Navigate / search

Song of Kali by Dan Simmons

Song of Kali

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Dzejniekam vārdā Bobby Luczac laikraksta redakcija piedāvā aizbraukt uz Indiju. Viņa darbs ir vienkāršs; satikt bengāļu rakstnieku vārdā Das un paņemt viņa jaunāko garadarbu. Protams, ja tas ir iespējams, būtu vēlams arī uzzināt, kā cilvēks, kurš rietumu pasaulē skaitās miris jau astoņus gadus, spēj uzrakstīt poēmu. Bobby Luczac tas vairāk šķiet kā eksotisks ceļojums, un tādēļ viņš līdzi paņem gan savu indiešu izcelsmes sievu, gan savu nesen dzimušo meitiņu. Tā nu viņi visi aizlido uz Kalkutu, un te arī viņu laimīgās dienas beidzas.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka tā ierauj savā realitātē jau no pāris pirmajām lapaspusēm un nebrīnītos, ja pēc izlasīšanas dažu vieglāk iespaidojamu lasītāju kādu laiku vajātu murgi. Tie, kas ir lasījuši R.Kiplinga darbus par Indiju, atpazīs lielāko daļu standarta baltā cilvēka Indijas stereotipiem. Daudz un dažādi noslēpumaini kulti, Kali, slepkavas, nabadzība, profesionāli ubagi, govi, kastas un citas lietas. Jo vairāk galvenais varonis iepazīst Kalkutu un tās iedzīvotājus, jo vairāk tā viņam sāk nepatikt, bet arī tikt no viņas prom nemaz nav tik viegli.

Sliktās vietas, melnie caurumi pasaules realitātē rakstniekiem nav svešs koncepts. Tomēr Simmons šo lietu parāda citā kvalitātē. Viņam ļaunuma iemiesojums ir nevis pamesta māja, nomaļa kalnu ieleja vai vecas drupas, bet gan vesela pilsēta Kalkuta. Viens gan ir skaidrs – pēc šīs grāmatas izlasīšanas es diez vai uz Kalkutu kādreiz braukšu. Laikam jau mani aizspriedumi pret Indijas pilsētu netīrību, iedzīvotāju vienaldzību pret citu un savu dzīvību, un nedaudz savādākais pasaules uzskats, pārāk labi saskanēja ar autora aprakstīto.

Protams, es skaidri apzinos, ka šī grāmata ir šausmu stāsts nevis ceļojumu apraksts, bet tur nu vairs neko nevar darīt. Diemžēl neesmu arī pietiekoši spēcīgs indiešu daudzajās reliģijās un viņu milzīgajā dievu, rakšasu un pusdievu panteonā, lai spētu spriest par autora aprakstītā Kali kulta rituālu patiesību un nozīmi mūsdienu Indijā. Šis fakts, domājams, man liks nedaudz iedziļināties šajos jautājumos, izlasot kādu grāmatu par šo tēmu. Lai gan grāmatas centrālo ideju Kali laikmets grāmatas varoņa pasaulē ir pienācis, gribam mēs to vai negribam.

Tā kā šis ir autora debijas darbs, tad pietrūkst vienas viņam raksturīgas lietas, tas ir viltīga nobeiguma. Nē, nobeigumam nav ne vainas, bet kaut kā gaidīju daudz interesantāku kā vēlākajiem darbiem. Bet nekas – 9 no 10 ballēm liekamas droši. Ja patīk šausmu stāsti to labākajā nozīmē (tas ir kad autors, tā vietā lai sīki un smalki aprakstītu asiņainus skatus, uzraksta tā, ka tavas paša smadzenes rada vajadzīgo noskaņu), tad ir vērts palasīt.

Neverwhere by Neil Gaiman

Neverwhere

„Labi darbi nekad nepaliek nesodīti” piepildās arī šī stāsta varonim Richard Mayhew, kurš Londonā uz ielas palīdz ievainotai meitenei vārdā Doors. Izrādās, ka viņa nav no šīs Londonas, bet gan tās, Tur ir lejā. „Londona lejā ir vieta, kur uzkrājas viss, kas izkrīt no „Londonas augšā” realitātes. Pasaule tur ir tumšu personību un dīvainību pilna. Cilvēkam, kurš ir parasts zemes iedzīvotājs, šī jaunā pasaule rada šoku un izmisumu, jo viņš nevar pastāvēt vienlaicīgi abās pasaulē. Arī visa iepriekšējā dzīves pieredze šajā maģijas un noslēpumu pilnajā vietā ir nekam nederīga.

Jau labu laiku meklēju autoru, ar kuru varētu aizstāt T.Pratchett Diskzemes stāstus, jo šie nu reiz ir beigušies. Nesen tiku lasījis grāmatu Good Omens , kas bija Neil Gaiman un T.Prattchet kopdarbs. Ir redzēta arī filma „Stardust” pēc Neil Gaiman noveles motīviem un nolēmu nedaudz laika veltīt viņa darbiem.

Neverwhere iesākumā bija neliels seriāliņš BBC, bet Gaiman esot vēlējies paradīt arī to, kas ir notiek personāžu galvās, tādēļ arī esot tapusi šī grāmata. Pašas grāmatas centrālā tēma bez tā, ka labie uzvar sliktos un ka ne visi labie tomēr ir labi, ir par cilvēkiem, kurus apkārtējie nemana. Tas, ka viņus neviens nepamana, nenozīmē viņu eksistences beigas. Drīzāk tas ir jaunas eksistences sākums. Palasot nedaudz grāmatiņu uzreiz kļūst skaidrs, šī paralēlā pasaule ir reālās bezpajumtnieku pasaules atspulgs. Arī mēs ikdienā neaizdomājamies, ko tad tie bomāri īsti dara? Mēs viņu vienkārši ignorējam. Grāmatā šī ignorance tiek padziļināta radot divas atšķirīgas pasaules. Šīs pasaules iedzīvotāji viens ar otru nav spējīgi tieši mijiedarboties – tādi kā paralēlie visumi.

Grāmatas tēli tiešām ir izveidoti, katrs ar saviem noslēpumiem, stāstu un pārdomām. Autors tiešām ir centies, lai viņi iznāktu dzīvi. Ir kolorīts algotu slepkavu pāris Mr.Coup – runīgs un ir laba gaume izvēloties porcelānu, Mr. Vandemar – mīl ēst, nogalināt jebko, kas ir dzīvs. Marquise de Carabas – īsts blēdis un krāpnieks, tomēr daudz labāks par tiem, kas sevi sauc par labiem. Un protams, Door, kas meklē savas ģimenes slepkavas un galvenais notikumu varonis Richard. Izlasot grāmatu Tev visi tēli liekas daudz maz reāli, Tu viņus atceries, viņi nav klišejiski supervaroņi.

Pluss ir arī grāmatas sižeta neparedzamība sīkajās niansēs. To, kurš ir ļaundaris, ir iespējams tikai uzminēt. Labs lasāmais, ar kuru pārtraukt krievu fantasy sērijveida štampus. Filmiņas arī novilku, bet diemžēl nenoskatījos līdz galam, pasākums izskatījās visai teatrāls un arī grāmatas „fīlinga” nebija.

Grāmatā slēptā ironija diemžēl nav tik laba kā Pratchett darbos, viņa ir nedaudz savādāka. Savādāks nenozīmē neinteresants, plānā ir izlasīt arī visas pārējās Gaiman grāmatiņas. Šai grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, ir vērts palasīties, par dažām lietām liek aizdomāties, saturs aizraujošs, kas gan vairāk vajadzīgs.

Pyramids by Terry Pratchett

Sākot lasīt šo grāmatu, cerēju iegūt atbildes uz jautājumiem, kāpēc bruņrupuči ienīst filozofiju, kāpēc pārlieka reliģiozitāte ir kaitīga āžiem un ar ko īsti nodarbojas piegulētājas. Jāatzīst, ka to arī uzzināju. Uzzināju arī, kāpēc jābūvē piramīdas.

Read more

%d bloggers like this: