Navigate / search

Oryx and Crake by Margaret Atwood

oryx

Nesen lasīju grāmatu par Britu Karaliskās Biedrības vēsturi, kur daudzus stāstiņus bija sarakstījuši dažādi autori. Un viena no autorēm M.Atwood mani ieinteresēja ar savu pasniegšanas stilu. Tad nu nolēmu pārmaiņas pēc izlasīt kādu no viņas grāmatām. Palasījies anotācijas, nolēmu, ka šī būs tieši tā, kas man vajadzīga.

Galvenais vēstītājs mums ir personāžs vārdā Snowman. Jeb mūsu mēlē Sniegavīrs. Viņš ir, iespējams, pēdējais dzīvai cilvēks uz zemes. Un tikai viņš vienīgais zina, kā tas viss patiesībā notika. Viņa bērnība ir pagājusi mūsu nākotnē. Nākotne ir tipiska distopija (tas ir tā – cilvēce ir spērusi lielus soļus attīstībā, pat nav paspējusi sevi iznīcināt, tomēr lielākā daļa no cilvēkiem dzīvo totālā nabadzībā un piesārņotā vidē. Īsāk, nākotne, kurā tu nevēlētos dzīvot.) zemē reāli valda lielas megakorporācijas, kuru darbinieku pasaule būtiski atšķirās no pārējo zemes iemītnieku pasaules. Mūsu varonim ir paveicies, viņš ir piedzimis biezo galā. Tā nu grāmata mums vēsta par Sniegavīra dzīvi, bērnību, vecākiem, skolas gadiem un karjeru un par to, kas ir Crake un Oryx.

Jaunajā pasaulē pēc cilvēkiem galvenie ir Kreikeri (Crake radītie bioorganismi) un Snowman patiesībā ir tāds kā Crake pravietis, kas šiem jaunajiem cilvēkiem māca Crake ceļus. Oryx savukārt ir visas pārējās dzīvās dabas pavēlniece, un tad uz šīs mitoloģijas balstās pašu Kreikeru eksistence un arī viņa pravieša.

Neteiksim , ka grāmatas sižeta līnija būtu kaut kas unikāls. Grāmatās, kuras es lasu, šāda līnija par globālo apokalipsi ir katrā divdesmitajā, atšķiras tikai kā un tie radījumi, kas pēc tam skraida apkārt. Tomēr šai grāmatai piemita viena laba lieta, personāži ir labi nostrādāti, grāmatas beigās lasītājs zin tikpat daudz par Snowman kā viņš pats. Šī apraksta tapšanas brīdī ir jau pagājusi vesela nedēļa kopš grāmatas izlasīšanas, un es joprojām atceros gan varoņu vārdus, gan notikumu secību. Tas nozīmē, ka grāmata mani patiešām ir aizķērusi. Un tas gadās visai reti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, varēja, jau autore atļaut savam galvenajam varonim pasirot pa pēcapokaliptisko Zemi nedaudz vairāk un uzrakstīt grāmatu ar reālu noslēgumu. Citādi tagad sanāk man būs jālasa „The Year of the Flood” , lai saprastu kāt ad viss tur beidzās. Grāmata ir izlasīšanas vērta, iespējams, ka pat to pārlasīšu pēc kādiem gadiem desmit.

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

Ziemas pasaka

Aizvakar iepirku šo grāmatu savam māsasdēlam kā Ziemassvētku dāvanu. Un nenoturējos neizlasot. Bērnībā mani šādas grāmatas reāli parāva. Ja neesi pats šo grāmatu lasījis, tad uzmanies teksts satur spoilerus (pastāsta sīkumos, kas notiek grāmatā).

Saturs sākumā šķiet visai triviāls – Salatēva mazmeita Sniegbaltīte kaut kādā veidā pagatavo piparkūku vīriņu ar nosaukumu „Kraukšķītis”. Projekta Kraukšķītis galvenais uzdevums ir nest „Bērniem” prieku, kā tas izpaudīsies grāmatā, nav paskaidrots. Te nu stāsts varētu arī beigties, Kraukšķīti nogādātu „Bērniem”, tiktu nests prieks un cauri.

Tomēr Kraukšķītis, kas radīts krāsnī un no tās iznācis jau ar visu glazūru, man tomēr šķiet kaut kāds nanobiotehnoloģiju produkts ar mākslīgo intelektu. Viņa prātā iekodētais imperatīvs nest Bērniem Prieku ir tik spēcīgs, ka prieks ir jānes nekavējoties. Netiek uzklausīti rūķu aizrādījumi, ka vēl jāpagaida, Kraukšķītis banālā veidā paņem vagu no Salatēva mājas. Savu lomu te, protams, nospēlē sniegpārsliņas, kas sajauc Kraukšķīša vēl nenobriedušo prātu ar tekstiem: tad tu esi džeks vai neesi? Grāmatā mēs vēl diezgan bieži redzēsim, kā, Kraukšķītis sastopoties ar problēmām, ņem vagu.

Sniegpārsliņu mudināts, Kraukšķītis dodas pie bērniem, bet tiek aprakts sniegā, sniegputeņa laikā. Te parādās viņa kiborga iezīmes, Kraukšķītis nenosmok kā lavīnā apraktie, nenosalst kā cilvēki, viņš vienkārši aiziet standby režīmā līdz viņu atrok lācis. Lācis piedāvā Kraukšķītim pārziemot pie viņa, ēst medu un dzīvot siltumā. Kraukšķītis saka stingru nē! Viņam ir jānes Prieks Bērniem nevis jāēd medus. Ticis līdz šai vietai es sapratu, ko man šīs stāsts atgādina! Nē, ne par lāci, kuram patīk cepumi, bet Jaunajā derībā aprakstīto Jēzus dzīves stāstu.

Fakti – Kraukšķītim nav miesiska tēva, viņš ir nācis nest pasaulei (Bērniem) Prieku, lācis šeit kalpo kā kārdinātājs: „Kraukšķīt! Atsakies no sava mērķa un ēdīsi medu visu ziemu. Prieks pagaidīs”. Šāds atteikums nepaliek nesodīts, lācis aizmieg ziemas miegā un Kraukšķīti nolaupa Lapsa. Šeit viņam sākas grūti laiki, viņš tiek mētāts un svaidīts, līdz sniega pikas veidā iemests Sniegavīru logos parādās atkal. Sniegavīri viņam izvirza apsūdzību huligānismā, bet Kraukšķītis, izstāstījis patiesību, tiek cauri sveikā, saēdas saldējumu, saņēmis apsolījumu jau rīt tikt nogādāts pie bērniem. Viss pajūk Žagata sabiedē Sniegavīrus ar Atkusni un Kraukšķīti uzmet.

Kraukšķītim pēdējais ceļa posms jāveic vienatnē, kas beidzas augstu koka zarā ziemas laikā sala laikā. Dzīvība cepumam ir sīksta un viņu stanby režīmā kārtējo reiz atrod suns. Kraukšķītis atkal nonāk laimīgā zvēru ciematiņā, kuri sola nogādāt Kraukšķīti pie Bērniem nest prieku. Tagad, kad viss, liekas, ir nokārtojies, Pīle nolemj kraukšķīti nomazgāt. Te notiek kaut kas dīvains; izrādās, ka tāpat kā Terminatoru var iznīcināt izkausēts metāls, Kraukšķīti var izšķīdināt ūdens. Kraukšķītis redzot Pīles aprobežotību, saprot, ka Sukstiņu ciematiņā ne viss ir tāds, kā no malas izskatās. Kārtējo reizi tiek ņemta vaga.

Kraukšķītis iekļūt sniega vētrā un mirst nositoties pret priedi. Varētu domāt, ka nu stāstam ir beigas, galvenais varonis miris, Bērni palikuši bez Prieka, varam vērt grāmatiņu ciet. Izrādās nekā, kaut kādā mistiskā veidā vāveres atrod Kraukšķīša mirstīgās cepuma drupatas un nogādā tās pie Salatēva, kas turpat mežā, netālu tusējas ar zvēriem. Lieki piebilst, ka Kraukšķītis tāpat kā Jēzus tiek augšāmcelts no mirušajiem. Tomēr svētki ir beigušies, lai izpildītu savu misiju viņam jāgaida vesels gads.

Reizēm gan man liekas, ka Kraukšķītis nav tik dumjš kā izliekas, viņam ir pašsaglabāšanās instinkts. Domāju, ka tieši tādēļ viņš aizmuka no Salatēva, lai Bērni viņu neapēstu, lai iegūtu laiku. Iekšējai programmai viņš pretoties nespēj, tā viņu dzina pie Bērniem, viņu varēja izglābt tikai viens – novilkt laiku līdz Svētku beigām. Kraukšķītis tāds kā Running Man, tikai uz otru pusi. Bet jautājums paliek, vai Bērni vispār eksistē?

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

%d bloggers like this: