Navigate / search

Jaunzēlande četrpadsmitā diena

12. marts

Šorīt mums ir plānā lielais pārbrauciens uz blakus esošo Ziemeļu salu. Augšā jābūt visai laicīgi, pabrokastojam, nočekojam, vai kaut ko neesam aizmirsuši, un dodamies uz Piktonu. Piktona nav tālu – vien 40 kilometri. Pa gaisa līniju vispār 8 kilometri, bet tas ietvertu brangu peldēšanu. Ceļš ir standarta, ar tādiem serpentīniem, ka pat man nedaudz vilka uz nelabu dūšu. Daudzo līkumu dēļ jābrauc ap stundu. Lai nedaudz atspirgtu, piestājam pie Nagkuta Bay, tur pastaigāju, nomierinu savu sabuntojušos līdzsvar orgānu. Rīts ir padevies lietains un miglains, pie tam mums piesienas pīles, kuras te noteikti tiek piebarotas.

Braucam tālāk, tā kā uzkrājusies laika rezerve, piestājam aplūkot kruīza kuģu piestātni no augšas Šekspīra līča lukautā. Mums ir paveicies – kruīza kuģi ar papīrmalku priekšplānā nemaz nenākas tik bieži redzēt. Te var izlasīt nedaudz par vietējo vēsturi. Vispār jau smidzina lietus, bet tas netraucē nedz mums, nedz vietējam iedzīvotājam vērot apvārsni. Tā kā līdz prāmim vēl ir laiks, tad piestājam nedaudz iepirkties, nevar jau zināt, vai uz kuģa būs ko ēst. Atrodam mazu bodīti, sameklējam kolu un Krančijus. Šķiet, ka kilokalorijām līdz Velingtonai vajadzētu pietikt.

Ar pirmo reizi līdz prāmju terminālim aizbraukt neizdodas, viņi te ir veseli divi un mums kā reiz ir vajadzīgs otrais. Nekas, mēģinām vēlreiz, sanāk! Dabūjam biļetes un stājamies rindā. Skaidrs ir viens, ka esam iestājušies visgarākajā un lēnākajā rindā. Gaidot savu kārtu, varam novērot Kiwi rail darbošanos, šie uz prāmja dzen virsū veselus vilciena sastāvus. Protams, salīdzinot ar mūsu dzelzceļu, viņi ir tikai tādi mazbānīši. Beidzot rinda sāk kustēties un, ko tu domājies, mēs esam vieni no pirmajiem! Un mums uz prāmja ir tas gods novietot savu auto tūlīt aiz fūrēm, var pat dzirdēt teliņus, kur tiek vesti ekskursijā!

Prāmis ir kā prāmis, tie, kas iekšā tikuši pirmie, ieņem vietas pie logiem. Mēs tā no sākuma darām, uz fikso iekožam un tad dodamies pētīt kuģi. Es uzkāpju uz augšklāja un tur arī pavadu visu laiku līdz tiekam cauri Mārlboro saunds līcīšiem un nonākam Kuka šaurumā. Pats sākums ir interesants, jo tad vari identificēt vietas, kurās mēs vakar bijām. Nav jau viegli, jo sanāk nedaudz cita perspektīva un nekad nevari būt drošs, kurā pakalna galā vakar īsti esi stāvējis, te palīdz saliņa fjorda vidū, tā kalpo kā atskaites punkts.

Cilvēki sākumā fotografē kā traki un pie labas vietas tikt ir visai grūti. Bet ar laiku viņu entuziasma apsīkums kopā ar vēju un nelielu lietu lielāko daļu nodzen nost no klāja. Kad pazīstamās vietas beidzas, tad var skatīties uz to, kur mēs vēl būtu varējuši iet, bet negājām. Izskatās, ka te var mierīgi noblandīties pusgadu un i tad kāds līcītis paliktu neapskatīts.

Fjorda beigas ar’ ir visai iespaidīgas, ir, ir zeme un pēkšņi viss – priekšā tikai Kuka šaurums un Ziemeļsalu nemaz vēl nevar redzēt! Dodos lejā meklēt Maiju. Savos meklējumos es atklāju, ka prāmim patiesībā ir arī priekšgals, no kura skats ir vēl labāks un vējaināks. Tā kā īsti darīt nav ko, stāvu tur un skatos jūru. Jūrā nav nekā interesanta, var skatīties ūdens krāsas maiņu, kaut kādu putneli, kas acīmredzot medī zivis. Pūš diezgan braši un tādēļ esmu te gandrīz viens. Maija atrodas pati, izrādās, ka viņa braucienu pa fjordu ir noskatījusies šeit. Viņai šis jau ir septītais Kuka šauruma šķērsojums ar prāmi. Aizejam paēst vietējā ēdnīcā, neteikšu, ka garšīgi, bet barojoši.

Iebraucot Velingtonas līcī, vējš pieņemas spēkā, nav tik traki, ka varētu noraut ausis, bet tuvu tam. Tagad cilvēku sarodas pavisam daudz, visi grib redzēt pilsētu no jūras. Izskatās diezgan pastāvs pasākums, līdzenas vietas te nemaz nav tik daudz, tādēļ visi apkārtnes kalni ir apbūvēti. Sagaidām paziņojumu doties uz mašīnām un dodamies. No prāmja lejā tiekam ātri un dodamies uz Apollo Lodge, tas te tāds motelītis netālu no pilsētas centra. Ivars to zina un nav nekādu problēmu līdz tam nokļūt – pēc 10 minūtēm klāt esam.

Motelis kā jau motelis, ierīkots daudzistabu dzīvoklī, tādēļ mūsu numuriņam ir interesanta konfigurācija. Mašīnai pagalmā ar’ atrodam stāvvietu, te ir pēc principa, kurš pirmais brauc, tas arī novieto mašīnu. Nedaudz atkopušies, dodamies apskatīt Jaunzēlandes galvaspilsētu.

Mūsu pirmais pieturas punkts ir Te Papa muzejs. Ja godīgi, tad ceļojuma plānošanas procesā, es ieteicu, ka te nav vērts vilkties, bet vai tad manu viedokli kāds ņems vērā! Man tika sasolīta zemestrīces simulācija, bet tās vietā viņi ierīkojuši atskatu uz Gallipoli kauju. Tas jaunzēlandiešiem izvērsies par tādu traumatisku pasākumu. Apskatām to, kāpju uz nākošo stāvu un ko tu iedomājies – te izstādīts Endeavour lielgabals! Maija knapi mani no viņa dabūja nost. Bērnībā es daudz biju lasījis par Kuka ceļojumiem, bet nekad nebiju gaidījis ieraudzīt kādu detaļu no viņa slavenā kuģa! Tālāk seko neliels dabas muzejs, kur var skatīties ievestos dzīvniekus un to mijiedarbību ar vietējo floru un faunu. Vietējie zaudē.

Tad neliels ieskats kolonizācijā, labi, ka maori bija uztrenējušies savstarpējos kautiņos un Jaunzēlande atradās pietiekoši tālu. Skaidrs, ka beigās viņus tāpat apčakarēja, bet ne tik sāpīgi kā Austrālijas aborigēnus. Te var arī papētīt pirmo migrācijas vilni, viņu waka modeļus, kara laivu (waka taua) visā tās krāšņumā. Tagad tādas vairs netaisot, neesot speciālistu. Var apmeklēt viņu Te Hau ki Tūranga, aplūkot kivi spalvas apmetņus un citus maoru kultūras artefaktus.

Augstāk ir modernās mākslas muzejs, tur gleznas un mākslas objekti. Daži velk uz holistiku un šķiet pilnīgs sviests, atmiņā iespiežas automātiskais indeksa lapiņu pāršķīrējs, tas dažādās krāsās un šķir lapiņas randomā. Vēl var iziet ārā un paskatīties uz pilsētu no jumta, durvis gan salūzušas un no sākuma domāju, ka aizslēgtas. Taču ar brangu rāvienu izdevās dabūt vaļā. Skats ir okei, bet jāskatās caur stikla barjeru.

Terakotu karavīrus nolemjam neskatīties, jo tos mēs jau esam redzējuši Šanhajā. Tagad tik atliek sagaidīt Atvaru un Initu. Ar Atvaru ir tā, ka viņu muzejā laist nevar, tā vietā, lai fiksi izietu cauri un dotos tālā, viņam neapnīk lasīt visus aprakstus un pētīt izstādītos objektus. Pablandījāmies pa suvenīru bodi (viss tik dārgs) izgājām uz krastmalas promenādi. Kad tas bija apnicies, gāju Atvaru meklēt. Neatradu, bet nu pēc pāris minūtēm viņš pats parādījās.

Mūsu šodienas nākošais plāns ir Botāniskā dārza apmeklējums, lai tur tiktu, nolemjam izmantot funikulieri. Tas te tāds vietējais simbols. Atrodam staciju, pie tās mums piesitās vietējais opālu tirgotājs, pareizāk sakot Initai, viņa laikam no mums vienīgā izskatā potenciāla pircēja. Augšupbraukšana kā jau funikulierī, pa laikam apstājas. Mēs gan kāpsim ārā tikai galastacijā. No augšas skats uz pilsētu ir tīri tā neko, ir tikai viena problēma, nezinām ko darīt tālāk!

Diena ir izvērtusies visai gara un baigi staigāt vairs negribās, botāniskais dārzs ir uz kalna nogāzes, un lai kur tu neietu, vienmēr sanāks kāpt atpakaļ pret kalnu. Varētu iet visu laiku uz leju līdz Parlamenta ēkai, bet mums ir funikuliera biļetes turp atpakaļ. Beigās izšķiramies noiet vienu mazu aplīti, braukt lejā un tad meklēt vietu kur paēst. No botāniskā dārza atminos vien saules pulksteni un tas pats bija blakus observatorijai. Skati, protams, bija smuki un pie kokiem bija šiltītes, bet kaut kā vairs nebija īpaša prieka visu to lasīt.

Tikuši lejā pilsētas centrā, dodamies meklēt vietu kur pavakariņot. Maķīti uzreiz neredzam, izstaigājam visu centru meklējumos, bet nekas nav labi. Šī pārgājiena laikā es paspēju apmeklēt lietotu grāmatu veikalu un galda spēļu veikalu. Atvars atradis bezmaksas internetu un viņu miesīgas rūpes vairs neskar. Beigās nolemjam nomesties Pasha Kebab. Vispār ēdiens bija labs, un ēst jau ar gribējās. Paēduši dodamies mājās un liekamies gulēt.

Jaunzēlande trīspadsmitā diena

11. marts

Šorīt ir diena, kad mums nekur nav jāsteidzas. Mūsu plānos ir tikai viens neliels pārgājiens, un pārējo dienu var atpūsties. Esam jau ceļojuši labu laiku, un atslodzes diena par sliktu nenāks. Šeit arī ir visnotaļ smuka lieta dirnēšanai. Paēdam brokastis, aizejam uz recepciju, mūsu plānoto Karalienes Šarlotes taku var iet tikai nopērkot speciālu atļauju. Taka iet pa privātīpašumu un, cik noprotu, privātie viņu arī uztur. Diemžēl uz vietas šo atļauju nav, tādēļ mums tiek izrakstīta zīmīte, to pēc pieprasījuma varot uzrādīt.

Sapakojam līdzņemamo ēdamo un dzeramo, saliekam mantas mašīnā un braucam uz taku. Par laimi neko tālu jau nav jābrauc un tīri teorētiski mēs varētu aiziet arī ar kājām, taču iet pret kalnu uzreiz nav mūsu stilā. Mūsu plāns ir uzsākt ceļu no Kenepuru un Onahau ceļa krustojuma un iet līdz Onahau skatupunktam. Tas ir mūsu sākotnējais plāns un tad jau redzēsim, kā būs.

Queen Charlotte track

Taka sākas ar stāvu kāpumu, patiesību sakot šis kāpums turpinās līdz pat skatu laukumam visus divus kilometrus. Sākumā esmu uzņēmis pārāk ātru tempu un tādēļ laiku pa laikam nākas pakāpt nedaudz lēnāk un paklausīties putniņus. Šeit putni ir diezgan droši un tos var pat ieraudzīt. Nu fanteili tie jau visur droši un te ar netrūkst, taču tui gan te redzu pirmo reizi, līdz šim viņu biju tikai dzirdējis. Kad beidzot esam uzrausušies augšā, varam aplūkot Mārlboro saundus visā krāšņumā. Te ir arī piknika galds, taču viņa funkcija nudien nav piknikošana. Tas ir ziedots kokgrebumiem un, cik var spriest, arī kā augstākais pakāpšanās punkts. Neliegšos, es arī izmantoju šo galdu kā novērošanas punktu.

Queen Charlotte track

Secinām, ka laikam ejot koki ir paaugušies un skats uz visām pusēm nav vienādi brangs. Varētu jau doties prom, bet ir jāsagaida prāmis. Rīt mēs pa šo fjordu atstāsim Dienvidsalu un dosimies uz Velingtonu. Prāmi gan vēl neredz, toties var redzēt kruīza kuģi. Tas brauc uz Piktonu, tur noparkosies kokmateriālu terminālī un pasažieri dosies ceļojumā pa tuvējo apkārtni. Nedaudz uzgaidot, mēs sagaidām prāmi, no šīs vietas tas neko dižs neizskatās. Bez maz vai jāsāk uztraukties, vai mums vispār tur pietiks vietas. Kad kuģīši apskatīti, saliņas fjordā ievērtētas, varam doties tālāk. Nolemjam paieties vēl nedaudz uz priekšu.

Sākums foršs, jo nākas kāpiens uz leju un tas ir visnotaļ patīkami. Taču, jebkurš kāpiens uz leju ilgāks par desmit minūtēm, liek ilgoties pēc kāpiena augšā. Satraukumam gan nav pamata, jo šī taka piedāvās šādus kāpienu atliku likām. Beigās kopā sanāks, ka esam uzkāpuši veselu kilometru augšā un tikpat lejā. Visu to augstumu rada divi pakalni katrs uz četrsimts metriem, vienā jau esam uzkāpuši, otrā – vēl tikai kāpsim. Bet to mēs vēl nemaz nezinām.

Marlborough sounds

Pēc kāda laika var sākt iet par salīdzinoši līdzenu taciņu, labi, ka viss ir pamežā, tādēļ saule virsū nespīd. Ja neskatās uz to, ka dīvaini koki, tad mežs kā mežs. Patiesībā mēs ejam pa kalna kori un vienā pusē ir Kenepuru fjords, bet otrā pusē Queen Charlotte fjords. Atvars ar Initu no manis un Maijas ir atrāvušies jau labu gabalu, šad tad var redzēt, kaut kur taisnākā gabalā, kur šie iet pa priekšu. Un tad pēkšņi vienā pļaviņā, kur nupat esam uzrāpušies kādus divdesmit metrus uz augšu, Maija paziņo, ka viņa tālāk neies un ies atpakaļ, pagaidīšot mūs pie mašīnas. Nu labi, es dodos tālāk, plānā ir uzkāpt vismaz līdz tuvējā pakalna galam.

Shamrock Ridge

Pakalns jau nav nekas liels pat priekš Latvijas standartiem. Nedaudz augstāks par Gaiziņu, te pat celiņš vietām izmet serpentīnu un laiku pa laikam var uzmest acis apkārtnei, novērtēt ūdens līmeni fjordā, mēģināt uzminēt, pie kura no daudzajiem līcīšiem atrodas mūsu viesnīca un domāt, vai nav laiks nedaudz pažāvēt zeķes, lai neuzberztu tulznas. Pēc kāda laiciņa panāku Atvaru ar Initu un tālāk ejam kopā. Kad esam tikuši Shamrock Ridge galā, tad nedaudz piesēžam un ieturam pusdienas. Tā kā te pēc norādēm uz Torrea Saddle ir vien pāris kilometru gājiens un tas viss pa kalnu uz leju, nolemjam aiziet līdz turienei. Uzrakstu Maijai īsziņu par mūsu plāniem, viņa atsūta pretī, ka tad viņa ies uzreiz mājās.

Queen Charlotte track

Protama lieta, ka līdz Torrea Saddle aiziet problēmas vispār nebija, visu laiku tik uz leju, negribas jau domāt, bet mums nāksies visu šo gabalu atkal līst augšā. Vietām ir tik stāvs, ka ejot lejā jāuzmanās kur sper kāju. Tagad arī tūristi uz takas sāk parādīties nedaudz vairāk, redzot pensionārus nospriežam, ka nevar jau būt tik traki. Bez tam mēs jau veselu nedēļu katru dienu esam kaut kur staigājuši un ir jau zināms treniņš. Šo pat var saukt par treniņu mūsu lielajam pārgājienam Tongariro alpine Crossing un mums pat ir plāns uzkāpt Mount Ngauruhoe. Tā ka nav ko sūroties, jāizmanto treniņu iespēja, kamēr tā ir pieejama.

Queen Charlotte track

Pie Torrea Saddle karā kritušo piemiņas memoriāla atpūšamies, es uzvelku sausas zeķes, apēdam pa banānam un dodamies atpakaļ. Kā jau bija sagaidāms, līšana kalnā bija diezgan nogurdinoša. Vidējais ātrums nokrīt līdz četriem kilometriem stundā, par sirdsdarbību nemaz nerunāšu, man šķiet, ka tā ir sasniegusi savus griestus. Labi, ka man ar sirdi nekad nav bijušas problēmas, ja nedaudz nometu tempu, tad tā atgriežas salīdzinoši pieņemamā tempā no 160 uz 120. Pret kalnu es eju savā tempā un esmu pārsteigts, cik daudz serpentīniņi un pret kalnu ejoši celiņi lejā kāpjot man nav palikuši atmiņā. Vienu brīdi man šķiet, ka nu jau esmu galā, bet nekā, līdz Shamrock Ridge man bija palicis vēl puskilometrs.

Marlborough sounds

Tur nokļuvis, es, gaidot pārējos, atpūšos pa īstam, nav jau tā, ka baigi noguris, bet tā vienkārši pasēdēt un pavērot ainavu ar’ nav peļama ideja. Sagaidu Atvaru ar Initu, tad atkal atpūšamies un dodamies uz stāvlaukumu. Mums atkal taka ir uz leju, vai nu tomēr esmu noguris, vai kļuvis nevērīgs, divas reizes nieks vien pietrūka līdz potītes izmežģīšanai. Šķita, ka tas kāpiens uz pēdējo kalnu tāds nieks vien būs. Bet ar nožēlu nācās konstatēt, ka nemaz tāds nieks kā domāju nav viss. Tur viens serpentīniņš, kas uzvelk piecdesmit metrus augstāk kalnā, man vispār nebija aizķēries kalnā. Vispār daudzās vietās varēju gandrīz derēt, ka es te nemaz neesamu gājis.

Beigu beigās kopā esam nogājuši astoņpadsmit kilometrus, patērējuši gandrīz piecas stundas. ņemot vērā, ka šis gabals parasti ir uz astoņām stundām, tad varam justies lepni par savu veikumu. Sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Tur Maija jau mums pagatavojusi pusdienas. Paēdam un pārējo dienu neko nedarām. Maksimums izeju uz lodžijas, jo tur labāks internets. Bet ja tā padomā, tad sēdēt un skatīties uz fjordu arī ir diezgan laba izklaide.

Jaunzēlande divpadsmitā diena

10. marts

Šodien mums plānā atkal viens garš brauciens. Dosimies no Karamea uz Te Mahia. Ir izlemts braukt ne pa ātrāko un ne pa īsāko ceļu. Mēs brauksim pa vissmukāko ceļu, nu vismaz mūsu ieskatā. Tie būs pāri pa četrsimts kilometriem. Vispār jau pa to laiku mēs tepat Karamea varētu sadarīt daudzas lietas, pastaigāties pa takām, kas te netrūkst, apskatīt vēl dabas objektus, paskatīties uz putniem, bet tā nu ceļojumos ir, gribas apskatīties visu. Jaunzēlande ir visai tālu un būtu muļķīgi pirmajā reizē neaplūkot cik vien iespējams no piedāvājuma.

Ceļamies kā vienmēr laicīgi, iekožam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies prom. Ja kādreiz nākas būt Karamea, tad iesaku apmesties Karamea Last resort, nezinu kā citi piedāvājumi, bet te, ja paņem atsevišķu mājiņu, ir super. Brīžos, kad sanāk braukt gar okeāna krastu, var nojaust, ka šodien pūš labi, visa pamale ir ar migliņu, to vējš norauj no viļņu galotnēm. Pilsētā, kas nes Latvijā tik pazīstamo Hektora nosaukumu, nolemjam piestāt un apskatīties, kādi tie viļņi ir tuvumā. Pa īstam tuvumā mēs nemaz netiekam, jo tad būtu jālien pa krauju uz leju, tāpēc pastāvam tepat autostāvvietas malā un skatāmies pa gabalu.

Nākamā pietura ir Vestporta (Westport), tikai tādēļ, lai izlocītu kājas, vispār jau neko dižu neesam vēl paveikuši, bet pablandīties pa pilsētiņu šķiet tīri laba ideja. Neskatoties uz to, ka te ir svētdienas rīts, visas bodes un kafūži ir vaļā. Nestrādā vienīgi vietējā pašvaldība. Pastaigājam pa galveno ielu, sapērkam šādus tādus suvenīrus. Te izrādās var izvizināties ar ātrlaivām, bet tas nav mūsu plānos, tāpat kā raktuvju apmeklēšana. Ievērības cienīga ir vietējā tualete, dikti atgādināja pamatskolas laikos, var čurāt uz bleķa.

Tagad sākas ceļojuma nepatīkamākā daļa serpentīni – šoreiz gan nav Arthur’s pass ceļš, bet Upper Buller Gorge Road, tas veda gar tāda paša nosaukuma upīti, kura nudien ir izgrauzusi brangu ieleju. Lai ar te ir smukas skatu vietas ar tik daudzsološiem nosaukumiem kā Old Ghost road, mēs braucam tālāk. Viena vieta man pa gabalu izskatījās kā tā, kur Gredzenu pavēlniekos pie upes stāvēja milzu statujas. Bet, nu labi, es jau zinu, ka tas nav tur. Mūsu nākošais pieturas punkts ir viens garš iekaramais tilts Buller gorge swing bridge. Mēs pat laicīgi iegriežam stāvlaukumā. Tilta īpašnieki ir prātīgi ļaudis, viņi apjozuši visu pasākumu ar augstu žogu. Cena ir pārāk iespaidīga, lai tikai pārietu pāri tiltam. Tur jau ir vēl daudz un dažādas izklaides, kas to biļetes cenu ar uzviju atsistu, taču mums nav tik daudz laika. Nolemjam doties tālāk.

Ap pusdienlaiku piestājam Murchison pilsētiņā. Šķiet, ka šeit kādreiz ir bijuši labāki laiki, tagad te viss turas vien uz ceļmalas kafejnīcām. Es principa pēc paņemu steika pīrāgu ar sēnēm. Šis patiesībā bija diezgan labs. Iedzeram arī kafiju un esam gatavi doties tālāk.

Tālāk ir Tapaweras skatu punkts, no kurienes var pārlūkot daļu no upes ielejas, tuvākos kalnus un tuvumā apskatīt ģeodēzisko atskaites punktu. Vispār jau mēs šīs uzpariktes sastapsim aizvien biežāk. Nedaudz paskatāmies ainavu, ievērtējam kalnus. Mums jau drīz šī sala būs jāpamet, neskatoties uz to, ka esam braukuši jau pusdienu, Karamea pa gaisa līniju ir vien 50 kilometru attālumā.

Stokes pilsētiņā netālu no Nelsonas iepērkamies veikalā. Vispār jau New world veikalu ķēdē mēs jau esam dabūjuši tūristu lojalitātes karti un tādēļ mums pirkumiem ir atlaide. Veikala izkārtojumu mēs jau pārzinām tikpat labi kā pašmāju rimčikiem, tādēļ iepirkšanās ir diezgan raita. Nav jau tā, ka mums būtu baigās prasības, kaut kādi augļi, dārzeņi salātiem un olas brokastīm.

Beidzot esam tikuši līdz Nelsonai. Te centrā noparkojamies, brīvdienās par mašīnas novietošanu ielas malā nav jāmaksā. Braucot šurp mēs gandrīz iekuļamies avārijā, te luksoforiem ir palīgsekcija, ja vēlies nogriezties pa labi, tad stāvi un gaidi. Bet ir viena nianse – reizēm viņas no sarkanās pārmainās uz zaļo un reizēm sarkanais tikai izdziest. Te gaidījām un gaidījām, beigās izpērāmies nelaikā. Dodamies apskatīties, kas te ir. Pirmais, ko ieraugām, ir Masonu ložas māja, iespaidīgi, tepat netālu uz pakalna parkā ir Kristus baznīca, mēs aizejam tālāk līdz Trafalgāra ielai, aizejam līdz vietējam novadpētniecības muzejam, kuru nolemjam neapmeklēt. Es gan labprāt būtu iegājis. Nospriežam, ka pietiks locīt kājas un uz krastu ar kājām neiesim, bet aizbrauksim ar mašīnu. Piekrastes stāvlaukumā kemperotāji cep launagu, diezgan smird pēc beigtām zivīm un puvušām aļģēm (jūras smarža). Tā kā ir bēgums, tad arī skats ir vairāk uz dubļiem nekā uz ūdeni.

Piestājam arī Cullen point lookout, te beidzot varam ieraudzīt slavenos Mārlboro fjordus, sanāk nedaudz pastaigāt aptuveni kilometru, bet skats ir tā vērts, mēs šī fjorda krastos mitināsimies divas dienas. Līdz pašam Te Mahia miestam nav tālu, bet tie serpentīni! Vismaz man jau ir piegriezušies. Pa ceļam pieturam pie vienas stopotājas, viņa gribot uz Piktonu, jāpaspēj uz prāmi, diemžēl mēs viņai nevaram palīdzēt.

Maija mums par naktsmītni ir izraudzījusies Te Mahia Bay resort. Tai vietai ir nereāli labs reiting un arī skats no istabiņas superīgs – palmas, kalni, fjords. Iečekojamies un mūs aizved ierādīt māju, te viss ir dikti jauki, durvīm nemaz nav atslēgu, un nevienam nekas neesot pazudis. Domāju gan, te lai atkultos vien vajag stundu. Skats pa logu ir vienkārši fantastisks, viesnīcas piedāvājumā ir arī kajakošana. Lai ar Atvars vēlāk runāja par laivošanu, tomēr praktiski šī lieta palika nerealizēta. Mums zem logiem pļaviņā pirms pludmales notiek grillpārtijs, tusiņš uz nebēdu, cilvēki pazūd tikai pēc saulrieta. Nospriežam beidzot noskaidrot, cik tai mūsu Toyotai ir ņiprs motors, atveram kapotu, izvelkam grāmatu un noskaidrojam – 2.5 litri.

%d bloggers like this: