Navigate / search

Slovākija Otrā Diena

19. jūnijs (Jozefova – Tatranska Lomnica)

No rīta iekožam brokastis viesnīcā un dodamies ceļā. Viesnīcas stāvvieta gan ir par maksu, un lai no tās izvairītos, esmu spiests pārdot “velnam” dvēseli un pieteikties viņu lojalitātes programmai. Tā kā plānoju ierasties nākamnedēļ šeit vēlreiz, esmu nolēmis, ka tas ir tā vērts.

Tā kā ir svētdienas rīts, tad satiksme Varšavas piepilsētā ir minimāla un braukšana ir pat patīkama. Tikuši uz lielākas šosejas, iestrēgstam uz pāris kilometriem aiz pāris kazahu fūrēm, kuras arī ir vienīgās fūres, kuras šodien sastopam uz ceļa. Sākotnējais plāns ir braukt līdz Krakovai, pa apvedceļu tai apbraukt riņķī un tad uz robežu. Bet gadījās tā, ka vienā brīdī Ivars (Tomtoma instance) nolēma, ka izvest cauri pašai pilsētai ir baigi labā doma. Es kaut kā šo plānu maiņu nogulēju un attapos pilsētas centrā, kurā nemaz nebiju plānojis nokļūt, vienīgais mierinājums, ka, iespējams, ieekonomējām trīs minūtes. Brauciens uz Slovākijas robežu mani pārliecina, ka nākamsestdien jāperas no Slovākijas ārā cik agri vien var, jo pretīm braucošā plūsma no Zakopanes ir viens vienīgs sastrēgums.

Tatranska Lomnica

Lai vai kā ap pusdiviem jau esam galā un varam apmesties savos apartamentos, kuros mums būs jāpavada gandrīz visa nedēļa. Villa Beatrice ir diezgan smuka un tā mums turpmāk kalpos par bāzi. Kad esam nedaudz iekārtojušies (izpakojuši somas) , mēs ar Maiju nolemjam, ka varētu paspēt līdz vakaram uzrīkot vienu pārgājienu. Puišiem šī ideja neliekas ok un mēs viņus atstājam mājās. Lai nokļūtu uz takas sākumu, mums no sākuma jātiek uz miestu Tatranska Lesna. Varētu braukt ar mašīnu, bet var arī aizbraukt ar vilcienu, kas uz takām bieži vien ir elastīgāka opcija, jo nav jāiet pa to pašu taku atpakaļ. Vilcienu sistēma te ir pavisam vienkārša, kursē tādi mazbānīši ik pa stundai, nopērc biļeti un brauc. Mēs stacijā ierodamies piecas minūtes pirms vilciena atiešanas un pie kases ir mega rinda. Šķiet, ka varēsim dirnēt pusstundu, un tad es ieraugu biļešu automātu, tas gan pieņem tikai monētas, bet nepieciešamo apjomu izdodas sagrabināt un paspējam uz vilcienu.

Studeny potok
Studeny potok

Taciņas sākumā es ar Maiju pakašķējos par iešanas ātrumu, jo tā nu ir sanācis, ka manā uztverē viņa velkas un es viņas –  skrienu. Pa lielam kopā noiet kādu pārgājienu mums nekad nav sanācis. Bet nu pie tā mēs esam pieraduši, mūsu galvenais mērķis ir ūdenskritums. Tad nu dodamies gar Studeny potok (tāda krāčaina upīte ar daudz akmeņiem, no kuriem katrs desmitais mūsu zemē tiktu atzīts pa dižakmeni). Riņķī tāds smuks pamežs un taciņa, kura visu laiku ved kalnā. Iešana patīkama un, ja apnīk, var piestāt pie strauta un skatīties tā tecējumu. Ja paveicas, tad var mēģināt saskatīt galveno ūdenskritumu, tas gan izdodas tikai pēdējā kāpiena posmā. Sākumā man uzbrūk pāris odi, tos apsitis es sāku satraukties, ka šie te būs visas takas garumā. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri odiem patīk. Par laimi tie, izskatās, ir vienīgie odi visā Slovākijā un vairāk ar tiem saskarties nenāk. Ap strautu esošo mežu ir pārņēmusi kaut kāda sērga, koki tādi apkaltuši nolauztiem galiem, taču ieklausoties nevar dzirdēt deviņzobu mizgraužu zāģīšus, laikam savu darbu tie te jau ir izbeiguši.

Studeny potok

Ūdenskritumam nav ne vainas – viņu var apskatīt no apakšas no speciāli izbūvētas koka platformas, bet var uzlīst arī līdz pašai augšai un apskatīties no augšas. Kad ūdenskritums apskatīts, Maija paziņo, ka mums tagad vajadzētu doties tālāk pa taku līdz Stary Smokovec miestam. Taka gan vairs nav tik interesanta – nonākam līdz Hrebrienok (redzam to pa gabalu) un tad kāpjam lejā uz ciemu. Atrast dzelzceļa staciju nav nemaz tik grūti, galvenais ir iet pa kalnu uz leju un tad jau vislīdzenākajā vietā būs arī vilciens.

Tatri

Tikuši ar vilcienu atpakaļ līdz Tatranska Lomnica, nolemjam aiziet paēst vakariņas. Izvēlamies mājām tuvāko ēstūzi itāļu restorānu. Neteikšu, ka izvēle bija tā labākā. Kartupeļu frī te nebija, kas uzreiz pazemināja tā reitingu bērnu acīs pa divām zvaigznēm. Pica bija ok, man atnestā lazanja bija pārcepta (es pa to laiku pats labāku būtu uztaisījis) un zivju zupa pārsālīta. Es personīgi biju vīlies un nolēmu nekad šeit vairs nenākt.

Slovākija Pirmā Diena

18. jūnijs (Jūrmala- Jozefova)

Šodien ir tā lielā diena, kad jāceļas jau pussešos, lai ap sešiem varētu doties ceļā uz Slovākiju. Šogad esam izvēlējušies uz turieni vienkārši aizbraukt ar auto. Tad nav jāķēpājas ar aviokompāniju labvēlību, kas šajā starp-mēru posmā ir diezgan neuzticamas. Un vispār ideja šķiet tīri praktiska -bērni paaugušies un mierīgi varēs 700-800 kilometrus mašīnā nosēdēt.

Ernests ceļošanai pieiet vispraktiskāk, nevēlas tapt atstāts mājās un jau iepriekšējā vakarā no ir dabūjis bezmaz vai ar asinīm noslēgtu līgumu, ka viņu mašīnā ieliks pat aizmigušu. No rīta mājās iekožam brokastis un dodamies ceļā, kā par brīnumu startēt izdodas ap pusseptiņiem.

Dienas plāns ir tikt līdz Varšavai, nav nekas grandiozs un tāls. Teorētiski, ja varētu braukt visus 1200 kilometrus līdz Slovākijai vienā piegājienā, bet tas nebūtu diez ko komfortabli, tāpēc ceļu sadalījām aptuveni tā – divas trešdaļas vienā dienā un atlikušais – otrā. Pats brauciens jau ne ar ko īpaši neizceļas, Polijā pēc Suvalkiem piestāju uzpildīt bāku, labi, ka cenas poļu zlotos un nav ne jausmas, cik tas maksā. Pēc benzīntankā redzamajām latviešu mašīnām nospriežu, ka tas ir tāds vidējais ceļa gabals, kuru latvieša pūslis var izturēt. Nedaudz izlocu kājas un braucu tālāk uz Varšavas pusi.

Tā kā Polijā tiek attīstīta transporta infrastruktūra, tad laiku pa laikam notiek ceļa darbi un vienā tādā vietā man izdodas nomaldīties no ceļa. Ivars savā kalkulācijā uzreiz piemet +20 kilometrus un braukšana notiek, pa aizvien šaurākiem ceļiem, kad nākošais pagrieziens mūs aizved pie kāda ciema kūtspakaļām un sūdu čupām, man sāk rasties aizdomas, ka kaut kas nav labi. Bet nekā, pēc brīža esam atpakaļ uz šosejas un brauciens uz Varšavu var turpināties. Pats braukšanas process ir diezgan vienmuļš, labi, ka poļi tradicionāli brauc +15 km/h, un kilometri vācas ātrāk. Procesu atvieglo arī fakts, ka ir sestdiena un uz šosejas nav daudz fūru.

Jozefow

Ap trijiem esam savā viesnīcā Holiday Inn Jozefow, kas atrodas Mežaparkam līdzīgā Varšavas piepilsētā, iečekojamies un ejam pētīt piedāvātās izklaides iespējas. Sākumā baseins un burbuļvannas, jo puišiem tas ir apsolīts, tad nedaudz minigolfa tiem, kas vēlas, un pēc tam vakariņas viesnīcas restorānā. Vakariņu laikā šķiet esam nosēdušies aklajā zonā, jo viesmīlis nenāk ilgu laiku, bet beigās jau pie ēdiena tikām. Tad jau ari pienācis vakars un var likties gulēt – rīt mūs gaida pārbrauciena otrs posms uz Tatranska Lomnica.

Ceļojums pa Austriju XII

9. jūlijs (Vīne – Bratislava – Varšava – Wigri)

No rīta ceļamies agrāk, lai paspētu paēst brokastis un tikt līdz lidostai. Brokastīs diemžēl esam aiz ķīniešu autobusa, tie jau visu rijamo ir notīrījuši pa tīro. Ar to viņiem nav pieticis, un daži pat ēd savus līdzpaņemtos roltonus. Nākas gaidīt līdz personāls uzpilda siles, un tikai tad tiekam pie ēdamā.

Lidostu nu jau mēs zinām, un tādēļ Maija, Aija, Ernests, Matīss un Kristians, tiek izsēdināti ārā tieši tur, kur viņiem pienākas. Viņi jau pēc pāris stundām būs mājās. Mums pārējiem ir plānots nakšņot netālu no Polijas – Lietuvas robežas. Par šoferi piesakās Kristaps, aizvedīšot līdz pašam galam, lai tikai ļaujot braukt. Ceļš ir tāls tūkstotis ar kapeikām.

Bratislava

Ivara plāns ierosina, ka vistuvāk būs pērties caur Bratislavu. Nolemjam klausīt, galu galā Slovākijā es neesmu vēl bijis. Būs vismaz kāda jauna valsts. Vispār tā bija laba ideja, jo visu laiku bija bānis un domājam, ka tos pāris desmit eiro, ko iztērējām pa vinjeti, ieekonomējām laika ziņā.

Visādi citādi braukšana kā jau braukšana. Kilometri skaitās lēni. Čehijā ceļa darbu rezultātā nākas pat pasēdēt pāris kilometrus garā korķī. Pēc tam redzam arī apgāztu fūri ar dzīvām cūkām. Vismaz daļa no tām ir izdzīvojušas un ganās pa vietējo biešu lauku. Es jau it kā visu to safilmēju, bet diemžēl izrādījās, ka draņķa aifonā steigā biju ieslēdzis priekšējo kameru un tādēļ cūku vietā sanāca filmēt sevi. Žēl.

Varšavā nosēdējām obligātajā korķī. Pēc tās Reinis atminējās ceļmalas krogu ko bija apmeklējis pirms padsmit gadiem un man par brīnumu arī atrada. Tur uzēdu šniceli, iedzēru alu. Alu gan nevajadzēja, tas bija reti draņķīgs pēc garšas. Un devāmies tālāk. Pēdējie divi simti stiepās kā gumija. Visādi ātruma ierobežojumi, draņķīgi ceļi, uz kuriem nevar apdzīt. Tikai ap desmitiem tikām hotelī.

Hotelis pārspēja visas gaidas. Milzīga māja meža vidū pie ezera, forši numuriņi ar internetu un televizoru.

10. jūlijs (Polija – Lietuva – Latvija)

Šī diena gan ne ar ko neizceļas. No rīta paēdam brokastis. Jāatzīmē, ka no hoteļu brokastīm ceļojuma laikā vislabākās, kuras līdz šim nācies ēst. Paēduši braucam mājās.
Korķis gadās arī šodien, bet tas pie Jelgavas, vispār ir pilnīgs trakums sēdēt korķī tik tuvu pie mājām. Lai ar kā tur nebūtu, mājās esam trijos. Izkraujam busiņu un aizvedam atpakaļ uz nomu, lai arī citi cilvēki var tikt ceļojumā.

%d bloggers like this: