Navigate / search

Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi. Balss no debesīm by Stanisław Lem

Ijons klusais

Nevarēju vien izvēlēties, kuru Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu ņemt. Izlēmu par labu pārbaudītai vērtībai. Jau no bērnības manu prātu ir nodarbinājusi kurdeļu medību perspektīva, un patika viegli humoristiskā grāmatas noskaņa. Otro daļu es kādu laiku pilnā nopietnībā uzskatīju par dokumentālu zinātnes projekta aprakstu. Un biju diezgan pārliecināts, ka Balss no debesīm ir faktu izklāsts. Desmit gados cilvēks vēl tic pasakām.

Tā kā mūsu pasaulē nav iespējams dabūt Brizarda “Astoņi gadi Kurdeļu un ķerstakļu vidū”, vismaz man nav izdevies to iegūt savā īpašumā, tad nākamais autoritatīvais avots par kurdeļiem ir tieši šī grāmatas stāsts Kurdeļa medības. Diemžēl par šo kādas starpzvaigžņu civilizācijas šūpuli grāmatā ir veltīts tikai viens stāsts, un arī tas nāk no apšaubāma ceļotāja, kurš tā arī nav spējis līdz galam saprast sepulas nozīmi! Taču nevajag saskumt; te atrodamas daudzas ainas no apdzīvotā kosmosa ikdienas. Laika novilcinātājs stāsta par kādas planētas evolūciju, kur Ijonam nākas būt gan dieva lomā, gan slapstīties pa dīķiem vēstures nelabvēlīgajos posmos. Tāds jautrs skatījums uz tikumu un uzskatu maiņu vēstures griežos. Par dievticības sludināšanu uz citām planētām – izcila reliģijas kritika. Vāji jaušama PSRS salīdzināšana ar pārējo kristīgo pasauli. Var autoram piekrist vai nepiekrist, bet visuma ekspansijas gadījumā ticības vīriem viņa piesauktās grūtības noteikti nāksies pievārēt. Neviens jau nevar garantēt, ka citplanētieši sapratīs mūsu tikumu atskaites rāmi. Bžutieši – jauks stāsts par kādu pārapdzīvotu planētu no kura izriet, ka cilvēkus iedalīt pēc kaut kāda principa ir diezgan stulbi, jo visi esam vien sauja ogļu un pāris naglas. Kosmiskie kartupeļi un citi – par Ijona gandrīz pirmo satikšanos ar Tarantogu un par to, ka invazīvās sugas var radīt bīstamību pat zvaigžņu trasēs. Bet tas nav nekas tāds, ko nespētu pieveikt zinātnieka prāts un ar līmi un medu apziests globuss. Indiotu planēta – par vienlīdzību līdz absurdam.

Šos stāstus var lasīt kā diezgan nopietnu ironiju par mūsu pašu zemes aktualitātēm. Arī mēs cīnāmies par absurdām lietām, ignorējams savu vēsturi un par nākotni nedomājam vairāk kā ķerstaklis laiskojoties scorgā, no savām kļūdām nemācāmies, bet tai pat laikā mums nav ne mazākā iemesla uzskatīt, ka citu planētu radījumi būs daudz prātīgāki.

Nākamā Ijona stāstu daļa ir daudz nopietnāka un runā par zinātnieka atbildību sabiedrības priekšā. Nekas nav trakāks  kā traks zinātnieks. Viņa izgudrojumi un eksperimenti ne vienmēr ir ētiski, taču vēlme piepildīt savu ideju tiem ir daudz svarīgāka par šādiem niekiem. Autors te paceļ realitātes simulācijas tēmu (mūsdienīgi pareizi būtu teikt Matrica) un par to, vai mēs spētu apjaust to, ka dzīvojam simulācijā. Par nemirstību, vai normāls cilvēks ko tādu pat gribētu! Te gan viņa galvenā problēma (atmiņas apjoms)  mūsdienās nešķistu tik liela, jo mums terabaitu ietilpināšanai vairs nevajadzētu veselu kontinentu. Beigās ir stāsts par klonēšanu, un tas jau bija šausmu stāstu garā ar domu – ja esi riebeklis, tad nekad neklonē pats sevi.

Balss no debesīm – ir stāsts par kādu hipotētisku projektu, kur ASV zinātnieki cenšas atšifrēt ziņojumu no kosmosa. Patlaban viņiem ir izdevies izdarīt tik vien kā radīt “Varžu kurkuļus” un “Mušu pavēlnieku”. Ir aizdomas, ka šis atklājums ir no sērijas, kad mežoņi dedzina ugunskurā grāmatas un priecājas par savu veiksmi. Autors stāstā aptver tik daudz tēmas, ka stāsts ir visnotaļ garlaicīgs. Ir daudz technobabble, kas izdomāti tikai šim stāstam. Bet ir daudz pārdomu par valodu, informāciju, kultūru. Iespēju radīt no kultūras atrautu ziņu, tās iesējamo interpretāciju. Vienu vārdu sakot, tāds vieglāks “Summa Technologiae” pārstāstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pirmo grāmatas pusi iesaku izlasīt ikvienam, ar otro gan es īpaši nevienam virsū nebāztos. Ja kādam liekas, ka mūsdienu informācijas laikmeta problēmas ir kas jauns, tad viņš vienkārši nav lasījis sešdesmito gadu fantastiku, kur tas viss jau sen tika apskatīts.

Magelāna mākonis by Staņislavs Lems

Magelāna mākonis

Grāmata, kuru izlasīju sava projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros. Šķiet, ka sākumā izzvejošu visas zinātniskās fantastikas grāmatas, un uz beigām paliks ne šis, ne tas.

Rit 3123. Gads. Zemes iedzīvotāji jau ir apguvuši Saules sistēmu un ir nolēmuši spert pirmo soli uz zvaigznēm. Tiek uzbūvēts milzīgs zvaigžņu kuģis Gea, kura ekipāža būs skaitāma simtos. Tā maksimālais ātrums būs 190’000 km/s, un tuvāko zvaigzni Centaura Proksimu tas sasniegs astoņu gadu laikā. Grāmatas galvenais varonis – jauns ārsts arī piedalās šajā ekspedīcijā, un ar viņa palīdzību autors cenšas atainot uz nākotnes fona nopietnas sociālās, zinātniskas un filozofiskas prob­lēmas, kuras, pēc viņa domam, nodarbinās cilvēci mūsu ēras ceturtā gadu tūkstoša sākumā.

Šī ir vecā stila zinātniskā fantastika. Tāda, kas padomju laikā gāja uz Urrā! Komunisms ir uzvarējis jau daudzus gadsimtus, cilvēki sen atteikušies no privātīpašuma. Indivīdi var darīt, ko viņi vēlas, atrast paši savu vietu savā dzīvē, nerūpējoties par tādu sīkumu kā nauda. Sliņķu nav vispār, visi mācās institūtos, melnos darbus dara roboti. Nākotnes sasniegumiem būtu jāpārsteidz lasītāju ar savu vērienu, katram pēc vēlmēm ir pieejams helikopters, ja vēlies vari aizlidot uz Mēnesi vai Marsu. Gribi piedalīties olimpiskajās spēlēs, uzraksti pieteikumu. Cilvēkiem ikdienā palīdz skaitļojamās mašīnas, no kurām dažas veic pat desmit miljonus operāciju sekundē, un visa informācija glabājas kristāliņos. Ceļš uz zvaigznēm ir nākamās tūkstošgades lielākais sasniegums, un tas nekas, ka rezultāti būs tikai pēc sešpadsmit gadiem. Šis pasākums ir tā vērts, lai veiktu varoņdarbus.

Rakstnieks tēliem pievēršas ļoti maz, viņa galvenais varonis kuģa ārsts vairāk nodarbojas ar zinātnes sasniegumu apspriešanu, nekā ar savu personīgo dzīvi. Nākotnes cilvēkiem jūtu izpausmes acīmredzot būs tikai blakus sēdēšana un rokas turēšana. Es te nerunāju par pienākuma apziņu, tā ir viņu dominējošā sajūta. Varbūt vairs nespēju identificēt netiešos autoram mājienus, jo par mīlestību tiek runāts daudz, bet darīts nekas. Te gan nākas atcerēties, ka autors ir tehnokrāts, un kibersmdzenes viņam noteikti ir interesantāka ideja nekā vecā labā mīlestība. Pārējā kuģa apkalpe arī ir visnotaļ normāli cilvēki, kuri sarunās runā tikai par augstām lietām vai par savas profesijas funkciju sabiedrībā. Labi, ka lēmumu pieņemšanā visi viņi ir tikpat spontāni kā mūsdienu ļaudis, un pārāk uz kibersmadzenēm un automātiem nepaļaujas. Pareizajās vietās tēliem ir novērojama spēja pašuzupurēties, lai glābtu biedrus, tad viņi tiek saukti par varoņiem.

Šo grāmatu es reiz jau esmu lasījis, un kauns teikt – viņa man šķita garlaicīga. Autors te nez kādēļ nav ievietojis sev piemītošo asprātību un piedzīvojumus. Arī varoņu varonība šeit šķiet visnotaļ vāja, lielākoties nevajadzīga savu kļūdu labošana. Maiteklis. Piemēram, iet meteorītu lietus laikā labot radiomastu uz asteroīda un iekāpt meteorīta nobeigta pašu automāta radioaktīvajā enerģijas blokā. Gāja labot, lai biedri klusuma dēļ nesadomātu griezt kuģi apkārt, un beigās kuģis dabū pagriezties idiotisma dēļ. Vai arī daļai komandas uzrīko dumpi ar vēlmi visiem iziet atklātā kosmosā. Visus nomierina vēsturnieka runa par to, ka varoņi tā nedara. Pie vainas ir tas, ka  autors par visu varu grib pierādīt, ka komunisms ir vienīgā ideālā nākotnes iekārta un veic neslēptu tās  reklāmu. Es esmu lasījis daudz labākus šī autora darbus, kas arī balstās uz materiālismu, bet tie ir daudz dzīvāki.

No ironijas šai grāmatā vislabākais bija mūsu nākotnes pēcteču nespēja identificēt mūsu laika periodu. Viņi vienmēr jauc mūsdienas ar viduslaikiem, jo tas tak bija tik sen atpakaļ, ka patiesībā ir vienalga, kā tie mežoņi atlanti ir dzīvojuši. Diezgan labi autors arī kritizē mūsos mītošo vēlmi mērīt visu pēc sava mēra, neiedomājoties, ka citas būtnes varētu būt kardināli atšķirīgas.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors diezgan labu stāstu ir pārvērtis par koksnainu komunisma reklāmu, kurā biedri sitās kā traki, lai sasniegtu ideālus. Grāmatas iznākšanas laikā gan šis romāns noteikti bija pietiekoši futūristisks un gaišu nākotni sološs.

Neuzvaramais by Staņislavs Lems

Pavilka uz nostalģiju, un nolēmu izlasīt kādu savas bērnības grāmatu. Šo grāmatu, ja nemaldos, lasīju desmit gadu vecumā ziemas brīvlaikā. Stāsts uz mani atstāja diezgan stipru iespaidu, nolēmu paskatīties, kāds iespaids būs tagad.

Domāju, ka jebkuram ekspadomju cilvēkam šī stāsta saturs nav svešs. Liras sektora kosmosa kuģis Neuzvaramais ir nosēdies uz planētas, kurā pirms pāris gadiem ir pazudis bez vēsts cits kosmosa kuģis Kondors. Komandas mērķis ir noskaidrot kosmosa kuģa pazušanas cēloņus un, ja iespējams, izglābt dzīvi palikušos. Visu pasākumu vada astronavigators, kas ir arī kuģa kapteinis. Sākumā šķiet, ka planēta ir sterila, un nekas te nevarētu apdraudēt astronautus. Nav novērojama nekāda sauszemes flora un fauna. Cilvēki veic dažādus mērījumus, un viss norit mierīgi līdz tiek atrasts Kondors. Izdzīvojušo nav un līķi rada vairāk jautājumus nekā atbildes.

Ko lai saka? Īsta zinātniskās fantastikas klasika, šoreiz aprakstīts gadījums, kur cilvēce saduras ar pilnīgi svešu saprāta formu. Tā ir tik atšķirīga no cilvēka, ka nav pat iespējams saprast tās motīvus. Cilvēki, kurus līdz šim ir uzskatījuši par neuzvaramiem. Viņiem ir spēka lauki, antimatērijas izstarotāji, neierobežoti enerģijas resursi, bet viņi neko nevar pasākt situācijā, kurā cilvēks zaudē visu savu atmiņu. Sākums tāds diezgan vienkāršs, ekspedīcija norit kā plānots visi dara savus darbiņus līdz pirmajām mīklainām cilvēku pazušanām. Paceļas jautājums, vai ir vērts riskēt ar citu komandas locekļu dzīvībām, lai atrastu un izglābtu pazudušos, jebšu ņemt vagu no planētas, kamēr vēl ir kas lido. Šeit gan, protams, neviens netiek atstāts.

Vislabākais, kas man no grāmatas bija palicis atmiņā, bija Ciklopa cīņa ar mazajiem nanorobotiem (tai laikā gan viņus tā neviens nesauca), bērnībā man, datorgrafikas neizlutinātam puišelim, tā šķita vienkārši episka. Žēl tikai, ka Ciklops sajuka prātā. Šī grāmata arī parāda, kādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai (pat ja tās varoņi atgādina bezdvēseliskas skrūvītes, kas tikai reģistrē novēroto). Grāmata ir sarakstīta 1954. gadā, tas ir daudzus gadu desmitus pirms tāda jēdziena kā nanoroboti, nanotehnoloģijas, nekrosfēra, kibernētikas evolūcijas, nanorobotu pašorganizēšanās. Ko tur runāt pat datoru tai laikā lāga nebija? Bet Lema pasaulē tas viss eksistēja, gan koncepti, gan idejas.

Jā, no mūsdienu viedokļa ir smieklīgi lasīt par datoriem, kuru programmas rakstītas uz feromagnētiskajām lentām, bet PSRS tā bija realitāte vēl deviņdesmito sākumā. Ir jau tagad daudzas lietas radušās, par kurām Lems nebija spējis iedomāties, HD fotogrāfija, mobilie sakaru līdzekļi, bet viss pārējais tur lielākoties ir. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: