Navigate / search

Trigger Warning: Short Fictions and Disturbances by Neil Gaiman

Trigger Warning

Beidzot ir iznācies Neil Gaiman trešais stāstu krājums. Par šo notikumu es acīmredzot biju tādā sajūsmā, ka nopirku uz kindles viņa grāmatu veselas divas reizes. Kā man tas gadījās, nesaprotu joprojām, bet nu par vienu naudu es atpakaļ dabūju. Nokārtojis finansiālās lietas varēju ķerties pie lasīšanas.

Autors ir diezgan pacenties, lai atvieglotu apskatniekiem savu darbu recenzēšanu. Viņš to izdara pats ievadā, kur nedaudz pastāsta par katra stāsta rašanās apstākļiem, domām, kuras pamudinājušas uz rakstīšanu un citiem interesantiem sīkumiem. Pēc tik detalizēta apraksta lasītājam atliek vien izvēlēties tos stāstus, kuri viņam patikuši un censties aizmirst tos, kuri nav patikuši. Viss ir pavisam vienkārši. Ak jā, pirms sāk lasīt grāmatu vajag atcerēties, ka autoram patīk lasītāju nobaidīt. Cilvēkam ar bagātu iztēli un pavāju nervu sistēmu, iespējams, var rasties neliela paranoja uz kādu laiku. Es te pieminēšu tikai tos stāstus, kuri man patika.

The Truth Is a Cave in the Black Mountains”– tipisks Gaimana darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā. Mācība – neskati vīru no cepures.

Click-Clack the Rattlebag” – par to, ka visšausmīgākās lietas notiek tieši tad, kad tu viņas vismazāk gaidi. Monstri ne vienmēr staigā pa pasauli lieliem atņirgtiem zobiem un lien ārā no skapjiem. Svešā vietā monstrs var būt jebkas. Piedevām tiek izskaidrots arī dīvaino trokšņu, čīkstēšanu un grabēšanu cēlonis mājā tad, kad esam palikuši vieni paši.

Black Dog” – „Amerikāņu dievu” cienītājiem noteikti jāizlasa. Uzzinām vēl vienu nelielu Shadow piedzīvojumu Britu salās. Tur, izrādās, ir vēl palikušas pāris vietas un tempļi no aizlaikiem, cilvēki ar interesantām spējām un vecie dievi. Ja gribat uzzināt, kā Bast no senās Ēģiptes var nokļūt mūsdienu Lielbritānijā, noteikti izlasiet. Un tie akmens žogi laukmalēs, man vienmēr ir bijis skaidrs, ka tur ne viss ir tīrs. Ļoti patika, pilnībā atbilst manam mistiskajai pasaules uztverei.

The Sleeper and the Spindle” – šo var dabūt arī atsevišķā smukā grāmatā, ar bildēm. Un pēc stāsta izlasīšanas noteikti viņu arī dabūšu. Guļošās princeses problēma no nestandarta aspekta. Var teikt, Sniegbaltītes stāsta turpinājums. Ļoti laba alternatīvā pasaka.

Feminine Endings” – par stalkošanu visaugstākajā pakāpē. Nekad nevar zināt, vai kāds uz kuru tu paskaties, pēc tam nepaskatās uz tevi. Bet nevis garāmejot, bet tā nopietni savācot visas tavas internetā izmētātās informācijas drumslas. Diezgan pabaiss un tumšs stāsts, par slepenajiem pielūdzējiem, kas savu pielūgsmes subjektu pazīst daudz labāk kā viņi sevi pašu.

The Man Who Forgot Ray Bradbury” – brīnišķīgs stāsts par Reja Bredberija daiļradi. Perfekti uzrakstīts, es savulaik esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem, bet šis stāsts, neskatoties uz ierobežoto apjomu, tik labi uzspieda uz manām atmiņām, ka es lielu daļu no lasītā atcerējos. Tagad es noteikti nekad vairs neaizmirsīšu Reju Bredberiju.

Arī pārējie stāsti, manuprāt, nav zemē metami, izņemot viņa poēmas, tās manam prātam īsti nekad nav bijušas izprotamas. Bet tās jau ir manas personiskās attiecības ar dzeju, ne autora problēma. Kopumā ļoti labs stāstu krājums, kurā katrs fantāzijas cienītājs atradīs ko sev piemērotu. Daļa stāstu jau ir publicēti citos krājumos, un tādēļ īstam autora daiļrades cienītājam te neatradīsies pārāk daudz jaunu stāstu. Lieku 9 no 10 ballēm par jauko ceļojumu tumšās fantāzijas pasaulē.

Asteorīda gūstekņi by Georgijs Gurčevs

Asteorīds

Kārtējā grāmata, ko lasīju pamatskolas laikā. Arī šo dabūt bija liels deficīts, un aizņēmos no kāda rada gabala. Šoreiz ar elektrību viss bija kārtībā un izlasīt izdevās visai veiksmīgi. Neteikšu, ka stāsti bija iespiedušies dziļi atmiņā, izņemot to par ceļojumu uz infrasarkano zvaigzni. Arī par Asteroīda gūstekņiem šis tas bija palicies atmiņās.

Atsāku lasīt, un patiesībā bija diezgan jāsaņemas, lai pārliecinātu sevi turpināt. Stāsti, kā jau tas sešdesmitajos ierasti, bija par kosmosu un Padomju cilvēku neizbēgamo triumfu. Ja kosmoss vēl ir aktuāla tēma, un es vēl ceru, ka manas dzīves laikā cilvēki izkāps uz kādas citas planētas. Padomju cilvēku triumfs gan mani ne visai saistīja un acīs dūrās komunistiskās iekārtas propaganda.

Mēness ikdiena – tipisks stāsts par mājsaimnieci valsts vadītāju. Galvenā varone, pēc amata pavāre, stāsta, kā nokļuvusi uz Mēness. Par cilvēkiem, ko tur sastapusi, un par to ka gudri ļaudis ne vienmēr ir tie psiholoģiski stabilākie. Bet realitātē Padomju ļaudis gan uz mēness tā ar’ neizkāpa ne pirmie un diez vai arī pēdējie. Ja vien Ķīna, Kuba vai Ziemeļkoreja ko nedarīs lietas labā. 5 no 10 ballēm.

Asteroīda gūstekņi – kā jau noprotam pēc nosaukuma, ekspedīcija cieš katastrofu un viņi kļūst par asteroīda gūstekņiem. Ir padomju sieviete, kas pēc būtības izvelk visus dzīvi palikušos. Un kāds kapitālistu zinātnieks ar savu dēlu. Zinātnieks laiku pa laikam nododas depresijai un činkst, ka neviens viņus neizglābs. Dēls gan ir lielāks optimists un sociālismam tuvāks. Ir gan zudusī Faetona civilizācija, gan daudz zelta. Lielākā fantastika ASV pievienojas sociālistisko valstu blokam. 6 no 10 ballēm.

Pūķa zvaigznāja Infra – cilvēkiem ir kļuvis skaidrs, ka saprāta brāļus neatrast Saules sistēmā. Nākas lūkoties tālāk, spožās zvaigznes nesasniegt, jo ir par tālu, bet ir tādas vājas zvaigznītes, kas atrodas tuvāk un varbūt meklēt te. galvenais varonis pensionēts kosmonauts ir gatavs uzņemties risku un vadīt ekspedīciju. Žēl, ka nākotnē cilvēki tā ar nav atklājuši autonomas zondes, kas vāktu datus un pārraidītu tos uz bāzes kuģa. Jāiztiek ar cilvēka stāstījumu. Bet citādi pozitīvs stāsts un man patika vislabāk. 9 no 10 ballēm.

Šorina funkcija – vecais jautājums, kā tikt līdz zvaigznēm un nodrošināt informācijas momentānu saņemšanu. Relatīvais visums te nav nekāds palīgs, jo jebkura starpzvaigžņu ekspedīcija atgriežoties jau ir zaudējusi savu aktualitāti. Šorins ir apsēts ar šo problēmu, un meklē risinājumu. Viņa dzīve labi uzrakstīta, un stāstu atzīstu par labu esam. 8 no 10 ballēm.

Pirmās radīšanas diena un Mēs no tālās pasaules – divi stāsti, kurus vieno kopēja pasaule. Cilvēki ir sasnieguši augstu zinātnes līmeni. Lai risinātu pārapdzīvotības problēmu, viņi plāno sašķelt Urāna kodolu daudzās daļiņās un nodarbojas ar teraformēšanu. Tad nu par pienākuma pārākumu pār personībām un daudz alegoriskas muldēšanas par poēziju. Man viņi nepatika. 4 no 10 ballēm

Kopumā viduvējs stāstu krājums, kurš patlaban man nekādu sajūsmu vairs neizraisa. Laikam kapitālisma pūstošā ietekme. Lieku 7 no 10 ballēm un arī tikai tāpēc, ka patika divi stāsti. Ir jau tāda vidējā temperatūra slimnīcā. Domāju ka trešo reizi viss vairs nelasīšu.

Looking For Jake and Other Stories by China Miéville

Looking For Jake and Other Stories

Nolēmu izlasīt vēl kādu no šī autora a grāmatām. Nelasītās vairs nemaz daudz nav palikušas un veido tādu kā zelta fondu, kuru taupu grūtiem laikiem. Tādēļ šoreiz izvēlējos kādu stāstu krājumiņu. Daži stāsti jau bija lasīti, bet tas nekas. Grāmatā ir četrpadsmit stāsti.

Kā jau visos stāstu krājumos, te ir pāris ļoti labi stāsti, pāris labi un daļa pašvaku stāstu. Te gan jāpiebilst, ka pašvako stāstu proporcija nebija liela, un kopējais iespaids par krājumu palika labs. Tagad kā jau ieradis, padalīšos ar stāstiem, kas man patika.

„Foundation” – par kādu celtniecības ekspertu, kas spēj noteikt vai siena sabruks vai ne, cik ilgi turas māja. Viss ir pavisam vienkārši, viņš redz pamatu, uz kā uzbūvēta pilsēta. Lai gan viņš labprātāk to nemaz neredzētu un gribētu, lai viņu liktu mierā.

„Familiar” – katram īstam magam/burvim ir nepieciešamas savs maģiskais pavadonis. Radīt tādu nav viegli, bet reizēm radītais var arī pašam nepatikt. Stāstā uzzinām, kādēļ nav prāta darbs maģisko pavadoni mēģināt noslīcināt upē.

„Details” – ja ilgi skaties saplaisājušā sienā, tad vari ieraudzīt visu. Galvenais ir uzmanīties, lai kāds tev nepaskatās pretī. Šim kādam tava lūrēšana var nepatikt. Labs stāsts ar intrigu un labu ideju.

„Different Skies” – reizēm ir labi nopirkt kādu vecu mantu un iekļaut to savā interjerā. Stāsta varonis tā izdara ar kādu vecu vitrāžu. Dīvaini ir tikai tas, ka caur vitrāžu ir redzama pavisam cita Londona, kurā pat priekš veca sirmgalvja var atrasties ienaidnieki.

„The Tain” – vai kādreiz skatoties spogulī esat domājuši, kas ir tas spoguļattēls. Šajā stāstā spogulis ir durvis uz citu realitāti un mēs ar savu gozēšanos spoguļa priekšā esam noveduši spogļpasaules iemītniekus līdz izmisumam. Viņiem ir jāpielāgojas mūsu izskatam videi. Un spoguļu kļūst arvien vairāk, tas vairs nav panesams un sākas karš.

„Jack” – stāstiņš par Bas-Lag pasauli, kas iedod mums papildus ieskatu Jack Half-A-Prayer dzīvē, sodā un nāvē. Citi par šo stāstu ir sajūsmā, es viņu vērtētu tikai kā viduvēju.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 balles, nauda zemē nav nomesta. Bija interesanti palasīties stāstus, kas nedaudz aizskāra autora marksista dabu. Gan par Ziemassvētku patentēšanu, gan par bada apkarošanu.

The Dying Earth by Jack Vance

The Dying Earth by Jack Vance

Iepirku tomēr oriģinālo darbu, uz kura tika balstīts iepriekš lasītais stāstu krājums. Gribējās tomēr uzzināt, kāda tad ir tā oriģinālā autora pasaule, un cik daudz stāstu rakstnieki ir paši piedomājuši klāt.

Šī grāmatiņa sastāv no sešiem stāstiem, kur katrs vēsta par kādu izcilu mirstošās Zemes personību. Darbība noris miljoniem gadu tālā nākotnē. Nekas vairs nav tāds kā mūsdienās. Cilvēku rasi ir daļēji aizceļojusi uz zvaigznēm, daļēji izmirusi. Vietā ir nākuši dažādi citi radījumi, kuriem cilvēki lielākoties ir tikai pārtikas avots. Ir palikuši pāris burvji, kas ir praktiski nemirstīgi, tomēr arī viņi glabā tikai niecīgas kripatas no seno gudrībām. Viņiem ir tikai viens pasaules centra viņi paši. Pārējie ir tikai instrumenti viņu ceļā uz absolūtu varenību.

Neteiksim, ka grāmata būtu ar drausmīgi dziļu domu, tāda viegla fantastika, ar ieskicētiem personāžiem, kuriem galvenais ir kāds mērķis. Arī dabas apraksti nav nemaz tik izcili kā no recenzijām varētu noprast. Kalni ir veci, tundras aukstas, vecas pilsētas sabirzušas, tomēr vietām saglabājušas atbalsis no iepriekšējās varenības, dēmonu alas smird, ezeri kristāldzidri. No sieviešiem dominē arhetips ar melniem vai zeltainiem matiem un obligāti zelta krāsas acīm. Pārējais ir maznozīmīgi.

Pati pasaule gan savulaik noteikti bija novatoriska un balstās uz apgalvojumu, ka pietiekami attīstītu tehnoloģiju nezinātājam ir grūti atšķirt no maģijas. Tādēļ jau autors ļauj pasaulē valdīt burvjiem, kas daļu no šīm tehnoloģijām ir saglabājuši. Pasaulē vienkopus ir sabāztas diezgan daudz dažādi radījumi un ieviestas papildus dimensijas, kas rada bažas par Zemes ekosistēmu, bet dod pozitīvu pienesumu saturam.

Salīdzinot oriģinālu ar stāstu krājumu nākas secināt, ka daļa no autoriem lāga nemaz šo darbi lasījuši nav vai arī to ir darījuši tik sen, ka lāga nav mācējuši savos stāstos iepīt oriģinālas pasaules iedzīvotājus un ģeogrāfiju.

Domāju, ka piecdesmitajos gados grāmata noteikti bija reāls dižpārdoklis un pilna ar novitātēm fantasy žanrā. Grāmata nav peļama lasās ātri, un ir interesanti lieku 8 no 10 ballēm. Tā kā ciklā ir vēl kādas pāris grāmatas iespējams izlasīšu arī tās.

АУТОДАФЕ by Алексей Пехов

Autodafe

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju šī autora darbu, kas saucās СТРАЖ. Grāmatiņa bija izveidota kā stāstu krājums, kas veltīts Ludviga von Normaijena ceļojumiem pa pasauli un cīņai ar pārdabiskām un ne tik pārdabiskām parādībām. Arī šī grāmata nav savādāka , galvenais varonis joprojām ir Ludvigs un viņš jo projām cīnās pret ļaunajām dvēselēm un citiem kaitīgiem radījumiem.

Lai arī katrs stāstiņš pēc būtības ir diezgan neatkarīgs, tos tomēr ir vēlams lasīt hronoloģiskā secībā, lai spētu izsekot sižeta galvenajai līnijai. Šajā ziņā šādai stāstu struktūrai ir pat priekšrocība. Cik esmu novērojis, tad fantasy stāstos, kur galvenais varonis glābj karaļvalstis, vai cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lielākoties viņam nākas pārvietoties no punkta A uz punktu B. Nabaga autors, kurš teiksim karaļvalsts superstipro pierobežas cietoksni ir novietojis divu mēnešu jājienā no varoņa patstāvīgās dzīvesvietas, vienkārši nezina ar ko šos divus mēnešus aizpildīt. Tad nu varonim pa ceļam ir jāsatiek dažādi rūķi un elfi, jāapslaktē viesi ceļmalas bandīti, jānodedzina sliktie krogi un pus ceļš jābēg no vajātājiem. Tad beigās, starp citu, jāsakauj ļaunais un var doties atpakaļ, pēc atalgojuma, atkal kaujot laupītājus un no ceļa nogājušus magus. Šādā veidā autors ir izvairījies no apnicīgā ceļojumu izklāsta un var uzreiz ķerties problēmām pie ragiem.

Galvenā sižeta līnija turpinās Sargiem ir izdevies nedaudz atkratīties no Taisnīguma Ordeņa un pievērsties pašiem savām problēmām. No tām galvenā, kas ir Sargu ienaidnieki un kādēļ tie tiek nogalināti to maģisko dunču dēļ. Ar laiku jau viss pamazām nostājas savās vietās un tiek dots neliels ieskats sargu vēsturē, kas nemaz nav tik balta un pūkaina kā varētu vēlēties.

Kopumā grāmata ir lasāma, daudz interesantu stāstiņu par ļauno dvēseļu un citu necilvēku radījumu dzīvi, iznīcināšanas metodēm. Katram stāstiņam mainās lokācija un darbojošies personāži, tas neļauj tiem kļūt apnicīgiem. Laiku pa laikam kāds no sižeta līnijas galvenajiem varoņiem atdod galus un arī tas piešķir stāstam zināmu dzīvīgumu. Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja iznāks trešā obligāti izlasīšu.

The Mammoth Book of Apocalyptic SF edited by Mike Ashley

The Mammoth Book of Apocalyptic SF

Kārtējais rietumu pasaules rakstnieku stāstu krājums, kas lasītājam sola pavēstīt par daž ne dažādiem pasaules gala pienākšanas veidiem, pašiem pasaules galiem un pēc- apokaliptiskajiem notikumiem. Pašā krājumā atrodami divdesmit četri stāstiņi. Grāmatu iepirku visai nejauši, gribējās pamēģināt, kā ir lasīt grāmatas uz iPad. Īsumā, nekā, tīrā acu bendēšana. Labāk nekā uz telefona, bet sliktāk nekā uz ePapīra.

Tad nu pieminēšu dažus stāstiņus, kas, manuprāt, bija vislabākie:

„World without end” by F. Gwynplaine MacIntyre – stāsts par kādu prostitūtu, kurai kāds aptracis zinātnieks injicējis nanorobotus. Viņa ir ieguvusi nemirstību un mūžīgu dzīvi. Viņu nekas nespēj nogalināt. Tad nu mēs uzzinām īsumā viņas daudz miljardu dzīves notikumus. Un to, kā tas ir dzīvot miljoniem gadu vienam pašam pasaulē.

„The Children of Time” by Stephen Baxter – Stāsts par iespējamo cilvēces nākotni, par to kā vienmēr atradīsies kāda cilvēku grupiņa, kas izdzīvos pēc meteorīta kritiena uz Zemes. Un to, ka cilvēks būs uz Zemes līdz pašām beigām neskatoties uz ledus laikmetu vai uz Saules izplešanos. Tāds interesants dažādu teorētisku kultūru apskats.

„A Pail of Air” by Fritz Leiber – manuprāt, labākais stāsts šajā krājumā. Saules sistēmā ienāk sveša zvaigzne un aiznes sev līdzi Zemi. Zemei izdodas atgūt stabilu orbītu ap to, ir tikai viens mīnuss zvaigzne – ir mirusi un vairs nesilda. Lielākā daļa cilvēku iet bojā, tomēr daži izdzīvo. Interesantas pārdomas par to kā izdzīvot apstākļos, kad apkārt ir absolūtā nulle un pēc skābekļa ārā jāiet ar spaini.

„Terraforming Terra” by Jack Williamson – Zemes biosfēra ir iznīcināta un no visas cilvēces pāri ir palikuši tikai kloni, kurus mašīna uz mēness regulāri klonē ar cerību, ka Zeme atkal būs apdzīvojama. Paiet daudzi cikli, līdz Zeme tiešām kļūst apdzīvojama un terraformācija kļūst iespējama. Interesants stāsts par to, kā varētu rasties Dievi.

„The Clockwork Atom Bomb” by Dominic Green – pasaulē tehnoloģija ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, nav atpalikuši arī kari. Āfrika ir liels karalauks, kurā dominē atomieroči un melnie caurumi, kurus izmanto artilērijā. Miera uzturēšanas spēkiem tagad nākas meklēt kontrabandas melnos caurumus, ar kuriem vietējās pašvaldības risina savas enerģētikas problēmas.

„Sleepover” by Alastair Reynolds – zemes iedzīvotāji ir iedzinuši sevi strupceļā, zemes resursi ir nepietiekami, lai visus nodrošinātu ar pienācīgu dzīvi. Tādēļ daļa cilvēces ir ielikta piespiedu hibernetizācijā. Cerība ir, ka ar laiku zinātnei izdosies atrast veidu kā brīvi iegūt enerģiju, kas pietiktu visiem. Diemžēl atlikušie cilvēki ir spiesti visu laiku veltīt guļošo biedru sistēmu tehniskajai apkopei, nevis zinātnei. Un tad vēl tie mākslīgie intelekti.

„The Man who Walked Home” by James Tiptree, Jr – Stāsts par ceļotāju laikā un kā tas izskatās no malas. Zemes civilizācija neveiksmīga eksperimenta dēļ ir nedaudz paretināta un atsviesta nedaudz atpakaļ. Tomēr uz Zemes ir interesants fenomens, reizi gadā vienā un tai pašā vietā parādās dīvaina radība, kurai pieskaroties var salauzt roku, vai koku.

Kopumā visai labs stāstu krājums, domāju, ka pēc kāda laika dažus stāstus pat pārlasīšu, bet dažus diez vai lasīšu atkal. Dodu 8 no 10 ballēm. Ja gribās palasīt ko interesantu, tad noteikti viens tāds stāsts priekš katra atradīsies.

Shadows Over Baker Street by Michael Reaves, John Pelan

Shadows Over Baker Street

Grāmatas redaktoram nenoliedzami galvā bija ienākusi ģeniāla ideja izveidot stāstu krājumu, kurā stāstos pārklātos gan A.Koana Doila Šerloka Holmsa pasaule un Lovecraft Mythos cikls. Tātad allaž loģiskajam un racionālajam Šerlokam Holmsam nākas izmeklēt neracionālas un mistiskas lietas, kurās iejaukti gan Senie, gan Innsmouth zivjveidīgie iedzīvotāji, gan dīvaini kulti un maģija.

Grāmatu pasūtīju līdzko uzzināju par tādas eksistenci. Par viņas esamību uzzināju no veca N.Gaiman stāstu krājuma, kurā pie stāsta “A Study in Emerald” apraksta tiek pieminēta šī grāmata. Tā kā Cthulhu cikls mani vienmēr ir fascinējis, tad par labu grāmatas iegādei mani nebija jāpārliecina.

Stāsti pēc savas kvalitātes ir diezgan dažādi, daļa ir aizraujoši un interesanti, daļa nu tā. Bet tā fantāzijas lidojums autoriem lielākoties ir labs. Varam uzzināt gan kā doktors Vatsons ieguva savu ievainojumu Afganistānā, gan to, ko Holmss darījis pēc savas šķietamās nāves (izrādās Moriartijs ir vēlējies viņu upurēt kādam no Senajiem). Protams, netiek aizmirsti dažnedažādu ļaundaru projekti iznīcināt pasauli un atgriezt pie varas Senās šausmas. Motivācija gan ne vienmēr ir skaidra, bet tādi jau tie īstie ļaundari ir.

Labākais stāsts ir “A Study in Emerald”, kur pasaulē valda Lovecraft izdomātie monstri un cilvēkiem ir atvēlēta tikai kalpu loma.

“The Weeping Masks” mums pastāsta par Vatsona piedzīvojumiem Afganistānas kara laikā. Izskatās, ka tajā laikā Afganistānā musulmaņiem vēl nav bijusi tik spēcīga aizmugure, vismaz šī stāsta pasaulē ne.

“The Mystery of the Worm” – tipisks stāsts par apsēstu zinātnieku, kas intereses vārdā nebaidās pat sazināties ar Seno zemes pavēlnieku dzimto planētu. Skaidra lieta, ka Šerloks Holmss arī tur piedalās.

“Nightmare in Wax” – pasaule ir ierauta karā un pats Moriartijs, cenšas te iesaistīt arī Senos, nosusinot viņu sen appludināto pilsētu un atbrīvojot tos.

Kas interesanti, ne visiem autoriem izdodas saglabāt Holmsu kā galēju racionālistu, kas visu balsta uz savu dedukciju. Šķiet, ka pusē no stāstiem, viņš izrādās slēpts mistiķis, kas ne tikai daudz zina par slepenām biedrībām, bet arī viņu uzskatus pieņem kā faktu (koku, kurā ar īpašu rituālu var izaudzēt homunkulu), Seno spējas izliekt dimensijas, lai samazinātu attālumu no savas tālās pasaules līdz saviem pielūdzējiem. Patīkami ir arī tas, ka lielākoties autori ir mēģinājuši saglabāt oriģinālo pasauļu noskaņu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsti ir oriģināli, tēmas neatkārtojas, un lielākā daļa labi izdevušies. Domāju, ka katram Cthulhu (tikai nesen no Southpark multenes uzzināju, ka tas izrunājas Kutūlu), Hastuura un Innsmouth cienītājam šis stāstu krājums būs izlasīšanas vērts.

Fragile Things: Short Fictions and Wonders by Neil Gaiman

Fragile things

Neil Gaiman nenoliedzami ir autors, kurš man diezgan labi iet pie sirds. Vēl jau pilnīgi visus viņa darbus neesmu izlasījis, bet daudz jau ar vairs nav palicis. Tā nesen, blandoties pa kādu Londonas grāmatu veikalu, vienkārši nevarēju atstāt šo stāstu krājumu nenopirktu. Izdots viņš jau ir pasen,kādus četru gadus atpakaļ.

Arī šajā grāmatā, kā jau katrā stāstu grāmatā man bija pāris stāstiņi, kas šķita izcili un pāris, kas nepatika nemaz. Bet visiem jau autors nevar izdabāt.

Vislabākais manuprāt ir stāsts „A Study in Emerald” – darbība norisinās Šerloka Holmsa pasaulē, tikai šī pasaule ir saplūdusi ar L.P. Lovecraft Cthulhu pasauli. Sākumā to nemaz nevar tā pateikt, bet stāstam attīstoties šī saskarsme kļūst acīmredzama. Tā nu mēs uzzinām, kādēļ Albionas karalieni sauc par Viktoriju un kas ir smaragda krāsā. Ļoti labs stāsts.

Otrs atzīmēšanas vērtais stāsts ir „The Monarch of the Glen”. Galvenais personāžs Shadow ir pazīstams jau no „American Gods” laikiem. Šoreiz viņš apceļo Lielbritānijā un nejauši iekuļās kāda sena rituāla vidū. Pareizāk sakot, viņš tajā ņem tieši dalību. Liek padomāt, kas tad ir cilvēcība un, kas ir monstrs.

Arī stāsts „Goliath” ir labs, darbība norisinās tādā kā Matrix pasaulē. Cilvēki dzīvo virtuālā realitātē un par to nemaz nenojauš, līdz Zemei neuzbrūk citplanētieši. Viņu pasaule sāk kārties un daži saprot lietu īsto dabu. Stāsts par lieliem mērķiem, kuru sasniegšanai indivīds ir tikai instruments, kuru izmanto iespējami minimizējot papildus resursus.

„Sunbird” mums pastāsta par diezgan interesantu veidu, kā saglabāt nemirstību. Eksistē kāds klubs, kura biedri jau daudzus gadsimtus (patiesībā tūkstošgades) nodarbojas ar katras sugas nogaršošanu. Laikam ritot šo nenogaršoto sugu kļūst arvien mazāk, bet laiku pa laikam atklājas kaut kas interesantāks par kārtējo vaboli.

Kopumā grāmatu varu vērtēt kā labu, lielākā stāstu daļa ir ierindojami kā labi un interesanti. Tie stāstiņi, kas rakstīti dzejas formā, man lielākoties tā ne visai. Laikam jau man smadzenes nav iekārtotas, lai spētu saprast to dzejiskās formas dziļumu. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās vienā paņēmienā.

%d bloggers like this: