Navigate / search

Breasts: A Natural and Unnatural History by Florence Williams

breasts a natural and unnatural

Šī grāmata amazonē nomētājās manos ieteikumos vismaz gadu. Beigās nolēmu intereses pēc izlasīt. Galu galā tiek solīts apskatīt visai nopietnu tēmu. Tā nu sanāca, ka grāmatai pieķēros tikai astoņus mēnešus pēc tās iegādes, un arī tikai tāpēc, ka nekas cits vairs nebija atlicis ko lasīt.

Varu apliecināt nosaukums pilnībā atbilst grāmatas saturam, te gan jāpiebilst – bilžu nav. Patiešām, te ir rakstīts par krūtīm un ne tikai sieviešu. Autore šajā salīdzinoši īsajā grāmatā cenšas apkopot visu, ko viņai savas izpētes rezultātā ir izdevies uzzināt. Sākot ar idejām, kādēļ krūtis vispār radušās, implantiem, zīdīšanu, mātes piena sintezēšanu un beidzot ar krūts vēža problēmu. Temats ir ļoti plašs, autore ir centusies, lai visa grāmata nepārvērstos par nenopietnu atgadījumu atstāstu, kur interesantumam ziedots saturs.

Sākumā mums tiek dots ieskats krūšu vēsturē, izrādās, zinātniekus vienmēr ir interesējis jautājums, kādēļ no zīdītājiem tieši cilvēkiem krūtis ir vislielākās. Apņēmīgi pētnieki ir noskaidrojuši pāris faktus, ja vīrietim parāda foto ar kailu sievieti, viņa skatiens visilgāk aizkavējas tieši pie krūtīm. Tas viņiem ļauj pārliecinoši apgalvot, ka krūtis ir evolūcijas rezultāts, kur galvenais faktors ir vīriešu uzmanības noturēšana. Grāmatas autors šo ideju uzskata par šovinistisku un priekšroku dod teorijai, kur bez vīriešu pievilināšanas nozīme ir arī bērna zīdīšanai un daudziem citiem faktoriem.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta barošanai ar krūti. Mūsdienu ekoloģiskie apstākļi nebūt nav tie labākie, piesārņojums ir visur, un arī mātes piens nav palicis neskarts. Mūsdienu bērnelis ar mātes pienu saņem ne tikai visas augšanai nepieciešamās vielas, bet arī visu ķīmisko vielu bagāžu, kuru māte uzkrājusi savā organismā, ieskaitot kancerogēnus un dažādus ķīmiskos savienojumus, par kuru ietekmi uz cilvēku nevienam nav ne jausmas. No otras puses īstas alternatīvas mātes pienam arī nemaz nav. Lai cik dārga nebūtu ražotāju izveidotā formula, tajā nebūs ne puse no tā, kas pieejams mātes pienā.

Krūts vēzis te tiek apskatīts grūtniecības un zīdīšanas kontekstā. Viens no galvenajiem krūts vēža iemesliem ir tas, ka sievietes krūts šūnas dabū diezgan norauties. Visa tā dalīšanās pie katrām mēnešreizēm par labu nenāk, un kļūdas ar laiku akumulējas. Pēc zīdīšanas pārtraukšanas savukārt liekās šūnas tiek no organisma izvadītas ārā, un, šķiet, tas varētu būt iemesls, kādēļ sievietēm, kas zīdījušas savus bērnus, risks saslimt ar krūts vēzi ir mazāks.

Grāmata ir izklaidējoša bagāta ar faktiem, uzzināju daudz kā jauna. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ja interesē krūtis, tad grāmatu noteikti ir vērts izlasīt.

Oxygen: The Molecule that Made the World by Nick Lane

oxygen

Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.

%d bloggers like this: