Navigate / search

Black Hills by Dan Simmons

black hills

Šo grāmatu atradu visai nejauši, skatījos vai Saimonss nav ko jaunu izlasīšanas vērtu sarakstījis. Šī tad bija viena no viņa jaunākajām grāmatām. Citu lasītāju atsauksmes gan bija visai pašvakas, sak, nav vairs tas. Neskatoties uz to, grāmatu sāku lasīt. Un ko tur slēpt, pēc četrdesmit lapaspusēm noliku viņu malā, domāju pavisam. Tomēr nav manā dabā atstāt grāmatu neizlasītu, un pēc nedēļas pie grāmatas atgriezos.

Grāmatas galvenais varonis ir Sioux cilts indiānis vārdā Paha Sapa. Paha Sapa nozīmē tos pašus Melnos pakalnus, kas kalpoja par tādu kā vietējo cilšu svētvietu. Par melniem tos sauca, jo uz līdzenuma fona pakalni apauguši ar kokiem izskatījās tumši. Pats Paha Sapa ir visai necils indiāņu puišelis, ir skaidrs, ka viņš nebūs ne karotājs, ne šamanis. Pats jau arī viņš pēc nevienas no šīm karjerām netiecas. Tēvs viņam ir miris jau pirms dzimšanas. Puisis pēc veiksmīgas kaujas sevi uzskatīja par neievainojamu, diemžēl otrā kauja šo pieņēmumu apgāza. Viņa māte sērās sevi pārlieku savainoja un dzemdībās mira. Tā nu viņu pieņēma cilts viedais vīrs Limp-a-lot (Klibo daudz). Puikam piemīt viena interesanta spēja, pieskaroties cilvēkam, viņš redz visu tā dzīvi un nākotni.

Grāmata sastāv no trīs galvenajām sižeta līnijām. Pirmā veltīta Paha Sapa pusaudža gadiem līdz Little Big Lorn kaujai, kurā indiāņu apvienotais karaspēks stājās pretī 7. Kavalērijas pulkam. Šī pulka komandieris bija Custer (latviski šķiet Kasters), kurš tad tur arī ņēma galu.

Otrā sižeta līnija veltīta pašam Kasteram, tikai viņš nejauši nonācis Paha Sapa galvā. Puika nejauši bija pieskāries bālģīmju karavadonim tā nāves brīdī un notvēris viņa dvēseli. Šī gan vairāk izpaužas kā Kastera domu vēstules savai sievai Elizabetei.

Trešā veltīta 1930-tajiem gadiem. Paha Sapa netieši palīdz postīt savu senču svētvietu. Sešiem veciemtēviem ir pienācis gals, viņu vieta tiek veidots Rašmūras komplekss. Tauku ņēmēji ir triumfējuši, viņi ir paņēmuši visu. Indiāņi dzīvo rezervātos, viņu tradīcijas tiek aizmirstas un svētvietas apgānītas. Paha Sapa ir dota iespēja atriebties, jo viņš šajā projektā ir galvenais sprāgstvielu speciālists.

Kopumā visai labs lasāmais. Autors, sev raksturīgi, pamatīgi izpētījis lietas, par kurām viņš raksta. Tā nu mēs bonusā uzzinām Bruklinas tilta konstruēšanas nianses, prezidentu galvu tēlniecības nianses, lielās Depresijas ietekmi uz ikdienu, milzu putekļu vētras efektiem, Sioux indiāņu valodas smalkumus un indiāņu bālģīmju attiecību nianses.

Nepatikās daudzo indiāņu vārdu lietošana ar tūlītēju tulkojumu angļu valodā. Man kā šīs valodas nepratējam tas reāli kaitināja. Kāda velna pēc man lasīt vārdus valodā, kuras izrunu es nemaz neprotu. Saprastu jau, ja vietām, nevis katrā rindkopā. Kastera līnija arī bija vāja, tā lielākoties sastāvēja no virsnieka erotiskajām fantāzijām un reālu pienesumu grāmatai bija grūti atrast. Pēc kāda laika es viņa vēstules Elizabetei lasīju pa diagonāli.

Grāmatas beigas arī man izraisīja vilšanos, kaut ko tādu no šī autora es nebiju gaidījis. Protams, labi jau ir, ka iebaksta indiāņiem, ka tie paši nemaz nav bijuši nekādi labiņie pirms balto parādīšanās. Arī viņi paši ir bijuši Tauku ņēmēji gan no zemes, gan cits no cita. Nepamatoti kari, zemju iekarošana, cilšu iznīcināšana, tas viss labi. Bet tas nākotnes redzējums – reāla cukurvate, jeb prastāk izsakoties – globāla krustām samīžšana.

Tas viss kopā man liek grāmatai likt 7 no 10 ballēm. Izlasīšanu nenožēloju. Patīk reālu faktu iepīšana stāstā. Bet otrreiz diez vai lasīšu.

%d bloggers like this: