un šķūrēt ziloņu mēslus. Ziloņi sevi parādīja no labās puses – par arbūzu vārtījās dubļos uz velna paraušanu.

Tad sekoja bruņrupuči, monitor ķirzakas un pāris tukāni. Apmeklējām galveno aviāriju, te var apskatīt viņu slavenos baložus un, ja pakāpjas augstāk, tad iečekot lidojošās lapsas, kas mielojas ar augļiem. Diezgan interesants skats, un uzvedība pilnīgi atbilst lasītajam. Sikspārnim, jau iekožoties auglī, nieres sāk strādāt uz pilnu slodzi. Beigām atstājam lauvas un žirafes. Atpakaļceļā uz izeju redzam amizantu skatu, no kaut kurienes izmukusi monitor ķirzaka (var būt vienkārši ieklīdusi, viņas jau te vietējās) tāda metra garumā, kā brangs sivēns. Skaidra lieta, ka zoo apmeklētājos vienmēr atradīsies kāda lāga dvēsele, kas gribēs palīdzēt. Tīkla žogs ir aptuveni metru augsts un palīdzētājs mēģina dabūt to ķirzaku tam pāri ar lietussarga palīdzību. Ko lai saka – drošs, bet dumjš.

Pēc zoodārza nolemjam atgriezties hotelī. Es gan nedodos ar visiem kopā, esmu nolēmis pablandīties pa Orchard street veikaliņiem. Izkāpju stacijā ar tādu pašu nosaukumu un, lai ar te esmu bijis reizes desmit, joprojām neprotu atrast pareizo izeju, lai pārkultos ielas pareizajā pusē. Kvests aizņem minūtes piecas, atradis to, ko vajadzēja, nolemju doties uz viesnīcu ar kājām, gabals bišķi pāri diviem kilometriem. Teikšu, kā ir, pa sauli iet nekāds lielais prieks nav, bet nu vismaz apskatu pilsētu un saprotu, ka viss patiesībā ir daudz tuvāk, nekā šķiet, braucot ar metro.

Vakara pusē mums ir padomā doties uz centru – veco centru blakus Fullerton hotel. Tur netālu ir Āzijas civilizāciju muzejs. Muzejs iespaidīgs, sevišķi man patika izstāde, kuras centrālais elements bija nesen atrasts antīkais tirdzniecības kuģis. Tas avarējis devītajā gadsimtā ar 25 tonnām keramikas bļodu no Ķīnas. Un bļodas nav ķemmīšrakstā vai kaut kā, bet nopietnas, glazētās, masu produkcija ar kvalitātes zīmogiem. Lielākoties visas vienādu motīvu, bet atrastas pāris, kas izskatās kā dizaina piedāvājumi gala tirgotājam.

Tad seko zāles ar apkārtējo kultūru artefaktiem, kāzu tērpiem, māju vārtiem, vāzēm, koloniālā laikmeta paliekām un tikai pašās beigās nonākam pie batikošanai veltītas izstādes. Te ir no A līdz Z viss pa musturiem salikts.

Vakariņojam restorānā, kurš atrodas Bugis+ iepirkšanās centrā. Izvēle krita par labu japāņu restorānam. Te modē modernie risinājumi  – noskenē pie galdiņa QR kodu, veic pasūtījumu un gaidi. Es skanēju un sūtu, labi, ka mums atnesa menu. Es skatos ēdamlietas, kuras pagatavojot ir mazāks risks ko sačakarēt, un paņemu vistu terijaki mērcē. Maija izvēlas zupu, kuru tev vēl pašam uz gāzes plīts jāvāra, tas te vispār ir modīgi. Man vistai nebija ne vainas, vienīgi pirms pasūtījuma veikšanas nebiju pārliecinājies ko esmu pasūtījis, un tad mums laiku pa laikam atnesa ko tādu, kuru neviens nebija sūtījis, bet man telefons apliecināja, ka esmu gan. Paēduši devāmies uz hoteli gatavoties jaunai dienai.

Ceļojums uz Saravaku Pirmā diena

14. augusts

Rīga-Stambula

Šodien ir pienākusi tā lielā diena, kad beidzot dosimies skatīties orangutānus uz tālo Saravaku, Borneo vai Kalimantānu, kā nu kurš viņu sauc. Ceļojums sākām plānot jau maijā, līdzko Singapūra un Malaizija atvērās ceļotājiem pēc COVID. Tagad mēra laikos nekad nevar būt drošs, kad kādu valsti aizklapēs ciet un, iespējams, plānotā ceļojuma vietā nāksies laiku pavadīt karantīnas hotelī. Vislielākās bažas bija par Singapūru, tur vasaras sākumā visu attaisīja vaļā, bet saslimstības līmenis uz mūsu ceļojuma laiku sāka pieaugt. Vietējie gan man ziņoja, ka galvenais ir būt vakcinētam un iekštelpās nēsāt masku, nekādu citu ierobežojumu neesot.

Turkish Airlines

Mums ir vakara reiss uz Stambulu, kas ilgs veselas trīs stundas, ne pārāk garš un ne pārāk īss. Lidostā pie bagāžas nodošanas nākas pastāvēt nelielā rindā, bet toties esam iečekojuši bagāžu līdz pašai Singapūrai un, cerams, to tur arī saņemsim. Tā kā esam ieradušies laicīgi, tad atlikušo laiku līdz reisam varam pavadīt bumbulējot. Kā jau tas Latvijas iedzīvotājiem ierasts, liela daļa iestājās rindā pie iekāpšanas lidmašīnā pusstundu pirms pašas iekāpšanas sākuma. Laikam kaut kur ir paklīdusi bauma, ka visi netiks, vai pēdējiem būs jāstāv kājās. Jāatzīst, ka arī man pašam reizēm ir grūti apspiest to vēlmi iestāties rindā -padomju mantojums?

Vakariņas

Beigu beigās visiem sanāk vietas, un kājās nevienam nav jāstāv. Lidojums neaizkavējas un sākam virzīties uz Turcijas pusi. Šādā savienojuma es uz Singapūru neesmu vēl lidojis, bet, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, tam nav ne vainas. Šis ir pirmais no mūs astoņiem ieplānotajiem lidojumiem. Lidmašīnas salons ir nedaudz apbružāts, bet no plusiem – lidmašīnā nav nekādu dīvaiņu, un nākas vien skatīties savā pie-sēdekļa izklaides centrā, lai nosistu laiku. No pozitīvā salonā – maskas neviens nepieprasa, no negatīvā – dabūt ļotenē kovidu un nolikties ceļojuma sākumā nav pārāk iepriecinoša perspektīva, bet kā saka – YOLO.

Istambulas terminālis

Stambulas lidosta ir tīri tā neko, var pat PS5 nopirkt lētāk nekā ībejā no skalperiem. Matīss ar Viesturu uzreiz dodas uz Burger king iestādījumu paēst, mēs ar Maiju blandāmies pa Duty free bodītēm. Patiesībā jau viņu nemaz tik daudz dažādu nav, tikai kopī peistotas pa visu lielo ēku. Lielākoties apskatāmies lietas, kuras teorētiski varētu nopirkt atpakaļceļā un neko vairāk. Beidzot tablo mums paziņo pareizo geitu un varam doties uz to gaidīt mūsu reisu.

Šis jau būs tāds garāks pārlidojums – veselas desmit stundas varēs dirnēt lidmašīnā un Singapūrā ielidosim tikai vēlā pēcpusdienā. Lidojums norit mierīgi, tikai Viesturam uzbāžas stjuarts, kurš vēlas pēc pasažieru pieprasījuma sasēdināt kopā trīs tantukus, noskopojušās un nav samaksājušas par vietu izvēli. Lidojuma laiku pavadu, mēģinot atrast ērtāko pozu lai aizmigšanai, nav visai viegla nodarbe, bet beigās kādas piecas stundas pamanos pavadīt caurā miegā. Matīss skatās piedāvātās filmas. Mūs pabaro un lidmašīnā izslēdz gaismas, dienas beigas.

Jaunzēlande deviņpadsmitā un divdesmitā diena

17-18. marts

Mājupceļš

No rīta esam agri augšā, iekožam brokastis, atvadāmies no Marijas un Māršala, kāpjam iekšā auto un dodamies uz Oklendu. Brīvdienas ir beigušās, sākas mājupceļš. Braukšana gar Coastlands ir visnotaļ interesanta, taču laika trūkuma dēļ mums nav nekas ieplānots. Galvenais laicīgi tikt līdz lidostai. Vienīgais pieturas punkts ir mazs miestiņš, kur apēdam līdzi dotās sviestmaizes un kūkas. Visinteresantākā lieta, ko redzēju, bija ganībās nosprāgusi govs, kas pēc uzpūšanās pakāpes liecināja, ka viņa tur jau ir vismaz vienu dienu.

Oklendā atrodam Apex mašīnu nodošanas punktu, tikai nevaram tā uzreiz atrast benzīntanku, braucot uz dullo iekuļamies kaut kādā industriālā zonā, kur benzīntanka, protams, nav. Beigās padodamies, atrodam tuvāko ar Ivara palīdzību. Nobraucam gar savu pirmo viesnīcu Jaunzēlandē, maķīti, kurā ēdām brokastis, un, skat, arī benzīntanks. Aplis noslēdzies, var braukt mājās.

Aizvedam auto, tur to apskata vietējais darbinieks, viss kārtībā, nākas pagaidīt transfēra autobusu un varam doties uz lidostu. Lidostā neriskējam paši iečekot bagāžu un stāvam rindā, lai to izdarītu profesionāļi. Bagāžu iečeko līdz Rīgai, tas nozīmē, ka mums viņa nekur nebūs jāmeklē, ja vien viņa atnāks līdz galam. Es daudz domāju, vai Jaunzēlandes vēstures grāmatu likt rokas bagāžā vai tomēr likt nododamajā. Beigās sapratu, ka nekāds lasītājs es tomēr nebūšu un nav ko sevi mānīt.

Viduszeme

Izejam pasu kontroli, te arī ātrā kontrole ir tikai dažām Eiropas Savienības valstīm, nākas stāvēt rindā. Esam ieradušies diezgan ātri un tādēļ mums ir laiks klīst pa veikaliņiem, iepērkot pēdējos suvenīrus, iečekot milzu rūķa statuju, ko aizlienējuši Gredzenu Pavēlnieka filmētāji.

Auklendas lidosta

Lidojums uz Singapūru īpaši atmiņā neiespiežas, mums diena būs par 11 stundām garāka nekā parasti un tādēļ mūs sagaida mūžīgais septiņpadsmitais marts. Lidmašīnā mēģinu gulēt un man tas arī izdodas. Lidojums ir 10 stundas, tas tāpat kā šurpceļā ved mūs pāri visam Austrālijas kontinentam. Singapūrā mēs esam jau vēlā vakarā, te jānodirn veselas 3 stundas.

Puķu dobe

Maija nolemj, ka vajag ekskursiju, ejam apmeklēt visus lidostas apskates objektus. Atkal tauriņu dārzs ar pāris tauriņiem, Orhideju dobi, Kaktusu dārzu. Vizināmies ar vietējo monoreilu pa visiem termināliem un sev par pārsteigumu atklāju, ka uz visiem termināliem var aiziet ar kājām. Es te esmu bijis pāri pa desmit reizēm, un es vēl to nebiju pamanījis, vienmēr biju braukājis ar vilcienu. Neilgi pirms izlidošanas nenoturos un nopērku grāmatu lasīšanai. Izvēle bija grūta starp grāmatu par pienu un par Mākslīgo intelektu. Intelekts uzvarēja.

Frankfurtes lidosta

Ar lidošanu nemaz tik raiti negāja, jo sākumā mēs ilgi sēdējām uz lidlauka un tikai tad tikām gaisā, es paspēju izlasīt veselas septiņdesmit lapaspuses. Kad tikām gaisā, tas sākās parastā tāllidošanas dzīve, ēšana un gulēšana. Frankfurtē mēs ielidosim agri no rīta un reiss uz Rīgu būs ilgi jāgaida.

Frankfurtes lidosta

Frankfurtes lidostā nobumbulējam trīs stundas, par dārgu naudu paēdu negaršīgu ēdienu un vispār esmu laimīgs, kad tieku lidmašīnā uz Rīgu. Divos nolaižamies Rīgas lidostā un vēl pēc stundas jau esmu mājās.

Jaunzēlande otrā diena

28. februāris

Singapūrā mēs nonākam ap sešiem rīta pēc vietējā laika. Līdz nākošajam reisam mums vēl pāris stundas un var vēl nedaudz pastaigāties pa terminālu. Diemžēl Singapūra vēl nav atvērusi savu jauno lidostas ēku Jewel un tādēļ atliek vien blandīties pa jau redzētām vietām (vismaz man). Mūsu terminālā no apskates objektiem ir tikai tauriņu dārzs. Izskatās, ka tauriņi šodien streiko, jo nevienu nevar ieraudzīt. Vai nu man no pārlidojuma acis aizpampušas, vai arī pie vainas ir tumsa un tauriņi naktīs nestrādā. Vienīgais, ko var apskatīt kārtīgi ir viņu kūniņu inkubators. Kad nu neesam redzējuši nevienu tauriņu, bet apskatījuši viņu dzīvokli, dodamies ārā. Paklīstam pa terminālu, mēs ar Maiju sastādām sarakstu, ko mums nopirkt atpakaļceļā, pēc Atvara ierosinājuma nopērkam kolu. Loģiski, ka apmeklēju arī tualeti, teiksim tā, tik plašu tualeti es esmu redzējis tikai Šanhajas dzelzceļa stacijā, toties te no smakas acīs neriesās asaras.

Pirms lidojuma uz Jaunzēlandi mums jāiziet rokas bagāžas kontrole, acīmredzot lidostā var nopirkt kaut ko tādu, kas ļauj uzmontēt ko dzīvībai bīstamu (vispār jau es zinu, kādēļ – Singapūrā nevienu neinteresē tavas somas saturs, kamēr vien tu nelien lidmašīnā. Te drošības kontrole ir ieriktēta geitā, nevis tūlīt aiz pasu kontroles). Es domāju, ka naži tie nav, jo labu metāla nazi pasniedz kopā ar Singapore Airlines ēdienreizi. Pirms iekāpšanas visiem tiek izdalītas lapiņas, kuras jāaizpilda uzrādīšanai Jaunzēlandes imigrācijas dienestam. Jāatzīmē, ka viņi ir ļoti uztraukušies par gaļu un taviem apaviem. Vispār apavu jautājums man sagādāja vislielākās grūtības. Es tos pirms ceļojuma biju nomazgājis tā, ka pašam par brīnumu uzzināju to īsto krāsu. Tādēļ man īsti negribējās atbildēt apstiprinoši uz jautājumu, vai esat ar saviem apaviem bijis mežā. Ieliku nē, un tad palūrējis Maijas lapiņā, redzēju, ka tā ieķeksējusi, ka jā. Radās neliels satraukums, kuru nomierināju pētot tos apavus, kas bija uzvilkti kājās.

Iekāpšana notika pēc šķiru piederības, sākumā biznesnieki, tad dažādi lojālie locekļi un pēc tam mēs – parastie pasažieri. No šī pārlidojuma es neko daudz neatceros, jo biju ne cepts ne vārīts un mani bija nosēdinājuši atsevišķi no ceļabiedriem, kas nozīmēja brīvu sēdekli blakus. Kaut kur virs Austrālijas viens pasažieris iemanījās uz augšējā bagāžas plaukta vāka pārsist galvu. Tas radīja zināmu rosību, no sākuma viņu gādīgi nosēdināja beņķī pie tualetes (laikam, lai visi gribētāji varētu viņu nopētīt), tad pa visu lidmašīnu meklēja ārstu. Atlika vien cerēt, ka nav nekas nopietns un mums nenāksies veikt piespiedu nolaišanos Austrālijā. Izrādījās, ka nekas traks nav un pēc laika puika ar nosaitētu galvu jau sēdēja savā krēslā un skatījās jaunāko mūziklu. Apsaite gan nebija uzlikta pārāk profesionāli un līda uz augšu, beigās tā izskatījās pēc marles vainadziņa, par kuru man aizmugurē sēdošie kivi nekautrīgi ierēca.

Skaidra lieta, ka pirms izkāpšanas notika cietušā evakuācija. Atnāca divi mediķi, paturēja rociņu, labi, ka paturēja, citādi pasažieris vēlreiz būtu atdauzījis galvu, meklējot savu somu. Un tad ārā varēja kāpt visi pārējie. Pateicoties laika zonu burvībai Oklendā bija ap pusnakti un mēs devāmies uz pasu kontroli.

Jaunzēlandē nez kādēļ dažas Eiropas valstu pases ir izredzētas – vācieši, briti, īri un vēl kaut kādas. Paskatījos uz other passports rindu – tā bija dikti gara, un gāju pie izredzētajām pasēm. Skaidra lieta, ka nenostrādāja, bet uzraksts teica, problēmu gadījumā vērsties pie blakus lodziņa. A tur rindas nekādas! Man neuzdeva nekādus jautājumus, iespieda pasē zīmogu un varēju iet. Pagaidīju pārējos (jā, es esmu no tiem, kas visur mēģina aizlīst pirmie) un devāmies pēc bagāžas. Tad sekoja bagāžas pārbaude, tikām izprašņāti par bagāžas saturu, čekotāji bija dikti kompetenti, viņi pat spēja atpazīt šokolādes končas ekrānā. Maijai noprasīja pa zābakiem, bet atrādīt nelika un viss, varējām doties uz savu hoteli.

Hotelis bija salīdzinoši netālu, kāds kilometrs ar kājām. Tas, velkot bagāžu aiz sevis, ir diezgan nopietns gabals, sevišķi vietās, kur ceļa nezināšanas dēļ nākas iet pa zālienu. Pirmais iespaids par Jaunzēlandi – milzīga autostāvvieta, taču ar laiku tiekam no tās ārā, redzam maķīša arkas (mums plānā tajā ir paredzētas brokastis) un tad tālumā Maija ierauga mūsu Ibis moteli. Vienīgā interesantā lieta, ko pa ceļam redzu, ir Tūrisma skola. Man galvā šaudās minējumi, kas tur pie velna tiek mācīts? Iekšā var redzēt lielu lidmašīnas maketu, laikam tur jaunzēlandieši apmācās pirms doties uz ārzemēm.

Kas man patīk Jaunzēlandes viesnīcās, ir tas, ka neviens tev neprasa nekādus personas identifikācijas dokumentus, pasaki savu vārdu, to, ka rezervēts, paņem atslēgu un dodies uz istabu. Nekādas pasu kopēšanas un anketu aizpildīšanas. Vienīgais, kas viņus vēl uztrauc, ir tavas automašīnas numurs, laikam, lai nejauši neizsauktu evakuatoru. Tā kā mums mašīnas vēl nav, tad tas mums iet secen. Liftā satiekam vienu vietējo, ja godīgi jāsaka, viņš it kā runāja angliski, bet saprast varēja tikai ar pamatīgu piepūli. Mūsu istabiņa uz četriem ir ļoti kompakta, bet neko daudz jau arī nevajag, izgulēsimies un dosimies tālāk.

Jaunzēlande pirmā diena

27. februāris

Šodien beidzot ir pienākusi tā lielā diena, pareizāk sakot, nakts, kad dosimies ilgi plānotajā Jaunzēlandes ceļojumā. Plānā ir apmeklēt abas salas, izblandīties pa daudzām kalnu takām un, kas zina, iespējams, pat ieraudzīt to slaveno kivi. Celties nākas uz govslaukšanas laiku tā, lai četros jau var braukt uz lidostu. Uz ātro iekožu brokastis un dodamies, pa ceļam savācam pārējos ceļotājus. Pavisam esam četri – es, Maija, Inita un Atvars. Mūsu šodienas uzdevums ir tikt līdz Singapūrai. Bet viss maršruts kopā izskatās Rīga -> Frankfurte -> Singapūra -> Oklenda. Protama lieta, ka uz Jaunzēlandi var nokļūt visdažādākajos veidos, bet mums kaut kā sanāca tā, ka šis atbilda gan pēc cenas, gan pēc gaidīšanas laikiem, gan arī fakta, ka tas ir savienotais reiss. Biļetes iepirkām jau pērnajā gadā, kad mums šķita tā ir sasniegusi savu minimumu. Arī naktsmājas norezervējām laicīgi. Nav jau tā, ka neko nerezervējušiem mums būtu jāguļ ceļmalās un patiltēs, hoteļi joprojām bija pieejami, tikai par citām naudiņām.

Šī rīta lielais plāns ir iečekot bagāžu līdz pašam galamērķim. Vispār jau tas ir smieklīgi, man vēl nekad nav gadījies tā, ka tas nebūtu izdevies, galu galā priekš kam tad ir domāti savienotie reisi? Bet katru reizi aizvelkoties pie iečekošanās, mani nez kādēļ pārņem šaubas par šādas lietas iespējamību. Arī šoreiz viss sanāk bez problēmām varam doties uz drošības kontroli. Tā kā esam dikti laicīgi, tad te pat nav jāstāv slavenajā rīta rindā – gandrīz tukšums. Tā kā neko tādu negrasos no valsts izvest, man neviens nepiesienas un kontroli izeju bez problēmām.

Pēc šādiem darbiem jūtos nopelnījis vēl vienas brokastis un iedzeru kakao, klāt piekozdams sviestmaizi, samaksājot par to lidostas uzcenojumu. Vispār mani novērojumi liecina, ka ja tu, cilvēks, lidostā gribi puslīdz normāli paēst, tev nemaz nav tik daudz iespēju. Vislabākā ir dirnēt bizneslaunžā, dzert viskiju un stūķēt iekšā ikru maizes, jo tās tu esi nopircis kopā ar biļeti; otrā ir apmeklēt maķīti. Tā kā Rīgas lidostu Maķītis vēl nav atklājis, nākas iztikt ar pārcenotām šķiņķmaizēm.

Ceļojumu plānoja Maija, tāpat kā visus laikus kad un kur jābūt, tas visiem ļāva izvairīties no liekas dirnēšanas. Es, piemēram, mīlu, lai man vienmēr būtu laika rezerve tā ap stundu virs iespējamā maksimuma un tādēļ visur ierodos ātrāk nekā vajadzētu.

Lidojumā uz Frankfurti nekas ievērības cienīgs nenotiek, es neesmu pie loga un tādēļ nevaru sevi izklaidēt pat ar mākoņu vērošanu. Nākas lasīt grāmatu. Par laimi mūsu šodienas pirmais lidojums nav diez ko garš un īsti pasākums nepaspēj apnikt. Frankfurtē mums brīvais laiks ir daudz vairāk veselas trīs stundas. Esam tik ātri pirms reisa, ka sākumā pat nevaram redzēt, kurš ir mūsu izlidošanas terminālis. Lēnā garā blandāmies pa termināli, Atvars iepērk pāreju no Eiropas standarta uz jaunzēlandiešu. Es pastaigāju pa grāmatu veikaliem, neko man īsti nevajag un neko pirkšanas vērtu es ar nemaz neredzu. Garajam pārlidojumam jau esmu sapircis e-grāmatas un savilcis uz telefona podkāstus, kurus noteikti visus taisos noklausīties. Nu jau pāris gadus esmu atmetis ambīcijas ceļojuma laikā izlasīt visas līdz tam nelasītās grāmatas, izspēlēt visas nopirktās spēlītes telefonā. Tādas apņemšanās nav nekā vērtas un kurš normāls cilvēks tā vietā, lai atpūstos, izvēlētos laiku pavadīt cenšoties izdarīt iekavētās lietas?

Pēc stundas blandīšanās esmu nobriedis trešajām brokastīm, nevar jau vēl zināt, ko tai Singapore Airlines reisos vispār dod ēst (vispār jau var gan un lielākoties puse no piedāvātā ir ēdama), un sāku meklēt maķīti, jo ūdenskliņģeru piedāvājums mani nekad nav uzrunājis. Neliela atkāpe par ēšanu – šajā aprakstā nemaz tik daudz nebūs un, bet lidostu transfēros un pārlidojumos tā ir vienīgā lieta, par kuru ir vērts rakstīt. Nejūtos tik pieredzējis aprakstnieks, lai riskētu izpausties arī par visiem tualetes apmeklējumiem.

Katrs, kurš no rīta ir bijis maķītī, zina, ka viņiem normāli paēst līdz desmitiem nevar, līdz tam tur atrodamas vien brokastis. Atvaram kopš ASV ceļojuma, kad Jelovstounā maķītis brokastīs viņam iesmērēja omleti ar vafeli un kļavu sīrupu, ir radusies trauma. Nākas veikt nelielu pierunāšanu. Skaidrs, ka nav ko ņemt, un tas, ko viņi rāda uz bildes, ir pavisam cits nekā tas, kas nonāk uz paplātes, bet kaut kādas kalorijas tomēr uzņemam.

Vienīgā interesantā lieta, kas notiek pirms tikšanas lidmašīnā ir sava vārda izdzirdēšana paziņojumā. Neteikšu, ka uzreiz atpazinu, ka tiek runāts par mani, taču no ļoti sliktā text to speech algoritma teiktā nojautu, ka man jāierodas pie geita ar dokumentiem. Pēc tam tas pats tika atkārtots piesaucot arī citus manus ceļabiedrus. Lieta izrādās pavisam vienkārša – šie gribēja pārbaudīt mūsu dokumentu derīguma termiņu, lai nesanāktu, ka mūs jāved atpakaļ. Es savukārt kārtējo reizi aizdomājos, kur viņi atrod tos cilvēkus, kuriem uzdod lasīt ārzemnieku vārdus pa mikrofonu. Varu derēt, ka viņi tur deleģē cilvēkus ar vissliktākajam lasīt un runas prasmēm un tad kamēr tas nabags mokās, pārējie par viņu smejas.

Lidmašīnā A380 pēc seat guru uzskatiem mums ir ierādīta ļoti slikta vieta. Esam pēdējā rinda – to nevarot atgāzt, kā nākas, un tualetes ar netālu. Bet mums patika, varēja krēslu atgāzt uzreiz, nevienam netraucējot. Arī šis lidojums izceļas vien ar ilgumu. Tā kā Indija ar Pakistānu ir nolēmušas nedaudz pakarot, lidmašīna nelido pa standarta ceļu, tai ir jāizvairās no tik daudzām konflikta zonām, ka pa pareizo ceļu lidojam tikai līdz Melnajai jūrai. Vienīgais, kas izklaidē mani, ir priekšā sēdošais vīrietis, kurš burtiski nevar nosēdēt uz vietas. Viņš ir īsts bizibodijs, lido kopā ar ģimeni un tie izskatās ir tikai šodien atklājuši ūdeni, visu laiku grib dzert – i sieva, i bērni tā ap gadiem divdesmit. Vīrs cenšas ko var, skraida uz lidmašīnas virtuvi kā atspole. Laikam jau pa ceļam nav noturējies un arī pats padzēries, jo otrā viņa izklaide ir tualetes apmeklējums. Izskatās, ka viņa personīgais mērķis ir apmeklēt visas četras pieejamās (pasteidzoties notikumiem priekšā, viņš to paveica). Kamēr tev nenāk miegs, tikmēr jau tāda rosība neko nekaitē, grūtāk ir, kad kāds tev klusu tumsā staigā riņķī ar ūdeni. Lai cilvēkam ļautu izbaudīt savus darba augļus, es pēc pāris pamodināšanas reizēm pagaidu, kad šis priekšā iemieg un nedaudz uzbliežu pa atzveltni, un atvainojos pietiekami skaļi, lai cilvēks pamostos. Skaidra lieta, ka pēc tik ļauna darba aizmiegu uz piecām stundām kā nosists.

Vispār man mūždien ar gulēšanu lidmašīnās ir bijis kā bijis, nevar aizmigt, vietas pa maz, sēdus nevar pagulēt. Šogad esmu atklājis, ka tas pakaviņš, kuru apliek ap kaklu, patiesībā palīdz un var gan aizmigt, gan pagulēt. Protams, kājas būs sarāvušās neizstaipītas un miega kvalitāte ar nebūs tā izcilākā, bet nedaudz nosnausties būs sanācis. Pamostos, kad esam virs Indijas okeāna, īsinu savu laiku klausoties iekavētos podkāstus un lasot grāmatu.

Neliela blandīšanās pa Franciju VIII

No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.

Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.

Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.

Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.

Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.

Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.

Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.

Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.

Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.

Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.

Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.

Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.

Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.

Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.

Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.

Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.

Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.

Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.

Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.

Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXVI

2007. gada 18. jūlijs (Singapūra -> Rīga)

Šo dienu varēs droši saukt par garāko manā mūžā. Vispirms plānā ir nolidot 13 000 kilometrus un diennakts garums sanāks 28 stundas. Tad nu pusnakti sanāk sagaidīt Singapoure Airlines lidmašīnā, kas septiņās stundās mūs aizvedīs uz Dubaju, bet Dubajā nolaidīsimies ap trijiem. Lidmašīna ir laba, ēdināšana nav tik laba kā Emirates, daži salāti vispār ir neēdami. Mūsu grupa ir izmētāta pa visu lidmašīnu un īsti neviena ar ko komunicēt nav. Izdzeru 3 glāzes vīna un nolūztu, lai atmostos tikai uz brokastu izsniegšanas laiku. Lidmašīna jau tuvojas Dubajai.

Ielidošana Dubajā notiek bez jebkādiem ekscesiem, esam atlidojuši trīs stundas ātrā nekā, ja lidotu mūsu paredzētajā reisā. Tas mūs diez ko nepriecē, jo Dubajas lidostā tā īsti nav ko darīt. Iesākumā domājam saņemt jaunās biļetes līdz Londonai. Un tad sākas – izrādās, ka Singapūrā mūsu biļetes reisā Dubaja – Londona ir anulētas un pārceltas uz reisu trijos dienā. Super, dodamies uz biļešu kasi, tur mūs sūta uz Back Office. Tikuši līdz ofisam izstāvam rindu un stāstām problēmu. Iesākumā mūs brutāli mēģina atšūt, sak lidojāt ar Singapore Airlines, tad paši ar tiekat galā. Par laimi, no Singapūras šiem atsūtīts meils par mūsu likteni. Tad attieksme mainās un pēc pusstundas mēs esam atlikti atpakaļ mūsu reisā. Lai gan nācās pierādīt, ka mums ir reiss uz Rīgu, uz kuru mēs viņu neizdarības rezultātā nepaspētu. Tad dodamies uz drošības pārbaudi. Drošībnieki mūs palaiž pat nepaskatoties, kas un kā.

Tagad mūsu rīcībā laiks līdz septiņiem, lai nu kā, bet 3 stundas Dubajas lidostā ir garš laiks. Izstaigājam jau zināmās bodes, paēdam brokastis. Tagad izlidošanas geits nav jāuzmin, jo tablo darbojas un rāda reisu laikus un attiecīgos vārtus. Tad nu kādu stundu vienkārši sēžam un atpūšamies.

Beidzot sākas iekāpšanas reģistrācija. Tā kā apnicies gaidīt, stājamies rindā un gaidām. Rindas priekšā divi nēģeru puikas nav iečekojušies un rāda savu elektronisko biļeti, viņus dzen uz iečekošanos, šamie neklausa un nostājas rindas galā pa jaunam. Tikuši iekšā uzgaidāmajā telpā ieņemam sēdvietas un gaidām iekāpšanu. Atkal pirmie bērni un invalīdi, pēc tam pārējie.

Lidojums uz Londonu aizņem septiņas ar pusi stundas, garlaicīgs līdz ārprātam; gribas jau tikt mājās ātrāk. Noskatos pāris filmas, klausos Moby albumu, palasu grāmatu. Ēdināšana kā vienmēr ir līmenī. Lidmašīnā lido vesels bariņš ar jaunajām māmiņām, kuras ar savu sīko pārtīšanu veido pie tualetēm milzīgu rindu. Bet visādi citādi nekā īpaša.

Gatwikā ierodamies ap divpadsmitiem. Atkal dodamies uz starpterminālu autobusu. Šoreiz nokāpju lejā palūrēt vai autobuss ir. Tur tādas automātiskās durvis uz pieturu, kuras nez kāpēc neveras vaļā, atveru ar spēku izmantojot rokas palūru riņķī, redzu nāk autobuss. Fiksi ielienu atpakaļ un aiztaisu durvis. No autobusa izkāpj šoferis, kas pie durvīm ievada kodu, durvis atveras. Mums jāuzrāda aviobiļetes un tikai tad tiekam ielaisti autobusā. Tikuši līdz North terminal, dodamies pēc biļetēm, lai tiktu līdz Rīgai. Drošības kontrole salīdzinot ar Darvinu liekas smieklīga, tikai jānovelk kurpes un somas izlaiž caur rentgena aparātu. Man mugursomā rāda melnu pleķi un neko citu, paskaidroju, ka tās ir grāmatas.

Tikuši līdz iečekošanās kasei, atkal sastopamies ar angļu darbinieku dīvaino sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņiem nav ne jausmas par to ko viņi dara. Lai vai kā biļetes dabūjam un ejam uz tax free zonu. Mums Gatwikā jādzīvojas līdz sešiem, jeb veselas piecas stundas. Darīt tur nav ko. Pablandāmies pa veikaliem un tad dodamies uz vietu, kur var novērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Tur tad arī lielāko daļu laiku sēžu un lasu grāmatas.

Reisa atiešanas laiks tuvojas, bet uz tablo nekas nerādās. Kad līdz izlidošanai atlikusi stunda, uzraksts Riga parādās. Bet par vietu no kurienes nekādu ziņu nav. Eju pie uzziņu biroja interesēties. Šie zina tikai to ka reiss aizkavējies un neviens vēl nezinot no kurienes tas izlidos. Beidzot parādās arī tablo gate no kuriem lidmašīna izlidos. Dodamies uz turieni un pirmo reizi trīs nedēļu laikā, visapkārt mums dzirdama latviešu valoda. Reiss nedaudz kavējas, viens krievu večuks iet pie lidostas darbiniekiem kačāt pravas. Kas tā par lietu, jau jālido, bet lidmašīnas nav un viņam vecam cilvēkam te jāgaida! Protams viss tiek teikts krieviski cilvēkam, kurš izskatās, ka saprot tikai angļu valodu. Kad sākas iekāpšana, letiņi tradicionāli izveido megarindu, it kā lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem, vai arī varētu pietrūkt sēdvietas.

Iekāpjam lidmašīnā, tur visiem liek piesprādzēties. Protams atrodas viens meitietis, kas nepiesprādzējas un vēl plātās par to pa visu salonu. Nodomāju, ka man jau nav nekas pretī, ja viņa savas dumjās smadzenes izšķaida pa salonu, bet žēl to cilvēku, kurus šamā ar savu iespaidīgo masu lidodama pa salonu apspiestu. Pēc pacelšanās aizmiegu un pamodos tikai, kad lidmašīna sāk nolaisties Rīgas lidostā.

Rīgas lidostā izejam pasu kontroli un dodamies gaidīt bagāžu. Kā par brīnumu visa bagāža no pašas Singapūras ir atnākusi un varam doties mājās. To arī darām un ap pusdivpasmitiem jau esmu mājās. Ja godīgi gulēt ejot vēl īsti neticējās, ka šodien esmu bijis Singapūrā, Dubajā, Londonā un Rīgā.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit trešā diena.

Ceļojuma beigas.