Navigate / search

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: