22. maijs

Šodienas plāna realizācijai mēs esam būt spiesti agri putniņi, ierasties brokastīs jau septiņos un fiksi paēdušiem doties uz dzelzceļa staciju, kur mūs gaidīs vilciens uz Sužu pilsētu. Esam diezgan daudz domājuši par nokļūšanu uz staciju. Ir lasīts, ka darbadienu rītos metro tieši ap šo pašu laiku esot drausmīgākās cilvēku masas, un vagonos cilvēkus stūķē iekšā ar varu. Man gan šķita, ka šādas informācijas izplatītāji būs kaut ko sajaukuši ar Tokiju. Bija vēl taksometra variants, bet tur atkal biedēja iespējamie korķi. Beigu beigās izlēmām par labu metro. Neskatoties uz darbadienas rītu, cilvēku nebija vairāk kā iepriekšējās dienas vakarā.

Beigās sanāca tā, ka dzelzceļa stacijā ieradāmies ļoti laicīgi, un mums bija laiks gan atrast pareizo zāli, kurā gaidīt vilcienu, gan pamatīgi izgarlaikoties. Kā jau viss Ķīnā pieņemts, stacija ir gigantiska un ļaužu masas milzīgas. Prieks noraudzīties ķīniešos, kuri tāpat kā latvieši domā, ka, neskatoties uz biļeti rokā, viņiem vilcienā varētu nepietikt vietas un varonīgi ieņemt rindu pusstundu pirms vārtu atvēršanas. Te nevienam neļauj slaistīties pa peronu vilciena gaidās, ir jāsēž uzgaidāmajā telpā.

Domāju, ka šeit ir vieta, lai parunātu par Šanhajas tualetēm, tās skaitoties dikti modernas un rietumnieciskas. Dziļāk laukos var nākties pakaļu mazgāt ar ūdeni pēc sentēvu metodēm. Te viss lielākoties ir sakārtots. Viņas atrast ir visnotaļ viegli, pat neskatoties uz zīmēm, ja ej pa ielu vai ēku, un pēkšņi tev no urīna smakas sāk cirsties acis, tad zini – esi atnācis. Katra apmeklējuma reize sagādās kādu pārsteigumu, te var būt gan pisuāri, gan rene kā skolas laikos vai vietējā metālapstrādes uzņēmuma garabērns, kas paredz čurāt cauri sietam. Arī te gadās cilvēki, kas, ieraugot klozetpodu, samulsumā aizliek kluci viņam garām. Dzelzceļa stacijā tualete bija savienota ar veselām četrām uzgaidāmajām telpām un es, ejot ārā, nedaudz apmaldījos.

Par to, ka drīz būs braukšana, liecina rosīšanās. Pat stoiciskākie ķīnieši raušas kājās un sāk cīnīties par vietu zem saules. Jādodas arī mums, jāparāda, ka arī mēs neesam zemē metami. Sākumā tiek atvērti vieni vārtiņi, laikam jau lai atalgotu tos, kas kājās turas jau no paša rīta, tad lēnā garā atver arī visus pārējos, un visa tā rindas ieņemšana pirms tam izrādās tāds farss, izrādās, ka visi, uzrādot biļeti, tiek cauri un, iespējams, ka arī vietas visiem pietiks. Nokāpjot uz perona, man jāatzīst, ka tik garu uzparikti vēl neesmu redzējis, pirmajā brīdī šķiet, ka no Centrālās stacijas līdz Torņkalnam. Vilcienu uzreiz neieraudzījām jo tas atradās nedaudz kādus pārsimts metrus tālāk.

Iekāpuši ieņemam savas vietas biļetē norādītajā vagonā un sēdvietā, un ceļojums var sākties. Vilciens ir ekspresis, un kruīza ātrums ir ap 260 kmh. Tas nozīmē, ka līdz galamērķim ar visām pieturām nokļūsim pusstundā. Brauciena laikā laukus nemaz neredz, visu laiku vilciens brauc cauri tādai kā divdesmtitstāvu Zolitūdei, kur laiku pa laikam paceļas pa kādam milzu debesskrāpim. Tagad es lēnām sāku apjaust, kādēļ Ķīnas valdība pieliek tik lielas pūles, lai celtniecības burbulis neplīstu.

Sužu stacijā mūsu galvenais uzdevums ir atrast taksometru, lai nokļūtu Tongli pilsētiņā. Te arī man pirmoreizi visā ceļojumā piesienas vietējais bomzis mēģinot nostreļīt cigaretes vai aizlienēt kādu juaņu. Tā kā pēc paskata šis neizskatās pēc mūsu pašu latvju dieviņa, kas večuka paskatā reizēm klimst pa mūsu zemīti, es izliekos, ka neko nesaprotu. Taksometru sagaidīšana te notiek organizēti, vietējie policisti regulē kārtību. Varētu padomāt, ka ja viņiem te nebūtu policistu, tad sāktos patvaļa un kaušanās.

Taksistam Tongli vārdu nemaz nesakām, Maija Rough Guides ceļvedī parāda ķīnisko uzrakstu, šoferis pamāj ar galvu un sākam braukt. Kondicionieris mašīnai ir, bet daudz jautrāk ir braukt ar logiem vaļā uz 120 pa maģistrāli. Logus šoferis aizver tikai divos gadījumos, ja blakus smagais pūš pa logu iekšā izplūdes gāzes, vai ja mūsu ceļu šķērso ielas mazgāšanas mašīnas. Te arī pierādās, ka caurvējš ir kaitīgs tikai Latvijā, neskatoties uz diezgan ilgo braucienu, es neapsaldēju ne nervus kaklā, nedz puņķus saķēru. Kā grāmatās rakstīts, ceļš no stacijas līdz Tongli maksā 100 juaņas, un taksists mūs pat nemēģināja apčakarēt. Vispār viņi mums visi trāpījās dikti godīgi.

Tongli sevi promoutē kā Ķīnas Venēciju, pilsētu ar kanāliem un senu vēsturi. Ieejas maksa ir diezgan branga, bet te esot daudz ķīniešu dārzu, Pērles templis, Komunistiskās partijas muzejs un daudzas sabiedriskās ēdināšanas iestādes. Varbūt neesam sezonā, bet savos trīs stundu klaiņojumos pa pilsētiņas kanālu malām, baltos cilvēkus redzējām tikai vienu reizi. Cik noprotu, ja no Šanhajas grib ar tūri uz šejieni atsperties ar gidu, tas maksā 300 eiro par tūri, un tas nav lēti.

Sākam ar dārza apmeklējumu, ķīniešu dārzi ir visnotaļ interesanta lieta. Man nav ne jausmas, cik nopietnas ir visas tās runas par koku sētmalē un meditāciju bambusu šlakoņas pavadījumā, skatoties uz apaļo aili sienā un domāt, vai nevajadzētu vēl stūros akmeņus pārkārtot un varbūt dīķī kādu karpu ielaist. Biju domājis ko episkāku, bet te viss tā kompakti, nē, ir jau smuki, mājas un dārza plānojums iesākumā atgādina labirintu, kur var diezgan viegli apmaldīties. Maija saka, ka ir dikti smuki, es neesmu pārliecināts. Tālāk seko pastaiga gar kanāliem un visu pa ceļam pagadījušos muzeju apskatīšana. Visvairāk man atmiņās palikusi kaut kāda vietējo mākslinieku vai mākslinieka izstāde, kurā es neko nevarēju saprast. Ideja laikam bija vietējās ainavas attēlot interesantā tehnikā, gleznas bija simtiem, taču pat vietējie tām bija atmetuši ar roku pēc iestiklošanas rāmjos, tās bija appelējušas un glabāja zirnekļu skeletus.

Labākais apskates objekts bija vietēja bagātnieka nams, kas restaurēts un labiekārtots (Gentle Hall). Te redzēju visiespaidīgāko sakārņu kolekciju ever. Skatoties pilnīgi iztēlojos vietējā priekšnieka ciemiņu, kuram namatēvs pēc vakariņām saka – iesim skatīties. Uzkāpj augšstāvā istabā, no kuras var pārskatīt pagalmu, un tur stūrī stāv sakārnis, kuru vietējais kokgriezējs padarījis nedaudz līdzīgu lauvam. Ciemiņš mājā ir bijis ne reizi vien, bet šis jaunieguvums noteikti pārspēj visu redzēto, pat labāks nekā Ži mājā aizpērn redzētais sakārnis, īsts estētisks baudījums. Tagad vietējais tūrists viņus ignorējot zīmes baksta ar pirkstiem. Pēc pāris stundām, kad šķiet, ka dārzu tiltiņu, kanālu, tempļu un šauru ieliņu apskate ir pietiekama, dodamies prom, lai brauktu atpakaļ uz Sužu.

Prom tikšana ir visai vienkārša, aizejam uz to vietu, kur taksometrs mūs izlaida un gaidām, kad pilsētiņai atvedīs nākamo upuri. Pagaidījām kādas piecas minūtes, sagaidām brīvu taksi un sēžamies iekšā. Tagad plānā ir braukt uz vienu no skaistākajiem Sužu dārziem. Tādu gan pilsētā ir desmitiem, bet šis esot nedaudz nomaļāks un tādēļ mazāk apmeklēts. Maija taksistam parāda grāmatā ķīniskos ķeburus, tas nabags lasīt māk, bet tādu vietu nezina. Pāris minūtes regulē savu viedtālruni zvana uz bāzi un tikai tad dodas ceļā. Sākumā varu teikt, ka viņš brauc pavisam ne tur, bet ko gan es, tūrists, zinu. Bez tam taksometrā pa šo laiku jau ir parādījušies vēži.

Nejauši paskatoties uz taksometra grīdas, ieraugu pie Maijas kājām vēzi, parasto upes, zem vadītāja sēdekļa lūr vēl viens. Nemāku teikt, iespējams, ka tie ir vadītāja mīluļi, varbūt iepriekšējais pasažieris bija nejauši izbēris savu pirkumu. Novēroju, ka vēzis saulē ilgi netur, pēc desmit minūtēm viņš jau bija beigts. Šofera uzmanību šim faktam nolēmām nepievērst, viņš jau tā nevarēja atrast ceļu, un iespējamā mīluļa nāve viņu varētu morāli sagraut. Taksim ir vēl viena skāde – pirmie divi ātrumi kārbā ir pilnīgi nobraukti, bet lai vai kā, mēs nonākam pie Lingering garden.

Lingering garden skaitās viens no foršākajiem dārziem Ķīnā un pelnīti. Šis dārzs ir vienkārši perfekts gan arhitektoniskā, gan kompozīcijas ziņā. Nav pat iespējams pastāstīt, tas pašam jāredz. Te ir dīķīši, mākslīgi izveidoti kalni, birzītes un pavēnīši, tas sadalīts ar daudzām mūra sienām un no katra stūra izskatās savādāks. Neskatoties uz lielajām tūristu masām, tik un tā var atrast vietu, kur tu jūties gandrīz viens. Dārzā nemaz nevar pateikt, ka atrodies lielas pilsētas centrā. Dārzā arī novēroju, ka vietējiem populārākā karpu pievilināšanas metode ir iespļaušana dīķī, neviens tādiem niekiem maizi netērēs. Pa dārzu noklaiņojam nedaudz virs stundas un nolemjam doties uz centru.

Es piedāvāju braukt ar taksometru, Maija saka, ka varot aiziet ar kājām, viņa gribot redzēt vēl kanālus. Tā kā man nav īpašas nojausmas, kur mēs vispār atrodamies, piekrītu. Kanāls no sākuma atrodas un izskatās visnotaļ iespaidīgi. Pēc kāda laika saprotam, ka iet pa sauli pie plus trīsdesmit nav forši un nolienam ēnā. Kad esam vareni nosoļojuši kādu pusstundu, man uznāk aizdomas, ka uz to pusi nav nekāds centrs. Pasaku Maijai, ka man apnika iet, apstādinu taksometru un braucam uz Zīda muzeju. Ap šo laiku es biju kļuvis pikts uz visiem par visu. Man tā pa laikam uznāk. Centrs patiešām ir uz otru pusi un ar mašīnu tur aizbraukt aizņem piecpadsmit minūtes. Ar kājām noteikti neaizvilktos, nav jau nekādi Talsi.

Zīda muzejs ir ciet, pirmdienās te muzeji nestrādā. Ejam uz tuvējo Pagodu, man ir klusa cerība, ka tur varēs uzrāpties augšā un paskatīties pilsētu. Diemžēl tempļa dārzā ieiet var, bet pati pagoda ir ciet. Nedaudz papiknikojam un dodamies prom uz staciju. Šurpbraucot mēs to tā nepamanījām, jo meklējām taksometru, bet no malas viņa izskatās vienkārši gigantiska. Līdz vilcienam ir vēl trīs stundas, bet viss ir piegriezies. Iestiprināmies Maķītī, tur neviens nesaprot angliski, bet ar pirksta bakstīšanu ēdienkartē ir pietiekami.

Nolemjam pirkt biļeti un braukt uz Šanhaju atpakaļ ātrāk. Taču, aizgājuši līdz vilcienu sarakstam, saprotam, ka neko nesaprotam un nolemjam atlikušajā laikā kaut kur aizbraukt ar metro. Metro viņiem ir pavisam jauns šogad atklāts. Arī te pārbauda somas, bet vagoni patukši. Aizbraucam līdz vecajiem dokiem, un atraduši kārtējo kanālu, nedaudz pastaigājamies gar tā malu. Saule vairs tā nenomoka un pastaiga pa parciņu ir tīri jauka. Kāds vietējais izvedis pastaigā suņus, pats brauc pa zālīti ar rolleri, suņi skraida.

Lai būtu interesantāk, atpakaļceļam Maija izvēlējās aizbraukt uz citu dzelzceļa staciju Šanhajā, tā arī ir gigantiska. Nolemjam pavakariņot tai pašā šopinga centrā kur iepriekš, un dodamies uz turieni ar metro. Man bija aizmirsuši pateikt, ka ar metro brauksim četrdesmit minūtes. Sākumā tas ir pārbāzts un īsti nav ko darīt. Tad vienā stacijā vilcienā iekāp “vectēvs”divu radinieču pavadībā. Vectēvs izskatās ir no laikiem, kad Šanhajas apkaimē vēl ganīja vistas. Viņam nav problēmas nošņaukt puņķus piedurknē, komentēt apkārt notiekošo un šķaudīt tā, ka visiem tiek. Ja līdz šim vagonā visi blenza savos telefonos, tad tagad sākas zināma rosība.

Vakariņas paēdam diezgan brangas, viss labi, vienīgais viņi mums nez kādēļ neatnesa rīsus. Neeksperimentējam ar neko jaunu, ēdam jau pārbaudītas vērtības un paēduši dodamies atpakaļ uz hoteli.