Navigate / search

Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture by Marks Soloņins

Melu tīmeklī

Savulaik man Otrajam pasaules karam veltītās grāmatas bija iecienīta lasāmviela. Tagad gan tā nopietni par šo tēmu nebija nācies lasīt vismaz kādus piecus gadus. Nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas šajā jomā, un ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture”.

Grāmatas autors savā darbā ir nolēmis vērsties pret viņaprāt lielākajiem mītiem, kas viņaprāt ir saistīti ar Otro pasaules karu. Uzmanība tiek vērsta tieši pašam kara sākumam. Kādēļ Staļins, lai arī saņēmis ziņojumus par gaidāmo Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā, neko nedarīja aizsardzības organizēšanai? Kā ir ar slepenajiem līgumiem starp gestapo un NKVD? Kur un kā Padomju Savienība pazaudēja lielāko daļu no tankiem kara pirmajās dienās? Cik galu galā bija dzīvā spēka zaudējumi kara rezultātā? Autors uzskata, ka mūsdienās ir savairojies liels daudzums pseidozinātnieku, kas dažādas konspirāciju teorijas štancē vienu pēc otras, neskatoties uz reālajiem faktiem. Tādēļ dažas viņš ir nolēmis atmaskot izmantojot loģiku, arhīva dokumentus un veselo saprātu. Viņa mērķis ir iemācīt lasītājam kritiski izvērtēt faktus un neļauties noticēt visam uz vārda.

Šādi vēsturisku notikumu apskati vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk subjektīvi. To nosaka daudzi faktori – autora orientēšanās notikumos, procesos, viņa tautība un avoti, kurus viņš izmantojis savā darbā. Šo atšķirīgo uztveri viegli var novērot arī dokumentālajās un ne tik dokumentālajās filmās. Ja filma ir no rietumiem, tad tur galvenie kara notikumi risināsies Klu sajā okeānā vai rietumu frontē. Ja no austrumiem, tad tas, protams, ir par PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Jāatzīmē, ka šī grāmata pārsteidza mani nesagatavotu. Par pāris no autora piesauktajiem mītiem es izdzirdēju pirmoreiz. Jutos pat neērti, ka tik daudzas lietas pēdējo gadu laikā esmu palaidis garām. Te gan jāpiezīmē, ka vēstures grāmatas es izvēlos tādas, kas ļoti nespiež uz konspirāciju teorijām. Tomēr daļu no piesauktajiem darbiem man bija nācies lasīt, un gluži tā nebija, ka absolūti nesaprastu, par ko ir runa. Lai arī autors pretendē uz faktu kritisku izvērtēšanu, tomēr arī viņam nav sveši frāžaini izteicieni, kas piesaista lasītāju uzmanību. Un ja lasītājs būs dikti uzmanīgs, tad viņš arī ievēros, ka autoram patīk iesākumā nolikt kāda “vēsturnieka” hipotēzi, bet pēc kāda laika pašam dragāt tādā pašā garā. Tomēr atšķirībā no Muhina, Suvorova un Isajeva, viņš atsaucas arī uz reāliem dokumentiem, tai pat laikā labprāt parokoties citu autoru iekļauto atsauču avotos un parādot, ka tās nebūt neattiecas uz kādu konkrētu citātu.

Ja Tev patīk vēsturnieku un vēstures diletantu savstarpējie kašķi, ja padziļināti interesējies par dažādiem Otrā pasaules kara aspektiem, ja spēj nakts vidū no galvas nosaukt visas armiju grupas “Centrs” divīzijas un to materiāltehnisko nodrošinājumu 1941. gada  22. Jūnijā, tad šī grāmata Tev ir obligāti jāizlasa. Kārtējo reizi sapratu, ka nepastāv viennozīmīga vēstures notikumu interpretācija un, ka mūsdienu interneta laikmetā jebkurš murgs pie pareizas “bīdīšanas” var nokļūt oficiāli atzītas teorijas godā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autors māk saistoši rakstīt, tulkojums arī ir labs, lai gan esmu pret Waffen SS tulkošanu kā Ieroču SS, tomēr tā arī ir tikai vienīgā vieta grāmatā, kur man radās iebildumi pret tulkojumu.

PS. Palasīju internetā Soloņina un viņa kritizēto autoru blogus, tur iet vaļā tāda polemika un savstarpējie aizvainojumi, ka maz neliekas.

Das Krokodil XI jeb no Gambijas uz Gambiju


Skatīt lielāku karti

3. janvāris

Nakts pavadīta teltī. Šodienas plānā ir 700 kilometru garš pārbrauciens uz Laayoun pilsētu, kas jau atrodas Rietumsahārā. Ceļš visai vienmuļš nelieli akmeņaini kalni, tālumā redzams tuksnesis. Vietējos ciematos policisti pārbaudot tikai vietējo mašīnas, tūristiem pajautājot, ko dara, kur brauc un brīvi. Policisti salīdzinot ar citiem pamatiedzīvotājiem izskatoties kā zefīri uz kartupeļu lauka, tīrās formās, paši sakopti. Militāristi savukārt braukalējot ar tankiem un konvojos. Bet vietējie izskatoties visai dzīvespriecīgi.

Ap 17:00 bija jau gandrīz sasniegta Tan-Tan pilsēta, kas ir aptuveni puse no ceļa. Okeāna malā arī paēduši pie 30-metrīga stāvkrasta un turpinājuši ceļu tālāk uz Laayoun.

20:00 Brauciens gar okeāna malu aptuveni 200 kilometru, daba esot ļoti smuka. Komanda no ASV dabūjusi maksāt 400 vietējās naudiņas par ātruma pārsniegšanu. Noķerti gan esot uz ceļa tuksneša vidū. Paši braucot ar ātrumu ap 100 km/h, bet tuvu apdzīvotām vietām, kur daudz policijas posteņu nometot uz lēnāku. Das krokodil turoties, nekādi jauni niķi ārā nelien. Vāciešu un spāņu komandas vakar ar parastajiem vāģiem esot braukušas pa ceļiem, kas vairāk domāti džipiem. Britu ambulance gan šodien vēl neesot manīta.

ПЛАЦДАРМ by Игорь Недозор

Placdarms

Patiesībā par grāmatas tematiku visu pasaka vāka bilde, fantastika, tanki un dēmoni, tātad mūsdienu armija nokļūst magu pārvaldītos viduslaikos.

1980-desmitajos gados PSRS notiek laika mašīnas izmēģinājumi. Armijnieki vēlas paceļot pagātnē un sagatavot placdarmu vispasaules komunistiskās revolūcijas nodrošināšanai, taču tā vietā, lai atrastos Vidusāzijas stepēs neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma, armijnieki atklāj, ka ir nonākuši paralēlā pasaulē, kurā valda magu ordeņi. Eksperiments tiek turpināts, taču tagad mērķis jau ir komunisma ieviešana veselā pasaulē.

Pašā grāmatā gan komunisma ieviešanas ideja ir tikai dekorācija, cilvēki ikdienā ir nodarbināti ar daudz piezemētākām lietām, kā uzvarēt un izdzīvot. Tiek apskatīti dažādu cilvēku likteņi ģenerālis Tihomirovs, topošais mags Artjoms, specdienestu pārstāvis Aleksejs. Planētas Arguerlail iekarošana tiek apskatīta arī no tās pamatiedzīvotāju redzespunkta. Pamatiedzīvotāji ir iedalāmi trijās kategorijās magi, kas reāli valda pār pasauli, daži brīvie iedzīvotāji, tirgoņi un klejotāji, pārējie ir vergi. Redzam, ka pasaule to vien vēlas, lai tajā ieviestu komunismu. Kultūršokam vislabāk piemērojas tieši magi, jo viņiem ar pārdabiskām radībām nākas sastapties ikdienā.

Man vienmēr ir interesējušas grāmatas par tēmu – helikopters pret viduslaiku pilsētu. Lai lasītājam nebūtu pārāk garlaicīgi, spēkus izlīdzina jaunās pasaules magi, kuri, ja saņemas, spēj diezgan turēt pretī agresoriem tankos. Tomēr arī magi vairāk ir ieinteresēti tikt varas piramīdas virsotnē, pat ja tam jāupurē savas tautas intereses. Daudz interesantu faktu par iekarojamo planētu, kuri padara reālāku un nav tradicionālie – rūķi, troļļi un elfi, kas ar laiku tomēr rada tādu kā apnikumu. Bet vai es no šīs grāmatas kaut ko ieguvu, neko daudz, tikai un vienīgi labs laika kavēklis.

Grāmatas sižets ir sadrumstalots un uzdod vairāk jautājumus nekā atbildes, ir skaidrs, ka grāmatai ir plānots turpinājums. Pašai grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt tikai žanra cienītājiem. Ja parādīsies turpinājums,w lasīšu obligāti, varbūt sadrumstalotība izveidosies tīri sakarīgā bildē.

Советские танки в бою. 1945-2008 by Михаил Барятинский

Советские танки в бою

Cilvēki, km pēdējā laikā ir nācies mani sastapt dzīvajā un, kas runājuši ar mani ilgāk par 10 minūtēm, noteikti būs pamanījuši, ka mana pēdējā aizraušanās ir tanki. Tad nu šīs grāmatas izlasīšana ir blakusefekts manam jaunam hobijam.

Kā jau to vēsta nosaukums, tad grāmatas galvenais temats ir pēckara PSRS tanku cīņu apraksti. Tā kā pati PSRS bija par „mieru” un nekādos karos oficiāli neiesaistījās, izņemot Afganistānu, tad lielākā daļa tanku cīņu notika PSRS draudzīgo valstu teritorijā. Izraēlas un Arābu valstu konflikts, Korejas karš, karš Vjetnamā, nedaudz Kampučija, Angola, Indija, Irānas – Irākas karš.

Galvenie aplūkotie tanki ir T34/85, IS-2, T54, T55, PT-76, T-64, T-72 un T-80, kas pēc būtības bija galvenie sērijveida tanki šajā periodā. Tanki aprakstīti hronoloģiski, katram veltīta nodaļa, kurā sīki un smalki aprakstīta katra tanku modeļa izstrādes gaita, bruņojums, visas iespējamās modifikācijas, pārdotie ražošanas līgumi. Pašām tanku kaujām veltītā informācija no 350 lapaspusēm kopumā veltītas labi, ja 50. Šis fakts mani reāli sarūgtināja , jo biju cerējis uz lielāku un plašāku informācijas klāstu.

Lai arī grāmatas nosaukums pilnībā neatbilst saturams, šis tas par tanku kaujām arī bija. Uzzināju diezgan daudz interesantus faktus. Piemēram Otrā Pasaules kara laika veterāns T34/85 pēdējo reizi kaujā piedalījās 1997. Gadā Dienvidslāvijas pilsoņu kara laikā, IS-2 oficiāli PSRS no bruņojuma noņemts tikai 1980-tajos gados. Patikās palasīt izrakstus no preses, kur tiek stāstīts kā T-72 cīnījušies pret Merkav tankiem un tam sekojošā analīze, kas parāda ka gan krievu, gan amerikāņu prese šo notikumu ir izdomājuši.

Kopā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, lasīt var un iespējams, ka autoram nav bijusi pieejama pilna informācija par PSRS tanku cīņām, kas nebūtu nekāds brīnums, zinot tā laika apsēstību ar informācijas plūsmas kontroli.

Kur viņi liek tankus?

Jau no Padomju laiku filmām visiem ir zināma aksioma: Ja tu redzi vācieti tad ir skaidrs, ka netālu ir novietots arī tanks, kurā šis atbraucis.Tagad blandoties pa Rīgu nākas redzēt tik daudz vāciešus, ka neviļus rodas jautājums “Kur viņi slēpj savus tankus?”.

%d bloggers like this: