Navigate / search

Ceļojums pa Austriju XI

8. jūlijs (Traunkirchen – Stift Melk – Vīne)

No rīta pamostamies agrāk, iekožam brokastis, sakraujam mantas busiņā, atvadāmies no saimniekiem. Līst lietus, un nav vairs tā trakā karstuma. Kad viss ir trīs un vairākas reizes pārbaudīts, dodamies prom. Pirmā pietura nav tālu, vieta kas saucas Traunkirchen.

Pils uz ezera

Tā ir tāda pils ezerā uz saliņas, kas savienota ar tiltu. Ejam uz turieni tikai tādēļ, ka smuki izskatās. Nu labi, kad nomācies un līst lietus, tad nemaz tik smuki neizskatās. Pārejam pāri tiltiņam, apejam pilij pa saliņu apkārt. Atturam Ernestu no akmeņu mešanas ezerā. Par to tiek uzrīkots skandāls. Un dodamies atpakaļ uz stāvvietu. Kājas izlocītas, nu būs jāsēž līdz Lincai.

Lincā izveicam šopingu. Neko dižu jau nenopērku, tik vien kā noblandos stundu pa veikaliem. Vietējais Maķītis ir īsts apkaunojums, tur nav pat vietas, lai viss mūsu bars nieka astoņi cilvēki spētu paēst. Nākas ņemt rijamo līdzi un ieturēties autostrādes malā. Nekas izcils jau tas nav.

Melkas klostera sēta

Pēcpusdienā esam pie viena slavena klostera Stift Melk. No malas tas izskatās brangi un iespaidīgi. Arī parkplacis ir milzīgs. Visapkārt ir nomācies un izskatās, ka būs pamatīgs gāziens. Iesākumā pastaigājam pa dārzu, nopērkam biļetes. Ārija un Ernests nolemj neapmeklēt. Skaidra lieta – vienam nepatīk tumsa otrs jau tur reiz bijis.
Klosterī viss ir papilnam. Skaidra lieta, ka nabadzīgi viņi te nav dzīvojuši, viss zeltā un dārgakmeņos. Kā Matīss saka, pilns ar trežeriem. Gan relikviju kastītes, gan bīskapu spieķīši, baznīcu altāri un griestu gleznojumi. Iespaidīgi. Bet visiespaidīgākā vieta šeit ir bibliotēka. Vēl nevienā vietā nebiju redzējis tik daudz ar roku rakstītas grāmatas un inkunābulas. Žēl, ka te ir aizliegts fotografēt. Skatoties uz to, kā katra grāmata ir unikāla un kā mākslas darbs. Nodirnu, cik vien ilgi iespējams, lai neaizkaitinātu citus un ar nožēlu dodos ārā. Te neko pat nedod pašķirstīt. Viss ir aiz nožogojuma un/vai stikla. Teorētiski, ja esi no Vīnes universitātes un studē atbilstošu tēmu, tad grāmatu lasīšanai var dabūt.

Melkas klostera apkaime

Kad dodamies prom no klostera, iegriežos suvenīru bodē un kamēr domāju pirkt vai nepirkt vietējo baznīcvīnu, sākas īsta lietus gāze. Pufaikas man nav, lietussarga arī ne. Nākas uz busiņu doties skriešus. Visu ceļu līdz Vīnei sēžu salijis un nedaudz salīgs. Mūsu viesnīca ir netālu no Vīnes lidostas, jo dažiem no rīta ir plānots reiss, bet citi brauks pa zemi uz mājām. Viesnīca ir viena no ekonomiskākajām, kādu esmu redzējis. Istaba, kurā ierīkota pat izlietne, tualete un duša gan ir vienā stūrī atsevišķi nožogota. Neskatoties uz savu lētumu, logu rāmjos ir iemontēts spēka lauks, kas neļauj ieplūst istabā svaigam gaisam. Logu var droši atvērt līdz galam, gaiss iekšā nenāk. Taču lai vakars nebūtu galīgi tukšā, nolemjam doties uz Vīni.

Stephansdome

Sākotnējā ideja ir pastaigas pa Šonbrunnas pils dārziem. Taču, kamēr tiekam līdz centram. Te nu parādās Ivara īstās spējas, viņš ir informēts par visiem korķiem, zina kas un kā, aizbraukšana, lai ar ir nīkšana korķī, tomēr ir visnotaļ prognozējama. Kad esam pieparkojušies sākas tāds gāziens, ka pastaiga pa dārzu vairāk izskatītos pēc laivošanas pasākuma. Nolemjam ņemt metro un braukt uz centru. Stefana doms noteikti izskatīsies labāks arī lietū.

Red sky

Cerības, ka pa laiku, kamēr brauksim ar metro lietus pāries neattaisnojas. Ārā gāž joprojām. Neskatoties uz to, nolemjam turpināt ekskursiju. Tik dulnus cilvēkus kā mūs nemaz nevar tik daudz atrast. Vecpilsēta ir gandrīz tukša. Doms izskatās kā jau domam pienāks, liela baznīca, augsti torņi un izskatās, ka nesen nedaudz uzpucēts. Turpat netālu iegriežamies nelielā krodziņā, lai uzēstu vīnes štrūdeli un padzertu kafiju. Kad ejam ārā, lietus jau beidzies un debesis saulrietā ir ieguvušas brīnišķīgu sarkanu nokrāsu. Līdz ar to visa pilsēta izskatās nedaudz sirreāla. Atpakaļceļš jau ir pa pustukšu pilsētu.

%d bloggers like this: