Navigate / search

Ultima (Proxima #2) by Stephen Baxter

Ultima

Izlasījis grāmatu Proxima, nolēmu nestiept gumiju un pieķerties arī diloģijas otrajai un pēdējai grāmatai tūlīt pat. Lasot grāmatu sēriju vienmēr ir labi, ja iepriekšējo esi lasījis nesen. Citādi var gadīties, ka nemaz lāgā neatceries par to, kas notika pirmajās grāmatās. Tādēļ pacietīgie cilvēki sagaida, kad autors pabeidz visas sērijas grāmatas un tikai tad ķeras klāt lasīšanai (es pie tādiem nepiederu), nepacietīgie rauj cauri grāmatas, līdz ko tās parādās (mans stils), taču reizēm ir jāizlasa vai puse grāmatas, lai atcerētos, kas notika iepriekšējās. Ir vēl grupa, kas pēc katras jaunas sērijas grāmatas iznākšanas sākumā pārlasa jau iznākušās un tad ķeras klāt jaunajai. Bet nu par Ultimu.

Proksimā kopā ar autoru uz planētas Per Ardua atradām citplanētiešu artefaktus – lūkas, kuras ļāva pārvarēt daudzus gaismas gadus tikpat vienkārši, kā izejot cauri durvīm. Un šķita, ka visums piederēs cilvēkiem. Ultimā mēs atklājam, ka visumā ir miljardiem gadu vecs saprāts, kuram ir plāns, kā izmantot cilvēkus savā labā. Vismaz dažu. Paralēli uzzinām, ka visums jau nemaz nav viens vienīgais, un tas visums, kurā grāmatas varoņi atrodas, nemaz nav nejaušs. Nu viņiem ir jāizlemj, mēģināt kontrolēt notikumus vai ļauties straumei.

Šajā grāmatā autors vairs nenodarbojas ar mūsu nākotnes modelēšanu, viņš pievēršas pagātnei. Tiek radīti scenāriji par to, kas notiktu, ja Romas impērija nesabruktu, cik ātri tad cilvēks dotos kosmosā, un kāda izskatītos ģeopolitiskā karte. Tādēļ sākot lasīt šo grāmatu gribējās bļaut: „Nu beidz! Romas leģions kosmosā. Milzīgā konservu bundžā ar visiem vergiem un kazām!”. Bet no otras puses – kādēļ gan ne? Grāmatas sižeta ietvaros, kur autors pasviež zemes civilizācijai neierobežotu enerģijas avotu, ne tas vien var notikt. Romiešu attīstība diezgan daudz atsauca atmiņā agrāk lasītus Arthur C. Clarke darbus un šķita, ka netieša ietekme piedēvējama arī Dan Simmons Hiperionam.

Nākamais modelis – kā būtu ja inku civilizācija iekarotu Eiropu, kā tad viss būtu attīstījies? Šeit uzburtā aina ir iespaidīga, cilvēku upurēšana notiek joprojām, augstā tehnoloģijas attīstība ir tikai uz neierobežotās enerģijas avotiem bāzēta. Taču inku radītā kosmiskā civilizācija liek viņus apskaust. Iedomājieties – tūkstošiem kilometru gara kosmiskā pilsēta, cilindra formā, kurā izveidota stabila ekosistēma, un lielākā daļa no iedzīvotājiem neko nezina par tehnoloģijām. Te nenoliedzama ir Rendezvous with Rama ietekme.

Galvenais grāmatas noslēpums ir tas kādēļ kāds iznīcināja Yuri Eden visumu un tā vietā radīja visumu, kurā dominē Roma un pēc tā iznīcināšanas visumu, kuras dzinējspēks ir inki. Kam tas ir vajadzīgs un kādēļ tieši Yuri Eden un viņa atvases ir tie, kas katru reizi pārdzīvo kārtējā visuma izdzēšanu? Kaut kam viņi ir vajadzīgi, taču kam un kādēļ, īstas skaidrības nav. Vispār jau ir gan, ja lasītājs ir slīpēts zinātniskās fantastikas un kosmisko operu lasītājs, tad šīs grāmatas pusē viņam jau viss būs vairāk vai mazāk skaidrs.

Pirmā grāmatas puse ir pamatīgi iestiepta un, manuprāt, garlaicīga. Autors ieslīgst detaļās, kas sižetam lielu pievienoto vērtību nerada, tai pat laikā demonstrē, ka stāstījuma nepārtrauktība viņam arī īpaši nerūp. Tādēļ mazsvarīgas vienas dienas apraksts un divpadsmit gadu izlaišana reizēm rada tādu saraustītu efektu. Neņemšos apgalvot arī, ka tas stāstam nāktu par labu. Visuma regulāra pārstartēšana gan sižetā bija īsti vietā un lēnām ļāva lasītājam saprast, kas un kā. Otrā grāmatas puse ir pilna ar diezgan aktīvu darbību, taču neteikšu, ka fināls būtu ļoti varens.

Varoņi pēc savas kvalitātes atšķiras diezgan daudz, daži izstrādāti diezgan labi, daži kalpo tikai, lai parādītu noteiktas rakstura īpašības, pateiktu pāris vārdus un pazustu no sižeta. Daži no tiem, piemēram, mākslīgais intelekts, kuru nosūtīja uz Proximu kā atsevišķu ekspedīciju, vispār paliek karājoties orbītā bez nekādas tālākas attīstības, apvainojās un viss. Cerēju, ka vismaz šo sižeta līniju autors diloģijas pēdējā grāmatā noslēgs. Bet kopumā gali savilkti kopā visnotaļ veiksmīgi.

Grāmatai varu likt 7 no 10 ballēm. Gandrīz izvilka uz astoņām, bet tā kā ir nācies lasīt arī citus darbus no Bakstera, tad šī ir tāds atstrādāta vēstījuma līmenis, kur autors pārāk neeksperimentē un nekādus žanra kanonus netricina. Arī iestieptais grāmatas sākums lasīšanai par labu nenāca.

Kas ir Ultima? Ja Zemei tuvāko zvaigzni saucam par Proximu, tad loģiski tālākā būs Ultima.

Proxima (Proxima #1) by Stephen Baxter

Proxima (Proxima #1) by Stephen Baxter

Baidos, ka, izlasot šo grāmatu, es esmu papildinājis savu iesākto un noteikti izlasāmo grāmatu sēriju sarakstu par vēl vienu ierakstu bagātāku. Šo grāmatu man amazone rekomendēja ilgi un uzstājīgi. Taču es turējos pretī. Līdz brīdim, kad iznāca sērijas otrā grāmata Ultima, tad es padevos un sāku lasīt. Galu galā, ja jau diloģija ir visa iznākusi, tad kādēļ man bremzēt?

Esiet sveicināti divdesmit septītajā gadsimtā. Pasaule ir virzījusies uz priekšu milzu soļiem. Zemi Inženieru laikmetā cilvēki ir sačakarējuši tik tālu, ka uz tās iespējams dzīvot tikai pie polārajiem lokiem. Pasaulē valda divas lielvaras UN (Apvienoto nāciju derivatīvs) un Ķīna (Austrālijai, daļai kontinentālās Āzijas un Indonēzijas nav paveicies – viņas ir Ķīna). Tāpat sadalīts ir arī kosmoss, Marsā daļa – UN,  daļa – Ķīnai, asteroīdu joslā dominē Ķīna, toties Merkūrijs pieder UN.  Visā pasaulē valda saspringta paritāte, līdz uz Merkūra UN zinātnieki neatrod “kodolus”. Eksotisku matēriju, kas paver iespēju doties kosmosā ar gaismas ātrumu. Ir pienācis laiks kolonizēt zvaigžņu sistēmas. Proksima sistēmā ir atrastas planētas ar piemērotu klimatu, Jurijs Ēdens (Yuri Eden) un vēl 1000 laimīgie tiek izvēlēti par kolonizatoriem, un lielais cilvēces solis uz jauno Ēdeni var sākties.

Man ar autoru ir bijusi mainīga pieredze, manuprāt, „Long earth” ciklu viņš ir sačakarējis un padarījis nelasāmu, savukārt viens īsais stāsts „The Invasion of Venus” man liek viņu piepulcēt pie gandrīz ģeniālajiem rakstniekiem. Nolēmu dot viņam iespēju, un bija tā vērts. Autors tiecas rakstīt par globālām lietām, varoņi viņam ir tikai figūriņas, ar kuru palīdzību attēlot globālos procesus. Tālāk sekos nedaudz maitekļi, bet var droši lasīt, ja pievārēsit grāmatas pirmās divdesmit lapaspuses uzzināsiet visu to, kas zemāk piesaukts.

Kāda parasti ir nākotnes pasaule? Reizēm tā ir distopija, kur dzīvot ir diezgan slikti, reizēm augsti racionalizēta iekārta, kur viss ir labi, bet reizēm tā ir gandrīz tāda paša Zeme kā mūsējā, kur darbība notiek pa galvu pa kaklu. Bakstera nākotne ir tieši tāda, te cilvēce dara lietas pa roku galam, politiķi plēšas, parastais cilvēks cenšas izdzīvot. Domājat citu planētu kolonizētājiem kāds ir jautājis vai viņi to maz vēlas? Nekā, iztīrīja nelabvēlīgos elementus un nosūtīja viņus nest cilvēces karogu starpzvaigžņu telpā. Ar vienu šāvienu atrisinātas daudzas problēmas, politiķi atslogojuši savu planētu resursus, neviens neraudās pēc kolonistiem un kas par publicitāti.

Per Ardua kā planēta ir labi pārdomāta un izveidota. Ja iesākumā es biju skeptisks par šādas planētas iespējamību un klimatiskajiem apstākļiem, tad pēc  ilgiem aprēķiniem nonācu pie secinājuma, ka viss tiešām varētu strādāt (labi, nemānīšos – man ir speciāla grāmata, kur gudri cilvēki ir izpētījuši dažnedažādāko planētu sistēmu konfigurācijas un iespējamos klimata apstākļus uz tām), prieks, ka arī autors ir lasījis šo grāmatu. Laba ir arī ideja, kur evolūcijas procesā radušās dzīvības formās dominē radiālā simetrija nevis bilaterālā kā uz Zemes. Ekosistēma ir visnotaļ labi pārdomāta un smuki saslēdzas kopā ar sižetu.

Arī kolonizācijas mēģinājumi (pavisam to ir veseli trīs) ir aprakstīti skarbi, bez nekādas puņķošanās. Pirmais vilnis ir Dexter Cole cilvēks – leģenda un varonis, kā veicās viņam nestāstīšu, tas jāatklāj katram pašam. Otrais vilnis – ir skaidrs, ka salikt kopā 1000 noziedzniekus un gadījuma cilvēkus vienā kuģī uz četriem gadiem nav laba ideja. Un pat ja viņus dabū līdz Centaura Proksimai, tas vēl nenozīmē, ka viss ir beidzies. Viss tikai sākas un jebkurš zinātniskais eksperiments ar laiku kļūst nekontrolējams. Man tieši šī kolonizācijas daļa patika vislabāk, pasaules iepazīšana, maza sociuma problēmas un nespēja tikt ar to galā ir diezgan labi aprakstīti. Un trešais vilnis mākslīgo intelektu spiets arī ir visnotaļ unikāls risinājums, kuru vērts uzzināt katra individuāli bez priekšā teikšanas.

Saules sistēmas ģeopolitikā dominē bipolāri spēlētāji, kur katram ir savs monopols. UN nejauši ir atklājuši „kodolus”. Par tiem viņi paši neko lāga nezina, ne no kurienes tie ir radušies, ne kas viņus uzražojis, pat kā tie darbojas. Iespējams, ka tas ir kādas augstākas civilizācijas artefakts, bet kuram tas rūp, kamēr viņi strādā, viss ir labi. Varētu jau pīkstēt, ka autors izmanto negodīgus paņēmienus iesaistot trešo noslēpumaino spēku, kurai ir bijušas idejas par cilvēces nākotni jau miljardiem gadu atpakaļ, bet nenoliedzami būs jauki uzzināt, kādēļ šis supersaprāts tā dara. Un ķīnieši, kas nodrošina visus ar izejmateriāliem un pārvalda starpplanētu satiksmi. Abas iesaistītās puses ir gatavas darīt visu, lai iegūtu konkurentu tehnoloģijas un miers ir tikai virspusē. Piemetam klāt cilvēku stulbumu un nolaidību, un civilizācija jebkurā brīdī var aiziet pa pieskari.

Nedaudz nepatika autora tendence attīstīt sižetu un tad ik pa laikam atmest neaktuālās sižeta līnijas, atstājot viņas pakārtas gaisā. Sak, lasītāj, globālām lietām šie cilvēki vairs nav svarīgi, viņi nu kļūst par vienu no miljardiem un mūs vairs neinteresē. Labi, ka Jurijs Ēdens nepieder pie atmestajiem. Bet, kas viņš ir patiesībā, to gan es gribētu uzzināt, ko viņa vecāki pagātnē tādu ir izdarījuši, kas ir viņa īstais vārds.

Laba piedzīvojumu zinātniskā fantastika, kur uzsvars tomēr vairāk likts uz zinātni nevis galvenajiem varoņiem. Autoram ir izdevies uzkonstruēt pārliecinošu eksoplanētu un nākotnes civilizāciju, bez naiva patosa. Lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts izlasīt.

The Long War by Terry Pratchett and Stephen Baxter

long war

Par šīs grāmatas iegādi domāju diezgan ilgi. Aptuveni piecas minūtes. Tā nu bija sanācis, ka pirmā šīs sērijas grāmata mani diez ko nepārliecināja. Jā, it kā pie autoriem bija pieskaitīts viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Pračets, bet viņa rakstīšanas stils tur praktiski nebija jūtams. Tādēļ arī pret šo grāmatu man bija zināma piesardzība.

Grāmatas notikumi – rit piecpadsmit gadus pēc Džošua triumfālās atgriešanās no Zemes 1’000’000. Cilvēce jau ir pieradusi dzīvot apstākļos, kad tai ir pieejami faktiski neierobežoti resursi. Jo iespējamo zemju skaits ir bezgalīgs, un tehnoloģija, lai nokļūtu no vienas paralēlās pasaules otrā ir vienkārša. Autori pēta iespējamos cilvēces attīstības scenārijus.

Skaidra lieta, ka šāda situācija diez ko neapmierina esošās varas pārstāvjus uz mūsu Sākotnējās zemes. Cilvēki pamet savus darbus, lai uzceltu būdu uz kādas paralēlās zemes, pārtiktu no nomedītā un galvenais – nemaksātu nodokļus. Vai vēl trakāk – apvienoties pilsētiņās un deklarēt savu neatkarību. Kas ir pats labākais, šķiet, ka cilvēki vienmēr ir apdzīvojuši tikai mūsu Zemi, un citas Zemes ir brīvas no saprātīgām būtnēm. Vismaz līdz šim tā šķita.

Jaunā pasaules kārtība tiek apskatīta no trīs skatu punktiem. Pirmais ir Džošua, kurš dodas uz Sākotnējo zemi, lai runātu par cilvēku koloniju neatkarību no savām izcelsmes valstīm un pie reizes aizstāvētu troļļu tiesības. Troļļi, izrādās, ir saprātīgi un labprāt uzturas cilvēku tuvumā mācās un palīdz darbos. Tomēr daži cilvēki un valdības tos uzskata par dzīvniekiem. Tiek apskatīts jautājums, kas tad īsti ir saprāts un kādas var būt tā izpausmes.

Otrs skatupunkts ir militārā dirižabļa kapteines. Viņai ir dots uzdevums atgādināt kolonijām par tās valsti ar savu klātbūtni. Viņa klejo no vienas Zemes uz otru, palīdzot risināt lokālas problēmas, nesaskaņas un novēršot netaisnības. Te vairāk tiek apskatīts jautājums, vai ir iespējams saglabāt centralizētu varu simtos koloniju vienlaicīgi. Skaidra lieta, ka ne, šādā situācijā varas struktūrai ir pilnībā jāmainās.

Trešā sižeta līnija ir ceļojums uz Zemi 20’000’000. To organizē ķīnieši, kas nesen ir tikuši vaļā no komunisma un tagad cenšas izmantot visu savu potenciālu jaunu zemju iekarošanā. Katra Zeme viņiem ir projekts, sākot ar upju tecējuma maiņu, līdz Alternatīvo Himalaju nolīdzināšanai. Šis ceļojums man šķita interesantākais no visām grāmatas daļām. Te bija gan saprātīgi bruņrupuči, gan dīvainas zemes sauktas par Džokeriem.

Kopumā gan jāatzīst – visai viduvēja lasāmviela. Pasaules potenciāls ir milzīgs, bet tā realizācija varētu būt labāka. Mani vispār neaizrāva troļļu līnija, nebija pietiekošas argumentācijas Troļļu nozīmei garās Zemes ekosistēmā. Visi viņus ierindo turpat, kur lielos plēsējus Āfrikas savannās. Bet patiesībā viņu skaits ir tik neliels, ka viņu nepietiktu pāris alternatīvajām Zemēm, kur nu miljons. Arī pāris jauno rasu ieviešana Koboldu un Elfu neko dižu grāmatai papildus nepiedod, tik vien kā rīkus lai parādītu mūsu pašu civilizācijas  tumšo pušu parādīšanai.

Nezinu, varbūt esmu vienkārši aizspriedumains, un tas traucē man saukt šo darbu par izcilu. Ideja laba, izpildījums vidējs lieku 7 no 10 ballēm.

Engineering Infinity by Robert Reed, Gwyneth Jones, Charles Stross and Hannu Rajaniemi

Engineering Infinity by Robert Reed

Ja jau reiz esmu pieķēries zinātniskajai fantastikai, tad kādēļ apstāties pusceļā? Iepirku zinātniskās fantastikas stāstu krājumu, kas solījās atspoguļot labākās un jaunākās tendences šajā žanrā. To visu es uzzināju tikai izlasot ievadu, patiesais iemels, lai nopirktu šo grāmatu bija pavisam kas cits.

Zinātnisko fantastiku un fantāziju esmu lasījis tādos apjomos, ka zinu jau praktiski visus iespējamos sižeta attīstības pamatscenārijus un idejas. Tomēr laiku pa laikam gadās arī kaut kas jauns, kam es nevaru paiet garām.

Šajā stāstu krājumā mani uzrunāja stāsts. „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter. Tātad Zemes iedzīvotāji dzīvo netālā nākotnē un pēkšņi tiek atklāts, ka Saules sistēmā ielidojis liels citplanētiešu kuģis. Sākas debates nosūtīt viņiem apsveikumu, gatavoties karam, izlikties nemanāmiem. Kamēr visi diskutē un strīdas, citplanētu kuģis palido garām Zemes orbītai un uzsāk uzbrukumu Venērai. Un tavu brīnumu -Venēra dod prettriecienu. Trakākais ir tas, ka Zemes iedzīvotājiem nav ne jausmas par Venēras civilizāciju, un šīs civilizācijas ir tādā attīstības līmenī, ka Zemes iedzīvotājus tie vispār ignorē. Šim viennozīmīgi dodu 10 no 10 ballēm.

„Laika’s Ghost” by Karl Schreoder – PSRS ir sabrukusi un neoficiāli tā pastāv tikai kā interneta komūna. Tomē plāni viņiem ir lieli. Laiku pa laikam viņi uzrok kādu slepenu plānu no aukstā kara laikiem un, iespējams, dažus projektus pat realizē. Un visam pa vidu ir atomieroču izplatības ierobežošanas ierēdnis un jauneklis, kurš vadījis izpētes zondi uz Marsa. Viņam izdevies atrast milzīgu piramīdu ar uzrakstu CCCP.

„Bit Rot” by Charles Stross – cilvēki grib izpētīt zvaigznes, bet paši tak nekulsies, tādēļ labāk nosūtīt komandu ar kiborgiem, kuriem, šķiet, neviens neko nespēs padarīt. Bet izrādās, ka nonākšana paaugstinātā radiācijā pat kiborgus spēj pārvērst kanibālos.

„Mantis” by Robert Leed – stāsts par to, kā cilvēkam noteikt vai viņš eksistē īstajā vai virtuālajā pasaulē. Vairāk no tāda aspekta kā dzīves piesātinātība. Ja ar tevi visu laiku atgadās interesanti atgadījumi, tad visticamāk tu dzīvo simulētā realitātē.

„The Ki-anna” by Gwyneth Jones – cilvēki ceļo uz zvaigznēm un palīdz grūtībā nonākušām civilizācijām. Uz kādas planētas mīklainos apstākļos iet bojā terraformācijas speciālists. Viņa dvīnis dodas izmeklēt nāves apstākļus. Nedaudz ksenopsiholoģijas un detektīva.

Kopumā stāstu krājumu es vērtētu kā viduvēji labu un liktu 7 no 10 ballēm. Daži stāsti mani neuzrunāja vispār, šeit pieminētie man šķita uzmanības vērti. Bet tā kā grāmatu pirku tikai viena stāsta dēļ, tad nav par ko sūroties, stāsts sevi pilnībā attaisnoja. Nevar izslēgt, ka šī stāsta ideja ir apvazāta jau agrāk, bet man ar šādu konceptu nācās sastapties pirmo reizi.

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka esmu Prečeta  fans, esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem. Šo grāmatu ar iepirku, tiklīdz uzzināju par tās eksistenci. Un izlasīju jau tās iznākšanas dienā.

Tātad cilvēce ir sasniegusi jaunu līmeni. Izrādās, ka tepat blakus eksistē miljardiem paralēlas Zemes, kuras ir līdzīgas mūsējais tikai bez cilvēkiem. Viss, kas ir vajadzīgs, lai turp nokļūtu ir Soļotājs, mājas apstākļos izgatavojams aparāts, kas sastāv no pāris vara vadiem, trīs virzienu slēdža un kartupeļa kā enerģijas avota. To visu smuki iepakojam kastītē, un nav vairs nekādu šķēršļu, lai soļotu pa paralēlajām Zemēm. Noklikšķini slēdzi uz Rietumiem vai Austrumiem, un esi jau paralēlajā pasaulē, ja pret soļošanu ir alerģija, tad nāksies vien nedaudz pavemt, bet pēc pāris minūtēm atkal būsi gatavs ceļojumam. Vienīgais nedrīkst ņemt līdzi neko, kas satur dzelzi. Skaidra lieta, ka uz Zemes neviens nav gatavs šādiem notikumu pavērsieniem, cilvēki pamet darbus un dodas kolonizēt jaunas zemes, kur pilnībā var iztikt izmantojot parasto medīšanas un vākšanas metodi.

Grāmatas galvenais varonis Džošua ir dabisks soļotājs, viņam nemaz aparāts nav vajadzīgs, viņš spēj to izdarīt tāpat un vēl viņam nepatīk, ja uz pasaules bez viņa ir vēl kādi cilvēki. Tā nu viņš ir pasauļu pētnieks vienpatnis, kas laiku pa laikam palīdz kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam, līdz viņš sastop Lobsangu. Lobsangs, datorā reinkarnējusies tibetieša apziņa, kas pēc būtības ir vienas no lielākās Zemes korporācijas neformālais vadītājs. Lobsangs piedāvā Džošua doties ceļojumā uz Zemi 1000 000 un, ja iespējams, vēl tālāk.

Ko lai saka? Ideja, lai arī ne jauna, ir brīnišķīga. Daudzās pasaules uzbur prātam neaptveramas perspektīvas. Lai arī visas viņas ir tā pati mūsu Zeme, tomēr katrai ir šādas tādas atšķirības un, jo tālāk tās ir rindā no mūsu realitātes, jo atšķirīgākas tās ir. Te ir dažādi dzīvnieki, meteorītu iznīcinātas pasaules, pasaules ledus laikmetā, atrodami arī elfi un troļļi. Savdabīgas pussaprātīgas rases, kas arī prot soļot cauri realitātēm. Lielākoties viņiem nav nekādas daļas gar cilvēkiem, bet satiekoties iznākumi var būt dažādi no slaktiņiem līdz mēģinājumiem vienam otru izprast.

Es šo grāmatu sauktu par labas idejas ieskicējumu. Viņā ir daudz detaļu, bet trūkst kaut kāda mērķa un sakarīga sižeta. Sanāk tāds bezgalīgais ceļojums, kur fragmentāri tiek aprakstīts pieredzētais. Tas viss lasīšanu padara tādu vienmuļu un vietām pat neinteresantu. Nav arī Prečetam raksturīgā humora un daudzo atsauču uz mūsdienu reālijām. Stāsts nav slikts, bet neradīja tādu pabeigtības un pārdomātības iespaidu. Laiku pa laikam tiek iestarpināti tādi īsstāstiņi, kas atspoguļo jaunās Zemes dzīves reālijas, tie gan ir noslīpēti un jauki, bet lielākoties absolūti nepiesaistīti sižetam. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, bet, ja nesanāk, var neuztraukties.

 

%d bloggers like this: