Navigate / search

Reamde by Neal Stephenson

Reamde

Šī autora darbus līdz šim man vēl nebija nācies lasīt. Labi, vienu grāmatu iesāku lasīt, bet tālāk par trīs lapaspusēm netiku, nomainījās prioritātes. Tā nu iztiku ar citu lasītāju iespaidiem, autors tiek slavēts kā ļoti erudīts rakstnieks ar matemātisku domāšanu. Viņa darbi esot pārdomāti un sniedz baudījumu gan cilvēkiem, kas rubī matemātiku, gan arī tiem, kas tālāk par naudas skaitīšanu nav tikuši.

Tad nu ķēros pie autora jaunākā darba, kas pieskaitāms pie trilleriem. Grāmatas notikumi sākas ASV, kur bagāta miljardiera radinieci Zulu un viņas piedzīvotāju Pīteru nolaupa krievu mafija. Iemesls ir pavisam triviāls, Pīters nedaudz nodarbojas ar zagtu kredītkaršu informācijas tirgošanu, bet šoreiz ar informāciju nejauši tiek nodots datorvīruss, kas nokriptē visu datora informāciju un piedāvā to atgūt, aiznesot 1000 zelta gabalus trollim Reamde. Trollis dzīvo spēļu pasaulē T’rain, kas ir kaut kas līdzīgs WoW, un to onlainā spēlē bezmaz visi Zemes iedzīvotāji. Tā nu Zulai nākas doties uz Ķīnu, lai atrastu troļļa reālo īpašnieku, jo Ivanovam nepatīk būt piečakarētam, ceļo viņa kā ķīlniece, krievu algotņu pavadībā.

Vienu var teikt droši – grāmata ir sarakstīta ļoti labi, autors māk noturēt lasītāja uzmanību. Visu laiku kāds kādam dzenas pakaļ, un līķu sliede aiz galvenajiem grāmatas varoņiem ir patiešām pamatīga. Kamēr tu, cilvēks, lasi un dzīvo līdzi notikumiem, tas viss šķiet ļoti jauki un interesanti. Nav nekādas mistērijas, Zula ir nolaupīta un grib izglābties, Sokolovs bijušais specnazs grib tikt ārā no putras, kuru savārījis viņa saimnieks. Motīvi galvenajiem varoņiem ir vienkārši, sasniegt savu mērķi un palikt dzīviem. Tā kā darbā ir daudz šaudīšanās, pakaļdzīšanās un spiegu, tad autors daudz nav aizrāvies ar varoņu tēlu izkopšanu, mēs par tiem uzzinām pāris agrākās dzīves epizodes, ģimenes stāvokli, dzimumu un vārdu.

Bet par to visu tu attopies tikai pabeidzis lasīt grāmatu. Kad pēc tam tu to sāc nedaudz paanalizēt, tad rodas jautājums, vai tikai autors nav smagi iesmējis par trilleriem vispār vai arī tiešām viņš raksta tik švaki.

Grāmata ir bieza – ap tūkstoš lapaspusēm, bet ap vidu rodas iespaids, ka tūlīt viss beigsies, dzīvi palikušie dosies mājās un dzīvos laimīgi. Šajā vietā autors noteikti ir pārskaitījis sarakstīto lapu apjomu un nācis pie secinājuma, ka jāuzdrukā vēl kas, jo viņa standarta grāmata vienmēr ir bijusi ap tūkstoš lapaspusēm. Tiek ieviesti jauni spēlētāji, un viss sākas no sākuma. Lieki piebilst, ka te klavieres no krūmiem tiek stumtas ārā katrā ceļa līkumā un lasītājam atsit visu vēlmi domāt kaut ko uz priekšu, jo jebkurā brīdī parādīsies jauns spēlētājs, kas pavērsīs sižeta līniju (tos uz kuriem šauj tagad) citā virzienā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā viduvēju. Jā, lasīt viņu ir tīrais prieks. Interesanti pastāstīts kā veidojies T’Rain online datorspēles projekts, kā ar to tiek atmazgāta nauda. Bet action daļa gan ir visai klišejiska un ģenerē milzīgas līķu kaudzes Ķīnā, Filipīnās, Kanādā un ASV. Labi, beigās jau Zula saņēma psihologa konsultāciju. Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

ИГРЫ ВЫСОКИХ by Дмитрий Курмаев

Igri Visokix

Šī grāmata var droši pretendēt uz šī gada sliktākās titulu. Izvēlējos tīri nejauši, piegāju pie grāmatu skapja, izvilku pirmo pagadījušos un sāku lasīt. Sižets sākumā visai tradicionāls, krievu specnazs kāda čečenu ciematiņā uzraujas uz nezināmu pretinieku un gandrīz pilnībā tiek iznīcināts. Galvenais varonis, protams, izdzīvo un zina, ka pretinieks patiesībā ir augstākas attīstības pakāpes civilizācijas pārstāvis, kas aiz gara laika kūrē pasauļu likteņus.

Pirmās piecdesmit lappuses bija ļoti interesantas, bet tad pēkšņi autoram aizkrita širmis un sekojošo sižeta attīstību citādāk kā par sviestu nenosauksi. Izrādās, ka visumā augstākās civilizācijas pārstāvji ir sievietes, kuras pēkšņi ne no kā sāk iemīlēties galvenajā varonī Kukurznī (Комков), tomēr visas dara nabagam pāri, pat iekausta (ne ko sev specnazs!). Īsumā, galvenais varonis izskatās pēc tipiska mazohista, ja jau dara pāri – tātad mīl. Un tā visu grāmatu! Grāmatas adekvātais nosaukums būtu „Mazohista fantāzijas”.

Kopumā var teikt ka grāmatā paustā ideja man likās neadekvāta. Fināls lika saprast, ka grāmatai būs turpinājums, tiešām ceru, ka viņš nekad neatnāks un autoru izdevniecība padzīs ar s*****u koku. Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm, lasīt neieteiktu, autoram ir acīmredzamas problēmas ar sievietēm, Freids droši vien šim atrastu veselu kaudzi ar apspiestām vēlmēm un patoloģiskām novirzēm.

%d bloggers like this: