Navigate / search

Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi. Balss no debesīm by Stanisław Lem

Ijons klusais

Nevarēju vien izvēlēties, kuru Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu ņemt. Izlēmu par labu pārbaudītai vērtībai. Jau no bērnības manu prātu ir nodarbinājusi kurdeļu medību perspektīva, un patika viegli humoristiskā grāmatas noskaņa. Otro daļu es kādu laiku pilnā nopietnībā uzskatīju par dokumentālu zinātnes projekta aprakstu. Un biju diezgan pārliecināts, ka Balss no debesīm ir faktu izklāsts. Desmit gados cilvēks vēl tic pasakām.

Tā kā mūsu pasaulē nav iespējams dabūt Brizarda “Astoņi gadi Kurdeļu un ķerstakļu vidū”, vismaz man nav izdevies to iegūt savā īpašumā, tad nākamais autoritatīvais avots par kurdeļiem ir tieši šī grāmatas stāsts Kurdeļa medības. Diemžēl par šo kādas starpzvaigžņu civilizācijas šūpuli grāmatā ir veltīts tikai viens stāsts, un arī tas nāk no apšaubāma ceļotāja, kurš tā arī nav spējis līdz galam saprast sepulas nozīmi! Taču nevajag saskumt; te atrodamas daudzas ainas no apdzīvotā kosmosa ikdienas. Laika novilcinātājs stāsta par kādas planētas evolūciju, kur Ijonam nākas būt gan dieva lomā, gan slapstīties pa dīķiem vēstures nelabvēlīgajos posmos. Tāds jautrs skatījums uz tikumu un uzskatu maiņu vēstures griežos. Par dievticības sludināšanu uz citām planētām – izcila reliģijas kritika. Vāji jaušama PSRS salīdzināšana ar pārējo kristīgo pasauli. Var autoram piekrist vai nepiekrist, bet visuma ekspansijas gadījumā ticības vīriem viņa piesauktās grūtības noteikti nāksies pievārēt. Neviens jau nevar garantēt, ka citplanētieši sapratīs mūsu tikumu atskaites rāmi. Bžutieši – jauks stāsts par kādu pārapdzīvotu planētu no kura izriet, ka cilvēkus iedalīt pēc kaut kāda principa ir diezgan stulbi, jo visi esam vien sauja ogļu un pāris naglas. Kosmiskie kartupeļi un citi – par Ijona gandrīz pirmo satikšanos ar Tarantogu un par to, ka invazīvās sugas var radīt bīstamību pat zvaigžņu trasēs. Bet tas nav nekas tāds, ko nespētu pieveikt zinātnieka prāts un ar līmi un medu apziests globuss. Indiotu planēta – par vienlīdzību līdz absurdam.

Šos stāstus var lasīt kā diezgan nopietnu ironiju par mūsu pašu zemes aktualitātēm. Arī mēs cīnāmies par absurdām lietām, ignorējams savu vēsturi un par nākotni nedomājam vairāk kā ķerstaklis laiskojoties scorgā, no savām kļūdām nemācāmies, bet tai pat laikā mums nav ne mazākā iemesla uzskatīt, ka citu planētu radījumi būs daudz prātīgāki.

Nākamā Ijona stāstu daļa ir daudz nopietnāka un runā par zinātnieka atbildību sabiedrības priekšā. Nekas nav trakāks  kā traks zinātnieks. Viņa izgudrojumi un eksperimenti ne vienmēr ir ētiski, taču vēlme piepildīt savu ideju tiem ir daudz svarīgāka par šādiem niekiem. Autors te paceļ realitātes simulācijas tēmu (mūsdienīgi pareizi būtu teikt Matrica) un par to, vai mēs spētu apjaust to, ka dzīvojam simulācijā. Par nemirstību, vai normāls cilvēks ko tādu pat gribētu! Te gan viņa galvenā problēma (atmiņas apjoms)  mūsdienās nešķistu tik liela, jo mums terabaitu ietilpināšanai vairs nevajadzētu veselu kontinentu. Beigās ir stāsts par klonēšanu, un tas jau bija šausmu stāstu garā ar domu – ja esi riebeklis, tad nekad neklonē pats sevi.

Balss no debesīm – ir stāsts par kādu hipotētisku projektu, kur ASV zinātnieki cenšas atšifrēt ziņojumu no kosmosa. Patlaban viņiem ir izdevies izdarīt tik vien kā radīt “Varžu kurkuļus” un “Mušu pavēlnieku”. Ir aizdomas, ka šis atklājums ir no sērijas, kad mežoņi dedzina ugunskurā grāmatas un priecājas par savu veiksmi. Autors stāstā aptver tik daudz tēmas, ka stāsts ir visnotaļ garlaicīgs. Ir daudz technobabble, kas izdomāti tikai šim stāstam. Bet ir daudz pārdomu par valodu, informāciju, kultūru. Iespēju radīt no kultūras atrautu ziņu, tās iesējamo interpretāciju. Vienu vārdu sakot, tāds vieglāks “Summa Technologiae” pārstāstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pirmo grāmatas pusi iesaku izlasīt ikvienam, ar otro gan es īpaši nevienam virsū nebāztos. Ja kādam liekas, ka mūsdienu informācijas laikmeta problēmas ir kas jauns, tad viņš vienkārši nav lasījis sešdesmito gadu fantastiku, kur tas viss jau sen tika apskatīts.

Petaura medības (Pirx the Pilot) by Stanisław Lem

Peataura medības

Izskatās, ka šogad sākšu ar pamatīgu “vecās” fantastikas ieskrējienu. No vienas puses jau gribas pabeigt Fantastikas pasaulē sēriju pēc iespējas ātrāk. Taču vēl vairāk motivē tas, ka šī sērija satur patiešām kvalitatīvus darbus, kuri aptver lielu daļu no žanra klasikas. Šo grāmatu līdz šim biju lasījis tikai krievu valodā, jo latviski, kā jau lielākā daļa no Lema grāmatām, tās nebija atrodamas pat komisijas grāmatu plauktā.

Pilots Pirkss ir parasts cilvēks – vidējais, viņš mācībās ne ar ko īpašu nav izcēlies, nav uzrādījis neticamus rezultātus, nav arī pārāk par sevi pārliecināts, un ar meitenēm viņam ar neveicas. Taču tas viņam netraucē sapņot par zvaigznēm un mācīties par kosmosa kuģa pilotu. Šajā stāstu krājumā ir ietverti stāsti, kas parāda kā Pirkss no zaļknābja kursanta izauga par īstu kosmosa iekarotāju. Labi lielākoties tie ir patruļlidojumi, kuros aiz garlaicības var nomirt, taču laiku pa laikam notiek arī kaut kas interesants.

Grāmata sarakstīta laikā, kad šķita, ka kosmoss ir rokas stiepiena attālumā. Drīz būs kosmiskie kuģi ar atomdzinējiem, kuru plazmas strūklas spēs nogādāt cilvēkus jebkurā saules sistēmas nostūrī. Kur lidojums uz Mēness būs aptuveni tas pats, kas pārbrauciens ar tālsatiksmes autobusu un kosmosa kuģu maršruti būs tik pārpildīti, ka vajadzēs speciālu dispečerdienestu. Diemžēl šis sapnis tā arī nekļuva par realitāti, cilvēce jau gadus četrdesmit šajā jomā mīņājas uz vietas, nav īsti stimula un vēlmes. Tādēļ Priksa pasaule vismaz pagaidām ir palikusi nesasniegta nākotne. Jā, autors nav pamanījies paredzēt internetu, bet viņam ir visnotaļ laba ideja par stimulatoriem, kosmosa dzinējiem un citu planētu kolonizēšanu.

Var teikt, ka šis stāstu krājums ir par to, kā kļūt par īstu cilvēku. Pirksa izaugsme ir acīm redzama, lai gan dziļi iekšā viņš vienmēr paliek tas naivais kursants, kāds viņš ir pirmajā stāstā. Viņam patīk visu prātīgi apdomāt pirms pieņemt lēmumus, daži pat uzskata, ka viņš nedomā vispār. Taču, kā lasītājs redzēs, pat kosmiskajos kuģos skriešana pa priekšu vilcienam ne pie kā laba nenoved. Pirksam patīk darbs, kuru viņš veic un dara to apzinīgi. Tāds tipisks nākotnes cilvēks, priekšzīmīgs un atbildīgs.  Parastie cilvēki jau nesaprot pilotu grūto maizi, viņus īpaši neinteresē, kā viņus nogādā uz Marsu vai Mēnesi, neapzinās to, cik šis pasākums patiesībā ir risku un briesmu pilns. Ne visi kosmiskie kuģi ir izcilā tehniskā stāvoklī, un bieži vien ir situācijas, ka tāds lido ar reaktoru, kurš kuru katru brīdi var uziet gaisā.

Noteikti gribu uzteikt kādu grāmatas tēlu, kuru tulkotājs pārtulkojis kā Ēzeļu Pļaviņa. Man ir aizdomas, ka krājumā krievu valodā varēja izlasīt, kā instruktors pie šāda vārda ir ticis, bet te tā ir vienkārši smieklīga iesauka bez paskaidrojuma. Autors ir jāuzsaka par izvairīšanos no gaišās nākotnes popularizēšanas, te nav runa par komunisma uzvaru, krievi kotējas augstu, bet tas netraucē viņiem sadaroties ar amerikāņiem. Angļi gan nemaz nav modē; kā likums stūrgalvīgi cilvēki, kas nedomā racionāli.

Šī ir no tām jaukajām grāmatām, kurās rakstītais nekad nenoveco, tiekšanās pēc zvaigznēm un optimistiskais nākotnes skatījums. Tāda , kas parāda, ka galvenais noteicējs vienmēr būs cilvēks, un tehnoloģijas būs tikai pēc tam. Tāds mēģinājums ieskicēt jaunos izpētes horizontus un to, ka šie pētnieki lielākoties būs tādi paši cilvēki kā lasītājs. Neiztrūkst arī autoram raksturīgā vieglā ironija par jauno pasauli. Grāmatas pelnījusi 8 no 10 ballēm. Žēl, ka te nav iekļauti visi stāsti, piemēram, tas par citplanētiešu artefaktu, kuru Pirkss nejauši pamana savā patruļlidojumā. Bet mēs jau zinām, ka Pirkss vispār sakaras ar dīvainām lietām.

%d bloggers like this: