Navigate / search

Divi kapteiņi by Venjamins Kaverins

Divi kapteiņi

No šīs grāmatas es raustījos, viņa “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā ir visbiezākā. Nav jau tā, ka mani īpaši baidītu biezas grāmatas, bet lasīt iespējamu padomju propagandu septiņsimts lapaspušu garumā vajadzēja sasniegt īpašu stāvokli. Pavisam nesen šādu stāvokli sasniedzu un sāku lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1912. gada līdz 1944. gadam. 1912. gadā kāds kapteinis Tatarinovs organizē ekspedīciju Krievijas ziemeļu izpētē. Viņa kuģis “Svētā Marija” atstāj Pēterburgu un pazūd uz neatgriešanos. No apkalpes dzīvi paliek vien pāris cilvēki, pārējās komandas liktenis paliek noslēpums. Šai pašā laikā kāda maza mēma puišeļa Aleksandra radinieki pēc paliem atrod noslīkušu pastnieku un vēstuļsomu. Pastnieku pievāc gorodovojs, taču somas ar vēstules daudzus gadus tiek lasītas pa vakariem. Pašam nemanot Aleksandra Grigorjeva un kapteiņa Tatarionava liktenis tiek savīts kopā jau kopš pašas bērnības.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata nudien ir laba. Nudien nebiju gaidījis no šī ķieģeļa tik labu iespaidu. Autoram ir izdevies izvairīties no padomju varas slavināšanas tik veiksmīgi, ka neuzmanīgs lasītājs to vienkārši varētu palaist garām. Tai pat laikā viņa aprakstītie pēcrevolūcijas gadi ir ļoti skarbi un tieši. Bērni bezpajumtnieki un bāreņi nonāk bāreņu namos, kuros par ēdienu ir jāgādā pašiem. Bieži vien sagādes metodes robežojas ar krimināliem noziegumiem. Taču bērni paliek bērni, viņos ir vēlme dzīvot un sasniegt savus sapņus. Savukārt šo bērnu skolotāji ir dažādi cilvēki, un nebūt ne visi viņi ir altruisti un nesavtīgi pieaugušie. Lielākoties viņiem pašu dzīves ir daudz svarīgākas un grūtos laikos no viņiem ārā lien ne tās labākās rakstura īpašības.

Aleksandra dzīves ceļš ļoti labi atspoguļo cilvēka standarta pieaugšanas procesu no bērna, kuram viss pasaulē notiekošais ir nesaprotama lieta. Viņš bērnībā pēc kādas slimības ir aizmirsis runāt un skaitās mēms. Šis mēmums viņam diezgan iegriež, bet jādzīvo vien tālāk. Tad seko pusaudža maksimālisms cīņa par taisnīgumu un savu mērķu nospraušana. Tas viss rezultējas pieaugušā personībā, kuras izaugsmi lasītājs var novērot visas grāmatas garumā. Aleksandrs nav arī nekāds hiperpozitīvais varonis, kuram dzīvē vienmēr nākas darīt labus darbus un likvidēt pasaules ļaunumu. Viņš ir diezgan impulsīvs, tiešs, un tas dzīvē sagādā viņam diezgan lielas problēmas.

Lai viss dzīvē būtu vēl grūtāk, Grigorjevam ir pāris ietekmīgi ienaidnieki. Viens ir viņa bērnības skolas biedrs Romašovs, kuram dzīvē galvenais ir nauda. Puisis nespēj aizmirst arī dažādus reālus un izdomātus pāridarījumus. Tad nu viņš aizkulisēs nodarbojas ar Aleksandra dzīves gandēšanu. Tāds tipisks vidusmēra draņķis, kas labi spēj izmantot savu ieņemamo amatu, pielīdējs no bērnības un īsts maitas gabals kara laikā. Otrs žurķis ir Nikolajs Antoničs. Cara laikos bijis tirgonis un Tatarinova ekspedīcijas apgādnieks. Tagad izmantojot savu dalību ekspedīcijā ir kļuvis par pašpasludinātu Ziemeļu ekspertu. Viņam nudien nepatīk Aleksandra rakņāšanās pagātnē, jo tur var atrast daudz nepatīkamu lietu.

Un tad vēl, protams, mīlestība pret Katju. Viss tas mīlas stāsts, manuprāt, bija pārlieka dramatizācija. Puisis ar Katju satiekas pāris reizes gadā, tad pazūd uz pāris gadiem vispār. Bet neko šī viņu ieraugot ir uzreiz gatava precēties. Lai nu tā būtu, tāda dzīve. Uz šī fona fakts kā viņi viens otru kara laikā pazaudēja izskatījās pat ļoti ticami. Nezinu kā Aleksandrs gatavojās atrast Tatarinova zudušo ekspedīciju, ja pat savu sievu nevar atrast. Un tas ņemot vērā, ka viņiem ir vismaz desmit kopīgu draugu, kuri visi ir informēti par viņas atrašanās vietu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāatzīst, ka viņa nudien ir pieskaitām klasikai un tas, ka viņa izdota vairāk par simts reizēm daudzās valodās, nudien ir pelnīti. Šo var mierīgi iesacīt lasīt ikvienam, tāds labs un kvalitatīvs darbs.

Kāvu vārtos by Lennarts Meri

Kāvu vārtos

Joprojām cenšos izpildīt savu mērķi izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas līdz šī gada augustam. Daudz jau vairs nav palicis ne grāmatu, nedz atlikušo nedēļu ziņā. Šī grāmata manā kolekcijā parādījās viena no pirmajām, un izlasīt es viņu plānoju jau pāris gadus atpakaļ, taču nekad nesanāca.

Grāmatas autors šo grāmatu sarakstījis laikā, kad viņš vēl nebija Igaunijas prezidents, bet parasts literāts, kas ceļoja pa lielās Padomju Savienības ziemeļu teritorijām. Ceļoja kā jau tajos laikos literātiem pieņemts, uzsēžoties uz astes pazīstamiem kuģu kapteiņiem vai diedelējot vietu tālo ziemeļu lidmašīnas reisos. Viņa sākotnējais plāns ir ar kuģi nokuģot visu Ziemeļu jūras ceļu. Savulaik PSRS komplektēja kuģu karavānas, kas veda produktus un materiālus uz tālajiem ziemeļiem, izmantojot visīsāko jūras ceļu. Priekšā ledlauzis, aiz tā kuģi un uz priekšu. Tirdzniecības kuģi pielāgoti speciāli ledus apstākļiem, un viss brauciens notiek ar zināmu komfortu. Izņemot brīžus, kad kuģi iestrēgst ledū un gaida apstākļu uzlabošanos.

Grāmatā autors mēģina izpausties uzreiz veselās trijās sižeta līnijās. Pirmā un pati galvenā ir viņa ceļojuma līnija. Tajā viņš stāsta personiskos novērojumus, sarunas ar cilvēkiem, pārdomas ar vietām. Autors labprāt tiekas ar tālo ziemeļu ļaudīm, jūt līdzi viņu liktenim. Saprot, ka no civilizācijas nekur neaizmuksi, bet tai pašā laikā gaužoties, ka pazūd veselu tautu vēstures slānis. Etnogrāfi uz nomalēm nebrauc un vietās, kur tūkstošiem gadu dzīvojušas čukču ciltis, parādās desmitiem Taisno, Līko un citu upju. Šos nosaukumus devuši ģeologi, bet īstos vārdus neviens nav parūpējies saglabāt. Papildus viņš meklē ziemeļos igauņus, tie šad tad tur parādās, un tad viņiem ir par ko runāt. Vispār bija skumji lasīt par čukču kultūras izzušanu. Mūsu stereotips par čukčiem nav diez ko glaimojošs. Taču patiesībā šī tauta labu laiku ir turējusies pret cara Krievijas iekarojumiem, un viņu kultūra ir diezgan bagāta. Taču kā jau viss, kas lielākoties balstās uz mutvārdu tradīciju, daudz kas ir zudis. Tādēļ lasītājam nākas uzzināt par mūsdienīgo čukču kultūras elementiem kā Kurinātāju deja un Cīņa pret nesaimnieciskumu.

Otra nozīmīga sižeta līnija ir vēstures izklāsts no pirmajiem kazakiem, Kuka, Beringa un citiem polārpētniekiem. Neskatoties uz visnotaļ garo krasta līniju, līdz deviņpadsmitajam gadsimtam cilvēki tur centās nerādīties. Te nu gan igauņi ir atstājuši paliekošas pēdas. Starp citu Ainažu jūrskolas audzēkņiem arī bija liela nozīme polāro apgabalu apgūšanai. Šī ir grāmatas interesantākā daļa, lai gan ļoti maza pēc apjoma. Ja neskaita stāstu par to, kā Čukotkas pussalā atnāca komunisms. Šim stāstam gan tiek veltītas daudzas lapaspuses, un netiek aizmirsts pat Artūrs Bērziņš.

Trešā daļa ir dažādas autora pašsacerētas vēsturiskas ainiņas, kas lielākoties notiek Igaunijā un kalpo kā pavērsiena punkti polārajā pētniecībā. Nezinu, uz tiem es vispār nespēju pavilkties. Autors tiešām ir centies, lai parādītu cik svarīga Igaunija ir bijusi Ziemeļu ceļu ekspedīciju organizēšanā un ierosināšanā. Arī viņš pats reiz centies izveidot vienu plašu etnogrāfiskās izpētes ekspedīciju, bet tā izčākstējusi vēl nesākusies.

Grāmata, izņemot vēstures daļas, ir apbrīnojami nogurdinoša sava sociālā reālisma aprakstā. Ja vēlies aizmigt bez modernās medicīnas palīdzības, tad noteikti rekomendēju šo darbu. Mierīgi sēžot viņu nav iespējams izlasīt vairāk kā pārdesmit lapaspuses no vietas. Smadzenes vienkārši atslēdzas, un lasītājs jau guļ. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var, kaut vai vēstures dēļ vien. Neizslēdzu, ka atradīsies cilvēki, kuriem autora rakstības stils ies pie dūšas daudz labāk nekā man. Un galu galā, iespējams, tulkojums ir pavisam čābīgs.

%d bloggers like this: