Navigate / search

The Wheel of Osheim (The Red Queen’s War #3) by Mark Lawrence

The Wheel of Osheim (The Red Queen's War #3) by Mark Lawrence

Brīdī, kad iznāca Sarkanās karalienes kara sērijas pēdējā grāmata, es nemaz nesteidzos to iegādāties elektroniski. Man bija jāgaida līdz atnāks īpaša grāmatas versija. Citos vākos un paša autora parakstīta. To biju sev pasūtījis jau gada sākumā. Neteikšu, ka bija viegli noturēties tās pāris nedēļas līdz grāmata nonāca manās rokās. Kad viņu beidzot dabūju, sākās dilemma, vai tādas parakstītas grāmatas maz kāds lasa, varbūt jāietin plēvē un jānoslēpj no gaismas stariem nākamajām paaudzēm. Beigu beigās izlēmu, ka lasa, jo es taču desu uz tās negriezīšu!

Džalans priekš gļēvuļa ir paveicis daudz ko. Viņš ir bēdzis no kreditoriem, piedalījies finanšu mahinācijās, cīnījies ar mirušajiem, neveiksmīgi mēģinājis tikt vaļā no sava drauga un biedra Snorri, piemānījis daudzus un mēģinājis aizbēgt no sava likteņa. Cilvēks ar tādu dzīvi vienkārši nevar nenonākt Ellē. Džalan mērķis ir tikt vaļā no Loki atslēgas un dzīvot mierīgu pārtikušu dzīvi. Taču Osheimas rats griežas un pasaulei tuvojas izšķirošais pagrieziena punkts. Tā nu ir sanācis, ka Džalans ir nonācis notikumu centrā, un tieši viņš izlems pasaules likteni.

Sākot lasīt šo grāmatu, es uztraucos par vienu lietu. Vai ar autora nebūs tāpat kā ar Žiguļa rūpnīcu, kurā liec kādu konveijeru gribi, bet beigās no tā noripos žigulis. Satraucos, vai autors beigu beigās nepadarīs Džalanu par kārtējo Jorgu. Lai ar vietām jorgismi pavīd, kopumā Džalanas paliek vecais Džalans. Kurš īsti nesatraucas par rītdienu un izbauda mirkli, būdams cieši pārliecināts, ka no jebkuras problēmas var aizbēgt, ja vien starp tevi un problēmu ir pietiekoši liels attālums. Šajā grāmatā viņam gan nākas krietni pieaugt, un ne visu viņa rīcību vairs var izskaidrot ar stūrī iedzītas žurkas agresivitāti. Viņš ir kļuvis apdomīgāks un sāk novērtēt savs pretiniekus. Elle viņu ir pārmainījusi, nu gandrīz.

paraksts

Vispār jau stāsta struktūra ir diezgan interesanta, pēc otrās grāmatas izlasīšanas es sagaidīju, ka šī sāksies ar Snorri un Džalana episkajiem piedzīvojumiem Ellē, bet nekā nebija. Autors ir izvēlējies stāstīt divus stāstus paralēli. Vispār jau trīs, jo Jorga stāsts arī ir savīts ar šo triloģiju. Tādēļ lasot nākas pārslēgties no galvenā varoņa tagadējiem piedzīvojumiem uz viņa Elles atmiņām. Bet tās smuki iekļaujas galvenā stāsta kontekstā. Šī grāmata ir praktiski veltīta Džalanam un viņa notikumu izvērtējumam. Varbūt uz beigām pāris joki atkārtojas biežāk nekā vēlētos, bet tas nav nekas tāds, kas maitātu stāstu. Iespējams pāris sižeta līnijas varēja izmestu un grāmatu padarīt plānāku. Taču piedzīvojumu te nudien netrūkst, tie nav tādi pašmērķīgi kautiņi, lai izrādītu varoņa diženumu. Tie visi virza centrālo sižeta līniju. Īpaši ziņkārīgiem varu pateikt dažus no piedzīvojumiem – iedegs vienu Cēlāju sauli, bēgs ar kamieli, aizstāvēs pilsētu, padosies vājībām un cīnīsies paši ar savām bailēm.

Nobody ever put anything good in a book.

Centrālais konflikts, pasaules bojāejas noteikti nav nekas unikāls. Unikāls ir fizikas un maģijas sajaukums. Tas, kādēļ uz mūsu pasaules vispār ir parādījusies maģija. Varbūt to var traktēt kā darbu par trako zinātnieku, kurš veic planētai bīstamus eksperimentus. Par to, ka lielie pasaules ļaunumi nerodas paši no sevis, katrs no mums laiku pa laikam piepilina savu žulti, un kopā pasaule ir tāda, kāda tā ir. Par to, ka izmainot realitātes konstantes ir tik daudz blakusefektu, ka viss sāk turēties uz puņķiem. Par to, ka ir situācijas, kurās nav pareizās izvēles. Tas viss te atrodams, un tādēļ Džalanam nākas pieturēties pie vecās labās premisas – labais ļaunais tās visas ir ētikas kategorijas, dzīvē ņem zobenu un slaktē visus, kas stājas tev pretī, pēc kara būs laiks un tad izvērtēsi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Reizēm gadās, ka pasauli izglābt var tikai tāds, kas ir gatavs melot, pielīst un krāpties. Tāds, kurš ir gatavs bēgt un slēpties. Ir ceļi, kurus principiālam un savos spēkos pārliecinātam cilvēkam nav iespējams pievārēt. Izcila triloģija, noteikti iesaku to izlasīt. Ja kāds vēl nezina, tad sērijas pirmā grāmata “Muļķu princis” ir iznācis latviešu valodā.

Road Brothers : Tales from the Broken Empire (The Broken Empire #3.5) by Mark Lawrence

Road brothers

Pirms sākat lasīt šo atsauksmi, es jūs brīdinu, esmu Lorensa rakstīto darbu fans, un tādēļ mana jūsmošana ir jāuztver kritiski. Kad ieraudzīju šo grāmatu amazon veikalā, es daudz nedomāju un pirku vien nost. Kā gan es varētu paiet garām Salauztās impērijas stāstiem?

Šajā stāstu krājumā ir apkopoti desmit stāsti, kas saistīti ar Salauzto impēriju. Jorgs savu mērķi nesasniedza viens pats, viņam bija palīgi ceļa brāļi. Tieši pateicoties šīm brāļiem Jorgs daļēji kļuva par to, kas viņš ir. Taču ko mēs zinām par šiem brāļiem? Par viņu gaitām saistībā ar Jorgu mēs zinām praktiski visu, bet kas viņi bija, pirms kļuva par lielceļa laupītājiem, kas bija tas, kas viņus noveda līdz lielceļam, vai kādēļ viņi to izvēlējās kā savu dzīvesveidu, par to nemaz tik daudz lasītājs nav informēts. Tādēļ talkā nāks šis stāstu krājums, kas parādīs dažus no Jorga brāļiem ne tikai triloģijas galvenā varoņa kontekstā.

Šie stāsti ir kā jauks triloģijas papildinājums, kas bez Jorga brāļu personību izpētes pievēršas arī pasaules padziļinātai izpētei. Šeit ir sastopami daudzi aizgājušo laiku artefakti, daži nekaitīgi, daži nāvējoši. Par dažiem kā stāstā “Select mode” autors ir pasmējies, parādot civilizācijas pagrimumu un tumsonību. Par citiem kā “Sleeping Beauty” mēģina paanalizēt nomaļā bunkurā izolēta mākslīgā intelekta rīcību.

Ja man būtu jāizvēlas labākie stāsti šajā krājumā, tie būtu “Sleeping Beauty” par kādu Jorga ne tik zināmu piedzīvojumu un “The Nature of the Beast” par brāli Rike, ne par to, kādēļ viņš ir tāds, kāds viņš ir, bet par to kā tika izlemts viņa liktenis. Taču tas nenozīmē, ka pārējie stāsti ir zemē metami, katrs no viņiem izgaismo kāda Jorga brāļa pagātnes aspektu. Piemēram, Makins, kas cilvēkam ar visnotaļ labu statusu sabiedrībā lika nolaisties līdz lielceļam, un kas viņš bija pagātnē. Visam pie vainas ir atriebība, lai ar bija par ko. Vai, piemēram, brālis Kents ar savu stāstu “Bad seed”, par to, kā viņš izrāvās no ieraduma valgiem un pievērsās savam dzīves aicinājumam. Netiek aizmirsts pat Jorga mazais brālis, un ja šo stāstu izlasītu pirms triloģijas, viss lasītprieks būtu samaitāts. Pietiks vien ar to, ja zināsi, ka pat Jorgs baidījās no sava mazā brāļa, kurš nekad nevienam nepiedeva, un kuram jau bērnībā bija skaidra nākotne.

Grāmatas galvenais mīnuss ir, ka to nevar iešķiebt lasīšanai cilvēkiem, kas nav lasījuši princim Jorgam veltīto triloģiju. Visi stāsti satur nopietnus maitekļus, kas pastāstīs to, kā viss beidzās. Ja lasītājs neko nezina par Salauzto impēriju, tad viņam var rasties grūtības novērtēt pasauli, kurā noris darbība. Nav jau tā, ka galīgi nav vērts lasīt, tomēr tad ir jāizšķiras par pirmās triloģijas samaitekļošanu un palaidīsi lielāko daļu no stāsta jēgas gar ausīm.

Lieku 9 no 10 ballēm, ja jau esi izlasījis gan Jorga triloģiju, gan Džalana triloģijas pirmās divas grāmatas un ļoti vēlies atkal uz mirkli iemest aci Salauztās impērijas pasaulē, tad droši ņem ciet un lasi, nenožēlosi! Man personīgi šī grāmata ļaus ar cieņu sagaidīt The Wheel of Osheim iznākšanu.

The Liar’s Key (The Red Queen’s War #2) by Mark Lawrence

The liars key

Pēc “Muļķu prinča” izlasīšanas es biju nolēmis sagaidīt arī nākamo sērijas grāmatu latviski. Taču cilvēks ir vājš, un bieži vien ir grūti turēt pašam sev doto solījumu. Lai to vieglāk būtu lauzt, nolēmu uzsākt pseidoprojektu “Lasīt tikai labas grāmatas”. Tas nemaz nav tik grūti, bet tas nozīmēs, ka noplicināšu savu neaizskaramo rezervi.

Sarkanā Karaliene savas figūras ir izvietojusi, arī pārējie spēlētāji nestiepj gumiju un veic atbilstošus pretgājienus. Princim Džalenam ir vienalga, viņš ziemo un sapņo par savu silto dzimteni. Snorri ver Snagason plāno ceļu uz savu nākamo mērķi. Tas ir pavisam vienkāršs, atrast Elles durvis, atvērt tās un atgriezt savu mirušo ģimeni. Lieta nav grūta, jo Snorri ir Loki atslēga, ar kuras palīdzību var atvērt jebkuras durvis. Durvis tā ir problēma, viņas ir jāatrod, un tur bez volvu palīdzības nekā neiztikt.

Lasot pirmo grāmatu, mani nedaudz nomocīja jautājums, kādēļ viss cikls saucas Sarkanās Karalienes karš. Sarkanā Karaliene tiek pieminēta tik epizodiski un, lai ar Džalans viņā saskata visu savu nelaimju cēloni, mēs taču zinām kāds šis ir melis. Viņa visu laiku stāvēja aizkulisēs un vairāk personificēja neizzināmu spēku nekā reālu personu. Šajā grāmatā šī lieta tiek atrisināt. Džalana vēlme izmēģināt stulbas lietas, lai apmierinātu savu ziņkāri, tiek atalgota. Kopā ar viņu mēs varēsim uzzināt, kādēļ Vermillion valdniece tiek saukta par Sarkano Karalieni.

Džalens joprojām pieturas pie sava galvenā principa, būt savā rīcībā nemainīgam. Ja no nelaimes ir iespējams aizbēgt, bēdz, ja tādēļ ir jāpamet savi draugi, droši cilvēki uz pasaules netrūkst. Pasaulē ir tikai viens cilvēks, kurš Džalenam ir svarīgs pats Džalens. Viņam joprojām ir sapnis kļūt par Vermillion valdnieku, viņu jau vara pati par sevi neinteresē vairāk pievelk nauda, kuru varēs notriekt. Džalenam par nelaimi viņš joprojām ir sapinies ar Snorri, un šo vīru no mērķa nosist nav viegli. Maģiskās saites, kas viņus sasaista, ir atslābušas, taču Snorri viņu uzskata par draugu, uz kuru var paļauties. Džalenam nāksies likt lietā visus talantus, lai tiktu no sava drauga vaļā.

Centrālā grāmatas intriga – kuram tiks Loki atslēga. Snorri redz tajā savu ģimeni, Džalens naudas kaudzi, Mirušo karalis varu pār pasauli, Sarkanā Karaliene akmentiņu, kas ļaus nosvērt pasaules svarus par labu viņai, un tie ir tikai daži ieinteresētie. Taču atslēgu nedrīkst atņemt ar varu, tā ir vai nu jānozog vai jāatdod ar labu, citādi tās jaunā īpašnieka mūžs nebūs ilgs.

Visā pasaulē ir viena vieta, kura interesē mani vairāk par visu – Osheima un Osheimas rats, kas atrodams tās teritorijā. Šī rata dēļ viss sākās, un domājams, arī beigties. Kad es uzzināju, kas ar to ratu domāts, biju šokēts par to, ka nebiju sapratis uzreiz. Mūsdienās jau nemaz nav tik daudz instrumentu, ar kuru palīdzību varētu izmainīt pasaules konstantes.  Osheima man patika gan ar savu trako maģiju, gan nozīmi Džalena pasaulē. Ja Jorga triloģijā par to uzzināju tikai pašās beigās un arī neko īpaši konkrētu, tad tagad jūtu, ka uzzināšu daudz vairāk par to dienu, kurā uzmirdzēja Tūkstoš saules.

Autoram ir arī kaut kas pret baņķieriem, sevišķi tiem, kas dzīvo Florencē. Cilvēks savā dzīvē var aizbēgt no daudzām lietām un ar laiku tās aizmirsīsies, taču ir lietas, no kurām aizbēgt nevarēs, un tie ir baņķieru nami.

“Debts are very real – they’re not hard currency but they are hard facts”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Vienu balli pieliku par beigām. Man gan klifhangeri (klinškari) grāmatu nobeigumos parasti nepatīk. Autors atstāj lasītāju neziņā un gaidi nu, kad izdos turpinājumu. Ar lasītāju par to laiku var notikt daudzas lietas, ne tikai labas. Taču šis bija perfekts, tieši tāds kādu Džalens bija pelnījis. Grāmata lasījās vienkārši fantastiski no vāka līdz vākam, patiess prieks, ka pabeidzu viņu lasīt tieši Red March teritorijā, un šī raksta publikācijas brīdī atradīšos Florencē, apskatīšos senos baņķieru namus.

Muļķu princis (Sarkanās karalienes karš, #1) by Mark Lawrence

Muļķu princis

Būsim godīgi, šis autors ir iekļuvis manā obligāti izlasāmo autoru listē. Līdz šim manas attiecības ar viņa grāmatām ir bijušas ļoti labas, autors ir pratis pārsteigt, stāstīt interesantus stāstus un radīt spilgtus personāžus. Šo grāmatu es būtu izlasījis jau pirms kāda laika, ja vien es nezinātu, ka to gatavojas izdot latviešu valodā. Tādēļ nācās nedaudz paciesties. Paldies izdevniecībai Prometejs par grāmatas „Muļķu princis” eksemplāru!

Džalens Kendets ir īsts gļēvulis, melis, krāpnieks un meitu ģēģeris. Viņš ir arī Sarkanās pierobežas troņmantinieks, rindā uz tronis gan viņš ir tikai desmitais, un viņa vecaimātei Sarkanajai karalienei ir pavisam citi uzskati par troņa mantošanas kārtību. Bet tie visi ir sīkumi, princis tik un tā skan cienījami. Ikdienu viņš pavada visnotaļ ražīgi, lencot meitiešus, spēlējot azartspēles un bēguļojot no kreditoriem. Šķiet, ka nekas nespēs samaitāt viņa dzīvi līdz uz galmu netiek atvests kāds ziemeļnieks Snorri, tas stāsta dīvainas lietas par mirušajiem. Apstākļu spiests Džalens ir spiests doties līdzi Snorri cauri visai Sašķeltajai impērijai uz Melno fortu. Vai vismaz tikai tik ilgi, līdz viņš izdomās kā tikt vaļā no burvestības, kas tos sasaista.

Kā jau autoram ierasts, viņa varoni labāk būtu saukt par antivaroni. Džalens nudien cenšas ar varonību neaizrauties. Viņam dzīvē ir citas prioritātes. Ja no nepatikšanām var aizbēgt, tad tā ir iespēja, kuru grūti atstāt neizmantotu. Kā praktisks ciniķis viņš dzīvē tiktu tālu, ja vien ne viņa aizraušanās ar sievietēm un hronisks naudas trūkums. Pirmā dēļ viņu ne visai labi ieredz augstmaņu namos, otrā dēļ viņš ir sanaidojies ar vietējām kriminālajam autoritātēm. Ceļojums uz ziemeļiem viņam neizraisa nekādu sajūsmu, viņam principā netīk nakšņošana zem klajas debess. Tomēr pat viņam, atrodoties neizbēgamu briesmu priekšā, raksturs nedaudz pamainās. Viņš sāk saprast draugu nozīmi, saprot, ka reizēm ir situācijas, kad vislabāk ir nevis bēgt, bet mesties virsū un dot pa zobiem.  Viņa līdzšinējā pasaules redzējumā sāk izveidoties zināmas plaisas, kuras viņš gan mēģina aizsmērēt ar cinismu, bet tas vairs diez ko daudz nepalīdz.

Snorri savukārt ir dzimis ziemeļnieks, viņa iecienītā taktika ir uzbrukt. Ja tev rokās ir cirvis un pretī ienaidnieks, tad nav ko daudz domāt meties tik virsū. Viņš augsti vērtē pienākumu, godu, drošsirdību un viņam ir ģimene, kura jāglābj. Un jā tādēļ nākas stāties pretī pašam Mirušo karalim, tad tās jau ir karaļa problēmas.

Varonība – lai kļūtu par varoni bieži vien pašam nekas lāga nav jādara. Džalens neskatoties uz savu gļēvulību ir īsts varonis, vismaz pārējo acīs. Viņam vienkārši reiz mūkot no ienaidnieka gadījās izvēlēties ļoti nepārdomātu virzienu. Autors iesmej par to kā varoņi rodas pareizi interpretējot notikumus un pārstāstot tos daudzas reizes.

Pasaule – Sašķeltā impērija nepavisam nav mūsu zeme tikai pēc kataklizmas. Kataklizma, kas tiek saukta par Tūkstoš sauļu dienu, ir izmainījusi fizikas konstantes un pasaules kārtību. Tagad mirušie var celties augšā no kapiem, ticībai ir liels spēks un pasaule vēl ir pilna ar Celtnieku atstātajām lietām. Džalens un Snorri šajā pasaulē ir tikai spēļu figūriņas, kurus virza tiem nezināmi spēlētāji. Viņiem pat nav nekādas nojausmas, kas ir spēles mērķis, bet viņi ir pilnīgi bezspēcīgi un nespēj šo situāciju mainīt.

Sižets ir kvests, un tas ir Snorri kvests, neskatoties uz to, ka galvenais personāžs ir Džalens. Džalens labprāt no šī pārgājiena atteiktos, ja vien tas būtu iespējams un atgrieztos savā Sarkanajā pierobežā. Jo pat visrūdītākais parādu piedzinējs ir vēlamāka kompānija par Nedzimušo. Kā jau kvestiem pienākas, te ir daudz piedzīvojumu, gudru sarunu krogos vai pie ugunskura, bēgšana no ienaidniekiem un pasaules iepazīšana kopā ar Džalenu. Snorri un Džalens ir visa komanda. Te nav nekādu rūķu un elfu, nav nekādu zobencīņu, kur karotājs pārplūst no vienas stājas otrā, pa ceļam nogalinot piecus naidniekus. Te ir izlaistas zarnas, vēlme palikt dzīvam un, ja iespējams, mukt prom.

Karte – grāmatas iekšējos vākos ir atrodama Sašķeltās impērijas karte. Grāmatā, kurā varoņi nodarbojas ar klīšanu pa pasauli, karte ir nopietns atspaids, lai varētu izsekot līdzi sižeta gaitai. Neatsverama lieta, kuru daudzi izdevēji pamanās piemirst.

Vienīgā lieta, kur es varētu piesieties autoram, ir noslēpumainie pasaules likteņa bīdītāji. Ja grāmatā ir šādi personāži, kas netiek atklāti, bet kuri lemj visas pasaules likteņus, tad tas dod autoram rokās instrumentu, ar kura palīdzību var aizlāpīt jebkādus sižeta caurumus. Autors gan ir pietiekami apzinīgs, lai īpaši bieži pie šī līdzekļa neķertos.

Galvenais jautājums, kas varētu uztraukt cītīgu fantāzijas lasītāju, varētu būt – Vai pirms šīs grāmatas izlasīšanas nevajag izlasīt Jorgam veltītās Sašķeltā impērijas grāmatas? Tas nav obligāti, šīs sērijas grāmatas lasīšana neprasa nekādas priekšzināšanas. Jorgam ir savs ceļš ejams un Džalenam – savs. Jorga grāmata un piedzīvojumi ir daudz tumšāki. Taču Mirušo karaļa acīs Džalans ir daudz nopietnāks drauds nākotnes plāniem nekā Jorgs.

Jautājums, kuru varētu uzdot fantāzijas nelasītājs – Fantāzija! izklausās kaut kas pēc „Lāčplēša” ko lasīju skolas gados, tas ir tas pats? Šai grāmatai ar „Lāčplēsi” ir maz kopīga tik vien kā pāris zoofīlijas epizodes, kas tiek pieminētas garāmejot.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Laba lasāmviela. Autors šajā darbā neaizraujas ar īpaši atsaldēta slepkavnieka tēla veidošanu. Liels uzsvars tiek likts uz to, ka cilvēkam reizēm gadās nonākt situācijā, no kuras nav citas izejas kā tikai iešana uz priekšu. Par to, ka ja labi vēlas var apmānīt arī pats sevi un ka visi solījumi laboties tā arī paliks nepiepildīti.

Šo grāmatu liktu obligāti lasāmo grāmatu plauktā un iesaku fantāzijas cienītājiem. Vietām viņa ir nežēlīga, bet pasaule jau nav rožu dārzs.

Emperor of Thorns (The Broken Empire #3) by Mark Lawrence

Emperor of Thorns

Nu ir pienācis tas brīdis, kad izlasītas visas The Broken Empire sērijas grāmatas. Jāpateicas autoram, ka viņš ir spējis sarakstīt tik aizraujošu sēriju, ka es to izlasīju mēneša laikā. Ar trīs grāmatu sērijām man tā gadās reti. Parasti izlasu pirmo, varbūt vēl otro, bet trešo labākajā gadījumā pēc gada.

Jorga ceļš uz Imperatora troni nav bijis viegls, un vēl jau nemaz īsti nevar zināt, kā tas beigsies. Mirušais karalis sāk vākt kopā savus spēkus, lai iekarotu visu pasauli. Jorgs kopā ar pārējiem no Simts dodas uz Kongresu ar mērķi tapt ievēlētam. Lai to sasniegtu, viņam ir padomā pāris plāni, un lielākā daļa no tiem ietver citiem troņa pretendentiem letālu iznākumu. Šajā salauztajā pasaulē ne visi spēlētāji ir cilvēki, un daļa no viņiem pat nav mirušie. Visas cilvēces liktenis tiek likts uz spēles.

Sākšu ar pašu labāko, grāmatas autors tā ciena savus lasītājus, ka Jorga sižeta līniju izbeidz līdz ar triloģijas noslēgumu. Viņš, kā pats apgalvo, ir nošāvis savu naudas govi un vismaz pagaidām to nenožēlo. Reti kad gadās sastapt rakstnieku ar šādu spēju, parasti jau viņi grib ēst un neparko nevēlas atteikties no sava iemīļotā un sevi pierādījuša varoņa, pat pēc desmit grāmatām ar ne. Te gan iepilināšu nelielu darvas pilienu, no Salauztās impērijas pasaules autors tomēr vēl nav gatavs šķirties.

Jorgs šajā grāmatā izmainās, viņš vairs nav tikai impulsīvs slepkavnieks, tagad viņš ir arī plānotājs. Tas nekas, ka plāni lielākoties rodas impulsīvi. Viņi strādā. Šajā jomā var tikai uzteikt Jorga laterārās domāšanas spējas. Viņš vienmēr spēs atrast netradicionālu risinājumu, kas radīs maksimāli lielu līķu kaudzi realizācijas gaitā. Viņam nav tieksme uz dēmoniskiem smiekliem, nogalēšanai vienkārši tāpat vien. Patiesībā, kamēr viņu liek mierā un nepagadās pa naža dūrienam arī viņš liek cilvēkus mierā. Tāpat viņam nav vēlme finālos veikt garas un filozofiskas apceres par savu un pasaules dabu. Viņš vairāk ir rīcības cilvēks un zina, cik svarīgi ir izmantot katru mirkli. Līdz ar dēla piedzimšanu viņam sāk rūpēt, ja ne pārējie cilvēki, tad dēls noteikti. Tas rada dažas korekcijas viņa plānā, un pasaule vairs nemaz nav tik vienkārša kā pirms tam. Taču pāris cilvēcīguma iezīmju iegūšana Jorgam nemaz nenāk pa sliktu, jo cik gan gadus var par savas dzīves mērķi uzstādīt atriebību.

Šajā grāmatā lasītājs beidzot uzzina par pasauli pietiekami daudz, lai spētu izdarīt pats savus secinājumus. Kultūrai ejot bojā palikušais mantojums ir daudz lielāks nekā varētu domāt. Mašīnas un mākslīgie intelekti zemes dzīlēs turpina savu darbu. Cilvēki ir tikai putekļi viņu plānos. Mākslīgajiem intelektiem ir divas konkurējošas stratēģijas, kuras tiecas maksimizēt viņu darbības ilgumu. Viena ir noslaucīt cilvēkus no zemes virsmas. Otra ir radīt no cilvēkiem labu apkalpojošo personālu. Pasaules konstanšu izmainīšana nenāk mašīnām par labu, jo katra reize, kad kāds izmanto maģiju sapludina kopā reālo un nereālo. Šīs frakcijas jau gadsimtiem ilgi mēģina ieviest savas stratēģijas dzīvē, resursi ir pietiekamā daudzumā. Taču katrs, kurš mēģinājis tikt galā ar žurkām, skudrām vai tarakāniem, zinās, cik grūti ir efektīvi iznīcināt visu populāciju.

Kopumā visu triloģiju atzīstu par ļoti spēcīgu. Tāds patiess antivaroņa ceļš uz troni. Ceļš nav viegls, bet arī Jorgs nav ļauns tikai ļaunuma pēc vien. Arī patiesi labus cilvēkus šai pasaulē būs grūti atrast. Tādi saskarē ar realitāti vai nu izmainās, vai izbeidzas. Postapokaliptiskajās pasaulēs nudien vienīgais, uz ko cilvēki var cerēt ir uz labāku rītdienu un to, ka mirušie vienmēr paliks miruši. No grāmatām visvājākā ir pirmā, tās laikā autors vēl pieslīpēja savu rakstīt prasmi, taču ar katru nākamo stils un meistarība uzlabojas. Ir redzams, ka pēdējā grāmatā autors ir izlēmis kā viss beigsies un neko nedara, lai lieki vilktu sižetu garumā. Lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Noteikti turpināšu lasīt šī autora darbus.

King of Thorns (The Broken Empire #2) by Mark Lawrence

King of Thorns by Mark Lawrence

Nesen izlasīju The Broken Empire cikla pirmo grāmatu, un viņa man iepatikās. Nevarēju teikt, ka biju stāvā sajūsmā, bet labi uzrakstīts darbs. Tādēļ arī otrās grāmatas lasīšana netika ilgi atlikta. Kārtējā brīdī, kad atkal „nebija ko lasīt”, ķēros vien klāt Jorga turpmākajiem piedzīvojumiem.

Jorg Ancrath piecpadsmit gadu vecumā paveica to, ko bija solījis – atrieba savu māti, iznīcināja savu galveno ienaidnieku un kļuva par karali. Taču tikai kļūstot par karali, viņš saprata – nav liela māksla iecelt sevi karaļa tronī, ir jāspēj tajā arī noturēties. Un, ja tavs mērķis ir kļūt par Imperatoru, tad nevar atļauties sēdēt rokas klēpī salicis. Pasaulē netrūkst cilvēku ar ambīcijām, un ne vienmēr viņi pielieto godīgas metodes. Jorgam priekšā stāv cīņa, kurā viņam ir jāmēģina nosargāt sava karaļvalsts un, kas zina, iespējams, izdosies iznīcināt arī savus tuvākos sāncenšus.

Otrā sērijas grāmata nenovirzās no pieņemtajiem „varoņa ceļa” standartiem. Jorgs cīnās par savu vietu zem saules un pamazām sitas uz augšu. Otrā grāmata kalpo kā pārejas posms starp veco un jauno Jorgu. Grāmatas gaitā pa vienam nebūtībā aiziet Jorga ceļabiedri Brāļi. Brāļi reiz bija viņa bandas kodols, taču laikam ritot viņu paliek aizvien mazāk, dzīve un piedzīvojumi atsijā stiprākos. Tagad viņam vairāk jāpaļaujas uz tādām lietā, kā regulārais karaspēks un sabiedrotie. Jorgam tas nenākas viegli uzticēties citiem, taču viņa mērķtiecība palīdz tikt pāri šīm stratēģiskajā izmaiņām.

Ja iepriekšējā grāmatā Jorgs bija mazs aukstasinīgs rīkļurāvējs, kurš bija ieciklējies tikai uz vienu mērķi, tad šeit nācās konstatēt, ka Jorgs ir izmainījies. Tagad viņam piemīt stratēģiska domāšana, viņš vairs nav gatavs mesties virsū ar nazi pirmajam pretimnācējam (vispār jau ir gan, bet prot savākties). Viņš plāno vairākus gājienus uz priekšu, viņš arī apzinās, ka plāns ir vērtīgs tikai tik ilgi, kamēr to zina tikai viņš. Un pasaulē, kurā eksistē radījumi, kuri spēj ieskatīties citu sapņos, nosargāšana nemaz nav tik vienkārša lieta. Vispār jau pirmajā grāmatas pusē sāka šķist, ka Jorgs vairs nav tas, neviens netiek nogalēts, priesteri paliek dzīvi un ciemi nenodedzināti. Lai galīgu neizmaitātu lasītprieku, pateikšu, galvenais ir pacietība, ar laiku viss būs.

Priecē, ka autors tomēr ir nolēmis piešķirt kaut cik cilvēciskas iezīmes. Viņam sāk rūpēt citi biedri (piemēram, Gogs), viņam parādās šādas tādas vājības. Protams, Katerīna ir viņa vislielākā vājība, un zinot to, cik autors ir nešpetns pret saviem varoņiem, domāju, ka viņa ar laiku būs arī Jorga lielākā ienaidniece. Manuprāt, tas ir prātīgi darīts, jo pievārēt veselas trīs grāmatas ar terminatoram līdzīgu radījumu galvenajā lomā būtu bijis diezgan grūti.

Karļa Jorga galvenais pretinieks cīņā par Imperatora kroni Prince of Arrow ir ļoti laba izvēle. Prince of Arrow jebkurā citā fantāzijas ciklā būtu tas labais varonis, kurš apvienotu visas tautas un ieviestu mieru savā valstī. Taču šī nav tā grāmata, kura labajam obligāti jāuzvar, te uzvarēs apsviedīgākais un reālai dzīvei pietuvinātākais.

Pasaule lēnām atklāj savus noslēpumus, lasītājs var uzzināt par to, kā tas nākas, ka pēkšņi mūsu realitātē ir spējis ielauzties pārdabiskais. Par to, kas īstenībā notika dienā, kad uzmirdzēja Tūkstoš saules. Šo to uzzinām arī par būtnēm, kas nolēmušas izmantot pasauli par savu spēļu laukumu. Un parādās jauns spēks Dead King, kuram ir lieli plāni saistībā ar pasaules iekarošanu.

Stāstījuma maniere saglabāta tāda paša kā pirmajā grāmatā. Darbība notiek tagadnē ar biežām atkāpēm atpakaļ pagātnes notikumos. Šoreiz tie ir Jorga piedzīvojumi tūlīt pēc kļūšanas par karali. Tagadne savukārt ir cīņa pret Prince of Arrow. Autors meistarīgi ir savijis pagātni un tagadni tā, lai lasītājam neko nepateiktu priekšā jau pirms laika. Bonusā ir Katerīnas dienasgrāmatas fragmenti, kurā Jorga darbi tie aprakstīti no viņas skata punkta.

Salīdzinot ar pirmo sērijas grāmatu autors ir pieslīpējis savu meistarību, stāstījums norit loģiski un nekāda laimīga sagadīšanās vairs nav nepieciešama, lai saglābtu sižeta līniju. Lieku 9 no 10 ballēm. Izcila melnā fantāzija. Ja neuztrauc vardarbība, nežēlība un asinis, tad noteikti iesaku izlasīt.

Prince of Thorns (The Broken Empire, #1) by Mark Lawrence

prince of thorns

Par šīs grāmatu sērijas izlasīšanu es tiku domājis jau sen. Cikla otro grāmatu pat nopirku papīra formātā gada sākumā. Kā jau vienmēr nāca citas grāmatas, un līdz lasīšanai nemaz nenonācu. Tā gadās. Taču ap Jauno gadu man uznāca vēlēšanās izdarīt darbus, kurus esmu ilgi atlicis. Nez kādēļ šī grāmata pamanījās aizlīst priekšā visām pārējām.

Ir jau pagājuši vairāk kā tūkstoš gadu kopš cilvēce izbeidzās ar Tūkstoš Sauļu dienu. Par to laiku ir palikušas leģendas, mutācijas un pēkšņas nāves. Arī robeža starp dzīvajiem un mirušajiem tika padarīta vēl plānāka. Valstis un valdības ir kritušas, ir izveidojusies feodālā iekārta, kurā daudzi hercogi, grāfi un karaļi to vien vēlas kā tikt par valdnieku. Jorgs nomināli skaitās karaļa dēls, taču tā vietā, lai sēdētu blakus tronim un gaidītu savu kārtu, viņš vazājas apkārt pa pasauli kopā ar rīkļu rāvēju bandu. Neskatoties uz to, ka viņš ir vēl tikai pusaudzis, Jorgs ir pamanījies kļūt par bandas vadoni. Viņu vada, vismaz viņam tā šķiet, mērķis atriebt savas mātes un sava brāļa nāvi. Viņa paša tēvs, kurš pie tam ir karalis, nemaz nevēlas atriebties, jo viņam redz politika ir svarīgāka. Taču nez kādēļ atriebība ievelkas, un īsti pēc tādas neizskatās, galvenais vaininieks grāfs Renars kā sēž savā pilī, tā sēž.

Es šo grāmatu ierindotu starp tipiskajiem karaļa ceļa stāstiem. Jā, šeit galvenais varonis ir antivaronis, viņš nebūt nav labs pret pasauli, neglauda visiem galvas un necīnās par taisnīgumu un patiesību. Jorgu interesē tikai viņš pats, un labāk ir ja neviens viņam nerunās pretī. Ar nazi kaklā vispār varētu būt problēmas ar runāšanu. Tikt līdz karaļa tronim Jorgam diezgan daudz palīdz veiksme. Veiksme vispār šajā stāstā ir noteicošais faktors, tā pārtumpos jebkādu varoņa izaugsmes iespēju. Varoni ceļmalā nesabrauks rāceņiem piekrauti rati, jo viņam paveiksies. Un nevienam ar šo lietu nav tik labi kā Jorgam.

Tā kā šis ir autora agrīnais darbs, tad viņš ir īsts meistars ierakstīt sevi stūrī , kur situāciju var glābt tikai ar steigu no krūmiem izstumtas klavieres. Tas diemžēl maitā diezgan labo stāstu un visnotaļ labi izveidotos varoņu un antivaroņu portretus. Tagad sekos maitekļi. Ir grūti noticēt grāmatā lasītajam, ja jau no paša grāmatas sākuma zinām, ka pasaulē eksistē spēlētāji, kuriem cilvēki ir tikai figūras spēles laukumā. Tas, protams,var daļēji izskaidrot Jorga veiksmi, bet neatbild uz jautājumu, kādēļ tieši viņš ir tapis izredzēts un ieguvis spēlētāju uzmanību.

Postapokaliptiskā pasaule autoram ir izdevusies diezgan interesanta. Tā ir laba distopija ar daudziem pagātnes artefaktiem. Šie artefakti var būt gan ķīmisko ieroču glabātuves, gan kodollādiņi. Par kodollādiņu detonēšanu karsējot un kaujasspējām pēc tūkstoš gadiem gan man ir zināmas iebildes, taču ko var zināt no tām nākotnes tehnoloģijām. Tas, ka autors spiež uz nežēlīgu un asiņainu ainu aprakstiem, mūsdienās nav nekas neparasts. Šķiet, ka šī tendence ir iedzīvojusies fantāzijas žanrā un tiek uzskatīta par normālu lietu. Tā sakot, neviena kauja nav iedomājama bez sūdiem, asinīm, laupīšanām, izvarošanām un pirkstu nogriešanām. Autors vienkārši cenšas iedzīvināt asiņainos viduslaikus. Cilvēkiem tas tagad ir topā un, jo melnāk un detalizētāk aprakstīs, jo labāk to novērtēs lasītājs. Tad nu ikdienišķā nežēlība ir lieta, pie kuras lasot šo grāmatu jāpierod vai vienkārši jāatstāj nelasīta.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Cilvēki runā, ka ar katru nākošo grāmatu The Broken Empire cikls kļūstot aizvien labāks, un man patiesi ir ticība šiem apgalvojumam. Šī atsevišķi ir laba grāmata, sižets aizrauj un lasās labi. Taču kā jau augstāk minēju, ir pāris trūkumi.

%d bloggers like this: