Konkistadori by Arturs Lielais

“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērija ir nebeidzama, nolēmu atkal pieķerties Artura Lielā darbiem. Autors man bērnu dienās patika, šī grāmata krievu valodā bija viens no sērijas svētajiem grāliem, kas iznākusi bija, bet atrast un nopirkt bija visai grūti un dārgi. Dārgi tādēļ, ka grāmata bija ideālā stāvoklī.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka atļāvos pārpublicēt to pilnībā. Šajā grāmatā pastāstīts par spāniešu iekarotājiem — konkistadoriem, kuri, sekodami lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba pēdās, burāja uz Jauno Pasauli, pastāstīts par viņu atklājumiem un karagājieniem Antiļu salās, Centrālajā Amerikā, Meksikā un Jukatānā, attēlota Lielās Dienvidu jūras — Klusā okeāna atklāšana, acteku un maiju zemju iekarošana, indiāņu cilšu civilizācijas un kultūras iznīcināšana. Dokumenti, hronikas, vēsturnieku liecības, tā laika ļaužu vēstules un dienasgrāmatas, vēlāku laiku zinātniski pētījumi palīdzējuši populārā izklāstā atainot tālo dienu asiņainos notikumus, Balvojas, Velaskesa, Kordovas, Grihalvas, Kortesa, Monteho un citu konkistadoru ekspedīcijas un kaujas, kurās acteki un maiji pūlējās dot pretsparu nodevīgajiem iebrucējiem.

Autors savu darbu sarakstījis balstoties uz Kortesa laikabiedru hronikām, ņemot par pamatu gan kāda Kortesa līdzgaitnieka apoloģiju iekarotāju zvērībām, gan arī citu hronistu kritiku. Lielākoties stāstījums ir dažādu hroniku pārstāsti ar autora iestarpinājumiem, par tiem vēlāk. Stāstījums ir saistošs un lasās vienā elpas vilcienā. Dažas nodaļas veltītas acteku un maiju vēstures izklāstam, kuras piedod lasāmajam papildus kontekstu un paplašina lasītāja zināšanas. Te gan ir jābūt uzmanīga. Ja par Kortesa un citu iekarotāju kara gaitām viss puslīdz skaidrs bija jau grāmatas iznākšanas laikā, tad par acteku un maiju kultūrām katru gadu nāk klāt jauni fakti, un tādēļ daļa no informācijas var nebūt vairs aktuāla. Lai padomju lasītājam būtu pavisam aizraujoši, autors iemet arī pa kapitālistu vēsturnieku darbam, kuri pamatoti tiek nolīdzināti līdz ar zemi. Iespējams, ka daži izteikumi ir izrauti no konteksta, bet tikpat labi iespējams, ka šie vēsturnieki ir bijuši koloniālisma piekritēji un pasnieguši notikumus caur savu pasaules uztveres filtru.

Autora lomu vēstures popularizēšanā caur saistošu stāstu nevar noliegt, taču ir viņa darbos pāris mīnusi, kas sagandē labo darbu. Pirmais mīnuss ir nemitīgā atsaukšanās vietā un nevietā uz slavenajiem vēsturniekam Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu. Skaidrs, ka šīs atsauksmes ir šķiru cīņu kontekstā un vairāk, lai parādītu acteku valsts iekārtas nesociālismu. No šīs lietas izriet autora darbu otrais mīnuss – notiekošā salīdzināšana ar mūsdienu pasauli. Laiku, kad cilvēka tiesības tiek respektētas, kolonizācija sen ir beigusies, un verdzība pastāv vien dažos pasaules nostūros. Taču trešais un pats lielākais mīnuss ir notiekošā interpretācijas uzspiešana lasītājam. Autors nekaunas stāstīt, kas ir labi un kas ir slikti, sniedzot uz sarežģītiem fenomeniem nekritiskus apgalvojumus sociālisma mērcē. Jāpiezīmē, ka reizēm gan autors aizmirst dot nodevu režīmam un faktu interpretācija dod arī padziļinātu ieskatu noteikta laika posma fenomenos.

Bērnībā, kad grāmatas mīnusiem es nepievērsu tik daudz uzmanības, jo dzīvoju pasaulē labākajā valstī, grāmata šķita ļoti laba. Arī tagad es viņu vērtēju visai augstu un lieku 7 no 10 ballēm. Autoram ir talants rakstīt interesantus vēstures atstāstus, pat ja tos nedaudz maitā ideoloģija. Lasīt iesaku, ja vēlies atgriezties bērnībā vai arī papētīt padomju ideoloģijas ietekmi uz vēstures grāmatām.

Karavelas iziet okeānā by Arturs Lielais

“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projekts turpinās. Nolēmu pārlasīt vēl vienu no savas bērnības iemīļota autora grāmatu. Šoreiz grāmata par slaveno Kolumba ceļojumu. Atceros, kā pirmo reizi šo grāmatu izlasīju ap astoņdesmito gadu beigām, biju nedaudz apslimis, bet no bibliotēkas šī grāmata bija paņemta. Pērnnedēļ beidzot tiku pats pie sava eksemplāra.

Piecsimts gadus atpakaļ Kristofors Kolumbs devas pāri Atlantijas okeānam trijās nelielās karavelās, lai sasniegtu Indiju. Indija tajā laikā cilvēku apziņā bija vieta, kur dārgakmeņi mētājās apkārt kā oļi, un zelts bija atrodams visur, neizpalika arī garšvielas. Indija tai laikā bija visvilinošākais tirdzniecības ekspedīcijas piedāvājums. Veiksmīga iznākuma gadījumā tā investoriem solīja daudzkārtīgu ieguldījumu atmaksāšanos. Kolumbs ar savu Indijas ideju jau bija vērsies pie portugāļiem, taču tiem bija zināšanas ģeogrāfijā, un viņi atteicās no Kolumba pakalpojumiem. Spānijā Kolumbs bija svešzemnieks, taču tas netraucēja viņam iegūt Spānijas karaļa labvēlību un beigās kļūt par Spānijas lieladmirāli un aizjūras koloniju vicekarali. Mūsdienās praktiski ikviens pazīst Amerikas atklājēju, bet kāds viņš patiesībā bija kā cilvēks un personība, un kā tad norisinājās viņa ekspedīcijas un atklājumi, par to var uzzināt šajā grāmatā. Darba sarakstīšanā autors izmantojis dokumentus, hronikas, laika biedru un vēsturnieku liecības, paša Kolumba vēstules un dienasgrāmatas palīdzējušas gan atainot lielo ceļojumu gaitu, gan raksturot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu.

Šī nu reiz bija grāmata, kuras bērnības atmiņas pilnībā sakrita ar tagad lasīto. Grāmata aizrauj mani joprojām. Jā, tagad es pievēršu vairāk uzmanības nevis piedzīvojumu komponentei, bet vēsturei un ekonomikai. Tagad kaut kā labāk saprotu, kāpēc karaļi var būt tik muļķi un neieguldīt naudu Amerikas atklāšani. Ir man arī nojēga par loģistikas un vadības problēmām. Šīs papildus zināšanas gan manus uzskatus par grāmatu nemainīja. Autors ļoti labi māk pārstāstīt piedzīvojumus, izmantot pieejamo informāciju, lai uzburtu tā laika dzīvi Spānijā un Amerikā.

Kolumbs nebūt nebija nekāds paraugcilvēks. Drīzāk otrādi, viņš prata pret sevi noskaņot padotos. Bija tāds knauzeris, ka nekautrējas uzdot sevi par Amerikas krastu atklājēju, lai pievāktu matroža pensiju. Laikā neizmaksāja saviem darbiniekiem algas un brīnījās, kādēļ šie dumpojas. Kā vadītājs viņš bija totāla nulle, vienīgais viņa trumpis bija riska vadības spējas. Taču viņš vienmēr mācēja apvārdot savus aizbildņus, lai tie viņam dotu vēl vienu iespēju. No otras puses Spānijai paveicās, ka Kolumbam nebija nekādas saprašanas par ģeogrāfiju, citādi viņš nemaz nemēģinātu izšķiest naudu nereālam projektam. Autors arī apgalvo, ka Kolumbs kā navigators ir bijis nekam nederīgs, viņa kalkulācijas kuģa žurnālā ir ļoti neprecīzas.

Ja pirms tam ir lasītas mūsdienu grāmatas par šo tēmu, tad var rasties izbrīns, kur gan buržuāzistiskie vēsturnieki noklusē Amerikas atklājēju asiņainos darbus, kuru rezultātā tika iznīcinātas veselas tautas. Es arī nemaz neatminos, ka būtu jelkad lasījis grāmatu par Amerikas iekarošanu, kurā nežēlība, iznīcība un vergu tirdzniecība būtu noklusēta. Nedaudz smīkņāšanas sanāk arī lasot Ļeņina un Marksa piemeklētos citātus. Tā acīmredzot ir laikmeta nodeva, šķiru cīņas aktualizēšanai un buržuju alkatības atklāšanai. Bet nu uz šo daļu es neieciklējos un komunistisko propogandu laidu gar ausīm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja šī grāmata ir atrodama grāmatplauktā un interesē Amerikas atklāšana, tad noteikti ir vērts ziedot vienu vakaru šīs grāmatas izlasīšanai. Lasot šīs grāmatas par vēsturi, nākas secināt, ka savulaik tomēr arī cilvēki ir rakstījuši labas grāmatas. Un, iespējams, ka mūsdienās Arturs Lielais ir nepamatoti aizmirsts autors.

Books on Fire by Lucien X. Polastron

Skaidra lieta, ka grāmatai ar šādu nosaukumu es vienkārši nevarēju paiet garām. Tur jau nu man būtu trakam jāpaliek, lai nenopirktu grāmatu par grāmatu dedzināšanu. Gan grāmatas saturs, gan anotācija solīja man izcilu lasāmvielu.

Jebkurai bibliotēkai reiz pienāk gals. Tā tas ir bijis jau daudzus gadu tūkstošus. Bibliotēkas tiek nodibinātas, tajās tiek savākti tūkstošiem grāmatu un manuskriptu. Bet viņām visām ir viens liktenis, lai kad un kur tās nebūtu. Viņas visas beigās nodeg. Tā var būt ļaunprātīga, nejauša vai politiski motivēta. Neviena pasaules uzskatu maiņa nenotiek bez grāmatu dedzināšanas, tādi nu mēs, cilvēki, esam, iznīcinot grāmatas mēs domājam, ka iznīcinām zināšanas vai arī savus ienaidniekus. Sadedzinot grāmatas mēs, domājams, atbrīvojam kultūru no sārņiem un varam iedomāti sašķirot pareizo un nepareizo. Šis fenomens ir mūsu civilizācijas vēstures tumšā puse, un grāmatas autors piedāvā mums tajā ielūkoties.

Ko cilvēki parasti atceras, kad viņiem pajautā par senajām bibliotēkām (man gan neviens nekad par tām nav jautājis) – standartā mēs zinām, ka Aleksandrijā reiz nosvilināta pamatīga bibliotēka, varbūt var atminēties, ka pēc moru padzīšanas no Spānijas notika pamatīga bibliotēku revidēšana. Kāds varbūt atminēsies inku un acteku iznīcināto literatūru. Nu un varbūt vēl 1988. gadā nodegušo zinātniskās akadēmijas bibliotēku. Bet tā ir tikai maza mikroskopiska daļa no tā, kas ir noticis patiesībā. Bibliotēku galvenie ienaidnieki ir uguns, ūdens, zagļi un nāve. Tā kā šīs lietas mums netrūkst, tad viņas ir vienkārši nolemtas iznīcībai.

Grāmatas autors nenoliedzami zina daudz par nodegušām bibliotēkām, bet diemžēl viņa stāstījuma maniere varētu būt pievilcīga tikai rūdītam vēsturniekam. Milzīga faktu gūzma, kas sakārtota pēc ģeogrāfiskās lokācijas. Nedaudz tiek ievērota arī notikumi laikā, bet bieži vien notiek pamatīga lēkāšana pa periodiem. Tomēr viss šis faktoloģiskais materiāls ir pasniegts tik sausi, ka ir neiespējami šo grāmatu lasīt bez nopietna riska žāvājoties izmežģīt žokli. Negribas jau tā teikt, bet šī grāmata man šonedēļ trīs vakarus palīdzēja ātri iemigt. Viss ir perfekti, visam pieminētajam ir klāt oriģinālie avoti, un no anekdotiskajiem gadījumiem, kas ir reāla falsifikācija, minams vien kādam franču karalim piedēvēta dedzināšanas.

Lasot grāmatu brīžiem gribas bļaut – muļķi nevāciet vienkopus simts tūkstoš grāmatas, jums tūdaļ visa biblene nosvils, un pasaules kultūrvēsturiskais mantojums paliks nabadzīgāks. Nebiju aizdomājies, bet mūsdienās bibliotēku grāmatas arī tiek ravētas, šķirotas vērtīgās no nevērtīgākajām. Es labi zinu šo procesu, jo ar savu personīgo bibliotēku esmu tā izdarījies pāris reizes. Galvenie iemesli ir digitalizācija un vietas trūkums. Lielajām bibliotēkām ir tāda pati kaite, tomēr viņām sekas ir lielākas. Pasaulē bieži gadās, kad kāda biblene noskanējusi visus savus krājumus pa kluso izmet ārā savus septiņpadsmitā gadsimta grāmatu krājumus. Labākā stratēģija ir nodot makulatūrā, jo ja sāc izpārdot, to kādi grāmatmīļi uzož un nosūdz. Tad sanāk slikta publicitāte. Tad cilvēki, kuri bibliotēkai uzdāvinājuši savas personīgās bibliotēkas apvainojas, ja antikvariātā uziet savas grāmatas.

Lasot par jauno mūsdienu Aleksandrijas bibliotēku, uzzināju, ka tā izmaksājusi nieka 200’000’000 EUR, nez cik ir mūsu Gaismas pils reālās izmaksas un vai arī tā nebūs tikai čaula, kuras pamatfonds glabāsies noliktavas telpās?

Grāmata interesanta paliek tikai uz beigām, kur parādās autora attieksme, un lasīšana pēdējā trešdaļa ir patiesi aizraujoša. Lieku 7 no 10 ballēm. Iespējams, ka pārlieku sausajam izklāstam pie vainas ir neveiksmīgs tulkojums no franču uz angļu valodu, iespējams tādēļ, ka man nepatīk lasīt sarakstus, kas uzdoti par tekstu. Ja esi liels bibliotēku mīļotājs, un patīk grāmatas, tad var izlasīt. Un galvenais – atcerieties – viņas visas agrāk vai vēlāk nodeg.

Train: Riding the Rails That Created the Modern World–from the Trans-Siberian to the Southwest Chief by Tom Zoellner

No šī autora es līdz šim biju lasījis tikai grāmatas, kuras veltītas izrakteņiem – dimantiem un urānam. Tādēļ biju visai izbrīnīts, ka viņa jaunā grāmata būs veltīta vilcieniem. Jo katru dienu nākas sastapties ar vilcieniem un to sastāviem. Nedaudz baidīja tikai fakts, ka, iespējams, šī grāmata man būs tikai jau iepriekšzināmo faktu atstāstījums bez nekādas pievienotās vērtības.

Šajā grāmatā autors ir centies aptvert vilciena kā transporta līdzekļa vēsturi, ietekmi uz industrializāciju, jaunu teritoriju apgūšanu un cilvēku ikdienu. Stāstījums mijas starp autora piedzīvojumiem ceļojot ar vilcienu, un atkāpēm, kas veltītas vilcienu vēsturei. Lielbritānijā, dzelzceļa dzimtenē, autors izmanto vilcienu, lai aizbrauktu no britu salas viena galējā punkta līdz otram. Pie reizes uzzinām, kā izgudrota lokomatīve, un kādi ir bijuši britu dzelzceļa zelta laiki. Indijā dzelceļš ir ne tikai transporta lidzeklis, tas pilda arī sociālās funkcijas gan kā darba devējs, gan subsidējot tos, kas nevar atļauties braukt ar vilcienu. Ķīna vilcienos redz savu pasažieru pārvadāšanas nākotni un instrumentu, lai izplatītu savu ietekmi. Te autors brauc ar vilcienu uz Tibetu. Daudz par korupciju un spēju pabeigt visu laikā. ASV savukārt vilciens ir aizmirsts, vismaz pasažieru, tas ir aizstāts ar automobiļiem, un federālās valdības tā arī nespēj vienoties, kur būvēt un cik maksāt. Peru valsts, kur vilciens grūti iedomājams. Lielākoties tiek izmantots izrakteņu transportam. Varētu pat teikt neliels brīnums, kā no veca nolaista dzelzceļa izveidot mūsdienīgu uzņēmumu. Krievija, kur dzelceļš nepieciešams, lai savienotu valsts nostūrus ar centru. Te autors vizinās pa Transsibīrijas maģistrāli, diezgan traks pasākums. Un visbeidzot Spānija ar saviem jaunās paaudzes ātrvilcieniem, kas savieno ne tikai Madridi ar Barselonu.

Pati grāmatas lasīšana diemžēl ir tāda pagarlaicīga. Gribētos spilgtākus autora ceļojumu aprakstus ar kaut kādu struktūru. Tagad diemžēl sanāk, ka viņš atstāsta visu, ko pieredzējis un tas lielākoties nāk no sarunām ar vilcienu pasažieriem. Savukārt informatīvā daļa, fakti, kas iegūti no dzelzceļa darbiniekiem, ir ļoti interesanti. Es pirms tam nekur nebiju lasījis par indiešu dzelzceļa sliežu īpatnējo izmantošanas veidu (vietējie to uzskata par tualeti). Par to, ka Ķīnas dzelzceļš uz Tibetu būvēts pa taisno uz mūžīgā sasaluma. Nedaudz gan kaitināja, ka viss tika mēģināts pasniegt atskatoties uz ASV. Cik var noprast ASV dzelzceļa lobijam neiet diez ko spoži, neviens nav gatavs valsts līmenī subsidēt pasažieru pārvadājumus, problēmas ar zemes iegādi un vecās infrastruktūras neatbilstība mūsdienu prasībām.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta diezgan labi, daudz interesantu faktu, autora personīgie piedzīvojumi gan ir tādi pabāli, un lielākoties nav diez ko aizraujoši. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē dzelzceļš. Bonusā uzzināsiet, kādēļ dzelzceļa atzara atvilkšana līdz kādam miestam negarantē ekonomikas uzlabošanos.

Rūgtās sēklas (Milkweed Triptych #1) by Ian Tregillis

Šo grāmatu biju plānojis izlasīt jau sen, bet, kā jau ar tiem plāniem ir, nebija sanācis laika. Bet kad pie manis vērsās Izdevniecības Prometejs pārstāvis ar piedāvājumu izlasīt šo grāmatu latviski, man laiks atradās uzreiz. Reti jau tā gadās, kad grāmata, kuru tu vēlies izlasīt, pēkšņi iznāk latviski.

Ir otrā pasaules kara priekšvakars. Britu spiegs Reibolds Maršs, mēģinājumā palīdzēt kādam vācu puses pārbēdzējam, Spānijas pilsoņu kara laikā novēro interesantas lietas – cilvēkus, kuri aizdegas kā sveces, un dīvainus cilvēkus, kuriem pie galvas pievienoti elektrības vadi. Ir skaidrs, ka kara gadījumā ar Vāciju šāds superierocis būs vērā ņemams spēks. Aizdomas pastiprina arī pārbēdzēja mantās atrodamā informācija. Britiem ar steigu ir jāatrod ierocis, ko likt pretī vāciešiem.

Vienkārši sakot, ir pārcilvēki (protams, vācieši) pret burvjiem (britu specialitāte). Ne pārcilvēki, ne burvji nav viegli pieejams resurss, bet viņu potenciāls ir milzīgs. Lai būtu balanss, katrai no pusēm ir savi mīnusi. Pārcilvēki ir atkarīgi no saviem enerģijas avotiem, bet burvjiem ir vajadzīgi upuri. Šeit nav ne labo, ne ļauno, katra puse no visas sirds vēlas uzvarēt. Un pielietotās metodes abām pusēm ir vienlīdz nežēlīgas. Ne katrs var kļūt par pārcilvēku, un viņu izaudzināšana prasa ilgu laiku. Burvjiem savukārt ir jāprot sarunāties ar eidaloniem – būtnēm, kurām neeksistē ne telpa, ne laiks. Cilvēki viņiem ir kā baktērijas, kas apgāna visumu, tomēr ja asins cena ir pietiekami augsta, tad viņi ir gatavi sadarboties.

Lai arī ideja ir autoram stiprā puse, paši varoņi viņam ir sanākuši tādi plakani. Reibolds, ir tipisks superaģents, kura iekšējā pasaule iekļaujas visās standarta klišejās. Vils – Reibolda draugs un, cilvēks, kas viņam atklāja burvju esamību, ir tāds pa straumi peldētājs un pienākuma upuris. Grētu – vācu gaišreģi mēs iepazīstam tikai viņas spēju dēļ, kā personība grāmatā viņa vispār neatklājas. Klauss – cilvēks, kas spēj iet cauri sienām un cilvēkiem, šad tad izrāda kādas cilvēcības pazīmes un izstrādātības ziņā līdzinās Reiboldam.

Tomēr ir jāatceras, ka šī grāmata ir veltīta alternatīvajai vēsturei nevis cilvēku iekšējo pārdzīvojumu aprakstiem, un šajā žanrā galvenā lieta ir vēsture. Grāmatā stāsta, kā notikumi, kuri līdz Spānijas pilsoņu karam ir saskanējuši ar mūsu vēsturi, pēkšņi novirzās no mums zināmā kursa. Parādīt to, ka visniecīgākā izmaiņas atstāj ietekmi uz vēstures gaitu. Man gan no sākuma lasot šķita, ka te būs atainots tāds slepenais pārcilvēku karš, kas ievirzīs notikumus mums zināmajā vēsturē, bet nekā nebija.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs lasāmais, ideja izcila, pasaules ģeopolitiskās izmaiņas piesaista uzmanību. Patīkami, ka autors savus pārcilvēkus un burvjus ir ierobežojis, un tie nevar aci nepamirkšķinot saskaldīt zemi uz pusēm. Tas ļauj notikumiem attīstīties dinamiski, tai pat laikā neeskalējoties līdz absurdam. Prieks arī par jauku fantastikas grāmatu, kas pārtulkota, manuprāt diezgan labi, un izdota latviešu valodā. Tagad tik jādomā lasīt triloģijas nākamos darbus uzreiz vai paciesties līdz tos izdos latviski.

Over the Edge of the World: Magellan’s Terrifying Circumnavigation of the Globe by Laurence Bergreen

Kurš gan no mums nezina, ka pirmais ar kuģi pasaulei apbrauca Magelāns. Tas nekas, ka Magelāns galu ņēma jau Filipīnās kādā pludmalē, un patiesībā pirmais cilvēks, kas apbrauca apkārt pasaulei ir Magelāna vergs. Viņu portugāļi bija nolaupījuši netālu no Moluku salām, un viņš ekspedīcijā piedalījās kā tulks. Man par kaunu sev nākas atzīt, ka šo pēdējo faktu nezināju, un to vien var uzskatīt par pamatīgu ieguvumu no grāmatas.

Tātad četrpadsmitajā gadsimtā visa pasaule ar pāvesta svētību bija sadalīta divās daļās. Visas zemes uz rietumiem no Kanāriju salām bija Spānijas ietekmes sfērā – uz otru pusi Portugāles. Skaidra lieta, ka nevienu neinteresēja šo sadalīto zemju viedoklis. Portugāļiem jau labu laiku piederēja monopols garšvielu biznesā. Spāņi ar šo situāciju nevēlējās samierināties. Viņiem ideja bija aizbraukt pa savu pusi līdz Moluku salām un pasludināt to par savu ietekmes zonu.

Ideja bija, bet ar realizāciju nācās saskarties ar zināmām grūtībām. Pirmkārt, nebija īsti skaidrības, kur tās salas atrodas. Otrkārt, neviens nezināja ceļu. Un tad vienu dienu Magelāns, savu ambīciju vadīts, piedāvāja savus pakalpojumus Spānijas karalim. Karalis aizņēmas naudu un piešķīra Magelānam piecus kuģus, un Armāda varēja doties ceļā. Skaidra lieta, ka spāņu kapteiņiem nepatika, ka viņus komandē kaut kāds tur portugālis, un dumpja plānošana sākās vēl lāgā netiekot aiz Kanāriju salām.

Dumpis arī bija, bija kuģu zaudējumi, dezertieri, cinga un neveiksmīga vietējo kristīšana. Grāmata sarakstīta balstoties uz ekspedīcijas hronistu pierakstiem, dažādiem tā laika dokumentiem. Stāstījums ir izdevies ļoti raits, un lasās kā piedzīvojumu grāmata. Vietām autors veic nelielas atkāpes, lai ieskicētu tā laika reālijas, spēku samērus un iespējas, kuras pavēra ekspedīcija. Magelāns tiek raksturots kā ar mērķi apsēsts cilvēks, kas bija gatavs to sasniegt neskatoties uz nekādiem šķēršļiem. Beigās viņš jau bija tā noticējis savai izredzētībai, ka iedomājās sevi par neuzvaramu. Tas viņam atspēlējās pēc iesaistīšanās konfliktā starp diviem Filipīnu salu cilšu karaļiem.

Ļoti laba grāmata ko lasīt, kad apnikuši parastie ceļojumu apraksti, un gribas palasīt daudzmaz autentisku notikumu pārstāstu no senākajiem laikiem. Atstāsts ataino dzīvi, kāda tā bija, bez izskaistinājumiem un varoņu liekas glorificēšanas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kam patīk vēsture un ceļojumi.

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Domāju, ja jau reiz esmu sācis to Safonu lasīt, tad izlasīšu visu, kas viņam ir, un miers. Neteikšu, ka viņa iepriekšējā grāmata „Vēja ēnā” būtu atstājusi uz mani graujošu efektu, bet nolēmu savas smadzenes ar nekādu nopietno lasāmvielu nenoslogot.

Darbība tāpat kā iepriekšējā grāmatā noris Barselonā, notikumi rit no divdesmitā gadsimta sākuma līdz četrdesmit piektajam gadam. Grāmatas galvenais varonis Davids Martins, lielāko daļu savas bērnības ir bijis bārenis, un viņa ģimeni ir aizstājusi kādas Barselonas avīzes darbinieki. Sāk viņš kā izsūtāmais zēns, un beigās viņam jau ļauj publicēt savus stāstus turpinājumos. Pamazām viņš kļūst par rakstnieku, kurš publicējas zem pseidonīma, un ir visai populārs mistisko lubeņu žanrā. Tā nu tas turpinās līdz vienu dienu kāds svešinieks palūdz Davidu noslēgt līgumu ar viņa izdevniecību un sarakstīt grāmatu, kas izmainīs visu pasauli, radīt jaunu reliģiju.

Nevaru teikt, ka grāmatas sižets būtu kaut kas oriģināls. Lasot es domāju, labi, atkal kārtējais rakstnieks pārdod savu dvēseli velnam par simttūkstoš frankiem. Tēma ir tik nodrāzta, ka patiesi vēlējos, lai tad autors pastāsta to stāstu tā, kā vēl neviens nav stāstījis. Ir pozitīvas lietas no pārdabisku spēku iepīšanas stāstā, tas ļauj sižetā iepīt neloģiskas un neracionālas lietas bez jebkāda pamatojuma. Un autors pie šī paņēmiena atgriežas visai bieži.

Pārējais teksts ir piepildīts ar autora kvēlo mīlestību pret sievieti, kura viņu neprec. Ikdienu un sena noslēpuma risināšanu. Ir iekļauti pāris meksikāņu seriāla cienīgi pagātnes atgadījumi. Sižeta uzbūve līdzīga autora iepriekšējam darbam. Pamatā notikumi risinās tagadnē, un paralēli autors pamazām atklāj notikumus, kas notikuši netālā pagātnē un tieši ietekmē galvenā varoņa dzīvi. Tad vēl tiek iekļauti spriedelējumi par teoloģiju un cilvēku attieksmi pret jaunām reliģijām. Ko reliģijā meklē cilvēki un kā ar tās palīdzību manipulēt ar sabiedrību. Ko tad jaunais rakstnieks savā grāmatā tur saraksta mēs tā arī neuzzinām, pasūtītājam rakstītais patīk autors no tā baidās. Man gan visas šīs pamācības un kritika vairāk izskatījās kā Ostapa Bendera izveidotais „ТОРЖЕСТВЕННЫЙ КОМПЛЕКТ. НЕЗАМЕНИМОЕ ПОСОБИЕ ДЛЯ СОЧИНЕНИЯ ЮБИЛЕЙНЫХ СТАТЕЙ, ТАБЕЛЬНЫХ ФЕЛЬЕТОНОВ, А ТАКЖЕ ПАРАДНЫХ СТИХОТВОРЕНИЙ. ОД И ТРОПАРЕЙ” no „Zelta teļa”.

Grāmatas beigas man lika vilties vēl vairāk. Kā jau tas pienākas, beigās galvenais varonis nokārto visus rēķinus gan ar labvēļiem, gan ar pāridarītājiem. Tomēr radās priekšstats, ka autors grāmatu ir rakstījis pašam īsti nezinot, kā šo grāmatu jēdzīgi pabeigt. Acīmredzot noteiktais lapaspušu limits jau sasniegts, bet visi vēl dzīvi skraida riņķī. Tad ar steigu tiek ieviesta līķu sliede, kur cilvēki tiek nogalēti vai padara sev galu bez nekādas īpašās motivācijas, beigts un autoram par vienu personāžu mazāk. Nobeigums ir haotisks un dīvains. Tas, ka autors neko neizskaidro vēl būtu nieks, cilvēkiem ir galva lai paši domā. Trakākais ir tas, ka viss ir tik sasteigts.

Nu, bet epilogs, tas ir kronis visam, negribu te rakstīt spoilerus. Kādam romantiskāk noskaņotam lasītājam vai lasītājai, tas, iespējams, liktu noraust asaru, man tas lika šaubīties par cilvēces antagonista garīgo stāvokli.

Kopumā grāmatas sižets ir paredzams un rada tāda liela farsa iespaidu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, laba smadzeņu košļene. Joprojām nav nekas manāms ne no Eko, ne Kinga, ne Borhesa. Tāda action grāmatiņa ar mistikas piešprici un daudz personāžiem, kuri viens no otra kaut ko slēpj.

Te var izlasīt, ko par šo grāmatu domā citi grāmatu aprakstnieki Spīgana un Dainis.

Vēja ēna by Ruiss Safons Karloss

Bija pienācis kārtējais brīdis, kad nevarēju izlemt, ko lasīt tālāk. Nejauši uzdūros Daiņa aprakstam, kurā bija cildināta kāda šī autora grāmata. Autors tika salīdzināts pat ar Stīvenu Kingu. Skaidra lieta, ka ko tādu nevarēju palaist garām. Parakājos internetā un secināju, ka “Eņģeļu spēle” nebūt nav tas labākais darbs, un šī esot galvas tiesu pārāka. Parasti jau gan cenšos izvairīties no darbiem, kas satur tik romantiskus nosaukumus (uzraujoties uz neromantiskiem un tikpat dumjiem), pārkāpu pāri savam lepnumam un sāku lasīt. Jāpiezīmē gan, ka spāņu valodu neprotu un lasīju to krievu valodā.

Grāmata ir par kādu puisēnu vārdā Daniēls Sempere, kuru tēvs aizved uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš kā respektabla grāmattirgotāja dēls varēja izvēlēties vienu savu grāmatu, kuru lasīt un sargāt. Puisēns izvēlas sev grāmatu “Vēja ēnā”, kuru sarakstījis Hulians Karaks (Julián Carax). Izlasot grāmatu puisēns vēlas uzzināt kaut ko nedaudz vairāk par šīs grāmatas autoru, tomēr tas nav tik viegli. Viņa dzīvē uzrodas noslēpumains svešinieks, kas ir gatavs maksāt par grāmatu lielu naudu. Grāmatā ris divi paralēli sižeti: viena ir paša Daniēla dzīve ar viņa mīlestībām, ikdienu un draugiem. Otra ir noslēpumainā autora dzīve – tāda, kādu to Daniēlam izdodas atklāt savā izmeklēšanā. Pamazām tajā tiek iesaistīti visi Daniela draugi un parādās arī nopietni ienaidnieki. Visa darbība noris Barselonā Franko valdīšanas laikā.

Biju lasījis, ka grāmatas autors ir pielīdzināms Borhesam un Eko. Diemžēl nācās vilties, ja pietiek vien ar to, lai aprakstot grāmatu labirintu tevi pielīdzinātu Borhesam, tad man nav ne jausmas, kas tie ir par kritiķiem un vai viņi maz lasa vairāk par pirmo un pēdējo nodaļu. No Eko te arī nebija ne vēsts, nekādas īpašās viltīgās vēsturisko notikumu interpretācijas vai sazvērestības. Grāmata mani vairāk mudināja atminēties bērnu dienā skatītos meksikāņu seriālus ar nebeidzamajām mīlas dēkām, mīlas trijstūriem, likteņa ironijām un sižeta dublēšanos katrā no paralēlajām līnijām.

Neredzēju grāmatā neko šausmīgu vai mistisku, grūta dzīve pēc pilsoņu kara un viena indivīda maniakālas novirzes es par tādām neuzskatu. Nenoliegšu sākums bija daudzsološs. Tā kā esmu pabijis Barselonā, tad bija interesanti palasīties, kā tur viss izskatījās četrdesmitajos gados. Kopumā grāmata ir lasāma – tāds viegls gabals un patīkama pārmaiņa pēc zinātniskās fantastikas, biju cerējis uz nedaudz lielāku misticisma devu, leģenda par pamesto villu man deva viltus cerības, ka pirmā grāmatas puse ir tikai tāds ievads un ka es vēl nebūt neesmu uzminējis vīra maskā identitāti. Diemžēl tā nebija un tas radīja vilšanos.

Kopā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Ir jau arī interesanti personāži, sevišķi patika optimistiskais izbijušais špiks Fermīns ar savām dzīves gudrībām. Bet tā grāmatā vairāk ir uzsvars likts uz dažādām mīlestības izpausmēm (platoniskā, aklā, ilgstošā, vecāku, aizliegtā).

The Enterprise of Death by Jesse Bullington

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju autora pirmo grāmatu, kas bija veltīta brāļiem Grossbartiem, īsteniem kapu aplaupītājiem un totāliem atsaldeņiem. Nevarētu teikt, ka par grāmatu biju ļoti sajūsmā, bet tā man savā veidā patika. Par autora jauno projektu uzzināju jau pērnās vasaras vidū un grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas.

Grāmatas notikumi norisinās neilgi pēc pēdējo mauru padzīšanas no Spānijas teritorijas. Awa ir nekromante. Sākumā gan viņa bija vienkārši verdzene, kādai citai verdzenei Omrose, kas bija paredzēta kā dāvana jaunajam Granadas pavēlniekam. Tomēr dāvana līdz galam nenonāk, un Awa, pašai to nevēloties, kļūst par nekromanta mācekli. Īsteniem nekromantiem, šķiet, laiku pa laikam ir jāizvēlas kāds māceklis, kam nodot visas savas iepriekš uzkrātās zināšanas. To acīm redzami pieprasa pats žanrs.

Skaidra lieta, ka darbā jau nav tikai viena pati Awa, viņai arī pāris draugi – Niklaus Manuel Deutsch mākslinieks un algotnis, mīl iedzert un apsaukāt svētos tēvus, tas reizēm kaitē viņa karjerai, bet kopumā visai uzticams cilvēks. Vājība uzzīmēt visus cilvēkus, ko pats nogalinājis, lai kādreiz pie izdevības veicot kādu baznīcas dekorēšanas pasākumu uzgleznotu tos kā svētos. Dakteris Paracelsus – neteiksim, ka draugs, bet sižetā parādās, uzskata, materiālā zinātne ir daudz pārāka par burvestībām, lielas cerības liek uz materiālu simpātijām, tas ir brūci var ārstēt apstrādājot ieroci, ar kuru tā radīta, uzskata, ka sifilisu var izārstēt ar pamatīgu dzīvsudraba devu, iespējams, dzīvsudrabs ir vainīgs pie viņa dīvainās uzvedības. Monika – lesbiete, prieka mājas īpašniece, brīvajā laikā arī algotne, prot pati pagatavot pulveri. Ir arī pāris ienaidnieki – Omrose bijusī saimniece un piespiedu mīļākā, meklē veidu kā atriebties Awai. Inkvizīcija kopumā un, iespējams, arī Bastardi no Švarcvaldes, par kuriem labāk uzzināt pašiem, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kas šo grāmatu lasīs.

Grāmata ir pārpilna ar mirušo augšāmcelšanu, nekrofīliju, kanibālismu un vienkāršu vardarbību. Nevarētu jau teikt, ka šim autoram tas būtu kas negaidīts. Tomēr, ja salīdzina ar iepriekšējo darbu, tad šis, manuprāt, ir par pakāpi zemākas kvalitātes. Iepriekšējā bija ar tādu kā melnā humora devu, filosofiskiem pārspriedumiem par teoloģiju, kas ļāva tai pārāk nekoncentrēties tikai uz vardarbību. Grāmatai trūkst tāda kā sakarīga sižeta, nevar saprast, uz ko autors virzās, ko viņš mēģina lasītājam pateikt. Par vēsturisku noveli to diez vai varētu nosaukt, jo vēsturiskais tiek izmantots tikai tik daudz, lai ļautu stāstā iepīt inkvizīciju, atsauktu atmiņā Itālijas karus, nedaudz reformāciju un pastāstītu cik viduslaikos cilvēkiem tomēr bija īss mūžs. Awa lēkā pa pasauli kā tāda pingponga bumbiņa, rodas iespaids, ka autors nemaz pats nezina, ko ar šo tēlu darīt.

Pati nekromantija arī ir vairāk deskriptīva rakstura, un lasītāja iztēlei te daudz vaļas netiek dots, viss tiek smalki aprakstīts. Arī tās praktiskais pielietojums apskatīts visai virspusēji, sak, piecelsim asumam pāris miroņus un tad jau redzēsim kas sanāks. Protams, nenoliedzami ir labi uzzināt, kur aizgājējs apracis kādas bagātības, vai arī nodrošināt uzticamu ceļabiedru, bet nekā vairāk.

Kopumā grāmatā esmu nedaudz vīlies. Lieku viņai 7 no 10 ballēm. Lai arī nobeigums iespējams nav tik bēdīgs kā Grossbartiem (viņu amatam tā ir visnotaļ cienījama nāve), tas tomēr nerada tādu pabeigtības sajūtu, un nevar saprast, kādēļ jāraksta vesela grāmata, lai nonāktu pie secinājuma, ka arī nekromants var dzīvot neviena netraucēts, ja vien pats to vēlas. Grāmatas vienīgais pluss ir ļoti cinisks skatījums uz pasauli vispār.

Das Krokodil V jeb no Gambijas uz Gambiju

Šodien notikumiem ne pārāk bagāta diena. Ceļu turpinājuši no rīta 9:00. Ar iepriekšējā vakarā satiktajām latviešu komandām dienas laikā ceļi nedaudz pašķīrušies.

Neliels laiks veltīts ģeneratora gultņa meklējumiem, bet bez īpašiem panākumiem. Spānijā šrotos ļaudis runājot tikai spāniski. Vācu automašīnu rezerves daļas praktiski nav atrodamas. Šrota darbinieka ieteikumu pievilkt ģeneratora siksnu noraidījuši. Atšķirībā no gultņa, rezerves siksnas Edijam esot. Vakar gan Krokodils esot iespīdinājis eļļas lampiņu, tad pieliets eļļas biezinātājs (jeb gudri sakot – paaugstināta eļļas viskozitāte) un, šķiet, ka viss ir kārtībā.

Tagad vakarā Dukes of Kurland komanda atrodas oficiālajā viesnīcā, kurā apmetas visas reģistrētās komandas. Bez viņiem tur ir apmetušās vēl septiņas komandas. Laiks draņķīgs, līņā, ap 10 grādiem silts. Rītdiena ieplānota atpūtai. Parīt no rīta celšanās pāri Gibraltāra šaurumam. Patlaban (21:00) visi vakariņo.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …