Navigate / search

Es, Robots by Aizeks Azimovs

Es robots

Šo grāmatu izlasīju „Fantastikas pasaulē” sērijas lasīšanas ietvaros. Par grāmatas kvalitāti pirms lasīšanas es ne mirkli nešaubījos, jo kā gan var šaubīties par stāstu krājumu, kuru esi lasījis desmitiem reižu. Pirmo reizi, kad man vēl nebija pat desmit gadu. Sākumā pārlasīju pāris reizes gadā, pēdējoreiz šajā gadsimtā lasīju pirms gadiem desmit.

Ir trīs robotikas likumi:

Pirmais. Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.

Otrais. Robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

Trešais. Robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo un Otro likumu.

Šie trīs likumi ir tie, kas zinātniskās fantastikas cienītājam nāk prātā, izdzirdot vārdu robots. Šajā stāstu krājumā Azimovs parāda robotu attīstības vēsturi. No to pirmsākumiem divtūkstošo gadu sākumā līdz piecdesmit gadus attālai nākotnei, kad cilvēce ir izmainījusies līdz nepazīšanai.

Deviņu stāstu mērķis ir pakāpeniski parādīt robotu tehnisko attīstību. Tas viss notiek, izmantojot sarunas ar Sjūzenu Kelvinu. Sjūzenai ir doktora grāds robotu psiholoģijā, un ar robotu – cilvēku attiecībām viņai ir bijusi saskarsme visu dzīvi. Savās atmiņās viņa izceļ galvenos robotikas pavērsiena punktus. No aizlieguma izmantot robotus uz Zemes līdz dienai, kad roboti faktiski pārņem Zemes ekonomikas kontroli.

No bērnu dienām man ir paticis katrs no šiem stāstiem. Tie rosināja mani domāt par nākotni, kad līdzās cilvēkiem staigās mehānismi, kas gudrāki par viņiem pašiem, bet tomēr darīs visu, lai cilvēkiem būtu labi. Nav ko noliegt domāju, ka iespējams tādēļ nemaz nebūs jāstrādā, jo visu manā vietā darīs roboti. Nav jau tā, ka roboti manā dzīvē nebūtu ienākuši, bet es tomēr biju gaidījis ko vairāk kā parastu putekļsūcēju, kas pat neprot runāt. Arī tagad pārlasot grāmatu mani bērnības entuziasms joprojām nav atstājis. Grāmatu lasīju ar interesi, lai ar zinu viņu praktiski no galvas un joprojām ceru, ka reiz pienāks brīdis, kad tiks izgudrots cilvēkam draudzīgs Mākslīgais intelekts.

Azimova pasaules cilvēkiem pret robotiem nav nekādu simpātiju. Pirmkārt, tie var atņemt darbu strādniekiem. Viņi ir it kā saprātīgi, bet nekad nevar zināt vai viņi tiešām ir cilvēkiem paklausīgi. Trīs robotikas likumi it kā nodrošina pašu robotu paklausību, bet nekad nevar zināt, vai zinātnieki kaut ko nenolaidīs greizi. Daļēji tajā iespējams saskatāmas sešdesmitajos ASV aktuālā rasisma atskaņas, bet vairāk cilvēku attieksme pret visu svešo.

Paanalizējot smalkāk Azimova pasauli, redzam, ka cilvēku bažām ir pamats. Robotu pozitronu smadzenes ir daudz pārākas par cilvēkiem. Roboti to apzinās, un tikai Trīs likumi ir tie, kas notur viņus grožos. Var jau pārmest Azimovam, ka, iespējams, augstākam intelektam ne vienmēr ir tendence dominēt pār zemāka intelekta pārstāvjiem. Es personīgi nekad neesmu uzņēmies skudrupūžņa komandiera pienākumus. Taču šeit ja nebūtu šo likumu, tad roboti noteikti censtos pārņemt varu pasaulē. Trīs likumi padara šos robotus par cilvēces kalpiem, viņi eksistē tikai, lai palīdzētu cilvēkiem un nekam vairāk. Te nav runa par nekādu pašnoteikšanos un personības izpausmi, trīs likumi viņos dominē ne sliktāk kā golema mutē ieliktā viņa radītāja zīmīte.

Paši trīs likumi, kurus autors nekautrējas saukt arī par laba cilvēka morāles kompasu, tuvāk aplūkojot, netur kritiku. Grāmatas sarakstīšanas laikā haosa teorija vēl bija tikai iedīgļa formā, un cilvēkiem joprojām šķita, ka, pieliekot nopietnas pūles, ir iespējams vismaz makroskopiskā pasaulē paredzēt notikumus līdz sīkumam. Par sistēmu bifurkāciju punktiem neviens neuztraucās. Realitātē Pirmais likums nozīmētu vien to, ka robots pēc tā iedarbināšanas uzkārtos, jo viņš fiziski nespētu ievērot pirmo likumu. Tai pat laikā robotam ir atļauts diezgan plaši interpretēt šo likumu būtību un nozīmi.

Piemēram, stāstā „Pazudušais robots” rakstītais ļauj secināt, ka nolamājot robotu un noniecinot viņu, var diezgan ietekmēt robota uzvedību. „Riņķa deja” arī liecina, ka trīs likumu ievērošanas prioritāte tiek izvērtēta balstoties uz saņemto balss komandu. „Riņķa deja” un „Noķert trusi” parāda arī citu svarīgu Azimova robotu niansi, viņi neglabā log failus. Viņi neanalizē savu iepriekšējo darbību. Ja viņi to darītu, tad šo stāstu sižets nemaz nespētu attīstīties.

Šie likumi no robota paredz arī, ka robots spēj atšķirt labu no ļauna tā rašanās brīdī. Jo ļaunums taču var būt visdažādākais, tad nu robotam ir jāpaceļas pāri fiziskajam ļaunumam un jāpievēršas arī morālajām traumām, piemēram,  stāstā „Melis”. Tas savukārt paredz, ka robota pozitronu smadzenēs jābūt atrodamam milzīgam informācijas apjomam par cilvēkiem un pasauli vispār. Kā tas tiek panākts, to autors nestāsta. Taču stāsts „Loģika” nonāk pretrunā ar šo pieņēmumu. Jo te izriet, ka robotam nav pieejams nekas vairāk kā liels vārdu krājums un loģisku spriedumu veikšanas spēja ar brīvu apkārtējās pasaules interpretāciju. Nerunāsim nemaz par pašu galveno lietu, robotam ir tieši jāzina, ka viņš ir robots, citādi uz viņu likumi neattieksies vispār.

Roboti lielākoties ir androīdi, tas būtu saprotams, ja viņiem nāktos strādāt cilvēku pasaulē, bet tā kā viņi strādā kosmosa stacijās uz asteroīdiem un citām planētām, tad šāda forma pāri funkcionalitātei izvēle ir visai interesanta. No literārā viedokļa skaidra lieta – ir vieglāk identificēties ar humanoīdu radījumu un piešķirt tam cilvēciskas īpašības. Pat likt iemīlēt kā stāstā „Robijs” vai radīt jauku stāstu „Pierādījums”, kur centrālā sižeta līnija analizē iespēju atšķirt cilvēku no robota.

Par pašu robotu uzbūvi autors neko daudz mums nepavēsta. Viņiem ir pozitronu smadzenes (pozitrons tajos laikos bija top daļiņa, tāpat kā mūsdienu Higgsa bozons), enerģiju viņiem dod atoma dzirksts. Šis universālais enerģijas avots padara tādus stāstus kā „Riņķa deja” nevajadzīgi dramatiskus. Kādēļ viņiem jāuztraucas par Spīdiju un selēnu fotoelementiem, ja viņiem pie rokas ir portatīvie kodolreaktori? Iemontē šīs smadzenes mehāniskā ķermenī un robots gatavs! Saziņas interfeiss ir valoda, robots apkārtni reģistrē ar fotoelementu palīdzību (redze), gadās pa kādam telepātam „Melis!” vai uz datu bāzes sēdošai mašīnai „The Evitable Conflict”, bet tie ir izņēmuma gadījumi.

Kas ir interesanti, PSRS laikos izdotais stāstu krājums sevī neietver stāstu „The Evitable Conflict”, jo tajā tika paredzēts, ka ekonomikas pārvalde un sociālo problēmu risināšanu tiks nodotas kibernētisko iekārtu tranzistoriem. Un autors vēl pamanījās nesmuki izteikties par Marksu, un gaišajā nākotnē neatradās vietā arī Padomju republiku draudzīgajai saimei. PSRS piecdesmitajos gados notika lieli strīdi, vai kibernētika ir viltus zinātne. Tā savā veidā lika šaubīties par zinātnisko jaunradi, cilvēka lomu progresā un citām padomju cilvēkam svarīgās lietās. Sešdesmitajos tika panākts kompromiss, kibernētika nav nekāda viltus zinātne un aizspriedumi radušies tikai no nepareizas buržuju preses interpretācijas. Taču šim stāstam tas nepalīdzēja, pārāk antikomunistisks.

Beigās atliek vien piebilst, ka trīs robotikas likumus izgudroja nevis Azimovs, bet viņa redaktors John W. Campbell. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, neskatoties uz visu augstāk minēto kritiku stāsti ir vienkārši izcili. Ja vēl neesi izlasījis, tad noteikti izdari to, šis ir viens no zinātniskās fantastikas pīlāriem, kas ietekmējis daudzas robotu pasaules un grāmatas.

%d bloggers like this: