Navigate / search

Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Spillover Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Nesen man iekoda ērce, un kamēr gaidīju analīžu rezultātus, lai uzzinātu par encefalīta esamību vai neesamību, nolēmu īsināt laiku ar kādu grāmatu, kas man pavēstītu ko jaunu par infekcijas slimībām. Šo grāmatu kādā vājuma brīdī biju iegādājies, bet tā arī nebija sanācis laiks to izlasīt.

Laiku pa laikam gadās tā, ka cilvēki pēkšņi sāk mirt no līdz šim nepazīstamas slimības. Lielākoties šādi gadījumi var palikt nepamanīti, ja valstī, kurā tas notiek, ir vāja medicīniskā aprūpe. Taču, laiku pa laikam pētniekiem paveicas, un viņi par jauno epidēmiju uzzina laikus. Hendra, Ebola un SARS ir mūsdienu biedi, kas tīri labi aizstāj mēri. AIDS savukārt ir kļuvis par ikdienu un nevienu pat īpaši nesatrauc. Taču no kurienes cilvēki dabū šīs jaunās iepriekš neredzētās slimības? Uz šo jautājumu mums mēģina atbildēt šis grāmata. Kopā ar grāmatas autoru mēs dodamies uz Kongo, lai apskatītu ciematus, kuros sācies Ebolas vīruss, uz Hongkongu, kurā laiku pa laikam uzrodas SARS, uz Austrāliju, kur zirgu fermās plosās Hendra un citur. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar vietu apmeklējumiem, viņš satiekas ar vadošajiem infekcijas slimību speciālistiem un mēģinās saprast, kas ir tie faktori, kas liek vīrusiem un baktērijām izvēlēties cilvēku par savu saimniekorganismu. Un galvenais, kura tad no šīm slimībām būs nākamās pandēmijas cēlonis.

Grāmata ir interesants lasāmais. Cilvēkam ar vāju nervu sistēmu tā var izraisīt arī paniskas bailes no sikspārņiem un pērtiķiem. Lasot var uzzināt, ka, iespējams, nav prāta darbs ēst džungļos atrastas nosprāgušas šimpanzes gaļu. Tā bieži vien sākas Ebola. Nav arī lāgā, blandoties pa Ugandas sikspārņu alām, lūrēt uz augšu ar pavērtu muti, sikspārņu urīns var saturēt interesantus vīrusus. Tāpat nav ieteicams pētīt guano ar tausti. Vēlams arī izvairīties no dažādām vietējām tradīcijām, kas paredz siekalu smērēšanu vienam otram acīs kā Bangladešā.

Lasot grāmatu neviļus radās iespaids, ka pie jaunajām epidēmijām galvenie vaininieki ir sikspārņi. Viņi parādās gandrīz pie katras slimības, vienā vietā viņu apsūkātie mango nonāk zirgos, citur viņu piešmucētā palmu sula – cilvēkos. Vīrusam sikspārnis ir labs rezervuārs, sikspārņi pārvar lielus attālumus, dzīvo kolonijās un ir saskarē ar daudziem citiem dzīvniekiem. Sikspārņu imūnsistēma atšķiras no pārējo zīdītāju imūnsistēmas, bet ne tik ļoti, lai vīruss nespētu adaptēties nonākot jaunā saimniekorganismā. Tomēr sikspārņi nebūt nav pie vainas, jo viņiem nav stratēģiska plāna iznīcināt cilvēci. Cilvēki paši vien ir pie vainas, sākot apdzīvot vietas, kurās nekad nav dzīvojuši un nonākot kontaktā ar citu sugu pārstāvjiem.

Katra jauna vīrusa atklāšana ir kā mazas detektīvstāsts, kur puzles gabaliņi kopā saliekas vairāku gadu desmitu laikā. Te ir vēsturiski fakti, vīrusu mednieki un pacienti. Autors šo atklāšanas procesu spēj pasniegt saistoši un interesanti. Vienīgais izņēmums bija HIV vīruss. Tur viņš nez kādēļ no faktiem novirzījās uz spekulācijām. Kā rezultātā radās lapaspusēm garš ne pārāk interesants stāstījums, par pirmo hipotētisko AIDS slimnieku un viņa grūto ikdienu.

Kādēļ būtu jāveltī grāmata un resursi vīrusiem, ar kuriem saslimšanas varbūtība ir minimāla? Autors to pamato, lai mēs būtu gatavi nākošajam lielajam vīrusam. Tādam, kurš potenciāli var izpļaut lielāko daļu no pasaules iedzīvotājiem. Lai cilvēki jau laikus zinātu visu par šo lielo nākamo epidēmiju, pirms tas nonāk cilvēkos no mērkaķa apsūkāta mango.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē vīrusi, tad šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Noderēs arī tiem, kas ceļojot  jūsmo par dažādām vietējām tradīcijām un tās izbaudot neaizdomājas par higiēnu.

PS. Nemaz nezināju, ka kādreiz sifilisu ārstēja inficējot pacientu ar malāriju. Ja saķer ebolu, tad galvenais ir izvilkt 21 dienu. Honkongā vajag izvairīties ēst civetkaķu un sikspārņu gaļu. Parkos ērces ir vairāk tikai tādēļ, ka to ekosistēma ļoti vienkārša.

Parasites: Tales of Humanity’s Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Parasites Tales of Humanity's Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Šīs grāmatas izlasīšana bija daļa no plāna. Plāns bija izlasīt visas mājās atrodamās grāmatas par parazītu tēmu. Nav jau viņas man daudz – kādas četras tieši saistītas. Iepirku gan viņas praktiski vienlaicīgi, bet izlasīšana ievilkās vesela gada garumā. Tagad manā blogā zem šķirkļa parazitoloģija gozējās veselas četras grāmatas.

Parazīti jau cik ir, tik ir un, lasot ceturto grāmatu par šo tēmu, nekā īpaši jauna uzzināt vairs neizdevās. Vienīgais aspekts, kas atšķīra grāmatu no pārējām, ir – parazītu nozīme cilvēces vēstures attīstībā. Tad nu te varam izlasīt par malārijas aizvešanu uz Ameriku kopā ar vergiem. Kā tā izplatījās un padarīja daļu praktiski neapdzīvojamu. Par to, kā kopā ar Āfrikas pētniekiem izplatījās cece mušas un miega slimību izraisošais parazīts. Kā cērmes, lenteņi un trihonomas lika ieviest pārtikas standartus un kā, neskatoties uz tiem, vēl joprojām izredzes tās dabūt no pārtikas ir lielas.

Vispār jau cilvēks ir daudz devis parazītu attīstībā gan izmainot vidi, gan nodrošinot savu kopdzīvi ar dažādiem dzīvniekiem, kas kalpo kā parazītu starpniekorganisms. Mūsdienu ceļošanas iespējas nodrošina lielas iespējas arī parazītiem. Čagas slimība vairs nemaz nav retums rietumu valstīs un laiku pa laikam uzpeld pavisam neredzēti parazīti, kurus ieved imigranti no trešajām pasaules valstīm.

Viena lieta gan ir skaidra, savā dzīves laikā cilvēkam dabūt parazītus ir diezgan liela iespēja. Tie ir visur – gan dzeramajā ūdenī , gan pārtikā. Ja upē dzīvo bebrs, tad labāk no tās ūdeni vispār nedzert, bebrs izrādās ir visai liels parazītu izplatītājs. Izrādās pat kressalāti var būt starpnieks parazītu pārnēsāšanā. Nerunāsim nemaz par dažādu cērmju un lenteņu oliņām, kuras iespējams atrast uz dažādiem augu valsts produktiem, ja to audzētājs nopietni neattiecas pret higiēnas normām.

Interesanta bija nodaļa par iedomu parazītiem, kad cilvēkiem (ne tikai heroīna lietotājiem) šķiet, ka viņi redz kukaiņus, kas lien pa viņa ķermeni un matiem, traucē gulēt, liek kasīties un nekas pret tiem nepalīdz. Pat ārsti viņus nespēj atklāt.

Kopumā grāmata laba lieku 9 no 10 ballēm, bija par utīm, bet nekā par blusām. Tas mani apbēdināja, jo mūsdienās Latvijā tas ir viens no retajiem parazītiem, ko var salīdzinoši viegli dabūt kaut vai vilcienā.

The Emperor of All Maladies: A Biography of Cancer by Siddhartha Mukherjee

The Emperor of All Maladies

Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.

Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.

Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.

Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.

Asleep: The Forgotten Epidemic that Remains One of Medicine’s Greatest Mysteries by Molly Caldwell Crosby

Asleep

Ja tā padomā, letarģija un letarģiskais miegs mani ir fascinējuši no mazotnes. Arī iemesls nav tālu jāmeklā, herbertam Velsam ir stāsts „ Kad guļošais mostas” . Isumā tas ir par cilvēku, kurš aizmieg letarģiskā miegā un pamostas pēc pārsimts gadiem. Un pamostas tāds pats kā aizmidzis, ne par kripatiņu nenovecojis.

Patiesībā diemžēl letarģija nemaz nav tik vilinoša. Slimības pilnais nosaukums ir letarģiskais encefalīts. Katrs, kas zina, ko nozīmē encefalīts, sapratīs, ka nekā laba te nav. Grāmatas autore mums mazāk vai varāk cenšas pavēstīt letarģiskā encefalīta izpētes vēsturi apskatot to kontekstā ar vispārējo neiroloģijas attīstības vēsturi. Grāmata pamatā ir balstīta uz dažu cilvēku slimības vēsturi. Gan to, ar ko viss sākās un kā viss beidzās. To, ko tieši katra šī letarģijas slimnieka vēstures deva slimības izpratnei, gan var tikai nojaust.

Grāmatā reāli nepatika autores mēģinājumi radīt lasītājam tā laika sajūtu. Dakteris gāja tur un tur, tur stāvēja tas, saule spīdēja/nespīdēja. Manuprā,t tas bija visai lieki un reizēm īsti nevarēju saprast lasu nonfiction vai tomēr fiction. Un šādā gadījumā ir grūti saprast, kur beidzas izdomājumi un kur sākas fakti. Tas, ja godīgi, mani tracināja un visa grāmata man līdz ar to šķita tāda puspatiesība.

Letarģiskā encefalīta izpausmes gan bija aprakstītas visai dzīvi, un diezgan daudz varam uzzināt par slimīgas gaitu. Letarģiskais encefalīts tik tiešām var pertendēt uz Aizmirstās epidēmijas godu. To savulaik nomāca gan pirmais pasaules karš, vēlāk lielā gripas pandēmija. Starp citu letarģiskais encefalīts nebūt nav nogājis no skatuves, šur tur viņš laiku pa laikam uzplaiksnī. Un nezin cik gadījumi tiek nepareizi diagnosticēti, jo slimība tak nav visai populāra. Gadījumā, ja to esi saķēris, tad it rikai ~30% varbūtība, ka izkulsies vesels un komplikācijas vari gaidīt visu atlikušo mūžu, lielākā daļa slimības ietekmē kļūst par pavisam citiem cilvēkiem, vārda tiešā nozīmē un, kas dīvaini, nekad uz labo pusi.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, nepatikās man tie apkārtnes apraksti, kā gan autore var tik precīzi zināt kā izskatījās kāds Ņujorkas rajons 1925. gadā un pēc kā tur oda.

Куколка Последней Надежды by Вадим Панов

Kukolka_poslednei_nadezhdy

Sērijas „Тайный Город” septītā grāmata. Sērijā parādās japāņu jakudzas, autors acīmredzot ar to palīdzību cer ieviest notikumos novitāti.

Cilvēku rasei izsenis ir bijuši labi dziednieki un tieši viņi prot izgatavot artefaktu, ar kura palīdzību var dziedēt jebkādas slimības. Pats artefakts izskatās kā koka statuja. „Тайный Город” iedzīvotāji domā, ka artefakta izgatavošanas noslēpums ir zudis jau 200 gadu. Tomēr izrādās, ka tas nebūt tā nav, Japānā šis artefakts tiek nozagts, un, lai saprastu zādzības pasūtītājus tiek iesaistīti algotņi Artjoms un Kortess, kuru uzdevums ir atrast gan izgatavotāju, noskaidrot zādzības organizētāja motīvus un savest lietas kārtībā.

Sēriju nebiju lasījis kādus četrus mēnešus, domāju, ka grāmatas man šķiet garlaicīgas un vājas, jo lasu viņas pārāk bieži. Izskatās, ka lasīšanas intensitāte te nav pie vainas. Arī šī grāmata ir stipri viduvēja. Darbība norisinās visai saraustīta, sižetā pārpārēm ir laimīgas un nejaušas sagadīšanās, kas palīdz algotņiem novest lietu līdz laimīgām beigām. Autors mums arī vēlas pastāstīt šo to par mīlestību un atriebību, te nu viņam ir jāliek pluss ne katrā meksikāņu seriālā šādu „fufeli” vis neredzēsi. Atriebes plāns ir tik „viltīgs” dalībnieki tik slīpēti, ka nevilšus radās priekšstats, ka visa tā dziednieku kopiena ir tāda kā liela idiotu komūna, tas patiesībā arī nosita lasīšanas prieku.

Šo grāmatu par labu pat es nesauktu, viņa ir no tām, kuru lasot smadzenes strādā tukšgaitā – atpūšas. Jo labāk sižetam līdzi ir nedomāt, radīsies pārāk daudz jautājumi. Arī kā kriminālromāns grāmata diez kas nav, sižets ir tik seriālisks, ka ir skaidrs – galvenais ļaundaris nemaz nav vainīgais un, tā kā nav daudz alternatīvu, tad lasīšana kļūst neinteresanta. Arī algotnis Artjoms pasniegts kā tāds atsaldēts idiots, sievišķis viņu izmanto savu plānu realizācijai, viņš to nevis nojauš, bet zina, nedaudz laiž pa kreisi, visu laiku baidās, ka tikai esošā draudzene to neuzzina. Un notikumiem atrisinoties vēl jūtas pārsteigts kā visu nav uzreiz sapratis.

Nedaudz nepatikās arī pārlieku klišejiskā amerikāņu iesaistīšana ari tipiski – muļķi no FIB, kas visur redz citplanētiešus un gvelž dumjības par demokrātiskām vērtībām.

Kopumā lasīt ieteiktu tikai Panova daiļrades īstiem cienītājiem, pārējiem nav vērts tērēt savu laiku, ļoti vārga grāmatiņa, dodu 5 no 10 ballēm.

The American Plague by Molly Caldwell Crosby

The american plague

Grāmatu pasūtīju tieši grāmatas nosaukuma dēļ, dikti jau nu intriģējoši tas izklausījās. Grāmata sevī satur stāstu par vienu no visu laiku briesmīgākajām slimībām Dzelteno drudzi. Mūsdienās šī lieta sāk atgūt popularitāti, jo daudzas valstis ir pārtraukušas vakcināciju pret šo slimību un globālā sasilšana nodrošinājusi tai jaunu izplatības areālu.

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, kauns atzīties – uzskatīju, ka dzeltenais drudzis un malārija ir viens un tas pats. Vispār jau man šķita, ka arī dengue ir kāds no malārijas paveidiem. Pateicoties šai grāmatai tagad man šī lieta ir kļuvusi skaidrāka.

Grāmatas autore, rakstot grāmatu, ir veikusi pamatīgu izpēti, iesākumā mani kaitināja viņas gleznainie laika apstākļu apraksti, domāju: nu kā tad tu vari zināt kāds pirms 150 gadiem bija laiks, taču grāmatas beigās atradu viņas norādes no kurienes visa šī informācija ņemta, tas uzreiz radīja respektu.

Grāmata sākas ar Memfisas 1878. gada dzeltenā drudža epidēmijas uzliesmojuma aprakstu, pilsētu bija atstājuši lielākā daļa iedzīvotāju un no 19 000 palikušajiem 14 000 bija dzeltenais drudzis. Slimnieku kopēju un medicīnas aprūpes trūkuma dēļ mirstība bija ļoti augsta un neviens pat nenojauta, ka slimības pārnēsātājs ir parasts ods (jeb moskīts, nekad neesmu sapratis, vai latviešu valodā starp šiem diviem jēdzieniem ir kāda atšķirība). Tā nu cilvēki pētīja slimību līdz 1900. gadā Valters Reed beidzot pierādīja, ka galvenais slimības izplatības vektors ir ods.

Grāmatā tomēr nedaudz pietrūka mūsdienīgs dzeltenā drudža apraksta, gribēju tomēr, ja jau reiz šai tēmai ir veltīta grāmata, smalkāku slimības aprakstu mūsdienu izpratnē. Jā, simptomus var atrast aculiecinieku stāstos, bet tā arī nekur nebija paskaidrots kāds ir vīrusa inkubācijas periods un kādēļ pirmie Reeda odi nespēja inficēt brīvprātīgos. Tā kā šo lietu man nācās lasīt wikipedijā.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, ja tevi neinteresē slimību vēsture, tad nav jēgas šo grāmatu lasīt.

Intelektuāls jautājums XL jeb bračkam slikti

IMG_0974

Tā kā ir sācies jauns mācību gads, tad arī uzdevums iesākumam vienkāršs. Tādus parasti sauca par teksta uzdevumiem.

ā attālā kalnu ciematā mazajam Pēcim ir palicis slikti. Puika tā apslimis sūkājot lāstekas, ka viņa brāļi -Pidriķis, Indriķis un Jēpis jūt – nebūs labi. Par laimi viņu tēvs ir profesionāls tautas dziednieks ar visu sertifikātu. Prot noņemt un uzlikt lāstu pēc fotogrāfijas (nu jūs jau sapratāt).

Bet kā par skādi ttieši šajā dienā atrodas kalna otrā pusē, vācot dažādas ārstnieciskas un ne tikai zālītes. Lai nokļūtu pie tēva pēc iespējas ātrāk, puikas nolemj sadalīties un katrs doties pa savu ceļu. Pidriķis brauks pa upi ar plostu, Indriķis jās ar zirgu, bet Jēpis kāps pa taisno kalna korē un tad uz leju.

Plosts pa upi brar ātrumu 22 kilometri stundā, ūdensceļa garums ir 40 kilometri. Ir gan viena problēma, upē ir trīs vietas, kurās Pidriķis katrā zaudēs 0.4 stundas, stiepjot plostu uz muguras, lai apietu ūdenskritumus. Indriķa zirgs jāj ar ātrumu 15 kilometri stundā pa 32 kilometru garā ceļa līdzeno daļu, bet tikai 8 kilometrus stundā pret kalnu, ceļš pret kalnu ir 30% no kopējā ceļa. Alpīnistam Jēpim ceļa gabals ir visīsākais – tikai 14 kilometri, vidējais ātrums 5 kilometri stundā, kalna galā tiek paņemta arī pīppauze 10 minūšu garumā.

Pieņemot, ka Pidriķis neaizguļirms ūdenskrituma, Indriķa zirgs nesalauž kāju un Jēpis nepakļūst zem lavīnas, kurš no viņiem tiks līdz tēvam pirmais (pieņemam, ka viņiem visiem ir viens tēvs)?

%d bloggers like this: