Navigate / search

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира by Ник Перумов

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира

Marta sākumā manās rokās nonāca kārtējais Мир фантастики numurs, kurš bija veltīts stīmpankam. Nemaz nerunājot par to, ka manā lasāmo grāmatu sarakstā iebira vesela kaudze ar šī žanra pīlāriem, es iepazinos arī ar listi, kurā bija piesaukti vērā ņemamie krievu autoru stīmpanka darbi. Ar Perumovu man ir tādas love&hate attiecības, pirmās viņa sērijas grāmatas es izlasu ar aizrautību un ātri. Es pat tās rekomendēju citiem, taču ar laiku sērijas atšālējas, un pat es viņas pametu pusratā. Nolēmu atkal atgriezties pie zināma autora, kurš pārmaiņas pēc rakstīs ne tikai par magiem un globālām kataklizmām, bet par stīmpanku.

Impērijas jūrās kuģo monitori, uz robežām traucas tvaika bruņuvilcieni. Tvaiks un ogles ir impērijas dzinējspēks, pēc Kataklizmas pasaulē daudz kas ir mainījies, taču impērijas tieksme pēc ekspansijas ir palikusi tādi pati. Patlaban Impērijas intereses ziemeļu virzienā ir sadūrušās ar noslēpumainajiem Rooskies. Rooskies ir atpalikuši barbari, kuri neapjēdz savas teritorijas bagātības – ogles, metāli, tas viss tur ir. Taču tā vietā, lai dalītos un iekļautos Impērijā, tie ir nolēmuši pretoties un pasarg dies’, viņi izmanto maģiju. Maģiju- ar kuru neviens normāls cilvēks nepīsies, jo tā ir absolūti nekontrolējama. Ne velti Impērijā Speciālais Departaments jau laikus izolē visus maģijas nēsātājus, lai tie nenodara postu. Taču ko darīt, ja tev ir vien divpadsmit gadu un tu sevī atklāj maģiju? Molinēra Evergrīna Blekvotera ir izvēles priekšā – gaidīt līdz speciālā Departamenta vīri viņu noķers vai noticēt barbaru puikam, kurš apgalvo, ka viņš zina skolotājus, kuri palīdzēs Mollijai tikt galā ar savām spējām.

Grāmatas galvenais pluss ir pasaule. Tajā nudien ir viss, kas nepieciešams stīmpankam – bez uzsvara uz korsetēm. Mollijai tās vispār neinteresē, viņai vairāk interesē mehāniķa ādas cepure un mašīnista brilles. Autora radītā Nord-Jorka ir Impērijas ziemeļu priekšpostenis ar milzīgiem dzelzceļa depo, ostu, tajā iegriežas milzīgi tvaika karakuģi un no tās iedzīvotājiem bruņuvilciens Levitāns komplektē savu komandu. Jā, ir mīnusi, tvaika katli aprij milzīgus ogļu daudzumus, pilsēta ir kvēpu pilna, un ne visi var dzīvot pārtikuši. Tvaiks industrijā ienāk aizvien vairāk, daudzus cilvēkus aizstāj tvaika darbagaldi un nabadzība vēršas plašumā. Rooskies pretstatā ir īsti dabas bērni, viņi ir spējuši pievārēt maģiju un dzīvot saskaņā ar dabu. Lai ar ir skaidrs, ka konflikts ir tipisks – daba pret industrializāciju. Industrija pārveido visu tā, lai var nolikt sliedes izsmelt resursus, piesārņot vidi. Maģija savukārt propagandē dzīvošanu saskaņā un mierā, nerauties pēc šķietamām bagātībām, bet spiest uz garīgumu.

Kāda tad ir Mollijas vieta šajā stāstā? Viņa pēc būtības ir savas mīļās Nord-Jorkas patriote. Dzimusi vidusšķiras ģimenē viņa jau no bērna kājas sapņo kļūt par noderīgu sabiedrības locekli. Viņai patīk un padodas rasēšana, viņa pārzina visus jaunākos Impērijas karakuģus un bruņu vilcienus, tā pa īstam līdz sīkumiem. Taču brīdī, kad viņa atklāj sevī maģiju, viņas dzīve izmainās. Ja viņa paliks, viņu aizvedīs un par viņu neviens neko vairāk neuzzinās, ja viņa aizbēgs, viņa nodos savējos. Pāri visam viņa ir tikai bērns, kurš vairāk par visu grib palikt dzīvot savā ģimenē. Taču, kad izvēle ir izdarīta, viņa cītīgi pilda savu apņemšanos. Ja stāsta galvenajai varonei ir divpadsmit gadi, tad ir skaidra arī autora izvēlētā mērķauditorija. Tai diemžēl es esmu jau par vecu, taču tādēļ vien nevajag ielikt grāmatu bērnu plauktā un izlikties, ka nekas nav noticis.

Lasot grāmatu nudien nav noslēpums, ko tieši autors ir domājis ar Rooskies. Tas ir tāds sapnis par senslāvu tradīcijām, kurām šajā pasaulē ir izdevies iegūt arī reālu taustāmu maģiju. Rooskies pasaules skatījums ir kardināli pretējs impērijas padotajiem, un šeit Mollija kalpo kā ceļvedis lasītājam, jo arī lasītājs neko par viņiem sākumā nezina. Tik vien, ka daži no viņiem spēj pārvērsties par zvēriem un ka te ir arī pāris īstas raganas. Autoram papildus grūtības sagādā arī tas, ka viņš ir nolēmis Mollijai likt runāt angļu mēlē, un tad sanāk tāds apgrieztais spogulis – Mollija runā kirilicā, bet Rooskies vietām ar latīņu burtiem. Kādēļ tas bija vajadzīgs, nemācēšu teikt, bet izskatījās nedaudz nepierasti, lai neteiktu dīvaini.

Tā kā šī grāmata ir Mollijai veltītas sērijas iesākums, tad sižets beidzas ar klifangeri, kas, lai ar’ paredzams, tomēr izskatījās pēc lieka mārketinga trika. Arī pašu sižetu nevar nosaukt par gana dinamisku, lai gan centrālais Mollijas uzdevums liktu Bilbo Bagginsam žēli smilkstēt stūrī. Lieku 8 no 10 ballēm, pasaule laba, taču pēc izlasīšanas paliek iespaids par nedaudz sasteigtu un nepabeigtu darbu. Noteiktu lasīšu arī nākošās grāmatas.

Retribution Falls (Tales of the Ketty Jay #1) by Chris Wooding

Retribution Falls (Tales of the Ketty Jay #1) by Chris Wooding

Man ir tāda tendence – iesākt kādu grāmatu sēriju, izlasīt to daļēji un tad pašam sev nemanot viņu pamest novārtā. Reizēm es saņemos un izlasu visu līdz galam (no tā bieži rodas vilšanās). Reizēm es nosolos neko jaunu, kamēr visas jau iesāktās normālās sērijas tiks izlasītas (tādu ir ap divdesmit). Bet solīts jau makā nekrīt. Par šo grāmatu sēriju es uzzināju aprīlī. Diezgan pavēlu, ja ņemam vērā, ka grāmata iznākusi pirms pieciem gadiem. Spēju noturēties nesākt lasīt veselus astoņus mēnešus, bet tad vadzis lūza.

Frejs (Frey) ir Ketty Jay kapteinis, mazas vazaņķu bandas līderis. Ketty Jay komandas ikdiena ir pavisam vienkārša, ja rodas iespēja kādu aplaupīt, apšmaukt vai nogalēt. Vienā vārdā sakot pirātisms. Galvenais mērķis ir iegūt naudu, tam pakārtoti ir palikt dzīviem. Viss ir daudzmaz normāli līdz Frejs nesaņem norādi uz kādu izdevīgu laupījumu. Piecdesmit tūkstoši par nieka lādi ar dārgakmeņiem, kas gan varētu noiet greizi. Izrādās, ka viss. Frejs no sīka pirāteļa kļūst par valsts ienaidnieku numur viens.

Sākot lasīt vajadzētu uzreiz atmest visādas idejas atrast dziļas morālas un ētiskas problēmas risinājumus. Šī grāmata ir piedzīvojums, kurš sākas no pirmās lapaspuses un nelaidīs prom līdz pat pēdējai. Komandu uzmetīs, viņi bēgs, gandrīz noķers, noķers, aizmuks, atradīs slepenu pirātu pilsētu, piedalīsies aizraujošās gaisa kaujās, gūs slavu (bēdīgi slavens arī ir slavens), dzer un notrieks naudu ar maukām. Bonusā katras grāmatas nodaļa sāksies ar daudziem apakšvirsrakstiem, nu kā Žila Verna grāmatās). Taču nevajag domāt, ka te viss ir hack and slash, autors patiešām māks savērpt intriģējošu sižetu un to labi izstāstīt.

Šo grāmatu var droši pieskaitīt pie stīmpanka žanra. Šajā pasaulē var izsaukt dēmonus un radīt maģiskus golemus. Galvenais transporta līdzeklis ir dirižabļveidīgi kuģi, kuru lidošanai ir nepieciešams aether (turpmāk ēteris). Autors šādu kuģu popularitāti pamato ar sarežģīto pasaules ģeogrāfiju. Ja agrākos laikos mūsu pasaulē pirāti kuģoja jūrās, tad šajā pasaulē pirātisms notiek gaisā.

Grāmatas varoņi (visi kā viens ) ir pilnīgi atsaldeņi (vai arī literāri izsakoties antivaroņi), gan labie, gan sliktie. Patiesībā tādu sirdsšķīstu personāžu šajā grāmatā nemaz atrast nevar. Visiem rotas ir notašķītas ar asinīm, katram ir kaut kas slēpjams. Frejam ir daudz personīgo ienaidnieku. Viņa demonologam ir kāds tumšs noslēpums, kura dēļ viņu vajā pasaules labākā detektīvaģentūra. Navigators vispār ir dzīvs mironis, kas īsti nevar sevi saprast pats. Pinn – mīl savu izredzēto, bet ir totāls idiots un gatavs nolaist no kātiem jebkuru, uz kuru norādīs. Malvery – dakteris alkoholiķis, kura kajīte ir īsts zaņķis, mīl šaut uz cilvēkiem.

Frejam personīgi dzīvē vissvarīgākais ir nauda, kāršu spēle un Katty Jay. Viss pārējais viņu neuztrauc, ja tev vajag viņa palīdzību, tad labāk paņem līdzi naudu, un arī tad nav garantijas, ka neuzmetīs. Protams, vēl ir sievietes, bet ar tām viņš ilgi attiecībās neielaižas, jo tas vienmēr velk uz precībām. Šādai komandai būtu muļķīgi pārtapt baltai un pūkainai, tas jau izklausītos pēc pasakas. Tādēļ autors ir izvēlējies saviem alkatīgajiem varoņiem citu izaugsmes veidu. Viņi mācās kļūt par saliedētu komandu. Cenšas saprast viens otru un strādāt kopēja mērķa vārdā. Būtu muļķīgi no viņiem gaidīt nožēlu pēc pasažieru kuģa uzlaišanas gaisā, viņu jautājums ir, kas mūs uzmeta un kā izkulties cauri sveikā. Šādam risinājumam nepietiek tikai ar paļaušanos pašam uz sevi, jāmācās būt lojāliem un klausīt pavēlēm.

Lieku 10 no 10 ballēm gan par pasauli, gan piedzīvojumiem, gan par kolorītajiem varoņiem. Tā vien gaidīju, kad kādu no viņiem nolaidīs no kātiem. Jo būsim godīgi, viņi to tikai būtu pelnījuši, pat asara nenoritētu.

Дети Силаны. Паук из Башни by Илья Крымов

Дети Силаны. Паук из Башни

Ak vai cik sen nebiju lasījis neko no Fantastiskā bojevika. Iesākumā apskatījos visus savus iemīļotos autorus, kas zina, varbūt kāds ko jaunu uzrakstījis. Diemžēl nekā. Tad vienkārši meklēju starp pēdējā pusgadā izdotajām kaut ko ievērības cienīgu. Neteikšu, ka bija viegli, lielākai daļai bija tik graujošas atsauksmes, ka aizbaidīja pat mani – rūdītu lasītāju. Beigu beigā nosliecos par labu šai grāmatai.

Meskijas Impērijas galvaspilsētā Starkrarā sākušās dīvainas slepkavības. Sākuma nogalinātu atrod kādu augsti stāvošu valstsvīru ar visu viņa ģimeni. Slepkavības veids un iemesls nezināms. Sāk pazust slepenie aģenti, iespējamie liecinieki, tā vien šķiet ka noziedznieku mērķis ir gāzt pašu Imperatoru. Vienīgais, kurš vēl ir spējīgs cīnīties ar noslēpumaino pretinieku, ir Brians l’Moria –tenkriss, pirmais Impērijas izmeklētājs.

Grāmata ir tipiska fantāzija ar steampunk elementiem. Maģija dominē, bet ir parādījušās pirmie tvaika dzinēji, kas kopā ar dēmoniem rada iespaidīgus sasniegumus. Starkrara ir piebāzta ar visdažādākajām rasēm. Tās pēc būtības ir standarta komplekts, kas pārsauktas citā vārdā. Bet pati galvenā rase un valdošā ir tenkrisi, tad vēl ir cilvēki, lupusi (vilkači), ratlingi (tādi goblinveidīgie) un vēl kādas desmit. Notikumi risinās vienas pilsētas ietvaros un diezgan strauji.

Sākums nedaudz lika vilties, viss notika diezgan paredzami. Nezināmais mastermainds lēnu garu iedzen Impērijas galvaspilsētu haosā. Galvenais izmeklētājs neko nespēj padarīt, tikai skraida no viena notikuma uz otru. Būvē dažādas teorijas, vienu vārdu sakot šeptējas, bet jēgas no šīs darbošanās nekādas. Vietām autors ir iestiepis sižetu, nekas globāls nenotiek, l’Moria nododas pārdomām, strīdās ar saviem konkurentiem un apmeklē balles.

Tikai uz beigām galvenais varonis nedaudz atdzīvojas un sāk darboties dikti aktīvi. Es pat teiktu, ļoti aktīvi un, ja ņem vērā, ka tenkrisu sabiedrībā uzvarētājus nesoda, tad situācijai atbilstoši. Protams, ka viss atrisinājums bija triviāls un nedaudz vilka pēc meksikāņu seriālu beigu sērijas.

Kopumā lasāma grāmata, pasaule pārbāzta ar maģiskām un nemaģiskām rasēm tā, ka neviena ekosistēma nevarētu radīt tādu kokteili. Autoram ir skaidrojums, bet ceru, ka turpmākajās grāmatās viņš to nedaudz izvērsīs. Ja godīgi neticas, ka radījumi, kas pēc būtības pārtiek no tās pašas barības ķēdes, spētu vienlaicīgi tādā daudzumā evolucionēt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja autors vēl ko uzrakstīs, izlasīšu.

Perdido Street Station by China Miéville

Perdido street station

Izskatās, ka šis autors būs mans pēdējo laiku labākais atklājums. Nu jau izskatās, ka esmu gatavs izlasīt visas viņa grāmatas, jo man patīk tas, ko es izlasu. Paldies Lasītājai, kas ieteica man turpināt šī autora darbu iepazīšanu tieši ar šo grāmatu.

Šī ir Bas-Lag pasaules ciklam veltīta grāmata. Pavisam šajā ciklā ir trīs grāmatas, kuras es noteikti izlasīšu tuvāko mēnešu laikā. Grāmatas galvenais varonis ir zinātnieks vārdā Isaac Dan der Grimnebulin. Viņš dzīvo un strādā New Croubzon pilsētā. Viņa galvenā nodarbe ir gadījuma pasūtījumi, nekad jau nevar zināt ko kādam bagātam klientam vajadzēs uzkonstruēt. Viņam ir arī vājība – Vienotā teorija un viens no tās aspektiem Krīzes teorija. Brīvajā laikā viņš salaiž ar Khepri sievieti, tāds kā cilvēks tikai ar kukaiņa galvu. Varētu likties, kas gan cilvēkam ir vairāk vajadzīgs. Un tad pēkšņi viņam parādās īsts darbs, īsts izaicinājums, palīdzēt atgūt lidošanas prasmi kādam garudam Yagharek, kas pēc būtības izskatās kā cilvēkveidīgs putns. Savulaik viņš savā ciltī ir izdarījis pārkāpumu kā dēļ viņam atņemti spārni. Tā kā klientam ir daudz naudas, tad Isaac var ķerties pie darba un ziedot visu savu laiku lidošanas izpētei.

New Croubzon ir tipiska distopijas pilsēta, kas atrodas kādā nenoteiktā pasaulē. To pārvalda korumpēts mērs Mayor Bentham Rudgutter, ir aktīva kriminālā pasaule ar savu bosu Mr. Motley priekšgalā un daudzas jo daudzas rases. Te varētu sākt spriedelēt kā Tolkina rases savulaik katra kalpoja kāda noteikta ideāla atspoguļošanai un kā Miéville dažādās rases izmanto kā cilvēka dažādu rakstura nianšu un uzskatu daudzšķautņainuma atainošanai, to visu nedaudz hipertrofējot. Un par to, kā tas viss var palīdzēt cilvēkiem saprast pašiem sevi gan apgarotībā, gan zemiskumā, bet nu tas būtu par daudz no manis prasīts. Rasu ir tik daudz, ka es pilnīgi nespēju iedomāties biosfēru, kurā evolūcijas rezultātā varētu rasties tik daudz saprātīgu būtņu sugu, te ir cilvēki, kaktusu, khepri, putncilvēki, ūdensvīri, mehāniski konstrukti un pārtaisītie. Tāpat nav īsti skaidrs kā viņiem tur ir izdevies izvairīties no pāris ksenocīdiem.

Te pasaulē ir arī pāris vietas no kuriem brīžam izlien tādi nezvēri, ka ir jāpieliek visas pūles, lai tos savaldītu un, iespējams, iegūtu pat nedaudz peļņas. Šajā pilsētā nav nekādas problēmas aizdoties uz pašas Elles pārstāvniecību vai sastapt globālā tīmekļa uzturētāju Weaver, kas izskatās pēc daudzdimensionāla zirnekļa un kuram ir divas vājības, šķēres un ausis. Vispār jau ir grūti ko vairāk pastāstīt, lai viss šis apraksts nebūtu viens liels spoileris.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti ir vērts izlasīt tiem steampunk cienītājiem, kas to vēl nav izdarījuši. Sižets ir saistošs, piesēžoties būs grūti to atlikt malā. Un beigas ir visai interesantas, nebūt ne tādas kādas tās es biju iedomājies. Patīk autora praktiskums – neviens varonis nav tik vērts, lai viņam nevarētu ļaut nomirt. Vietām gan brīnumainās sakritības un izglābšanās nedaudz dūrās acīs, bet pārāk sižetu tas nemaitāja. Domāju, ka tuvākajā desmitgadē šī grāmata tiks izlasīta vēlreiz.

Neuromancer by William Gibson

neuromancer

Šo grāmatu izvēlējos lasīšanai, jo biju dzirdējis par viņu patiesi cildenus vārdus. Sarakstīta astoņdesmito gadu sākumā, tā tiek uzskatīta par cyberpunk žanra pamatlicēju. Laika gaitā tā ir ieguvusi neskaitāmas balvas un kopumā tiek uzskatīta par izcilu darbu.

Grāmata norisinās netālā nākotnē. Daļa Eiropas ir iznīcināta atomkarā, kara neskartajās teritorijās pilsētas ir izpletušās tā, ka viss praktiski ir pilsēta. Cilvēki apdzīvo orbitālās stacijas, un ir pieejams internets. Šis internets nav tāds pats kā mūsējais, tajā cilvēki sērfo pa tiešo ar savu apziņu un saucas tas Matrix (kāds negaidīts pavērsiens). Pieslēgšanās veids arī atgādina Matrix redzēto. Aizsardzības sistēmas tiek sauktas par ledu, un visa hakošana balstās uz spilgtu vizuālo analoģiju, gandrīz kā filmā, kur hakeri, lai ielauztos sistēmās monitoros groza kubikus.

Parastā dzīve gan ir lielākoties nožēlojama, lielākā daļa cilvēku slīgst nabadzībā, laupīšanas un slepkavības ir ierasta lieta tāpat kā narkotiku tirdzniecība. Grāmatas galvenais varonis Case ir izbijis hakeris. Kāpēc izbijis? Tāpēc, ka reiz viņš adekvāti nenovērtēja klienta spējas un mēģināja to uzmest, rezultātā viņam tika selektīvi iznīcināti neironi, kas nodrošināja pieslēgumu ar Matrix. Savus ietaupījumus viņš iztērējis mēģinājumos sevi sadaktarēt un tagad aizrāvies ar narkotikām dzīvojas pa Japānu un meklē savu nāvi. Tā tas turpinās līdz viņš saņem piedāvājumu veikt, iespējams, savā mūžā nopietnāko pasūtījumu.

Vismaz iesākumā man šī grāmata diez ko pievilcīga nelikās. Klaiņo viens apnarkojies kankars, reflektē par savu aizgājušo dzīvi, bez nekādiem nākotnes plāniem. Šķita tāds parasts depresīvs gabals, ko autors sarakstījis, lai cilvēki nesacerētos par savu nākotni. Tad pēc kāda laika stāsts pārvēršas bojevikā ar piedzīvojumu elementiem, un lēnām kļūst skaidra uzņēmuma problemātika. Nenoliedzami, šai nākotnē rūpnīcas nepieder strādniekiem, vispār radās iespaids, ka tādu strādnieku vispār nav. Ir tikai narkotiku tirgotāji, noziedznieki, nabagi, hakeri un bagāti cilvēki. Tā kā ar daudzpusēju pasaules apskatu var īpaši nerēķināties. Tas gan izskatās standarta kiberpanka žanram piedienīgi.

Kopumā grāmatu es visai augstu nevērtēju. Iespējams, ja es nebūtu audzis mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, tad man uz kibertelpas iespējām būtu pavisam cits skatījums, un mani aizrautu cilvēka personības ieraksts uz magnētiskās lentes. Dators, kas darbojas kā lēns google meklētājs un kosmiskā dzīvojamā stacija. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Noteikti, ka esmu vēlāko grāmatu upuris, kuras ir pārstrādātas laikmetīgākā manierē un ar atbilstošākām tehnoloģijām. Grāmata ir pirmā triloģijā, bet nezinu vai ir vērts lasīt pārējās divas. Man vairāk tomēr patīk steampunk.

Johannes Cabal the Necromancer by Jonathan L. Howard

Johannes Cabal

Grāmatu nopirku pilnīgi nejauši. Piesaistīja neliels teikumiņš kādas recenzijas beigās. „Jonathan L. Howard’s writing is outwardly humorous, dark, and brings to mind works by Terry Pratchett …” Tie nu nenoliedzami ir stipri vārdi, nolēmu pārbaudīt to patiesīgumu un grāmatu nopirku.

Grāmatas galvenais varonis Johannes pēc nodarbošanās ir nekromants. Viņam ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem jebkurā to sadalīšanās pakāpē. Viņš ir profesionālis, kad lieta nonāk līdz linčošanai, bēgšanai no pūļa, verdošam piķim un spalvām. Vienu vārdu sakot traks zinātnieks, kurš savā dzīvē ir nospraudis mērķi – atrast veidu kā atpestīt pasauli no nāves. Mērķa sasniegšanai viņš pat ir pārdevis dvēseli Sātanam, lai apgūtu nekromantijas zināšanas. Viss jau būtu labi, ja vien dvēseles trūkums nepiesaistītu elles izdzimumus, kas ar apbrīnojamu regularitāti cenšas viņā iemiesoties un pārņemt kontroli. Skaidrs, ka tādos apstākļos nekāds zinātnisks darbs nav iespējams, un Johannes dodas uz Elli pie Sātana, lai lauztu līgumu. Risinājums ir vienkāršs, viņam, lai atgūtu savu dvēseli, ar ceļojoša lunaparka palīdzību jāsadabū simts kontrakti, kuros cilvēki nodod savu dvēseli pēc nāves Sātanam.

Grāmata sižets norisinās sazin kur un sazin kādā laikmetā. It kā jau grāmata tiek piesaistīta steampunk žanram, lai gan es tā īsti nesapratu kādēļ – vai tad pietiek pieminēt tvaika lokomotīvi vai dirižabli savā novelē un viss tavs darbs ir šajā žanrā? Arī apgalvojums par Teriju Prečetu izrādījās visai nepamatots – humors jau it kā ir, tomēr šis ir tāds viendimensionāls humoriņš, un arī ieskats cilvēku iekšējos motīvos ir pārāk lineārs.

Tomēr grāmatai ir arī plusi, kas noliek viņu uz viena plaukta ar tādiem darbiem kā „Fuko svārsts”, Niel Gaiman un H.P.Lovecraft. Kopīgais ir tēla Cthulhu epizodiska pieminēšana savos darbos. Patiesību sakot, man šī grāmata šķita tāda – „nekas īpašs”, it kā jau ir laiku pa laikam pārspriedumi pa morāli un ētiku, bet tomēr viņa ir vairāk tāda action based. Labākā nodaļa, manuprāt, bija bērna sacerējums ar nosaukumu – „In which I go to the Carnyval and see Stuff”. Tur bērns apraksta visu redzēti, gan dzīvos miroņus, velnēnus un citas briesmu lietas, tomēr skolotāji nospriež, ka ar puiku kaut kas nav kārtībā, jo pašiem viņiem tur ir ļoti paticis.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, tipisks „ceļš uz Elli bruģēts ar labiem nodomiem” gabals. Te ir atrodama grāmatas oficiālā mājas lapa.

%d bloggers like this: