Navigate / search

Jaunzēlande septiņpadsmitā diena

15. marts

Taupo

Šodien mūsu galamērķis ir Fakatāne, tur mēs paviesosimies pie Maijas viesvecākiem. Līdz turienei ir tikai 170 kilometri un mums ir sarunāts ierasties pēcpusdienā. Tā pa ceļam vēl šo to apskatīsim. Pirmais apskates objekts ir Huka falls. Pirms tam gan apstājamies netālu no Taupo, lai vēlreiz uzmestu aci ezeram. Supervulkāna krāteris tomēr.

Huka falls
Huka falls

Ūdenskritums nav neko augsts, bet toties dikti jaudīgs. Vairāk tās varētu saukt par krācēm, upe no 200 metriem sašaurinās līdz 15 metriem, caurplūde 200 kubikmetri sekundē. Šis ir vietējais tūrisma punkts, neliela suvenīru bode, kur var nopirkt smukas vulkānu bildes. No rīta skatoties uz vulkānu pusi var redzēt, ka šie slēpjas mākoņos un vispār nav redzami. Tad no stāvvietas var iet līdz tiltiņam, ja paveiksies un tevi neviens ar selfijstiku neiegāzīs straumē, tad būs ko paskatīties. No tilta nekā īpaša redzēt nevar, skats ir iespaidīgs, bet to ūdens krišanu īsti redzēt nevar. Nākas iet pāri uz skatu laukumu. Ja grib tikt labā vietā, tad ir jāpagaida līdz nofotografējas visi pašiņu cienītāji un tad ignorēt vēlāk pienākošo žēlos skatienus.

Wai-o-tapu

Dodamies atpakaļ un nu mums ir izvēle, uz kuru geizeru parku doties. Ja esi vulkāniskā reģionā, tad noteikti vajag apmeklēt geizeru parkus. Maija mums piedāvā izvēli, ja godīgi, tad man vairāk tā ir izvēle starp diviem vārdiem, man nav ne jausmas, kur brangāki geizeri vai plašāki naftas ezeri. Izvēlamies Waiotapu. Tas mūsu mēlē nozīmētu “svētie ūdeņi”, tas tāds 18 kvadrātkilometru privāts bizness, kas sevī ietver karstos avotus, verdošus dubļus un nelielu ezeriņu. Tas viss ir par maksu, bet cilvēku te ka biezs, varētu domāt, ka uz to otru vietu neviens nemaz nebrauc.

Wai-o-tapu

Ja jau esam samaksājuši, tad nolemjam izstaigāt visu parku. Uz geizera atgriešanu mēs jau esam nokavējuši, tā kā galveno atrakciju neredzēsim. Pēc smakas uzreiz var pateikt, ka te ir īstie karstie avoti. Šādu vanckaru smaku ir grūti replicēt, galvenais saņemties un pēc pāris minūtēm jau būsi pieradis. te viss ir smuki ar taciņām un, protams, sākumā neliela burzma.

Wai-o-tapu
Wai-o-tapu

Sākumā tiek aplūkotas visas smirdošās bedres, lai tur lūst vai plīst, pat ja tajā bedrē nekas nenotiek, pat ja viņa nemaz tā nesmird, cilvēki līdīs skatīties, pat ja uz skatu laukumiņa noteiktais cilvēku skaits būs pārsniegts jau divas reizes. Ar laiku šī tendence pāriet un apmeklētājs nomierinās, uz beigām viņš jau skries, lai tiktu pēc iespējas ātrāk ārā. Centrālais objekts te ir Šampanieša baseins, vecs vulkāna krāteris, kas tagad tēlo 62 metrus dziļu uz 74 grādus karstu ezeriņu ar ūdens skābumu pH 5.4. Ūdens virsma visu laiku burbuļo no CO2, bet to var redzēt tikai tad, kad vējš padzen nost tvaikus. Dažus vecos krāterus te apdzīvo bezdelīgas, viņām zemes siltums palīdz olu inkubācijā un pie objekta Rua Ōwhanga to visu pat var redzēt, olas ne, bet putnu alas gan.

Šampanieša baseins
Tarhūna ezers

Un kas tas būtu par silto avotu parku, ja tajā nebūtu mazs tarhūna krāsas ezeriņš! Biju tā pārņemts ar skatu, ka pat neattapu izlasīt kāda viela ūdenī jāizšķīdina, lai iegūtu to krāsu. Kad viss apskatīts un uz kartes divreiz pārbaudīts, ka nekas nav palicis neapmeklēts, dodamies ārā. Mēs ar Maiju ārā izdodamies pārāk naski, pat nepamanām, ka esam atstājuši Initu ar Atvaru suvenīru bodē. Mašīnā ātri papusdienojam un braucam tālāk uz Fakatāni.

Galateja

Pa ceļam Galatejā (vietas nosaukums laikam ņemts no Bībeles) piestājam pie neliela ezeriņa, lai nedaudz pastaigātos. Staigājam tikai mēs ar Atvaru, jo redz ārā līst lietus. Iepazīstamies ar vietējo laivu piestātni, kur memoriālā plāksne vēsta, ka šo ir uzbūvējuši vietējie. Lietus sāk līt pa īstam un nākas iet atpakaļ.

Matahina

Laikam jau ūdeņi ir mūsu vājība, jo apstājamies pie Matahina mākslīgā ezera izskatās visnotaļ interesanti. Te uz tilta ir pat uzmontēts ceļamkrāns, ar kuru vajadzības gadījumā var atraut vaļā slūžas. Nospriežam, ka tas laikam tādēļ, ka dambja apakšā dzīvojošie cilvēki ir baigie negantnieki, ka viņi visu laiku jātur kā ķīlnieki.

Un tagad beidzot nonākam Fakatānē. Varētu domāt, ka Whakatane tā vis nelasās, bet pat vietējie Wh lasa kā F un tādēļ raksta tā, bet izrunā pavisam citādi. Pabraukājam pa pilsētu, ievērtējam lielveikalus, sapērkam medu un šokolādi un dodamies ciemos. Ciemos mūs jau gaida pa nopietnam. Nu vispār jau gaida Maiju, mēs tik tā piesitušies līdzi. Sapazīstos ar Mariju un Maršalu, mums izrāda māju, baložu barotavu. Satiekam Džordžu, tas ir viņu suns, dikti draudzīgs un profesionāls ēdiena diedelētājs. Pēc miesasbūves var redzēt, ka viņam arī sanāk.

Fakatānes pludmale

Tā kā Džordžam ir vakara pastaigas laiks, dodamies uz vietējo pludmali nelielā pastaigā. Te jau ir Klusais okeāns un ja ierautu jūrā, tad noteikti Izpeldētu kaut kur Tongā vai Samoa salās. Smilts te ir interesanta melna. Ja patīk lasīt gliemežvākus, tad ar to te var nodarboties, Maija gan saka, ka nav vērts, jo rīt mēs brauksim uz daudz nopietnāku gliemežvāku pludmali.

Zābaki

Pēc vakariņām mēs dodamies nelielā ekskursijā uz netālu esošo mežu white Pine Brush, tur var apskatīties vietējos kokus. Pajautāju Maršalam par kivi, šurp braucot redzējām zīmi, uzmanību kivi nesabrauc. Viņš te dzīvojot gan, nevienu kivi uz ceļa neesot redzējis. Mežs ir interesants, ja vien es kaut ko saprastu no Ziemeļsalas kokiem. Te arī no draugiem sāk pienākt jautājumi, vai mēs gadījumā neesam Kraistčērčā.

Fakatāne naktī

Pēc tam dodamies izbraucienā uz vietējas nozīmes vietām, apskatām vietu, no kurienes krastā izkāpis pirmais maoru migrācijas vilnis. Viņiem te par to tēmu ir vesela leģenda, te ir ala, kur glābušies no vētras un tādā garā. Sanāk, ka pirmie ieceļotāji ir bijuši diezgan informēti par vietējo topogrāfiju. Ir piektdienas vakars un pilsētiņā daļa no iedzīvotājiem sēž bārā un dzer alu. Skaļums ir iespaidīgs, to var dzirdēt pat skatu laukuma, no kurienes var pārredzēt visu pilsētiņu. Ir nedaudz nomācies un tādēļ Dienvidu krusta skatīšanās nesanāk.

Jaunzēlande sešpadsmitā diena

14. marts

No rīta pamodies, paskatos pa logu un saprotu, ka nekas no mūsu lielā pārgājiena nesanāks. Migla kā rudens rītā, sauli neredz vispār. Mēs ar Maiju aizejam uz recepciju, tur apstiprina, ka nav jēgas (vispār jau, ja būtu jēga, mēs jau trīs stundas ietu pa taku) un iesaka mums iziet Tama lake taku. Ja paveikšoties, tad varbūt mākoņi nedaudz pašķiršoties un mēs, iespējams, tos vulkānus arī redzēsim. Sakravājam mantas un dodamies uz Whakapapa.

Virši
Meža taka

Migla ir nedaudz izklīdusi, taču laiku pa laikam kāds mākonis novelkas pa zemi. Kad speram kāju uz takas, nedaudz līņā. Pārgājiens nebūs garš – vien 18 kilometru pa samērā vienkāršu reljefu. Sākums ved gar upīti, nedaudz kāpums uz augšu, bet nekas īpašs. Nedaudz atgādina Skotiju, tā kā vakar lija, tad riņķī viss slapjš un vietām uz takas uzrodas pa strautiņam. Mēs nebūt neesam pirmie gājēji, laiku pa laika panākam un apdzenam citus tūristus.

Taranaki ūdenskritums
UZ Taranaki

Vienā ziņā jau smuki, laiku pa laikam vējš atnes miglu un neko tālu redzēt nevar, tāda sajūta, ka varētu atrasties jebkur uz pasaules. Tad migla pazūd un reizēm pat uzspīd saulīte, taču tas diez ko nepalīdz, redzamība ir labi, ja divi kilometri. Mēs lēnā garā dodamies uz priekšu, mūsu pirmais pieturas punkts Taranaki falls. Taču tā kā mēs ejam pa augšējo taku, mēs to ūdenskritumu nemaz nevaram lāgā saskatīt, ja neuzkāpjam pie vietas, kur tas gāžas lejā. Uzkāpju, apskatu un dodos tālāk.

Upīte

Tā kā te nekādas skaņas, izņemot vēju un ūdeni, nav, tādēļ uzlieku austiņas un klausos podkāstus. No sākuma eju t-kreklā, lai ar ir ap plus desmit, auksti nav. Laiku pa laikam uznāk viegls smidzeklis, tad nākas uzraut lietus jaku. Visgrūtākā, nosacīti, pārgājiena daļa ir upītes šķērsošana pirms kāpiena uz Lower Tama lakes. Ne jau tādēļ, ka būtu grūti vienkārši pārlecamo akmeņu izvēle ir tik liela, ka tur nācās redzēt apstulbušus cilvēkus, kas stāv upītes malā un īsti nezina ko darīt. Es neļauju iespējām sevi apstulbināt un fiksi lecu no akmens uz akmeni upei pāri. Jāpiebilst, ka nu jau ir labs laiks, kopš esmu atrāvies no saviem grupas biedriem.

Lower Tama Lakes
Tama lakes

Tama ezeriņi pēc būtības ir pārkvalificējušies vulkāna krāteri un tādēļ izskatās tīri smuki, pat neskatoties uz miglu. Pie apakšējā stāvu izbaudu ainavu, cik nu to miglā var izdarīt, pie reizes pagaidot pārējos. Ja tā padomā, tad tādus īstus vulkāniskos ezerus es nemaz tik bieži neesmu apmeklējis. Varētu pat nokāpt lejā līdz ūdenim, bet kaut kā negribas pēc tam pa krauju rausties atpakaļ augšā. Un ja jau patīk rāpties, tad šī ceļojuma stāvākais kāpiens mums vēl ir priekšā, jo dodamies tālāk uz Augšējo Tama ezeru. Kāpiena garums ir vien kilometrs, bet dikti stāvs un tādēļ diezgan nogurdinošs.

Lower Tama Lakes
Upper Tama lakes

Tikuši līdz vietējai augstienei, uzrīkojam nelielu pikniku. No šejienes var redzēt abus ezeriņus, ja izklīst migla, reizēm nevar redzēt neko. Mēs apsēžamies un sākam gaidīt brīnumu. Vēlāk mājās kartēs uzmērīju, ka tas nolāpītais vulkāns virs mums slējās vien četru kilometru attāluma un otrs sešu kilometru attālumā. Tongariro esamību pat nevar nojaust, ja nu tikai, ka mākoņi tumšāki. Ruapehu gan izdodas ieraudzīt vienu mazu gabaliņu, mākoņos baltumu, kas nekustas uz pāris sekundēm. Maija nolemj sākt atpakaļceļu, pēc kāda laika aiziet Atvars ar Initu, es vēl pusstundu cerībā pasēžu un ar’ dodos prom. Laikam šoreiz nav lemts. Maija ir stāstījusi, ka aukstā ziemas rītā to vulkānus varot redzēt pat no Paekakariki, tad iespējams, ja mākoņi izklīdīs, mēs varēsim viņus redzēt no Taupo.

Taranaki falls

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo lielākoties jākāpj uz leju, diena ir iesilusi un lietus ar vairs nelīst. diemžēl mākoņi spītīgi atsakās parādīt vulkānus. Maiju satieku pie Taranaki ūdenskrituma. Piesēžam un pavērojam, kā cilvēki cenšas dabūt vislabākās bildes uz ūdenskrituma fona. Riņķī vieni vienīgi zviedri un vācieši, varētu padomāt, ka esam Austrijas Alpos. Sagaidām Atvaru un Initu, vēl nedaudz pasēžam un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu. Sāk gribēties ēst un būtu tā kā laiks braukt tālāk.

Tongariro vulkāns

Mēs ar Atvaru nolemjam tik viegli nepadoties un tomēr aizbraukt uz to vietu, kur mums no rīta būtu bijis jāsāk iet. Un aizbraukt uz Tongariro crossing sākumu. Braukšana būtu tīri tā neko, ja daļa ceļa nebūtu grantene un priekšā braucošā mašīnas vadītāja saprastu, kā ar mašīnu ir jābrauc tā, lai pretim braucošiem nebūtu jālien grāvī. Pie takas sākuma ir daudz brīdinoši uzraksti, cik var noprast, tad cilvēki ir galīgi traki. Pat tualetē izlikti plakāti, ka nedēļā vidēji te tiekot glābti divi cilvēki. Lielākoties problēmas sagādā pienācīga ekipējuma trūkums. Laika apstākļi te mainās ātri un reizēm var izrādīties, ka ar t-kreklu un šortiem vien nepietiek. Paskatoties uz augšu saprotam, ka pat ja mēs nolemtu iet pa to taku, mēs miglā neko daudz neredzētu un tāda klīšana pa miglu vien sanāktu.

Taupo

Dodamies uz Taupo. Tas ar’ kādreiz bija vulkāns un tas, kas tagad ir ezers, patiesībā ir supervulkāna krāteris. Pēdējais megaizvirdums bija 180-jos. Mazāks bija 232.gadā, bet tad nomierinājies un pagaidām nekas nav redzams. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs vispār esam atvilkušies uz Ziemeļsalu. Sākotnēji Maijas plānā šī sala nemaz neietilpa, bet tad es pieprasīju supervulkānu, es viņus krāju. Pie Tokaanu ir skatupunkts, no kurienes var labi pārskatīt Okeānijas otro lielāko saldūdens ezeru. Nu es jau zināju, ka ezers būs smuks un viņš mani nepievīla. Ezera skatu baudīšanu gan nedaudz maitā lapsenes, kas te lielākoties pārtiek no tūristu atstāto saldumu papīru atliekām.

Naktsmājas

Laiks braukt uz mūsu naktsmītni, tai booking ir megareitings, gribas redzēt, ko viņi mums tādu piedāvās. Viss motelītis ir smuki sakopts Taupo ezera krastā, mūsu mājiņā ir pat burbuļvanna. Saimniece gan ir klikšķis uz eļļas smaku, viņa jau no sākuma piekodina, ka lai mēs, pasarg’ Dievs, necepam zivis, piesmirdināšot vēl māju. Nu okei, noliekam mantas, nedaudz atpūšamies un braucam uz karstajiem avotiem. Pirms prombraukšanas Maija iet noskaidrot, kur te ir labākie fish and chips. Saimniece esot dikti satraukusies un piekodinājusi tos neēst mājiņā.

Lai ar’ vulkāni no ārpuses izskatās mierīgi, tektoniskie procesi turpinās un te Vaikato upes malā ir pāris karstie avoti, kas nedaudz iekārtoti sabiedrības vajadzībām. Šī vieta ir par velti un tādēļ neko daudz no tās nesagaidu. Patiesībā, ja es būtu zinājis, kas te ir patiesībā, būtu ielaidis mājiņā vannā karstu ūdeni un sēdējis tur. No stāvvietas nākas iet puskilometru, tad ejot uz to baseinu, atdauzu savu sāpošo kājas pirkstu un man vieta riebjas, pirms es tur esmu ticis iekšā. Visu laiku biju sapīcis, bet pārējie gan šķiet pasākumu izbaudīja. Kad esam izmērcējušies, dodamies meklēt ko ēdamu.

Vakariņas
Taupo Vakarā

Saimnieces ieteikumus ignorējam un piebraucam pie šurpbraucot noskatītās ēstuves. Kā jau vienmēr, gaidīt nāks pusstundu. Kā vienmēr, manu karti neņem pretī un Atvars samaksā par visiem. Kā vienmēr pie friškām nevar dabūt tīru majonēzi, bet jāņem ar kaut kādu piejaukumu. Bet tas netraucēja mums uzrīkot pikniku Taupo ezera krastā, vērot saulrietu un vietējo maoru tjūnēto BMW.

Vakars uz ezera

Vakarā mēs ar Maiju nedaudz pastaigājam gar ezera krastu, izskatās, ka vulkāns nedaudz kūp, jo daļa debesis ir smuki sarkanas un tad kā ar nazi nogriež uz parastām bez putekļu piesārņojuma. Vakarā sāk gāzt lietus, tā pa īstam, ka mani ārā izžautie peldšorti, acumirklī pazaudē visu savu žūšanas progresu.

%d bloggers like this: