Navigate / search

Pavasarī pa Šveici V

21. maijs

Cīrihe

Šodien mums ir plānā tikt atpakaļ uz Rīgu un veikt nelielu šopingu. Nekur īpaši nesteidzamies, paēdam brokastis, nekā nopietna, bet iekost var. Tad savācam mantas un dodamies pastaigā pa veikaliem. Pēc katra veikala apmeklējuma somas kļūst smagākas, bet iepērkamo mantu saraksts sarūk. Beigās dodamies uz lidostu, un lidojam mājās. Atpakaļceļā tradicionāli lasu grāmatu.

Pavasarī pa Šveici III

19. maijs

Šodien mūsu plānā ir aizkulties līdz Le Prese stacijai, pa ceļam šķērsojot Passo del Bernina ar vilcienu. Šķiet, ka līdz šim ar vilcienu divtūkstoš trīssimt metru augstumā man vēl nav nācies būt.

Monteratsch

Tādēļ ceļamies agri, lai uz deviņiem jau būtu dzelzceļa stacijā. Paēdam brokastiņas, šoreiz izskatās, ka ēst vari cik lien, un tevi neviens par to nerās. Maija atminas, ka vajag iepirkt provīziju, tad nu nopērku ūdeni un ābolu sulu, varam vilkties uz staciju. Braucam atkal uz Samedan tur pārsēžamies vilcienā, kas dodas uz Pontresina un no turienes uz Tirano.

Bernina pass

Prom braucot visas tās divas ar pus stundas visu laiku sēdēju un vēroju dabas ainavas pa logu. Brīžiem vilciens uzbrauca pat augstumā, kurā vairs neaug koki un joprojām vēl redzams nenokusis sniegs. Nopietnāki ģeogrāfi noteikti spētu novērtēt arī ūdensšķirtnes grēdas robežas šķērsošanu ar vilcienu. Kopumā superīgi skati ar daudz kalniem un sniegu. Mēs gan braucām ar parasto vilcienu bez nekādiem vipendroniem.

Mūsu sākotnējais plāns bija aizšaut līdz La Prese un tad ar kājām aizčāpot līdz Poschiavo. Tomēr brauciena gaitā sapratām, ka šis pārgājiens pēc būtības sevī ietver iešanu gar izbetonētas upītes malu bez nekādiem īpašiem skatiem. Mainījām plānu un izlēmām doties apkārt Poschiavo ezeram. Ja godīgi, tad tas ezers nekas izcils jau nu nebija, bet grūti būtu attaisnot divarpus stundu ilgu braucienu šurp un neko neizdarīt. Tad nu sākām soļot. Iesākumam izvēlējāmies doties paralēli vilciena sliedēm. Laiku pa laikam varējām skatīties vilcienus, māt pretī cilvēkiem vagonos un spriest par dīvainu novērojumu. Kādēļ daži vagoni ir pārbāzti un citi tukši? Redzējām vagonus, kas bija pārpildīti un blakus totāli tukšs. Abi otrās klases vagoni. Iespējams, ka viņi nebija caurstaigājami. Un ja tu cilvēks stacijā nepaskaties, kur iekāp, tad vari stāvēt kājās.

Lago di poschiavo

Pēc stundas jau bijām tikuši līdz Mira Lago ciematiņam un dzelzceļa stacijai. Tomēr tālāk turpināt apli negribējās. Sākām pētīt dzelzceļa grafiku un nācās izvēlēties vai nu stundu dirnēt stacijā vai arī tomēr turpināt apkārtceļu un paspēt uz šo pašu vilcienu, bet jau citā stacijā. Nolēmām iet. Kad nu bijām nogājuši kādas padsmit minūtes mūsu ceļu aizšķērsoja barjera, kas laipni vēstīja, tālāk ceļu turpināt aizliegts. Esot bijis nogruvums, tagad labi cilvēki taciņu labo, varat iet atpakaļ. Šoreiz varu priecāties par faktu, ka nebijām gājuši ap ezeru pretējā virzienā, tad nu gan būtu aplauziens.

Poschiavo

Nekas, dodamies atpakaļ, ievērtējam vietējos Ferrari un dirnam stacijā divdesmit minūtes. Maija skatās uz ezeru, es lasu grāmatu. Atpakaļceļā izkāpjam Poschiavo pilsētiņā. Maija grib itāļu saldējumu, es apskatīt vietējās kulta celtnes. Pilsētiņa maza, divas baznīcas, dzelzceļa stacija un upīte pa vidu ar kādiem trīs tiltiņiem. Arhitektūra forša, šauras ieliņas, mazi pagalmiņi un viss tīrs. Atrodam gan saldējumu, te gan izskatās, ka saldējuma bumbiņu veidošanas karote vēl nav atklāta un salčuks tiek saķopsēts vafelē ar cepamo lāpstiņu. Bet nekas, garša no tā nemainās. Stundiņu pablandījušies dodamies atpakaļ uz Filisur.

Nospriežam, ka prātīgāk šodien būtu bijis pastaigāt pa Bernina pārejas takām divu kilometru augstumā nevis blandīties gar to ezeru. Nekas, to izdarīsim citreiz. Atpakaļceļā pamīšus skatos pa logu un lasu grāmatu.

Landvasser viadukts

Filisur ir viena apskates vērta vieta, Landwasser viadukts, tas nu ir viens superīgs skats, kur vilcieniņš izbraucis no tuneļa kapā pāri piecdesmit metru augstam viaduktam. Te nu mums bija dilemma, iet kā latviešiem kārtīgi paēst vai arī dirnēt vēl stundu un sagaidīt nākamo vilcienu. Kuņģis šoreiz uzvarēja. Ejam atpakaļ uz hoteli.

Paskatos nedaudz hokeju un dodos vakariņās. Vakariņas kārtējo reizi garšīgas, iesaku noprovēt, ja gadās kulties pa to apvidu. Paēdis izdzeru enerģijas dzērienu un skatos Čempionu līgas finālu. Švainštaigers vairs nav tas, kas agrāk, nespēj pat vārtos trāpīt. Visu spēles laiku ar vairāk pa zemi vārtījās cerot uz sodiem nevis spēlējot. Pat vārtsargs viņu sarāja.

Pavasarī pa Šveici II

18. maijs.

Rīts sākas diezgan agri, esam pamodušies jau pulksten sešos. Man jau bija aizdomas, ka tas tā būs, esmu pieradis katru rītu celties septiņos. Brokastis mums ir pieejamas no pusastoņiem, tā ka nākas vien pusotru stundu bumbulēt. Brokastis Šveices parastās, pāris maizītes, nedaudz siera cīsiņi pēc skaita, kafija garšīga. Paēdam, izčekojamies un dodamies uz Tamina Schlucht.

Bad Ragaz

Nav ko liegties, man nav ne jausmas, kas tas ir pa zvēru, jo ceļojuma plānošanā neesmu lāgā piedalījies un stāstos, kur un kā mēs dosimies neesmu lāga ieklausījies. Tagad uzzinu, ka līdz tai Tamina Schluht mēs dosimies pāris kilometrus gar nelielas upītes krastu, kuru noteikti sauc par Tamina. Upīte daudzu gadu laikā ir izgrauzusi brangu aizu, kas dod smuku dabas skatu. Ja slinkāks, tad var aizbraukt arī ar autobusu, bet tas nav tas.

Tamina

Pirms došanās rīta pastaigā ieejam vietējā supermārketā, nopērkam provīziju un dodamies aizā iekšā. Pati upīte jau atgādina hidrotehnisku būvi, laiku pa laikam nostiprināti krasti, brīdinājumi nevazāties pa upītes gultni, jo Hesiņš varot jebkurā laikā atvērt slūžas un apslīcināt kā kaķus. Pa pašu ceļu ar jāiet uzmanīgi, daudz rūmes tur nav. Te varot braukt tikai viens autobuss, izmainīties nav iespējams un, lai autobusu palaistu garām, arī kājāmgājējam ir jāmeklē vieta, kur nostāties. Tie daži kilometri ir ļoti skaisti – dziļa aiza, skaļa upīte ar daudz mākslīgām un dabiskām krācītēm. Vietām izlikti soliņi, kur piesēst un atvilkt elpu. To arī laiku pa laikam izdarām, nav jau kur skriet. Šo gabalu iet es ieteiktu pašā rīta agrumā ap deviņiem, tad te vēl nav ne pensionāri, ne suņi, ne bērni, visa taka tikai Tev. Pat pirmais autobuss parādās tikai takas pašās beigās.

Tamina 3

Aptuveni pēc stundas esam nonākuši līdz Alte Pfaeffers. Tur atrodami termālie avoti un, iespējams, smukākā aiza, ko jebkad esmu redzējis. Bet nu līdz tai vēl jātiek. Šis miests sastāv no viena hoteļa un ieejai uz termālajiem avotiem. Šī vieta jau no seniem laikiem ir bijusi slavena ar savām ģikts ārstēšanas iespējām, te jau no piecpadsmitā gadsimta uzņēmīgi cilvēki attīstījuši savu biznesu, laižot cilvēkus ar striķiem lejā līdz karstajiem avotiem. Nezinu vai kādam palīdzējis, bet atsaucība bijusi liela. Tagad tur izbūvēta taciņa, kas gribētājus aizved līdz šiem avotiem paskatīties, tomēr, lai tiktu uz šīs taciņas ir jāmaksā veseli pieci franki no sejas un tikai kapiķos. Kā pa brīnumu izrādās, ka mums bleķa kapeiku nav pietiekošā daudzumā, un man nākas doties uz hoteli meklēt apmaiņas iespējas.

Ejot pārcilāju galvā savas vācu valodas zināšanas, atminos vien divas frāzes, Guten tag un Schoene Unterwaeshe. Īsti gan neatminu, kad kuru tekstu bija jālieto. Par laimi vietējie saprot arī angļu mēli un izstāsta, ka tādiem neapdomīgiem cilvēkiem kā man ir speciāls automāts, kas papīra banknotes pārvērtīs metāla kapeikās. Tiešām strādā. Nu varam tikt pa automātiskajām durvīm iekšā aizas termālajā galā.

Tamina 2

Patlaban mana vājība ir spēle Dark Souls un šīs aizas, kur gaisma nedaudz pa pāris šķirbām iespīd no augšas, man atgādināja kādu lokāciju. Ar nepacietību gaidīju, kad no stūra izvilksies kāds zibeni spļaujošs drakons, bet nekā. Tiešām savdabīga un skaista vieta. Visa apskate aizņem labi, ja divdesmit minūtes, vietām uz galvas uzlīst ūdens no kāda ūdenskritumiņa, bet nav ko pārāk satraukties. Visu apskatījušies, dodamies uz autobusu pieturu, lai gaidītu autobusu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Bad Ragaz.

Maija ieņēmusi galvā, ka mūsu Swiss pass derēs arī šai autobusā, es neesmu pārliecināts. Šoferis arī ir manā pusē, nokāšot sešus frankus no katra. Mums tiek pavēstīts, ka aiza ir atsevišķs bizness un pilsēta cits bizness. Pilsētā mēs braucam pa velti, te piķojam. Nu pilnīgi kā tiem tupervāres trauciņu tirgotājiem, tiem ar te beidzas mans bizness, un te sākas tavs bizness.

Vilciens 233

Lai vai kā līdz dzelzceļa stacijai tiekam un esam prom no tās Heidilandes visai veiksmīgi. Šī vakara hotelis mums rezervēts Filisur. Bet tā jau uzreiz tur neskriesim, mums vēl ir lieli plāni, mēs dosimies pārgājienā, bet lai nokļūtu uz startu mēs pērsimies cauri pus Šveicei. Iesākumā aizbrauksim līdz Landquart pilsētiņai. Un tad dosimies uz Lavin. Lai tur tiktu vilciens mūs vedīs gar smukiem bergblikiem un pie Klosters izraus cauri Vereina tunelim, kas ir veselus divdesmit kilometrus garš. Nu labi, ne jau precīzi, bet tuvu tam. Skati tiešām ir skaisti, un ir vērts atraut degunu no grāmatas un laiku pa laikam paskatīties vilciena logā. Tunelis gan apnicīgi vienveidīgs, visu laiku tumšs.

Lavin 2

Izkāpjam Lavin stacijā. Atminoties hokeja notikumus aizdomājos, ka varbūt Laviņš kādā spēlē šveiciešiem par labu golu iesitis, un par to viņa vārdā nosaukta pilsēta. Bet diez vai, izskatās, ka tā pilsētele te atrodas jau no laika sākuma. Mums ideja ir iziet nelielā pastaigā caur Guarda ciemu uz Ardez ciemu. Tas ir darāmais uz kādiem astoņiem kilometriem. Sākumā gan viss ir diezgan nomācies un brīžiem šķiet būs lietus. Bet nekas, mums līdzi ir lietussargs. Pirmajam ciematam izsoļojam braši cauri, atrodam savu Wandervegu un ejam pret kalnu. Govs pļeku blīvums uz ceļa minimāls. Laiku pa laikam redzami kanalizācijas lūku vāki, kas liecina, ka no maģistrālās kanalizācijas līnijas neesam pārāk novirzījušies. Pēc kāda laika sāk spīdēt saulīte, un kalni izskatās labāk. Vietējie te spiež uz govkopību. Visur dzirdami zvaniņi un redzami govslopi. Vietējie paļaujas uz elektriskā gana spēku. Tie te salikti ceļmalās brīvi pieejami. Domāju, ka pie mums laukos tāda ganiņa mūžs būtu pāris stundas un tad viņu nospertu. Te viņiem pat pieķibināti saules paneļi, kas acīmredzot dienā lādē akumulatoru.

Lavin 3

Uzduramies arī bišu dravai, tā atrodas netālu no Guarda miesta. Bites tur sataisījušās spietot, un viss ceļš pilns ar viņām. Bišu zonu šķērsojam ātrā solī. Tad sastopam pirmos pretimnācējus, piesēžam uz takmalas soliņa un klausāmies, cik veiksmīgi viņiem izdodas tikt cauri bitēm. Kliedzienus nedzirdam, laikam veiksmīgi. Guarda ciems mūs sagaida ar iespaidīgu mēslu čupu, kas atrodas blakus ciematiņa nosaukumam. Uz nosaukuma sēž krauklis. Ir skaidrs, ka ciems būs labais.

Guarda

Un ir ar labais, kur vēl tu vari redzēt kazu uz balkona, govs pļeku ciema centrā. Skaidra lieta, ka te ir daudz kas palicis no vēsturiskās Šveices. Mājas ir smuki nokrāsotas, lielākā daļa gan izskatās neapdzīvotas. Augšā māja, apakšā stallis. Bet visādi citādi smuks ciematiņš, es jau kā lauku puika pie smakas ātri pieradu.

Ardez

Dodoties uz Ardez ejam garām nelielai upes nogāzei, tur gulšņā vietējās aitas. Saimnieks, lai atvieglotu to identifikāciju un novērstu strīdus ar kaimiņiem, kuram kurš jērelis pieder, uz to kakliem uzkrāsojis sarkanas strīpas. Tā kā laiks karsts, aitas guļ nekustīgi. Man tas izskatās, ka kāds pārcirtis visām aitām kaklus un sametis tās grāvī. Arī Ardez ciematā mūk sagaida mēslu čupa un nelielas ieliņas, kuras visas ved uz dzelzceļa staciju. Iepērkamies vietējā bodītē un dodamies uz vilciena staciju. Te vilciens aptur tikai pēc pieprasījuma un ja vēlies, lai nākamais vilciens tevi savāktu ir jāspiež zaļa poga, kas garantē vilciena apstāšanos. Tā nu sēžu saulītē un gaidu vilcienu. Vēroju šķūņa būvēšanu pāri dzelzceļam, ievērības cienīga ir arī mēslu talka, garlaicīgi nebija.

Un nu bija laiks doties uz pašu Filisur. Braucam ar vilcienu līdz Samedan un no tās uz Filisur. Nu ar tik viltīgu dzelzceļu vēl nebija nācies braukt. Šveicē inženieriem vilcieni ir apsēstība, viņi visur izbūvējuši tā, lai ar vilcienu var piebraukt. Tas sevī ietver neskaitāmus tuneļus, viaduktus un sliedes gar kalnu nogāzēm. Vilciens var mest cilpas ap kalnu vairākas reizes līdz tiek līdz ielejai. Paši vilcieniņi smuki, mazi un glīši sarkanā krāsā. Ja skatās uz viņiem no ielejas, tad gaumīgi izskatās pret kalnu vai mežu.

Samedan stacijā iepērkam ēdamo, jo nevar tak zināt kā tai Filisur mūs baros. Ceļš no Samedan uz Filisur ir iespaidīgs, tuneļi, braukšana gar kalnu malām, pilsētiņas apakšā. Ļoti interesanti, pat braucot trešo reizi. Ne pa velti daļa no Šveices dzelzceļa iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. To gan arī vilcienā mums visu laiku balss no skaļruņa atgādina. Bet katru dienu jau ar nenākas braukt ar vilcienu gandrīz divu kilometru augstumā.

Filisur

Beidzot esam tikuši arī Filisur, mūsu hoteli no stacijas viegli pamanīt, tam uz jumta uzkrāsots Hotel. Pats miests maziņš uz kādiem piecsimt iedzīvotājiem, pie katras mājas pa kūtiņai, mēslu čupai un govju zvaniņu skaņas. Viesnīcā iečekojamies, mums izskaidro vietējo kārtību un dodamies uz numuriņu. Skatos numuriņam ir arī balkons ar skatu uz kalniem un kaimiņu sētu. Ir arī daudz kristīgās literatūras, vesels žurnāls veltīts dzelzceļam un kristiešiem. Sāk likties, ka vakariņās mums spīd tikai mazsālītas hostijas. Bet nekā, hotel Schoental piedāvātās vakariņas bija vienkārši izcilas. Laba baraviku zupa un šnicele ar kartupeļiem garšoja ļoti labi. Maija gan apēda sparģeļu zupiņu un teicās esam paēdusi. Tas gan neliedza viņai spert no mana šķīvja kartupeļu frī. Apkalpojošais personāls tā ar nevarēja saprast kādā mēlē ar mums runāt, tad nu viena runāja vāciski, otra angliski. Paēduši gājām gulēt, jo pa dienu bijām tā novazājušies, ka blandīšanos pa pilsētu atlikām uz citu dienu.

Ar vilcienu pa Šveici V

29. decembrī

No rīta pamostos no sētnieku radītajiem trokšņiem, šamie tīra ielu pie viesnīcas. Šodiena mums sanāk pēdējā Šveicē. Man personīgi jau vairs nekur negribas doties un labprāt tītos mājās, bet ja jau atbraukts, tad jāapskata viss pa maksimumu.

berne

Tā nu ap pulksten pusdeviņiem esam ārā no hoteļa un dodamies apskatīt Berni. Iepriekšējā vakarā tumsā neko daudz neredzējām. Iesākumā aizejam uz vienu no tiltiem, to, kas tuvāks viesnīcai. Upīte nav nekāda lielā, toties tilti sabūvēti smuki ar arkām un labi iederas pilsētas ainavā. Redzēju arī interesantu fenomenu, sētnieks slauka ielu, uz ietves mētājas sasistas pudeles. Parasta rīcība ir sētnieks saslauka visu liekšķerē un kaut kur izber. Bernē šis sētnieks vēsā mierā pudeļu stiklus slauka uz braucamās daļas. Es vēl viņa vesti nopētīju vai gadījumā nav kāda autoriepu servisa reklāmas šilte.

Read more

Ar vilcienu pa Šveici IV

28. decembris

Iepriekšējā vakarā esam noskatījušies laika prognozi un zinām, ka Mürren ciematiņā laiks ir saulains. Pašā Interlākenē gan tāda kā migla, mākoņains, visai nesmuks laiks. Paēdam brokastis, izrakstāmies no viesnīcas un dodamies uz Interlaken Ost staciju. Arī šis rīts nav izņēmums un vilcieniņš uz Lauterbrunnen (latviski sanāktu skaļais avots) atiet rīta agrumā.

Arī šis vilcieniņš, lai tiktu kalnā, ir aprīkots ar zobratiņiem. Interesants ir fakts, ka vilciena sastāvu pusceļā sadala divās daļās, viens aizbrauc uz Lauterbrunnen, otrs uz Grindelwald, tad galvenais ir saprast, kurā vilciena daļā tev jāatrodas.

Vilciens piekāpj pilns ar slēpotājiem un dēļotājiem, tādi kā mēs – bez slēpēm un tikai mugursomām, ir tikai daži. Pats brauciens diezgan interesants, bet kalni jau arī ir interesants apskates objekts. Pašā Lauterbrunnen, vilcienam piestājot, ilgi neuzkavējamies, bet kopā ar visu masu nesamies uz funikulieri, kas mūs cels augšā kalnā. Augstuma izmaiņas diezgan nopietnas – no 795 metriem tu uzbrauc augšā uz 1650 metriem.

Ticis līdz funikulierim, redzu, ka tur jau cilvēki spēlē konservos, saspiedušies vienā kaudzē ar slēpēm un ragaviņām. Pasākumu novērtēju visai kritiski un domāju – varbūt gaidīt nākošo. Funikuliera operators, savukārt, pieturas pie uzskata „no one is left behind” un bez mums funikulierī iespiež vēl kādus desmit cilvēkus. Brauciens diezgan interesants, tā kā stāvu piespiests pie durvīm, tad par redzamību sūdzēties nevar, un, ja aizsvīst stikls, tad vienmēr var skatīties uz koku galiem pa spraugu starp durvīm un grīdu.

Murren Tram

Uzbraucot augšā, mūs jau sagaida tramvajiņš, kas ~10 minūšu laikā aizvedīs uz Mürren. Mūsu plāns ir pa gājēju celiņu nākt atpakaļ no turienes uz funikulieri un, ja pietiks spēka, tad doties lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Nekad vēl savā mūža nebija nācies braukt tramvajā gar kalna nogāzes malu un kupenām. Vispār bija interesanti. Tikuši galā kādas 10 minūtes paslaistāmies pa pilsētiņu, ja par tādu var saukt vietu ar 450 patstāvīgajiem iedzīvotājiem, un dodamies atpakaļ.

Murren

Atpakaļ ceļš aizņēma aptuveni stundu. Toties pastaiga bija ļoti skaista. Saule vēl lāgā nebija uzlēkusi, un visi sniegi izskatījās tādos auksti zilos toņos. Arī āra temperatūra tāda visai vēsa. Iepriekšējā vakarā nejauši bijām izlasījuši, ka pastaigām kalnos tūristam jāpērk kaut kāda „Sledge and Hiking Pass”, maksājot par to nopietnu kāpostu. Tādas uzpariktes mums nebija un nolēmām paši arī nemeklēt. Tā nu godīgi gājām veselu stundu pa iztīrītām kalnu takām. Baudījām dabasskatus, sagaidījām arī saulītes parādīšanos. Un staigāšana mums iepatikās.

Murren1

Aizgājām līdz funikulera stacijai, nedaudz atvilkām elpu un nolēmām kāpt lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Diemžēl nekas nesanāca, taciņa nebija iztīrīta, bija tikai sniegā iemītas pēdas. Es jau biju apņēmības pilns brist tikai lejā, bet Maija mani atrunāja. Apsolot, ka gan jau vēl būs kur pastaigāties. Tad nu gājām atpakaļ uz staciju un braucām lejā. Lejup braucēju bija visai maz, bez mums vēl tikai trīs cilvēki. Taču augšā tikt gribētāji bija jau kādi 500 cilvēki, kurus, protams, visus vienā piegājienā aizvest nevarēja.

Lauterbrunnen

Pilsētiņa joprojām atradās ēnā un tādēļ aukstums bija visai jūtams. Arī galvenā atrakcija – ūdenskritums no klinšu kores, bija nedaudz aizsalis, tā kā 20 minūtes gaidot vilcienu atlika vien mīņāties un ēst šokolādi.

Mūsu nākamais galamērķis ir Grindelwald. Kāpjam iekšā vilcieniņā, braucam atpakaļ uz transfēra staciju, pārsēžamies pareizajā vilcienā un pēc 30 minūtēm esam klāt. Grindelwald ir vēl aukstāks un, tā kā neesmu pārāk biezi saģērbies, sāku pat nedaudz salt. Arī šeit pašā pilsētiņā īsti darīt nav ko. Tādēļ darām to pašu ko citi – dodamies kalnos. Lai tiktu kalnā, atkal ir jāizmanto funikulieris. Bet, tā kā kalnā tikt gribētāji neesam vienīgie, tad nākas aptuveni 20 minūtes stāvēt rindā līdz kasei. Tur mēs dabonam atlaidi un nopērkam turp atpakaļ biļeti līdz First virsotnei. Kāpēc arī atpakaļ, jo nevarējām zināt, kā mums patiks tā kāpšana lejup. Tad vēl 20 minūtes stāvām rindā uz gondolu un beidzot brauciens var sākties. Gondola parasta sešvietīgā.

First

Pie mums iekāpa vēl daži slēpotāji un, kā jau vācieši, kas domā, ka viņu valodu saprot tikai viņi, sāk apspriest to cilvēku motivāciju, kas maksā piķi, lai tiktu kalnā un neņem līdzi slēpes. Pats brauciens līdz kalna galam ilga aptuveni 10 minūtes. Jo tuvāk virsotnei, jo siltāka saulīte.

First2

Tikuši līdz gala stacijai ievērtējam dabas skatus, pafotografējam un sākam meklēt norādes kā tikt lejā. Kur ir tās izslavētās hiking trail? Tās, izrādās, ir apvienotas ar ragaviņu braucēju trasi. Iesākumā pasākums liekas visai nereāls, bet ar laiku pierod atskatīties vai nenāk ragaviņu braucējs un kāp tik lejā. Par slēpotāju trasēm brīdina ceļazīmes. Tā kā kāpšana lejup ir visai patīkama nodarbe. Vispār jau neesam vienīgie, šur tur kūnojas arī kāds nūjotājs.

First3

Īsumā staigāšana mums iepatikās un nokāpām lejā līdz pašai Grindelwald, īpaši nesteidzoties un pāris reizes nogāžoties, galā tikām divās ar pusi stundās. Vispār jau varējām arī neskriet, jo vilciens tik un tā bija jāgaida pusstundu. Arī kāpjot lejā un nonākot kalnu ēnā, saulīte pazuda. Interesants ir arī Wetterhorn kalns, ap kuru visu laiku grozījās mākoņi, šad tad aizsedzot sauli, reizēm pazūdot.

Grindelwald

Protams, no šīs pilsētiņas varēja nokļūt arī uz slaveno Jungfraujoch, bet, tā kā cenas man nelikās pieņemamas (ar visu mūsu atlaidi 70 EUR no sejas), tad pasākumu skipojām. Pilsētiņā pirms prombraukšanas vēl paspējām uzēst hotdogu, pasildīties tūrisma informācijas centrā un ielīst pirmajiem vilcienā, lai dabūtu sēdvietas.

Mūsu naktsmājas atradās Bernē un tādēļ atgriezāmies Interlākenē, pārsēdāmies Bernes vilcienā un ap vakaru jau bijām klāt. Te nu sākās visgrūtākā daļa – Hotel Bern atrašana, aizgājām neceļos uzreiz, pie tam tā ka šķībāk būtu grūti notrāpīt. Bet, toties, tad ieraudzīju pirmo Šveices bomzi, kas pats par sevi ir liels retums (vismaz man 4 dienu laikā šis bija pirmais novērojums). Viesnīca izrādījās ļoti reprezentabla, ka, savās botās ieejot vestibilā, pat nedaudz nokaunējos. Tā kā mums ar Maiju no staigāšanas kājas bija, tā teikt, lupatās, pavakariņojām viesnīcas restorānā, tur arī nosmēķēju viņu alu, alus kā alus, un gājām gulēt.

Ar vilcienu pa Šveici III

27. decembris

Šodienas plānā mums bija apmeklēt Muerren pilsētiņu un tās apkaimi. Tomēr, no rīta pamodušies Vispā un izbraukuši cauri garajam Loetschbergas tunelim, nolēmām, ka laiks ir pārāk apmācies, lai riskētu ar iespēju blandīties kalnos miglā. Tādēļ mainījām plānus un devāmies uz Lucernu.

Luzern

Ja godīgi, tad man Lucerna visu mūžu bija asociējusies ar lopbarības augu. Pēc apmeklējuma manas domas nopietni mainījās uz labo pusi. Izrādās, ka par godu šim lopbarības augam nosaukta vesela pilsēta. Pilsētas galvenais apskates objekts skaitās koka tilts, kas skaitoties pasaulē vecākais apjumtais, būvēts 1339. gadā un ved pāri upītei ar nosaukumu Reuss. Blakus koka tiltam ir arī pavecs ūdenstornis no akmens.

Luzern3

Ieraugot torni, es par tā utilitāro nozīmi nebiju informēts, iesākumā man šķita visai dīvains nocietinājums, kas iespējams izmantots kā cietums īpaši neklausīgiem pilsētniekiem, bet ne kā ūdenstornis. Paša vecā koka tilta autentiskumu es apšaubu, koki bija pārāk labi saglabājušies, lai tā būtu patiesība. Lai vai kā, tiltu notestēju, pārejot tam pāri, neielūza. Upītē toties čumēja un mudžēja no pīlēm un gulbjiem, tos, protams, visi cītīgi piebaroja. Pats gan putniem maizi nemētāju, bet ar interesi novēroju kā tie savā starpā plūcas maizes kumosa dēļ. Gulbji ņem uz masu, bet pīlēni ar žiglumu.

Read more

Ar vilcienu pa Šveici II

26. decembris

Rīts sākas diezgan agri, ceļamies augšā pirms septiņiem, jo vilciens, kas vedīs mūs uz Brigi (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Briga), aties 7:42. Pa šo laiku paspējam sakravāt somas, paēst brokastis, izčekoties no viesnīcas un tikt līdz vilcienam.

Par Šveices vilcieniem līdz šim biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes, klusi, nekratās, ūdens glāzē uz pārmijām nešūpojoties, precīzs kā Šveices pulksteņi (patiesībā tamburā šūpojas diezgan normāli un tualetes apmeklēšana vīrieša cilvēkam ir diezgan nopietns pārbaudījums čurāšanas precizitātē). Šodienas vilciens gan nebija no Šveices, tas bija itāļu Venēcijas ekspresis. Patiesībā vilciens kā vilciens, tikai viena nianse, kas, kā nopratu, raksturīga eksprešiem. Pirms izvēlies vietu, kur piemesties, apskaties vai virs krēsliem nav rezervācijas zīmītes. Ja ir, tad iespējams kādā stacijā tev nāksies dot vietu īstajam biļetes turētājam. Ir arī jāskatās, kurā klases vagonā tu iekāp, lai nesanāk maksāt prāvu soda naudu. Arī biļešu kontrolieri tevi var apciemot pāris reizes.

Vietu atradām un nosēdāmies pie loga, kuram teorētiski vajadzēja rādīt Ženēvas ezeru. Iesākumā redzēt nevarēja neko tumsas dēļ. Tumsai beidzoties atklājām, ka arī paša Ženēvas ezera šajā vilciena pusē nav. Nekas jau vēl nebija nokavēts, pārsēdāmies pareizajā pusē. Pats Ženēvas ezers, ezers kā ezers, tikai kalnu ieskauts. Patiesībā jau man vairāk patikās vērot kalnus nekā ezeru.

Train Bruges

Šovakar nakšņošana plānota pilsētiņā ar nosaukumu Visp ~10 minūšu vilciena brauciena attālumā no Briges un aptuveni stundas no Zermatt (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Cermate). Pašā Zermatt, kā jau īstā slēpotāju paradīzē, viesnīcu vairs pa sakarīgu cenu nevarēja atrast jau augustā. Brigē nonācām laicīgi un devāmies meklēt vilcieniņu, kas mūs nogādātu uz Zermatt. Dzelzceļa informācijā bija lasīts, ka vilciens atrodas nieka 7 minūšu gājiena attālumā. Patiesībā pa septiņām minūtēm tai pilsētiņai var iziet cauri, vilciens atrodas ~ 2 minūšu gājienu attālumā (pat ja esi ļoti klibs).

Zermatt vilcieniņš vairs nav tik „kruts” kā ekspresis, bet labāks par LDz piedāvātajiem. Vilcienā iekāpjošie cilvēki lielākoties ir apāvuši slēpju zābakus, vai vismaz ir paķēruši līdzi kādas ragaviņas. Mums ar Maiju gan nekā tāda līdzi nav, jo mēs braucam staigāt. Ceļš tiek pavadīts vērojot kalnus pa vilciena logu un klausoties, ko runā šveicieši. Viņi vispār var runāt franciski, vāciski, itāliski vai retroromāniski. Mums blakus sēž tādi, kas māk runāt vāciski. Par vācu valodu tā ir nosaucama ar lielu piepūli, viņu šveiciešu dialektu ir grūti saprast.

Materhorn2

Nonākot pilsētiņā, pirmais, ko pamana, ir totāls automašīnu trūkums. Viņas ir, bet elektrokāru veidā. Pārvietojas praktiski bez skaņas un, tā kā īsti tūristi brien pa ielas vidu, tad brīnums, ka nevienu nenobrauc. Arī es uzvedos kā īsts tūrists, fotografēju visu pēc kārtas, aplūkoju hoteļus un apstājos novērot arī bēru ceremoniju, kas noris vietējā kapsētā.

Materhorn

Labs laiks tiek pavadīts arī Materhorna aplūkošanai. Šamo kalnu redzu pirmo reizi, labi, visādās dabas filmās jau ir manīts, bet dzīvē tikai tagad. Izskatās tiešām iespaidīgi un ir visai interesants aplūkošanai. Tāds kā milzu ilknis. Viņu uzreiz ierindoju trešajā vietā savu apskatīto dabas objektu TOP 10 (pirmajā un otrajā vietā lieku attiecīgi Uluru un Olgas Austrālijā).

Mūsu plāns ir uzkāpt līdz vietiņai, kura saucas Furi aptuveni 250 metru virs Zermatt un tad caur Moss atgriezties atpakaļ. Pašā sākumā īsti nenoorientējamies līdzpaņemtajā kartē un aizgājām nedaudz sāņus. Tā nu 10 minūtes gājām gar upes krastu ēnā un aukstumā līdz nonācām pie nelielas elektrostacijas. Uz elektrostacijas vārtiem atradās plāksnīte – par ienācējiem atbildību neuzņemamies. Tā kā tālāk ceļa nav -velkamies vien atpakaļ.

Zermatt

Pareizais ceļš ved kalnā, bet te ir saulīte un silti. Ir arī svaigs gaiss. Pafotografēju Matterhorn kalnu, paskatāmies Zermatt no augšas un lēnām virzāmies uz Furi pusi. Uz gājēju celiņa ir diezgan daudz staigātāju. Daļa ir tā saucamie nūjotāji, tādi paši cilvēki kā pārējie, bet nez kāpēc rokas mēģina turēt paralēli zemes virsai ar nūju palīdzību. Ko tās nūjas īsti dod, bez papildus līdznesamā svara, nesapratu. Varbūt, ja tev uzbrūk mežonīgi kalnu murkšķi, tad vieglāk no tiem atgaiņāties? Ātrumu tas tiešām gājējiem neuzlaboja. Sastapām arī pāris apgreidotus nūjotājus, pie kājām šie bija piestiprinājuši mazas slēpītes un rokās nūjas. Šādi cilvēki mīl noskriet nost no notīrītā ceļa un nedaudz pabradāties blakus pa sniegu, pēc kāda laika atgriežoties uz ceļa, ātrums tiem minimāls, gan uz ceļa, gan sniegā, domāju lācis tādu panāktu un noplēstu mierīgi, pat neskatoties uz nūjām.

Līdz Furi nokļuvām aptuveni stundas laikā, īpaši nekur neskrējām un pret kalnu jau arī nekāda vieglā kāpšana man kā īstenam ofisa planktonam nebija. Tikuši augšā atkal pavērojām apkārtni no augšas un sākām līst lejā. Jā, uz Furi var uzbraukt arī ar funikulieri un tuvāk debesīm var nokļūt ar vilcieniņu, kas saucas Glacier Express.

Zermatt barn

Kāpjot lejā ar nospriedām, ka nebūtu slikti paēst. Es filozofēju par to, cik svētīgs šādā vietā būtu Maķītis, kas dārgajiem šveiciešu restorāniem atsistu klientūru un aplēsu ekonomisko efektu. Paēšana šajā miestiņa maksā, manuprāt, dārgi. 15 lati par otro man neliekas saprātīga cena, bet ko var gribēt no tūristu iecienīta objekta. Vispār jau Maķītis atradās uz galvenās ielas, nez kādēļ to nebiju pamanījis jau šurp nākot. Protams, ka nekādas šniceles ēstas netika, pārmetāmies uz burgeriem.

Novandījušies pa kalniem pāris stundas, devāmies atpakaļ uz mūsu naktsmītnes pilsētu Visp (kas franciski nez kāpēc izrunājas Vjež, bet latviski Fispa). Tur viesnīca atradās tieši stacijas laukumā un ierādītā istabiņa bija visai jauka. Pēc mantu nolikšanas devāmies apskatīt pilsēteli.

Visp church

Pilsētiņā ir labi ja 7000 iedzīvotāju, nekā īpaši apskatāma tur nav, standarta baznīciņa, mirgojošas ciematiņu uguntiņas kalnos un skatlogi pilni ar trīs Austrumu Gudro ainiņām. To visu es uzzināju pēc stundas klaiņošanas pa pilsētiņu.

Nākošā diena mums ir ieplānota pavadīt Lucernā.

Ar vilcienu pa Šveici I

25. Decembris

Šogad Ziemassvētku brīvdienas mēs ar Maiju nolēmām pavadīt Šveicē. Šveices apmeklējums nebija vis kalnu slēpošana, slēpot man nepatīk, bet vienkārši pablandīties pa Alpiem ziemā un apskatīt visu, kas atrodams pa ceļam.

Mūsu starta punkts, kā jau katru reizi, bija Rīgas lidosta, rīts tipisks – latviskā ziema, viss nomācies un tu, cilvēks, nevari atcerēties, kad pēdējo reizi esi redzējis sauli. Iečekošanās reisam Rīga – Minhene jau veikta izmantojot internetu, dodamies uzreiz uz kontroli. Drošības kontrolē man nez kādēļ liek ieslēgt fotoaparātu, lai pārliecinātos, ka tas nav pārtaisīts par spridzekli. Arī kontrolieris visu laiku ar mani runā angliski, lai arī es domāju, ka pēc paskata esmu parasts latvietis – pelēkais.

Tikuši cauri kontrolei neilgu laiku uzkavējamies iestādījumā, kurš saucas „Coffee Nation” – nekad to brīnumu nebiju apmeklējis un laikam arī vairs neapmeklēšu. Kafija ir okei, bet nu cena tomēr ir nejēgā uzskrūvēta. Tad iesēdāmies lidmašīnā un lidojām prom. Lidojuma laikā nekas interesants nenotika, tā kā pēdējā laikā ar lidmašīnu lidoju biežāk kā braucu ar autobusu, tad arī nekādas īpašās izjūtas lidojums nesagādāja. Tik vien kā visu laiku jaucu mūsu galamērķi Ženēvu ar Cīrihi.

Minhenes lidostā transferā nodzīvojāmies veselas divas stundas. Īsti darīt tur nav ko – bodītes paknapas ar diezgan augstām cenām. Arī grāmatu veikali konsekventi tirgo grāmatiņas vācu valodā, šo to jau gan iepirku. Vēl papildus opcija bija iespēja blandīties pa tirdziņu, kas atradās starp terminālu 1 un 2. Uz lidmašīnu mūs aizveda autobuss, arī pati lidmašīna nebija nekāda lielā, mazais Airbus, laikam A319. Tad nu šoreiz lidojums bija tāds jestrāks, jo gaisa bedres bija labāk jūtamas.

Nolaišanās gan bija visai interesanta, no saulainās zonas ielidojām mākoņu pārklātā kalnu ielejā. Tā kā pēdējo nedēļu laikā biju noskatījies ~20 „Air Crash Investigation” sērijas, no kurām pāris bija tieši veltītas lidojumiem kalnu ielejās, nedaudz sadomājos. Izkāpjot no lidmašīnas jau Ženēvas lidostā skats bija skaists – viss nomācies, bet kalnu ielejas galā spīd saule, tādi kā gaismas vārti.

Tālākais plāns bija universālās dzelzceļa biļetes iegāde, kas ļautu mums braukt ar jebkuru vilcienu Šveicē pa bez papildus maksas. Šāda biļete saucas „Swiss Saver Pass” un nopērkama attiecīgam dienu skaitam. Mēs paņēmām uz četrām dienām divām personām. Izmaksāja šis prieks 442 Šveices frankus. No Ženēvas lidostas uz pašu pilsētu ar vilcienu var nokļūt pa baltu velti, pat kontrole vilcienā nekāpj iekšā. Maijai gan nepatika fakts, ka vilciens nav divstāvīgais, bet parastais.

Genf1

Izkāpuši Ženēvas centrālajā stacijā, nolēmām iesākumā atrast savu viesnīcu, lai, tur nolikuši savas mugursomas, varētu pēc tam aplūkot Ženēvu. Rezervācijā hotelis tika saukts kā Les Nations. Protams, ar pirmo reizi pareizo ceļu atrast neizdevās, un nācās diezgan blandīties pa dīvainām ieliņām, kuras lielformāta kartē nemaz nebija atrodamas. Beigu beigās jau hoteli atradām un, atstājuši mantas istabiņā, devāmies lūkoties Ženēvu.

Genf2

Lūkošanas procesam traucēja auksts vējš un tumsa. Aizgājām līdz vecpilsētai, pa ceļam šķērsojām Ronu. Tur izskatījās, ka Ženēvas iedzīvotāju mīļākais sporta veids ir gulbju barošana, ar to nodarbojās praktiski visi upes krastā sastaptie cilvēki. Gan jau ka svētku dienās tāda gulbju uzticība ir tīri laba lieta. Nezinu gan vai baltmaizē nobarots gulbis ir ar uzlabotu cepeša garšu, bet toties praktiski pa velti.

Genf3

No pašas vecpilsētas neko daudz neredzēju, tā kaut kādu iemeslu dēļ nebija izgaismota. Ielas arī bija tukšas – tomēr svētki. Vienīgais izgaismotais objekts bija Ženēvas katedrāle, no malas nemaz neizskatījās, ka savulaik to būtu apskādējuši kalvinisti. Tad no katedrāles skatu laukumiņa pavērojām pilsētu otrā upes krastā un nolēmām doties atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam iegriežoties uzēst. Kā ēšanas vietu jau šurp nākot biju noskatījis McDonalds „restorānu” netālu no stacijas.

Es personīgi vienmēr uzskatīju, ka McDonalds ēstūži veras ciet tika Pasaules Gala iestāšanās brīdī. Man pārsteigums, ieraugot slēgtu Maķīti, bija tik liels, ka pat pavēros debesīs vai nav parādījusies kāda Pasaules galu vēstoša komēta, gaismas krusts vai citas lietas no Jāņa Atklāsmes grāmata. Neko tādu nemanījis, padomāju, a varbūt man ar galvu viss vienkārši nav kārtībā, pajautāju Maijai vai maķitis tiešām ir iet, viņa atbildēja apstiprinoši. Tā nu viena no manām dzīves konstantēm tika sagrauta. Nācās vien stacijas veikalā iepirkt nedaudz ēdamā un vakariņot viesnīcā. Tā nu arī pirmais vakars Šveicē beidzās, nākošajā dienā plānots apmeklēt Zermatt ciemu un apskatīt Materhornu.

Mani Ziemassvētku plāni

Switzerland_map

Parasti Ziemassvētku sajūtas radīšanai uzliku dziesmiņas „Peļu Ziemassvētki” izpildījumā un cepu piparkūkas. Pēdējos gados gan viss ir mainījies, ap šo laiku parasti tinos prom no Latvijas. Pērn biju aizkūlies uz Berlīni, šogad ieplānots apmeklēt Šveici. Šajā valstiņā pabijis vēl neesmu un loloju cerību apskatīt Alpus ziemā. Tad nu Maija visu saplānoja, man ir tikai jābrauc viņai līdzi.

Ceļojums sāksies ar ielidošanu Ženēvā, tālāk ar dzelzceļa palīdzību dosimies uz Cermatu, tad uz Interlakenu, Lucernu, Berni un tad Cīrihi. To visu ieplānots apskatīt četru dienu laikā. Ar nekādu slēpošanu nodarboties netaisos, bet pa kādām kalnu takām gan paklīdīšu, cerams, ka viņiem sētnieki tur strādā. Arī Raiņa trimdas vietu skatīties nebraukšu.

Das krokodil

Protams, man plāni nav pat uz pusi tik kruti, kā manam jaunākajam brālim Edijam, kas šogad nolēmis veikt ceļojumu Gambija – Gambija labdarības rallija Plymouth – Banjul ietvaros, un blandīsies pa pasauli veselu mēnesi. Komanda saucas „The Dukes of Kurland” mašīna „Das Krokodil”. Ar Ediju ir arī noslēgta vienošanās, ka par savu ceļojuma gaitu viņš mani telefoniski informēs (ja vien tuksnesī būs mobilo sakaru torņi). Tas savukārt ļaus radiem un citiem interesentiem sekot līdzi „Das Krokodil” piedzīvojumiem Āfrikā šajā blogā.

PS. Karte spēcināta izmantojot MS Paint.

%d bloggers like this: