Navigate / search

Oathbringer (The Stormlight Archive #3) by Brandon Sanderson

Šīs grāmatas izlasīšana man prasīja četrus piegājienus un pusotru gadu. Jāatzīst, ka pats biju pārsteigts par tik iestieptu lasīšanas procesu, pirmās divsimts lapaspuses es esmu lasījis vismaz trīs reizes. Ja ar pirmajām divām sērijas grāmatām es tiku galā pāris nedēļās, tad šo izlasīju tikai principa pēc.

Rošārā vairs nekas nav tāds kā bijis, Voidbringeri ir atgriezušies, Paršendi sacēlušies pret saviem saimniekiem. Dalinars ir uzņēmies misiju kļūt par cilvēces apvienotāju, viņam ir divas izvēles – diplomātija vai karš. Kaladins, ticis pie jaunām spējām, dodas izlūkos un pie reizes apraudzīt savus vecākus. Desmitiem citu jaunizcepto Knights Radiant izkopj savas lidošanas un kaujas spējas. Visiem ir skaidrs, ka civilizācijas gals ir tuvu.

Sandersona fantāzijas lidojums joprojām ir apskaužami plašs, Rošāras pasaule ir ieguvusi tik daudzas nianses, ka, balstoties vien uz sērijas pirmajām trīs grāmatām, var mierīgi izdot Lonely Planet ceļvedi. Galveno varoņu skaits sniedzas desmitos un tādēļ katru notikumu varam aplūkot vismaz no trīs dažādiem skatupunktiem. Autors ir izdarījis visu, lai ievilktu lasītāju savā pasaulē un nelaistu vairs ārā.

Neskatoties uz visu to, man nez kādēļ bija problēmas izlasīt grāmatu! Iespējams, ja sērija tiek rakstīta pietiekami ilgi, cilvēks, kas lasa trešo grāmatu vairs nav tas pats cilvēks, kas lasīja pirmo. Seši gadi tomēr ir paliels laika sprīdis. Iesākot lasīt grāmatu manas atmiņas par iepriekšējiem notikumiem bija tik miglainas, ka drīzāk bija nekādas. Lai ar varoņus pēc vārdiem atminējos, gribētos, lai autors katras grāmatas sākumā ieliktu mazu iepriekšējo notikumu atstāstu. Tā nu man nācās iepazīt viņus no jauna.

Vislielākā sāpe man bija par veidu, kā autors nolēma eskalēt situāciju. Pasaulē aptuveni 4’000 gadus valdījis miers un cilvēki jau sen aizmirsuši par Odiumu, Voidbringeriem un pat no Knights Radiant pāri ir palikuši tikai zobeni un bruņas. Taču vienu dien pēkšņi izrādās, ka plašajā pasaulē vairs nevari nospļauties, lai netrāpītu kādam pusdievam, tūkstošgadīgam pustrakam ordeņa bruņiniekam, vai pat pašam Odiumam. Ar tādu koncepciju viss ir iespējams un ir skaidrs, ka Kaladinam vajadzēs tikai nedaudz pacensties un visi viņa sapņi piepildīsies. Arī pēkšņā globālā teleportu tīkla atklāšana, bija brīnumaini veiksmīga, jo kā gan citādi ar minimālu karaspēku paspēsi uz visām kaujas vietām?

Vispār grāmatu izglāba fināla kauju apraksti un mazās pauzītes/iestarpinājumi starp nodaļām, kurās autors bija iestarpinājis Rošāras notikumus nesaistītus ar galvenajiem varoņiem, bet svarīgus kopējai sižeta līnijai. Bet ja man ir jāiebaksta pirksts brūcē, tad visvairāk mani piebeidza Dalinara stāsts, puse grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Par jaunību, dzīvi un lēnu sajukšanu prātā. Vistrakākais, ka tieši šis stāsts ir visas trešās grāmatas vēstījuma pamatā – lai ietu tālāk, cilvēkam ir jāpieņem sevi tāds kāds viņš ir, bez meliem, izskaistinājumiem un bēgšanas. Es pat dziļi sirdī saprotu, kādēļ un kāpēc, bet visa tā sevis pieņemšana un politika bija pārāk garlaicīgi. Iespējams, ka man vajadzēja izlaist tās nodaļas, bet es gribēju saprast visu!

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, subjektīvi šķiet, ka pusi no grāmatas varēja droši izmest un neviens neko nezaudētu. Uz beigām šķita, ka lasu kaut kādu izdomātas pasaules ģeopolitikas analīzi. Bet noteikti izlasīšu arī nākamo sērijas grāmatu, ja vien tā iznāks.

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Beidzot autors ir izdevis The Stormlight Archive sērijas trešo grāmatu. Sāku to klausīties kā audiogrāmatu, bet tad kaut kur izlasīju, ka ir vēlams izlasīt šo stāstu. Neko darīt – atliku īsto grāmatu malā un sāku klausīties šo stāstu.

Pēc lielās kataklizmas Rošar pasaulē sāk parādīties cilvēki ar īpašām spējām, tiem, kuriem ir izdevies atrast savus spren (tādas kā paralēlās dimensijas būtnes)  un savietot ar savām prasmēm. Šo lietu vispār ir grūti izklāstīt grāmatas nelasītājiem. Lift ir viena no tiem, viņa gan ir īsts dabas bērns, kur nez kāpēc iemantojusi spējas kļūt “Brīnišķa”. Tas labi palīdz viņas ikdienas darbā, zādzībās. Viss būtu Jauki, ja vien viņu nevajātu kāds dīvains cilvēks melnā (Darkness).

Cik noprotu no autora stāstītā, šis tēls vēlāk parādīsies trešajā grāmatā, un tur nebūs laika stāstīt par Lift pagātni. Sērija viņai ir paredzēta liela loma, tādēļ lasītājam nāksies vien šo grāmatu izlasīt, lai uzzinātu Lift izaugšanas stāstu. Kā personāžs Lift ir visnotaļ nestandarta, te nav Kaladina tendences uz bezkompromisa varonību, Dalinara apsēstību ar labāku pasauli, te ir vienkārši iespēja padarīt savu dzīvi vienkāršāku. Lift īpaši neplāno un vairāk reaģē uz notiekošo, nekā stratēģiski plāno savus nākošos soļus. Un labi vien ir, tādēļ stāsts vairs neizklausās pēc varoņeposa ar grūtiem vispasaules lēmumiem, bet ir tīri sprigans piedzīvojums.

Piedzīvojumā netrūkst savu tumšo pusi un viens no šīs tumšās puses ir Darkness tēls. Vispār mani nedaudz besī ārā tas, ka pēkšņi pasaule ir pārpilna ar dažādiem slepeniem ordeņiem dieva daļām, par kurām pirmajā grāmatā klīda vien garāmejošas leģendas. Nu tās izrādās pašsaprotama patiesība un ja es saprotu, ka Kaladinam lauku puikam un ārsta dēlam tādas lietas varētu būt jaunums, tad viņa nomales varenie ar izskatās ir dumjāki par Aziš impērijas ubagiem. Tagad, kad esmu lasījis Laika rata sēriju es nenoliedzami velku paralēles ar to un jāatzīst, ka autors ir makan ietekmējies. Lai gan iespējams tas tik tādēļ, ka Laika Rata audiogrāmatu klausījos to pašu lasītāju izpildījumā.

Pasaule kā vienmēr ir teicama un tās vēsture detalizēta, varētu mierīgi lasīt Rošaras hronikas, kaut ko līdzīgu vēstures grāmatai bez varoņiem tikai notikumi un vietas. Taču Lift kā tēls bija tāds nekāds, sitās ārā no kopainas un vislielākais brīnums ir tas, ka viņa ir sasniegusi savu vecumu nenolaužot kaklu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi lasījis iepriekšējās grāmatas, tad nav vērts sākt ar šo, neko lāga nesapratīsi. Laba atkāpe no centrālā sižeta un cerams, ka Lift dienās būs spējīga uz nopietniem varoņdarbiem.

Words of Radiance (The Stormlight Archive #2) by Brandon Sanderson

Words of Radiance

Šī ir cikla The Stormlight Archive otrā grāmata. Pavisam autors ir plānojis sarakstīt desmit grāmatas. Tā kā patlaban viņas iznāk ar regularitāti viena divos gados, tad man ir visas cerības šo sēriju izlasīt divdesmit gadu laikā. Bet ko nu sūkstīšos par to, kas vēl nāks. Patlaban man ir paveicies , jo abas grāmatas izlasīju vienu pēc otras.

Rošar (Roshar) pasaule ir savdabīga, tajā ap planētu virzās milzīga vētra, kas nekad nenorimst. Cilvēki un daba šai parādībai ir pielāgojušies. Viņi dzīvo bunkuriem līdzīgās mājās, augi māk ievilkt zarus, fauna ir aprīkota ar biezām bruņām un vajadzības gadījumā spēj iekapsulēties akmenī. Bez cilvēkiem šeit ir vēl būtnes –  Paršendi (Parshendi), kuras cilvēki izmanto kā vergus. Taču nesen cilvēki ir atklājuši kādu īpatnu Paršendi pasugu, ar kuru jau pāris gadus tiek aktīvi karots. Kaladins turpina savu ceļu, lai kļūtu par īstu the Knights Radiant (nemaz neriskēšu to tulkot latviski), spējas viņam attīstās, un ikdiena arī ir kļuvusi vieglāka, toties lēmumi gan jāpieņem arvien smagāki. Shallan – no topošās zinātnieces ir kļuvusi par veiksmīgu blēdi, kura īsti nevar saprast savu vietu pasaulē. Jaunās spējas mainīt izskatu viņai patīk, taču ko ar tām īsti pasākt, viņa nezina. Dalinars Kholins cenšas apvienot visus prinčeļus vienā valstī, tomēr tas lāga neizdodas. Saedas ir viltīgs pretinieks. Tā nu viņi visi virzās savās dzīvēs un uz mērķiem, taču līdz Everstorm ir palicis ļoti īss laika sprīdis, un pēc tās pasaule izmainīsies.

Episka fantāzija visā tās labākajā nozīmē. Daudz detalizēti izstrādāti varoņi, katram sava biogrāfija un laba savstarpējā mijiedarbība. Viņi neizskatās pēc dekorācijām, kas izmantotas, lai autors varētu izbīdīt cauri savas idejas, viņiem ir pašiem sava dzīve, kuru mēs novērojam it kā caur viņu acīm. Patlaban priecē, ka viņu superspējas vēl tos no cilvēkiem nav pārvērtuši par pārcilvēkiem, tas gan tikai tādēļ, ka viņi vēl neapzinās savu potenciālu. Vairāk par galvenajiem varoņiem var palasīties “The Way of Kings” aprakstā. šeit lielāku lomu sāk spēlēt Adolins – Dalinara dēls, viņam beidzot ir kur pielietot savas duelista spējas. Eshonai Paršendi tautas pārstāve, kura mums palīdz saprast paršendi motīvus un sniedz ieskatu paršendi sarežģītajā sabiedrības organizācijā un indivīda bioloģijā. Paršendi izrādās vētras laikā spēj mainīt savu formu (tādi kā skudras spēj specializēties noteiktam uzdevumam). Patlaban gan viņiem vēl nav daudz formu, jo lielākā daļa ir zudušas aizmirstībā, bet laiki mainās.

Pie grāmatas mīnusiem es pieskaitītu autora nespēju atbrīvoties no laba varoņa. Ja grāmatā pēc kāda laika kāds varonis tiek augšāmcelts, tas nedaudz čakarē visu lasīšanas procesu. Tas nozīmē, ka jebkurš, kas atdevis galus pāris nodaļas atpakaļ var tikt izvilkts gaismā un turpināt savus darbus. Šāda lieta man var lasot sakaitināt, ciest nevaru, kad miroņi sāk atkal staigāt. Autors šajā grāmatā pamanās izdarīt to veselas divas reizes. Tādēļ pārējo daudz maz galveno spēlētāju novākšanu es nespēju uztvert nopietni. Otra lieta, kuru es gribēju, lai autors pielikumā izvērš, ir Rošāras reliģijas un maģijas skaidrojums. Tas viss tiek veikts pārāk konspektīvi, lai varētu apmierināt manu ziņkāri.

Cienīgs pirmās grāmatas turpinājums. Everstorm un Desolation ir sākušies, pasaule ir gatava jaunam ciklam, tikai šoreiz viss ir pavisam citādi, ne tā kā iepriekš. Kaladin ir viena no labākajām pasaulēm, kuru esmu sastapis fantāzijas žanrā. Ir vērts lasīt 10 no 10 ballēm. Ceru, ka kāda izdevniecība saņemsies un izdos šo superīgo darbu arī latviešu valodā.

The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) by Brandon Sanderson

The way of kings

Šī grāmata man stāv iedāvināto grāmatu plauktā, bet pēc pusstundas meklēšanas tā arī nespēju atrast, kurš viņu man ir iedāvinājis. Iespējams, ka meklēju slikti un tikai tādēļ neatradu. Kopumā grāmata man stāvēja amazonē iepirkta jau no janvāra. Nedaudz biedēja tās biezums, lai gan, kas tad mūsdienās ir tūkstoš lapaspuses?

Rošāra ir sena pasaule, un visam dzīvajam uz tās ir jāpielāgojas skarbiem apstākļiem. Šeit regulāri notiek stipras vētras, kas aiznes prom un iznīcina visu, kas gadās ceļā. Tādēļ lokālā fauna ir pielāgojusies, te nekas nav pastāvīgs, koki spēj ievilkt stumbrā savus zarus un lapas. Lielākā daļa no dzīvniekiem ir iekalti bruņās. Pilsētas lielākoties tiek būvētas vietās, kur tām par aizvēju gādā kalni. Un vēl te ir maģija, tāda, kas ļauj pārvērst akmeņus maizē, jebkuras emocijas vai ķermeņa stāvokļa izmaiņas rada izmaiņas arī maģijas laukā, un tās var izpausties kā sīkas, acumirklīgas būtnes. Un, šķiet, ka varenajām vētrām ir tiešs sakars ar maģiju. Šeit pasaule ir palikusi uz feodālisma sliekšņa. Pār valstīm valda prinči un karaļi, viņu galvenā atšķirība ir spožas acis Shardblades un Shardplates. Tās ir atliekas no sen aizmirstiem laikiem, kas ļauj to valkātājam kļūt praktiski neuzvaramiem. Taču tuvojas Mūžīgā vētra, tāda, kas iznīcinās pasauli pilnībā.

No sākuma domāju, ka grāmata būs tipiskais “varoņa ceļš”, vispār jau nekļūdījos, tipisks gan viņš ir, bet ļoti reti gadās to lasīt tik labā izpildījumā. Jā, grāmata ir bieza, bet te nav nekā lieka, viss te pieminētais ir vietā un rada pilnīgāku priekšstatu par Rošāras pasauli un iedod papildus detalizāciju. Te praktiski nav ceļojumu aprakstu, kur kaujas notiek uz katra ceļa pagrieziena. Varoņa komandas veidošana gan notiek, un pat vairākas reizes, bet uz standarta elfiem un rūķiem te var necerēt, te lietas notiek daudz skarbāk. Arī klavieres no krūmiem netiek stumtas ārā, te autors saprot, ko raksta. Viņš varoņus neiedzen situācijā, no kuras izpestīt var tikai brīnums.

Kaladins ir parasts tumšacainis (acu krāsa te ir kā rases piederība, ja tumšas, tad zemnieks, ja gaišas, tad kungs), reiz domājis par ķirurga karjeru, taču tagad kļuvis par vergu. Tādu vergu, kura dzīvība var aptrūkties jebkurā brīdī. Pēc būtības viņam vairs nav ko zaudēt. Šis tēls, manuprāt, ir grāmatas visgalvenākais varonis. Man viņš iepatikās uzreiz – saprātīgs cilvēks, mērķtiecīgs, nespēj nerūpēties par citiem un reizēm depresīvs. Viņa galvenā problēma ir nespēja saprast, kā tas var būt, ka agri vai vēlu visi viņa likteņbiedri mirst, taču viņš vienmēr izsprūk cauri sveikā. Varētu padomāt, ka pie vainas ir karš, un tur jau kāds kuram liktenis, tomēr tā gluži nav – Kaladinam ir kāda pavisam neparasta spēja, kuru viņš pats nemaz īsti neapzinās. Ļoti labi izveidots tēls, lasītājs uzzina viņa dzīvi un domas. Var teikt, ka viņš uzreiz spēj iekarot uzmanību, un viņa liktenis lasot sāk rūpēt arvien vairāk. Pat man rūdītam grāmatu tārpam, dikti negribējās lasīt tās nodaļas, kas stāstīja par Kaladina iepriekšējo dzīvi. Grūti lasīt par to, kā cilvēku sapņi un plāni tiek iznīcināti.

Dalinar Kholin ir pavisam cita kaluma cilvēks, viņš ir dzimis, lai valdītu. Viņa uzdevums ir apvienot desmit karalistes vienā, lai spētu stāties pretī Mūžīgajai vētrai. Viņa brālis šī iemesla dēļ tika nogalināts, bet tas viņu neatturēs no plāna realizācijas. Tikai viņam ar prātu pēdējā laikā notiek dīvainas lietas. Vētras laikā viņš redz vīzijas un dīvaini uzvedas, tas grauj viņa reputāciju un iedveš bailes. Vīzijas ir laba lieta, bet ja tu, cilvēks, nesaproti, ko tev rāda. Arī tas, ka viņš lasa un dzīvo pēc traktāta “The way of kings” arī viņa akcijas neceļ. Kurš princis gan ies ievērot kaut kādu stulbu kodeksu, kas pielīdzina tumšacainos gaišacainajiem? Tēls ar sarežģītu biogrāfiju, nolēmis pats sevi pāraudzināt, nebūt vairs nežēlīgs pašlabuma meklētājs, bet censties apvienot visus cilvēkus vienotā vadībā.

Shallan Davar, sīka aristokrāte, ar problēmām ģimenē. Laba māksliniece, spēj pēc atmiņas uzzīmēt pilnīgi visu ko redzējusi. Meklē iespēju kļūt par mācekli pie Dalināra māsas. Te gan galvenais nav zinību iegūšana, bet kāda maģiska artefakta nozagšana. Pirmajā grāmatā viņa piedalās salīdzinoši maz, tomēr redzams, ka triloģijas turpinājumā viņai būs liela loma.

Autoram ir talants izveidot savus varoņus interesantus. Te neviens nebūs tikai labs un ļauns, neviens necīnīsies tikai viena iemesla dēļ. Visi ir kā dzīvi, pat tie, kas pieminēti tikai ar diviem teikumiem. Galvenie varoņi ir daudzšķautņainas personības, viņu rīcībai ir motivācija un iemesli. Nekas viņiem nenāk viegli. Salīdzinoši ļaunie tēli, sauksim tos par pretiniekiem ir tikpat interesanti kā labie. Viņu ambīcijas un rīcība ir loģiskas, viņi nav abstrakts ļaunums, viņi ir parasti cilvēki un tu lasot pat vari saprast, kāda velna pēc viņi tā dara. Dažus pretiniekus nemaz nav tik viegli atšifrēt, lai nespoilerotu pateikšu tikai, te neviens no tēliem nav tikai tāpat vien ielikts, lai aizpildītu lapaspuses.

Pasaule ir izcili detalizēta, ar visu karti, protams. Ekoloģija pārdomāta, tāpat kā maģijas sistēma. Vēsture un leģendas, gandrīz kā īstā pasaulē (nav jau autora vaina, ka lasītājs ir tikpat neinformēts, kā galvenie varoņi). Galvenā darbība notiek Sasistajos laukos (Shattered plains) te Alethkar karalistes cīnās pret Parshendi, cilvēkiem līdzīgiem radījumiem, kas iespējams nogalināja iepriekšējo karali.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, liktu arī visas piecpadsmit. Sen nav nācies lasīt, kaut ko tik monumentāli labi izstrādātu. Ja būtu jāizvēlas starp Troņus spēlēm, es labprātāk pārlasītu šo grāmatu, jo te nav tik liels uzsvars likts uz intrigām, bet uz pasauli un tās likteni.

%d bloggers like this: