Navigate / search

Ceļojums uz Saravaku Trešā diena

16. augusts

Singapūra

Brokasts

Šorīt agrais rīts. Ceļamies uz astoņiem, lai paspētu visu ieplānoto apskatīt. Tā kā vēl neesam aklimatizējušies, tad organisms savā muļķa prātā domā, ka ir tikai trīs pa nakti, un brīnās, kur tāda steiga? Bet steiga ir – viesnīcās nekad nevar zināt, kad ir pareizais brokastu laiks – aiziesi pa ātru, nekas vēl nebūs uzservēts, par vēlu – viss norīts. Brokastis notiek viesnīcas bārā, kur trauki ar ēdienu ir stratēģiski izkaisīti divos stāvos. Omletīte otrajā līmenī, maizīte pirmajā, gribi zapti – kāp pa trepēm un tādā garā. Protams, paiet zināms laiks līdz visu atrod, es, piemēram, sieru atradu tikai otrajā dienā. Sevišķa uzslava maizes tostera aparātam, kuram strādā tikai divas no sešām tosterējamām vietām. Bet nu lai ar’ kā tur nebūtu, brokastis tiek paēstas un atzītas par labām esam.

Templis
Automatizētā svētība

Mūs pirmais šīs dienas objekts ir Singapūras zoodārzs, brauksim ar metro. Metro stacijas mums tuvumā ir vairākas, un visas tā ap puskilometru attālumā. Ceļā uz metro staciju pamanām nelielu tirdziņu, nospriežam apskatīties, kādus kartupeļus te pārdod. Sanāk neliels aplauziens – tirdziņš apkalpo vietējo templi. Var nopirkt dažādus vīrakus un citas krišnaītu ticības uzpariktes. Ja esi diktam steidzīgs, tad te ir automāti, kur, iemetot naudiņu, tiksi pie svētības. Dikti moderni! Pirmā lieta mums ir ieplānota Singapūras metro trīsdienu kartes iegāde. Izrādās, ka laiki, kad to varēja izdarīt gandrīz visās stacijās, ir pagājuši. Bet braukt var vienkārši pie ieejas un izejas metro pie turniketa pieliekot bankas karti. Man tā bija patiesa vilšanās, es tik daudz laika ieguldīju reklamējot to karti un še tev -nevar nopirkt!

Līdz zoodārzam ar metro ir gandrīz stunda, mēs jau Latvijā esam sabiedriskajā atraduši sēdēt ar masku, bet te vēl viss notiek, slēgta telpa – maska uz elpošanas orgāniem. Kas interesanti – neviens degunus ārā nebāž. Pēdējā brauciena daļa jau iet pa virszemi un var redzēt, kā savelkas melni mākoņi un sāk zibeņot. Izkāpjam no metro un ejam uz autobusa pieturu, tur teorētiski pienāks autobuss, kas par veselu Singapūras dolāru aizvedīs mūs uz zoodārzu. Kamēr gaidām autobusu, lēnām sāk pilināt lietus. Mēs šādiem gadījumiem speciāli no Latvijas vedām līdzi lietus jakas, bet tās palikušas viesnīcā.

Kamēr brauc autobusā nekāds lietus jau neskādē, var skatīties kā ārpusē gāž un zibeņo un novērtēt, kāds izskatīsies jaunais putnu parks, ko tepat pie zoodārza būvē.

Izkāpjot no autobusa nākas secināt, ka lietus nemaz nedomā norimties. Par laimi te ir jumtiņi un tikai vietām pieskrienot, var tikt līdz ieejai praktiski bez salīšanas. Tur pēc biļešu uzrādīšanas var doties skatīties uz zvēriem. Zoodārzs piedāvā nopirkt savus lietusmēteļus, bet cena mūs kaut kā neuzrunā, un neviens no lietus jau vēl nav izkusis. Plāns ir sekojošs – no sākuma pastaigāsim pa taciņām, kurām pāri ir jumts, gan jau ko redzēsim, ja lietus vēl nepāries, tad braukalēsim ar parka vilcieniņu, un ja vēl viss būs slikti, nu tad domās.

Tā arī darām, kamēr tiekam līdz pirmajai putnu būdai, lietus jau puslīdz pierimis un var jau droši doties skatīties pelikānus, tiem ar’ lietus ne visai, pat acis pievēruši. Saprotam, ka pat pierimis lietus ir lietus un dodamies uz to vilcieniņu. Vilcieniņš parocīgi pārvērsts par tādu kā siltumnīcu uz riteņiem, lai braucējiem kas neuzpilētu, un braucam cauri parkam pūloties atminēties, kur kādi mērkaķi salikti. Kad lietus beidzies, raušamies no vilcieniņa ārā. Esam pie degunradžiem, tad aizejam līdz orangutāniem. Tiem tur ir sava ekosistēma ar mazākiem mērkaķiem – saucas happy family.

Pēc orangutāniem aizejam vērot paviānu barošanu, nu, tur labi var redzēt sabiedrības modeli. Barvedis sēž klints galā kā Karalī lauvā, viņa galms zemāk un sīkie pabiras pa apakšu. Barotāji rijamo met uz zemes pie pelēkās masas un galvenajam paviānam ir reālas pretenzijas, kas tiek pamatotas ar bļāvieniem. Var arī redzēt, ka ir paviāni, kuriem salāti pie dūšas nemaz neiet.

Tad dodamies uz ziloņu barošanu, tur mums sākumā gari un plaši tiek stāstīts par ziloņkopības pamatiem, kā viņus dakterēt un kā barot. Ja pareizi sapratu, tad barošanas vadītājiem ir tikai divi darbi – rādīt mums ziloņus un šķūrēt ziloņu mēslus. Ziloņi sevi parādīja no labās puses – par arbūzu vārtījās dubļos uz velna paraušanu.

Tad sekoja bruņrupuči, monitor ķirzakas un pāris tukāni. Apmeklējām galveno aviāriju, te var apskatīt viņu slavenos baložus un, ja pakāpjas augstāk, tad iečekot lidojošās lapsas, kas mielojas ar augļiem. Diezgan interesants skats, un uzvedība pilnīgi atbilst lasītajam. Sikspārnim, jau iekožoties auglī, nieres sāk strādāt uz pilnu slodzi. Beigām atstājam lauvas un žirafes. Atpakaļceļā uz izeju redzam amizantu skatu, no kaut kurienes izmukusi monitor ķirzaka (var būt vienkārši ieklīdusi, viņas jau te vietējās) tāda metra garumā, kā brangs sivēns. Skaidra lieta, ka zoo apmeklētājos vienmēr atradīsies kāda lāga dvēsele, kas gribēs palīdzēt. Tīkla žogs ir aptuveni metru augsts un palīdzētājs mēģina dabūt to ķirzaku tam pāri ar lietussarga palīdzību. Ko lai saka – drošs, bet dumjš.

Pēc zoodārza nolemjam atgriezties hotelī. Es gan nedodos ar visiem kopā, esmu nolēmis pablandīties pa Orchard street veikaliņiem. Izkāpju stacijā ar tādu pašu nosaukumu un, lai ar te esmu bijis reizes desmit, joprojām neprotu atrast pareizo izeju, lai pārkultos ielas pareizajā pusē. Kvests aizņem minūtes piecas, atradis to, ko vajadzēja, nolemju doties uz viesnīcu ar kājām, gabals bišķi pāri diviem kilometriem. Teikšu, kā ir, pa sauli iet nekāds lielais prieks nav, bet nu vismaz apskatu pilsētu un saprotu, ka viss patiesībā ir daudz tuvāk, nekā šķiet, braucot ar metro.

Vakara pusē mums ir padomā doties uz centru – veco centru blakus Fullerton hotel. Tur netālu ir Āzijas civilizāciju muzejs. Muzejs iespaidīgs, sevišķi man patika izstāde, kuras centrālais elements bija nesen atrasts antīkais tirdzniecības kuģis. Tas avarējis devītajā gadsimtā ar 25 tonnām keramikas bļodu no Ķīnas. Un bļodas nav ķemmīšrakstā vai kaut kā, bet nopietnas, glazētās, masu produkcija ar kvalitātes zīmogiem. Lielākoties visas vienādu motīvu, bet atrastas pāris, kas izskatās kā dizaina piedāvājumi gala tirgotājam.

Tad seko zāles ar apkārtējo kultūru artefaktiem, kāzu tērpiem, māju vārtiem, vāzēm, koloniālā laikmeta paliekām un tikai pašās beigās nonākam pie batikošanai veltītas izstādes. Te ir no A līdz Z viss pa musturiem salikts.

Vakariņojam restorānā, kurš atrodas Bugis+ iepirkšanās centrā. Izvēle krita par labu japāņu restorānam. Te modē modernie risinājumi  – noskenē pie galdiņa QR kodu, veic pasūtījumu un gaidi. Es skanēju un sūtu, labi, ka mums atnesa menu. Es skatos ēdamlietas, kuras pagatavojot ir mazāks risks ko sačakarēt, un paņemu vistu terijaki mērcē. Maija izvēlas zupu, kuru tev vēl pašam uz gāzes plīts jāvāra, tas te vispār ir modīgi. Man vistai nebija ne vainas, vienīgi pirms pasūtījuma veikšanas nebiju pārliecinājies ko esmu pasūtījis, un tad mums laiku pa laikam atnesa ko tādu, kuru neviens nebija sūtījis, bet man telefons apliecināja, ka esmu gan. Paēduši devāmies uz hoteli gatavoties jaunai dienai.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXV

2007. gada 17. jūlijs (Singapūra)

No rīta paēdam brokastis Quality Hotel ēstuvē. Brokastis ir šikas, līdzīgas Gan Bei klāstam Latvijā. Tikai vietējo speciālistu gatavotas un garšīgākas. Lai tiktu brokastot, te jāuzrāda speciāla kartīte uz kuras iekšā laidējs izdara atzīmi. Tālāk tev vietu ierādītājs ierāda, kur sēdēt. Tad tu vari iet un meklēt sev attiecīgi ēdamo. Jauka fīča, kuru nekur citur nebiju redzējis, ir olu cepējs. Tu parādi, ko vēlies papildus savam kultenim, bļodiņās stāv vis kaut kas sabērts, tu parādi ar pirkstu, cepējs sacep omletē. Puika rāvās visu laiku ar pannu.

Paēduši devāmies atpakaļ uz numuriņu, jo plānā ir slaistīties pa viesnīcu līdz maksimumam. To arī darām skatāmies televizoru, līdz pulkstens 12:00. Tad izrakstāmies no viesnīcas un dodamies ieplānotajā ekskursijā braukāt ar kuģīti.
Aizbraukuši uz Raffles place metro staciju, atklājam, ka esam nonākuši nopietnā debesskrāpju rajonā. Ievērtējušu to, dodamies meklēt, kuģu piestātni, no kuras ejot kruīzs pa okeānu. Tā vismaz raksta tūristu ceļvedis. Pirmā problēma ir tikt pāri ielai, jo gaisa pāreja remontā. Meklējot alternatīvas, nokāpjam vienā no debesskrāpja pagrabiem, un pa mazām kāpņu gala durtelēm nonākam lielā pazemes gaitenī, kas pilns ar cilvēkiem. Tad otrā pusē iztaujājam šveicaru, kas mums apgalvo, ka kruīza kuģu piestātne tiek remontēta un neviens kuģis neiet. Tā arī iznāk, kuģu piestātni remontē. Taču netālu no Merlion hotel un pašas dižās Merlion statujas, kas ir Singapūras simbols tiek piedāvāts kruīzs pa Singapūras upi 30 minūšu garumā.

Iepirkuši biļetes, kādas 10 minūtes slaistāmies pa piestātni. Bez mums tūrē dodas arī daži ķīnieši. Papētam Merlion statuju, nu nav nekas īpašs, bet tūristi iet bariem.

Beidzot pienāk arī mūsu laiva. Paskats ir baiss, nedaudz appuvusi, krāsa palobījusies, taču peld un ir motors. Sasēžamies iekšā un laivas vadītājs piedod gāzi motoram. Motors izskatās, ka savulaik ir bijis kādam lauksaimniecības agregātam, pukšķ un ļerkst, ka nevar lāga sadzirdēt, ko runā blakussēdētājs. Uz motora uzlikts parastais kasešu atskaņotājs, kuru, protams, sadzirdēt nevar vispār. Tikai, kad motoram nokrīt apgriezieni, var saprast, ka laikam ir ieslēgts audio gids.

Zem sēdekļiem atrodas kannas uz kurām rakstīts Glacial Acetic Acid purity 99.5%, tas ir tā skābe, kas etiķim dod rūgtuma piegaršu. Tā kā no worries, galvenais nesaelpoties.

Bet neskatoties uz visu to, brauciens ir smuks, jo pilsēta no upes izskatās citādāka. Braucam, gar vecajiem Singapūras kvartāliem, ūdensmalā redzama interesanta skulptūra – puikas lec ūdenī peldēties un galvenais nav arī tik ļoti karsts. Izbraukuši ar laivu tā arī nezinām, ko darīt tālāk. Ieejam vienā lielveikalā paklaiņojam, paēdam kafejnīcā kūkas, nolemjam doties uz grāmatu veikalu Wheelock Place, un atlikušo dienas daļu pavadīt tur. Visiem ceļošana ir acīmredzami piegriezusies. Mūsu lidmašīnas reiss aties tikai pa nakti trijos.

Grāmatu bodē uzdzīvojam uz pilnu klapi. Jānis saņēmies grāmatas pa stratēģisko vadību atradis mīksto krēslu lasa, Atvars CD sektorā tik skanē kodus un klausās mūzikas albumus, Maija tusējās gar ceļojumu grāmatām, es ar atrodu brīvu sēdvietu un lasu grāmatu. Tad nu vakarā ar Maiju aizejam paēst vietējā zivju restorānā, kas atrodas stāvu augstāk. Porcijas lielas un viss izņemot zivju kotletes ir ēdams un garšīgs. Paēdam un padzīvojamies, pa grāmatu bodi vēl līdz deviņiem. Tur ir visnotaļ kompetenti pārdevēji. Iedomājies kādu grāmatu, paprasi, lai parāda, kur tā atrodas, viņi tevi aizved un parāda ar.

Tad ar metro dodamies uz lidostu otrajā terminālā savācam savu bagāžu, pārpakojam mantas un ar Sky train dodamies uz Pirmo terminālu. Tur atrodam kafejnīcu, pavakariņojam ar sendviču un kafiju, dodamies uz Emirates checking punktu pusi gaidīt savus reisu. Nedaudz pagaidām, Maijai ienāk prātā doma iečekoties uzreiz un doties uz Tax free zonu. Izrādās, ka tāda opcija pastāv un darbojas, ejam pie iečekošanās kases un rādām biļetes. Tad atklājas, ka mūsu reiss atcelts, jo lidmašīna Brisbenā salūzusi, bet pēc stundas atiet Singapoure Airlines reiss uz Dubaju un mēs brauksim ar to. Mums izdala Emirates meiteni, kas visu nokārtos un visi jožam uz Sky train, lai paspētu uz reisu 23:45. Tikuši līdz kasei, atduramies pret Singapoure Airlines iečekotāju stulbumu. Sakām viņiem, ka bagāža jāiečeko līdz Rīgai. Pēc 10 minūtēm puika sapratis problēmas būtību, taču vadot iekšā katra reisa kodu jautā: „Is this flight confirmed”. Varētu padomāt, ka mūsu smadzenes pa taisno pieslēgtas vispasaules lidojumu vadības centram. Taču nemulsinām viņu, un atbildam: „Yes”.

Tad seko skriešana uz izlidošanas zonu, monitoros jau rāda gate closing. Tad nu arī skrienam garām Tax free veikaliem, kuru šeit ir daudz un dažādi, siekala tek, bet kājas kustās. Vēlāk delfi lasīju, ka Singapūras lidostas Tax free veikali esot labākie pasaulē, gandrīz asara nobira. Līdz izlidošanas vārtiem tiekam laikā, mūsu somās, nekas dīvains atrasts netiek un varam doties uz lidmašīnu. Iekāpjam lidmašīnā trīs stundas ātrāk nekā plānots un gaidām startu. Lidmašīna pilna ar ķīniešiem, kas nozīmē, ka tualetes labāk nelietot.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit otrā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: