Navigate / search

NPCs by Drew Hayes

NPCs by Drew Hayes

Vai RPG spēlētāji kādreiz aizdomājas, kas notiek pēc tam, kad viņi pārtrauc spēli. Ko dara tas veikalnieks, kuram pārdevi sešas vilku ādas? Kā jūtas tā ciema meitene, kuru regulāri nolaupa goblini? NPC (non palying characters) ir tie, kuri nodrošina spēlētāja saskarsmi ar pasauli, no tiem var dabūt kvestus un balvas. Varbūt viņiem ir savas lietas ko darīt, kad spēlētāji pazūd no acīm?

Maplebark pilsētiņā kādā krogā četri RPG spēlētāji pēkšņi nomirst pie galda. Vispār jau tā nebūtu liela problēma, krodzinieks aptīrītu neveiksmīgos spēlētājus un izmestu krūmos monstriem. Ej un pierādi, ka viņi te maz bijuši. Taču diemžēl pie viņiem tiek atrasts kvesta norīkojums no paša karaļa. Ar karali joki mazi, ne velti viņam iesauka ir Trakais. Ja kāds uzzinās, ka viņu pilsētiņā nomiruši ceļinieki, kuri pildījuši karaļa kvestu, tad pilsētiņu pilnīgi iznīcinās karaļa vīri citiem par mācību. Krodziņa NPC negrib savai pilsētiņai tādu likteni un nolemj paši aizvietot mirušos. Par laimi par mirušajiem karalis zina tikai tik daudz, ka tie ir Koboldu Kāvēji.

Grāmata vairāk ir domāta cilvēkiem, kas spēlējuši Dungeons&Dragons galda spēles. Viņi te varēs atrast veselu kaudzi ar sarkasmu un ironiju par spēles vadītāju un spēlētājiem. Man gan nav bijusi tāda laime spēlēt šāda tipa spēles dzīvajā, bet mana pieredze līdzīgās datorspēlēs ir pietiekama, lai spētu pasaulē iebraukt. Uzstādījums ir vienkāršs, paladins, mags, berseks un zaglis sākuši pašā zemākajā līmenī sitas uz augšu. Viņiem ir priekšrocība, viņi ir spēles pasaules patstāvīgie iedzīvotāji, un viņiem jau sen ir aizdomas, ka Piedzīvojumu meklētāji nemaz nav no viņu pasaules.

Par grāmatas varoņu izaugsmi var runāt tieši. Ēriks – NPC dzīvē sargs, pie tam ne pārāk efektīvs, kuru tur darbā aiz žēluma atklāj sev pavisam jaunu pasauli un dzīvi. Tagad viņš var mainīt savu lomu un no apsargātāja pārvērsties laupītājā. Gabrieļa – NPC liktenis visai neinteresants, pilsētiņas mēra meita, kuru regulāri nolaupa goblini, dzīve ir tik garlaicīga un vienveidīga, ka jebkādas izmaiņas ir uz labu. Thistle – rūķis ar visai noslēpumainu pagātni. Grumph –pusorks bārmenis, visu saniedzis saviem spēkiem, bet NPC dzīvē nav nekādas perspektīvas, kā tikai pasniegt alu ceļotājiem. Viņiem visiem ir, kur pieaugt gan pasaules uztverē, gan savās spējās.

Stāstījums par spēles personāžiem, kas pēkšņi apjauš, ka viņu pasaule ir kādu spēku spēles lauks, ir diezgan sena tēma. Par tādām lietām jau esmu lasījis laikā, kad biju redzējis tikai kalkulatoru (S.Lemam ir tāds stāsts). Pēdējā laikā literārais RPG ir diezgan aktuāla tēma, bet reti, kura grāmata pievēršas NPC problēmām, jo galvenais taču ir spēlētājs. NPC ir atvēlēts tikai pakalpiņa liktenis: saki to, dari šito. Taču pat viņiem ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Dīvaini, ka mošķi paliek stiprāki, ja vienā vietā atrodas pārāk daudz piedzīvojumu meklētāji, dažas lietas atkārtojas neskaitāmas reizes, daļai vispār nav loģiska izskaidrojuma. Nav atklāta nekāda jauna Amerika, bet tai pat laikā autors labi pārzina tēmu un lasītājs jūtas kā spēles skatītājs.

Tātad, ja esi liels RPG spēļu fans un spēj atšķirt koboldu no goblina, tad, iespējams, šī grāmata patiks. Neteiksim, ka te būtu risinātas kādas morāli ētiskas sociālās problēmas, tā taču tomēr ir spēle un spēlē galvenais ir piedzīvojums, protams, jāskatās, lai dzīvība (HP) nenokrīt līdz nullei. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja iznāks turpinājums, noteikti izlasīšu.

The Player of Games (Culture #2) by Iain M. Banks

The Player of Games

Banks ir viens liels negantnieks, izlasīju viņa pirmo Kultūras sērijas grāmatu un sagribējās man izlasīt viņas visas. Otro sāku lasīt bezmaz vai tūlīt pēc pirmās pabeigšanas. Tā sakot, kamēr vēl nav katlā tvaika spiediens nokrities.

Kāds kultūras iedzīvotājs Gurgeh ir vislabākai spēlētājs kāds vien jebkad visumā bijis. Protams, no tiem, kuriem saprāta koeficients ir 1. Viņam vissarežģītākās spēles noteikumu iemācīšanās aizņem vien pāris dienas. Un pēc neliela treniņa viņš ir praktiski neuzvarams. Tomēr ar laiku tāda dzīve viņam kļūst garlaicīga un sāk pietrūkt īstu spēļu. Taču salīdzinoši nesen Kultūra ir sastapusies ar kādu impēriju, kurā pats galvenais ir spēle Azad. Tikai no tavām prasmēm Azad spēlē ir atkarīgs katra impērijas iedzīvotāju stāvoklis sabiedrībā. Gurgeh tiek piedāvāts uzspēlēt.

Tā kā kultūrā valda pilnīga laimība un saticība, mākslīgo intelektu stingrā uzraudzībā. Katrs var nodarboties ar visu, ko viņš vien vēlas, galvenais nekaitēt citiem, resursi ir neierobežoti, un visi dzīvo kā miljardieri. Kad lasīju, tad man prātā ienāca doma, tad tāda būs Rīga, kad pie varas tiks Ēlerte un ieviesīs robottehnoloģijas. Bet vispār vilka pēc sen bērnībā lasītiem attīstīta komunisma ieskicējumiem. Autors gan nav gājis tik tālu, ka apgalvo, ka te katrs strādā tāpat vien, jo viņam to nosaka iekšējā pārliecība. Te cilvēki lielākoties cītīgi slaistās. Tomēr tie, kuriem ikdiena ir apnikusi vienmēr var iestāties kontaktu nodaļā un censties pārliecināt citas civilizācijas pievienoties Kultūrai. Gurgeh gan nav tāds laimes meklētājs, tomēr arī viņu var piespiest darboties Kultūras interesēs.

Pats Azad spēles apraksts autoram ir sanācis labu labais. Nav pateikts nekas konkrēts, nav iztirzāti likumi vai figūriņas, lasītājam tiek ļauts iztēloties spēli pašam, un tas ir vislabākais. Viņam, lasītājam, pietiek zināt, ka tā ir ļoti grūta un pat trīs gadu laikā viņš neiemācīsies pat mazu daļu no tās likumiem. Arī paši spēļu apraksti ir aizraujoši, gandrīz it kā lasītu reālus notikumus. Autoram ir izdevies radīt arī trīsdzimumu hominīdu rasi, kur ir skaidri saprotams, ko kurš īsti dara pēcnācēju radīšanai. Tradicionāli zinātniskajā fantastikā autori šādā gadījumā iztiek ar “sepulas” analogu.

Kopumā labs lasāmais, interesanta sociālpolitiska sistēma, kas balstīta uz indivīda prasmi spēlēt kādu noteikti spēli. Dzimumu līdztiesība vai precīzāk nelīdztiesība trīsdzimumu rasē. Pārdomas vai šādā veidā izraudzītie labākie līderi nerada sabiedrību, kas ir orientēta uz katra indivīda totālu dominanci pār pārējiem zemāk stāvošajiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patlaban labākais no cikla darbiem ko lasījis. Iesaku izlasīt jebkuram zinātniskās fantastikas cienītājam, var droši lasīt nelasot pārējo ciklu.

ДЖАНГА С ТЕНЯМИ by Алексей Пехов

Dzanga s tenami

Šī ir Siālas hroniku otrā grāmata. Un varētu teikt, ka zagļa Garreta piedzīvojumi turpinās. Viņa „komandos” grupa jau ir veikusi pusceļu no valsts galvas pilsētas līdz Zagrabas mežiem. Tomēr apstākļu un vajātāju spiestiem viņiem ir jāiegriežas otrajā lielākajā pilsētā Ranneg. Te nu viņiem Nenosaucamā pakalpiņi nozog Atslēgu (tāds kalnu kristāla veidojums). Bez šī artefakta vīriem nav nekādas izredzes tikt pie „Likteņa raga”, un sākas kārtējie piedzīvojumi.

Kopumā var teikt visai cienīgs pirmās grāmatas stāsta turpinājums. Pehovs tiešām ir pacenties un nav žēlojis laiku savas pasaules izveidei. Viņš gan ir atzinies, ka visam par pamatu tomēr ir ņemta datorspēle Thief. Tas gan nekādā mērā nesamazina pasaules detalizāciju un vēsturi. Šī ir vien no tām retajām grāmatām, kurām vēstures notikumu atcerēšanās nāk tikai par labu un rada lasītājam priekšstatu, kādēļ grāmatā pieminētās rases savstarpēji nespēj sadzīvot un naidojas savā starpā.

Izskatās arī, ka autors ir Evereta daudzo pasauļu teorijas piekritējs. Galu galā ar ēnām šeit tiek saprastas pasaules, kas visas ir tikai ēnas no pirmās pasaules Haosa. Tiem, kas fantasy lasījuši pavairāk, uzreiz šķitīs, ka šī ideja ir pa tiešo nosperta no Žeļaznija Haosa un Kārtības idejas viņa Amberas hronikās. Kaut kas līdzīgs jau ir tomēr sižeta strukturējums ir savādāks, darbība noris tikai vienā ēnā (pasaulē) un nekāda alternatīvo pasauļu apmeklēšana nenotiek.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles, izskatās ka iegriešanās Rannegā ir vairāk domāta kā sižeta pavilkšana garumā. Iemesls, kas lika novirzīties no kursa ir diezgan smieklīgs un nepārliecinošs. Tomēr iesaku grāmatu izlasīt visiem krievu autoru fantasy žanra cienītājiem. Starp citu grāmata ir sarakstīta vēl pirms perioda, kad krievu fantasy pēkšņi ienāca dīvaina tendence varoņiem cīnoties lēni, bet ātri pārtecēt no viena stāvokļa otrā.

Torchlight by Runic Games

E3-bridge-fight-troll-lava

Kā jau īsts Diablo cienītājs es jau kuro gadu gaidu, kad beidzot iznāks Diablo III, kurā atkal varēšu šķaidīt monstru tūkstošus, laiku pa laikam ieraujot pa kādam dzīvības eliksīram un, aiznesot uz tuvīno ciematu, pārdot pļavās un pagrabos atrasto ieroču kaudzi. Gaudu, bet nesagaidu, un tad beidzot nesen es atradu šo spēlīti, kuru var iegādāties par nieka 20 USD.

Torchlight varētu saukt par Diablo klonu, kaut kas līdzīgs jau ir, bet īsti tomēr nav tas. Kādā kalnrūpniecības ciematiņā sauktā Torchlight, kas ir minerāla ember galvenā ieguves vieta, sākušies dīvaini monstru uzbrukumi, kas iebiedējuši kalnrūpniecības darbiniekus. Saimnieciskā dzīve ciematiņā ir sākusi pamirt, un tauta reāli sāk gaidīt varoni, kas visu saliks savās vietās. Šis varonis, protams, ir spēlētājs, kuram sākumā tiek dota iespēja izvēlēties vienu no trīs karotāju klasēm. Destroyer – tipisks zobenvīrs, ieliec rokās divus tuteņus vai cirveļus un uz priekšu. Vanquisher – beibe, kurai patīk pistoles un arkebūzas, ja galīgi nav nekā cita var šaut arī ar loku. Alchemist – tipisks šī žanra magu klases pārstāvis. Kad spēlētājs izvēlējies sev personifikāciju, viņš vēl var nedaudz patērēt laiku izvēloties kompanjonu suņa vai kaķa paskatā.

Pirms spēlēšanas noteikti pārbaudiet peles uzticamību, pieci klikšķi sekundē nemaz nebūs limits pietiekami rūdītiem diablo spēlētājiem. Ja izskatās, ka pogas turēs kādas pāris diennaktis, tad droši var sākt spēlēt.

Spēle īpašu intelekta pakāpi neprasa, tikai spējas ar peli norādīt kam uzbrukt un klikšķināt peles pogas līdz naidnieks krīt gar zemi beigts. Kad naidnieks miris (viņi gan parasti uzbrūk grupās pa desmit), tad var apskatīt ieročus, kas sabiruši zemē. Kā jau pienākas, zemē birst daudzas lietas, bet 1/1000 daļa no mantām ir tā vērta, lai pielaikotu. Pārējo sakraujam somā un stiepjam uz pilsētu pārdot. Visi mēs atceramies, kā gadījās diablo, pēc īpaši spraigas kaujas, reizēm nācās aktivizēt „town portal” pa vairākiem lāgiem, lai visus lūžnus aiznestu notirgot. Tagad šī problēma atkrīt, jo mūsu pavadoņdzīvnieks, ne tikai spēj pastiept pārdesmit ieroču vienības, bet arī ir tik gudrs, ka varam viņu nosūtīt uz pilsētu vienu pašu, lai šis nodarbojas ar tirdzniecību. Pats pa to laiku vari klopēt monstrus un vākt jaunas grabažas. Man gan reizēm ir aizdomas, ka suns, iespējams, daļu naudas patur sev, bet tāpat spēlē zeltu īsti nav kur likt.

Skilus var attīstīt ne tikai savācot pieredzas punktus un iegūstot level-up, bet arī iegūstot slavu. Slava man šķita interesants koncepts, nogalinot kādu monstru varoni tu iegūsti slavas punktus. Tas it kā paceļ tavu vērtību ciematiņa iedzīvotāju acīs. Ir tikai jautājums, kā viņi zina, ka tu patiešām esi nogalējis to monstru, nevis vienkārši pasēdējis pagrabā un izdomājis labu stāstu?

Pilsētiņas iedzīvotāji ir tipiski RPG spēlēm. „Eu, varoni, palīdzi mums nelaimē nonākušajiem, dzīves nav, briesmoņi nomocījuši, ja kas varu tev pārdot labu zobenu par nieka naudu”. Tātad iedzīvotājus tu glābsi par savu naudu no viņiem pērkot ieročus. Arī kvesti ir tādā pašā garā – „atnes man tādu akmeni un es tev par to iedošu tādu jostu, kādas tu jau pēdējās divas stundas regulāri met ārā no savas mugursomas, lai neaizņemtu vietu”. Kvesti iedalās divās kategorijās. Pirmā nogalini briesmoni, otrā atnes man to.

Patīkami priecē spēlē atrodamais makšķerēšanas stimulators, apnīk kauties, ej pamakšķerē zivis. Tāda kā terapija, lai sakārtotu psihi pēc pārsimts monstru nogalēšanas. Zivis vēlāk var iebarot sunim un skatīties, kas no tā sanāk.

Spēlītes galvenais monstrs atrodas ~35 pazemes līmenī un to noklopējot spēle nebeidzas. Tev tiek atvērts „ENDLESS DUNGEON”, bezgalīgais pagrabs latviski. Tas nozīmē, ka teorētiski tu monstrus varēsi klopēt līdz artrīta dēļ vairs nespēsi nospiest peles pogu. Esmu redzējis cilvēkus, kas jau tikuši 100 pazemes līmenī un plāno iet tālāk, bet labi ne jau visiem ir tik daudz lieka laika.

Kopumā spēlei 10 no 10 ballēm. Laba relaksācijai, izslēdz smadzenes, noņem stresu un atjauno pirkstu veiklību. Īpaši atkarīgiem gan jāuzmanās, ka endless dungeon viņu neierauj sevī. Spēle pret kompi nav prasīga, bet tomēr grafiski baudāma.

PS. Spēlē tā arī netiek atbildēts uz jautājumu, no kā pārtiek pazemē mītošie monstru tūkstoši, kas saliek tur aizslēgtas lādes pilnas ar zeltu un ieročiem, un kā iespējams kartēt vietas, kurās neviens nekad nav bijis.

Spēles mājas lapa.

SuperFreakonomics by Steven D. Levitt and Stephen J. Dubner

super freakonomics

Kā jau saprotams pēc nosaukuma, šī grāmata ir tiešs turpinājums pāris gadus atpakaļ izdotajai „Freakonomics”. Arī autori ir tie paši, un stāstījuma stils nav mainījies. Grāmatu pasūtīju jau labu laiku atpakaļ vēl pirms tās iznākšanas ar cerību, ka saņemšu lasīšanai pāris dienas pēc oficiālās izdošanas. Tā arī notika- grāmatu saņēmu pēc pāris dienām.

Autori sāk ar savu visskandalozāko mikroekonomikas analīzi. Proti, prostitūciju. Šajā tēmā tiek apskatīti daudzi prostitūcijas aspekti, gan cenas veidošanās principus, gan cenu izmaiņas laika gaitā. Izrādās, ka prostitūcijas galvenais konkurents mūsdienās ir sekss par velti, jo tagad laulības vairs nav obligāts priekšnosacījums. Arī orālā seksa vērtība esot kritusies, ja pērnā gadsimta sākumā tā bija dārga perversija, tad tagad šis pakalpojums pārbīdījies uz lēto galu. Interesanti, pieprasījums pēc dārgajām prostitūtām nemainās augot cenai.

Izbliezuši savu galveno trumpi grāmatas sākumā autori pievēršas citai aktuālai tēmai, teroristiem un to apkarošanas efektivitātei. Tiek apskatīta dažāda interesanta statistika, apspriestas dažādas idejas par teroristu identificēšanu izmantojot banku transakciju analīzi. Pa ceļam tiek apskatīta ķīmijterapijas pārvērtētā nozīme vēža ārstēšanā un vienotas informācijas sistēmas izveidi ASV klīnikās.

Tālāk kā jau vienmēr, jaunumi vairs nav tik jauni, bet joprojām interesanti, tiek apspriest jautājums – Vai cilvēki ir altruisti? Tiek apskatītas slavenais gadījums par sievietes slepkavību, labi situētā rajonā. Paskatītas dažādas spēles un eksperimenti, kas indivīdam dod varu pār oru indivīdu, un to kā tā tiek izmantota. Patiesībā šī nodaļa ir vairāk psiholoģijas standarttekstu atstāsts. Nemaz nezināju, ka Irānā eksistē brīva orgāni tirdzniecība.

Tad turpinājumā pievēršamies vecajam labajam konceptam, lai novērstu lielas problēmas pietiek ar vienkāršu un lētu risinājumu. Tikai diemžēl sabiedrībai lētie risinājumi lielākoties šķiet nepieņemami. Sākumam šī ideja tiek ieskicēta ar zīdaiņu un dzemdētāju mirstības problēmu kādā slimnīcā 1840-desmitajos gados. Risinājums vienkāršs – ārstiem pirms grābstīties gar pacientu jāmazgā rokas. Mūsdienās starp citu ārsti rokas mazgā retāk nekā vajadzētu. Un noslēgumā tiek aprakstīts izgudrojums, kas spētu novērst Katrīnas tipa megavētras.

Protams, netiek aizmirsta globālās sasilšana un iespējamās tās novēršanas metodes. Šī lieta jau ar teorētiski nemaz neprasot lielus resursu un finansiālus ieguldījumus. Tad nu te tiek apskatīti dažādi glābšanas projekti un to ekonomiskais pamatojums.

Un nobeigumā vēl viens labs stāsts, kas notiek, ja kapucīnpērtiķiem iemāca naudas konceptu. Viņi nemaz neatšķiras no cilvēkiem.

Kopumā grāmata ir katra iztērētā lata, dolāra vai eiro vērta. Labs apraksts ar piemēriem, kā piemērot mikroekonomikas konceptus ikdienišķām un ne tik ikdienišķām situācijām, saprast mūsu patiesos rīcības motīvus. Grāmatai piešķiru 10 no 10 ballēm, pat ja tev nav nekādas saprašanas, kas ir mikroekonomika, vismaz uzzināsi tās pamatprincipus, un kā tie darbojas reālos piemēros.

At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch

Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.

Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.

Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.

Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.

Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.

Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.

Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.

Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.

Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.

Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.

King’s Bounty: The Legend

Šī ir spēle, kas iemeta mani laika bedrē. Sākās viss diezgan vienkārši, ceturdien palasījies sapratu, ka šis pasākums izklausās daudzsološi. Vakarā devos mājup no darba un Elkor veikalā spēli nopirku. Aiznesu mājās, uzinstalēju, palaist neizdevās. Iedzēru minerālūdeni, liku sasparoties savām datorzināšanām un pamainīju ini failā dažus uzstatījumus – aizgāja. Aizgāju arī es uz laika bedri.

Spēle jau patiesībā ir varenā eposa Heroes klons. Tā kā savu Heroes spēlēšanas karjeru sāku līdz ar datoru iemaņu apguvi, tad zināju jau ko sagaidīt. Galvenais varonis visur dodas ar zirgu, gan pazemē, gan šahtā, gan uz kuģa, gan pilī un iespējams, ka arī uz tualeti. Galvenais varonis nekad neguļ viņš vienmēr kaut kur auļo un vicina zobenu. Galvenais varonis no nekā nebaidās viņam ir vienalga cik spēcīgs ir pretinieks, dod tik izkauties.Spēles flora un fauna ir agresīva. Nezinu kā ar viņiem sadzīvo vietējo ciematu iedzīvotāji, bet galvenajam varonim iesākumā ir jāslapstās uz nebēdu, lai paliktu dzīvs. Viss kas kartē kustās saucas “vražeskij otrjad”. Tas mani nebaidīja un sāku vietējās floras un faunas metodisku iznīcināšanu. Princips vienkāršs – uzbrūc vājākajiem un bēdz no stiprākajiem. Pieaugot varoņa līmenim spēku balanss izmainās un skat, tu jau esi spējīgs nogalēt rāpojošu mušķērāju no kura esi bēguļojis jau trīs stundas. Un tad tu viņam liec samaksāt par visu!

Spēles ideja ir vienkārša tu Grinvortas karaļa uzdevumā veic dažādus kvestus, krāj savu autoritāti un apgūsti burvestības. Autoritāte tev palīdz palielināt armijas izmērus, kvesti dod tev pieredzi un naudu. Priecē, ka zirga gājiens nav ierobežots un vari jādelēt pa pasauli uz nebēdu cik lien. Protams augot varoņa līmenim palielinās arī uzdevumu grūtība 5 čūsku vietā jau jākauj 150 un katra jaunā kartes lokācija kļūst ar stipriem monstriem bagātāka.

Tomēr ir dažas lietas, iespējams jaunievedumi, kas mani ļoti iepriecināja:
Pirmais kā jau minēju, zirgs, kas dienas laikā spēj veikt vairāk par 4 lauciņiem;
Otrais, gājienu stratēģija tikai cīņu laikā;
Trešais, tev vairs nav jānodarbojas ar piļu iekarošanu, apgreidošanu, karaspēks, tagad ir pieejams katram, kam ir nauda;
Ceturtais, kastīte ar īpašajiem monstriem, kas palīdz tikt ar problēmām galā vieglāk.

Grafika ir vienkārši izcila, pasaku valstība izskatās kā pasaku valstība. Bildes superīgas, monstri jauki sazīmēti. Tā kā spēli veidojuši Krievzemes speciālisti, tad arī humors ir jauks un savdabīgs. Arī kvesti tiek ieturēti tādā pašā garā, jāmeklē pazudušas princeses, jāiztīra rūķu 44. laboratorija, kurā iemitinājies milzu zirneklis. Daļa gan ir standarta, aiznes to tam, atnes to tam, bet tā jau ir žanra globāla problēma.

Kopumā par spēli varu teikt ir vērts pamēģināt, taču jāuzmanās tiem, kam nav daudz brīvā laika, jo šī spēle ir īsta laika bedre. Dodu 9 no 10 ballēm. Spēles mājas lapa.

Spēle laika nosišanai

Nedēļas nogalē aiz gara laika mēģināju uzspēlēt kādu ciemata attīstības simulatoru. Protams labākie savā žanrā ir Settlers un SimCity, taču neko sarežģītu nevēlējos. Beigu beigās www.gamez.lv atradu atsaucīti uz spēli Virtual Villager. Tad nu nolēmu noprovēt šo mantu.

Spēles instalācija maza un daudz vietas neaizņem. Sācis spēlēt atklāju, ka ciemata iedzīvotāji veseli seši ir nežēlīgi slinki un dumji. Atklāju arī, ka spēle patiesībā ir pašvaks ogošanas un sēņošanas simulators. Sēnes lasa tikai bērni, ogo lielie cilvēki. Kādu var norīkot arī celtniecībā vai izpētē. Izpēte ir vissmieklīgākais, ko esmu redzējis, ciemata ļaudis knibinās ap galdu uz kura stāv divas ogas bļoda un nenosakāmas izcelsmes priekšmets. Taču neskatoties uz visu to pusdienas laikā šamie kļuva par adept scientist. Izpēte dod zinātnes punktus, par kuriem var iepirkt jaunas tehnoloģijas. Piemēram burkānu audzēšanas mākslu, vai būvniecību.

Ir fīča kā bērnu radīšana, sapāro ciema ļaudis, un ja paveicas dzimst bērni. Bērna piedzimšana sieviešu kārtas ciema iedzīvotāju izved no ierindas uz diviem spēles gadiem, kuru laikā viņa nestrādā un bērns ēd tikpat daudz kā pieaugušais.

Lai nu kā nedaudz paspēlējis šo spēli pametu un būtu aizmirsis pavisam, ja vien vakar vakarā nebūtu atklājis, ka spēle visu laiku iet fonā bez manas līdzdalības. Tiek lasīti burkāni, ņotiek ķimerēšanās ap galdu un pat uzbūvēta jauna būda, kas ļāvusi paplašināt populāciju.

Ja godīgi tad spēle vairāk par 30 minūtēm uzmanību piesaistīt nevar un ir ļoti garlaicīga. Taču bada laikā velns pat mušas ēd (šī nu ir viena veca muša). Gaidu SimCity 5.

%d bloggers like this: