Navigate / search

The Shadow Rising (The Wheel of Time #4) by Robert Jordan

The Shadow Rising (The Wheel of Time #4) by Robert Jordan

Ar Laika rata cikla lasīšanu man nevedas tik labi, kā būtu vēlējies. Šo grāmatu klausījos kā audiogrāmatu, un viss process aizņēma pāris mēnešus. Tagad, kad ir zudis pirmais pārsteigums par autora pasauli, ir nedaudz apnikuši autora standarta teikumi, darbs ir kļuvis nedaudz garlaicīgs. Labi, ka atrodams pietiekams varoņu daudzums, lai izlobītu arī kaut ko interesantu.

Kā jau pamanījām iepriekšējās sērijās, Šajol Gūlas zīmogi ir kļuvuši vāji, un Melnais spēj ietekmēt pasauli arvien stiprāk. Vēl tikai nedaudz, un pasaules audekls saplīsīs pa šuvēm. Taču par laimi pasaulei vēl ir varoņi, kuri spēj stāties pretī ļaunumam, neskatoties ne uz ko.

Tagad sekos Maitekļi, šī ir sērijas ceturtā grāmata, un būs skaidrs, kas vēl atrodas dzīvajo vidū.

Rands – kā centrālais tēls (iespējams) beidzot ir apzinājies savu izredzētību. Sapratis, ka tās nav tikai superspējas, bet arī atbildība. Atbildība par visiem, kuriem nākas ciest viņa cīņas gaitā. Nav viegli pieņemt to, ka no tevis ir atkarīgs ne tikai abstraktais pasaules liktenis, bet arī tavu draugu un veselu tautu liktenis. Jau no paša sākuma Rands saprot, ka nekas nav beidzies, patiesībā viss tikai sākas, un viņš izlemj doties uz Ajēlu zemēm, lai rastu sev jaunus sabiedrotos. Ajēli dzīvo tuksnesī, bet viņiem ir superslepena pilsēta, un tur Rands cer atrast ko tādu, kas palīdzēs viņam apvienot Ajēlu ciltis. Šis ir tipiskais varoņa stāsts, kvests pēc kvesta, ienaidnieki visapkārt un nevienam nevar uzticēties. Diemžēl neskatoties uz nobriedušāku varoni, visa tā politiskā ņemšanās un bakstīšanās riņķī apkārt pamatīgi iestiepa un bremzēja sižetu. Mācība ar artefaktiem šeptēties vajag uzmanīgi.

Mats – šim šoreiz bija atvēlēta klauna un piektā riteņa loma. Vienīgais smieklīgais brīdis bija, kad šis atklāja sevī spēju runāt mēlēs, bet no tā dikti kautrējas. Visādi citādi cīnījās ar personificētām azartspēlēm, lecās ar seniem gudrajiem un nopirka platmali. Redzams, ka tiek radīts Randa bekaps situācijām, kad viss noies greizi.

Perins – kļuvis par manu mīļāko tēlu. Tā vietā lai vazātos pa pasauli, viņš dodas glābt savu dzimto ciemu. Kas tik viņam nav jāpiedzīvo, trolloku uzbrukums, konflikts ar Baltajiem apmetņiem, Melnā brandžas slepkavnieciskās tieksmes un beigās pat kāzas. Perins ir īsts partizāns, kura vienīgā problēma dzīvē ir ar ko sadragāt trolloka galvu – ar cirvi vai ar kalēja āmuru. Viņš no ciematniekiem izveido īstus “black-ops”, un izsludina doktorīnu “ne soli atpakaļ”. Nostiprina reputāciju un vispār rīkojas, kā īstam vīram pienākas. Viņa arhiienaidniekam Padanam Feinam atliek vien tecināt siekalas un dusmās kārpīt zemi. Viņa sižeta līniju gaidīju ar nepacietību.

Egvēna blandās līdzi Randam Ajēlu zemēs un viņa cenšas kļūt par īstu Sapņustaigātāju. Boring as hell.

Nīnēva un Eleina – dodas cīņā pret Melno Adžu. Ja kāds vēl nezina, tad tās ir Aesu Sedajas, kas izvēlas pieslieties Melnajam. Viņu piedzīvojumos autors mēģina iedzīvināt meksikāņu seriāliem raksturīgās iezīmes. Negaidītas radniecības, priekšautu sakārtošana un bizes raustīšanu. Viņas grib izjaukt Melnās adžas ļaunos plānus, taču viņām nav īsti piemērotas kvalifikācijas. Nākas vien lasīt un mēģināt uzminēt, kurā brīdī meičas atkal nonāks gūstā un kurā brīdī nonesīs puspilsētas.

Joprojām vēlos uzteikt ļaunos tēlus, tajos autors ir ielicis sirdi un dvēseli. Padans Feins joprojām ir uzdevuma augstumos. Melnā leitnanti ir daudz cilvēciskāki savā ļaunumā nekā galvenie varoņi savā labumā. Nekas nav tikai melns un balts. Ja izmet garlaicīgās vietas un autora varoņu stereotipisko uzvedību, tad droši varu likt 8 no 10 ballēm. Pēc nozīmīguma patlaban viena no spēcīgākajām grāmatām. Cerams, ka kļūs aizvien labāk. Noteikti lasīšu arī nākamo.

The Dragon Reborn (The Wheel of Time #3) by Robert Jordan

the-dragon-reborn

Domāju, ka ja man pietiktu uzņēmības, un es izietu kādu testu, kas noteiktu manu atkarības pakāpi, domāju, ka šai sērijai atbilstu pēc visām divpadsmit pazīmēm. Es apzinos, ka autors raksta visnotaļ nenoslīpēti, viņš vairāk mīl piesaukto apģērbu gabalu likteņus nekā savus varoņus. Mēs neko nezinām par viņu mazgāšanās paradumiem, taču uzstājīgi tiekam informēti par brīžiem, kad kāds apģērba gabals tiek pielīdzināts. Un vēl tas fetišs ar bižu raustīšanu vispār ievērības vērts. Taču pats stāsts ir episks, un pasaule ir brīnumu pārpilna, tādēļ es pie šīs sērijas atgriežos atkal, un šķiet, vaļā netikšu nekad.

Brīdinu uzreiz – tālāk teksts satur Maitekļus, neko nopietnu, bet piekritīsiet – par trešo sērijas grāmatu bez tiem uzrakstīt nav iespējams. Taču, ja paši sēriju lasīt negrasāties, droši lasiet tālāk. Pat ja gatavojaties lasīt visas padsmit, tik un tā lasiet, jo būsim godīgi, kad pēc trīkstūkstoš lapaspusēm nonāksiet līdz šai grāmatai, daudz kas jau no prāta būs pagaisis.

Rands iepriekšējo grāmatu laikā no lauķa ir pārtapis par psihopātisku lauķi, kuram bonusā vēl ir vajāšanas mānija. Nudien kļūt par leģendu piepildītāju nav viegls darbs. Nebaidīšos pateikt – Rands salūzt, viņam visa tā labā un ļaunā cīņa ir apnikusi līdz kaklam, viņš negrib uzņemties atbildību, jo uzskata, ka ir par maz tikai ar to, ka esi veiksmīgi nokārtojis supervaroņa testu, viņš negrib riskēt ar citu cilvēku dzīvībām. Aesu Sedajas viņu mēģina kontrolēt, un Randam tas ir līdz kaklam, viņš dodas pasaulē. Šī vieta mani skumdināja, jā, ir labi vazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni vien nodrošināt, ka vecās akās parādās ūdens un noslēgto laulību skaits palielinās simtkārtīgi. Es biju gaidījis, ka beidzot sāksies trolloku genocīds, tautsaimniecība tiks nodrošināta ar to ilkņiem un melndraugi bailēs klabinās zobus. Nekas no tā nenotiek; Randam ir aizkritis širmis, un viņam nogalēt gadījuma cilvēkus ir mirkļa jautājums. Taču kā jau īstam varonim pienākas, viņu gaida nākamais pārbaudījums un uz to viņš lido kā naktstauriņš uz sveci.

Perins joprojām ir lauku puika, kurš skrien ar vilkiem. No vilkiem gan viņš baidās, jo ir redzējis cilvēkus, kas pilnībā nodevušies vilka pasaulei. Tādēļ no šīs lietas viņš vairās un labprātāk paļaujas uz savu cirvi. Sapnis joprojām ir tas pats – atgriezties ciemā un strādāt par kalēju. Vazāšanās līdzi Aesu Sedaji nenāk par labu viņa raksturam. Perins gan ir labs karotājs. Aina, kurā Perinu vienās apenēs nakts kaujas laikā plecā sakož kaza, bet viņš tik un tā cīnās kā varonis, kamēr Rands pinkšķ zem bērza, man vienmēr paliks atmiņā. Puisim ir iekšā, un ja jāapkauj ducis gaismas bērnu, tad jautājums ir tikai par to, vai cirvis izturēs. Viņš kļuvis arī par sapņu staigātāju vilka formā, un puisis ir nopietnāks varonis par Randu.

Mats – ticis vaļā no vienas ligas tūdaļ nonāk otrā. Izskatās, ka puisis visus status ir salicis iekšā Laimē. Viņam veicas visā un visur, spēlē un dzīvē. Arī viņam patīk slaktēt melndraugus gurnautā un izskatās, ka viņš kaut kur ir izgājis nindzju skolu. Puisim ir plāns saraust piķi un notīties uz labāku vietu. Šādā ziņā viņš ir pilnīgi cilvēcisks. Taču visi labie plāni aiziet pie velna, viņu mēģina noslaktēt, piesienas sveši cilvēki un tad vēl jāglābj nepārspējamais meiču trio Nīnēva, Egvēna un Elaina.

a3ae5e589f5f86a0ab903eae7f37063e

Šīs topošās Aesu Sedajas ir no tām, kuras vienmēr nokļūs nepatikšanās. Manuprāt autors viņas ir speciāli izveidojis par vējgrābslēm. Var tur runāt ko grib par to kā Nīnēva ir bijusi ciema Gudrība. Taču, ja cilvēks visu laiku sevi rausta aiz bizes, tas nav normāli. Egvēne savukārt visu laiku sakārto savu apģērbu, ja nu tas kaut kur sakrokojies. Elaina ir princese, un tā jau pati par sevi ir diagnoze. Meičām ir milzīgs ego un tik pat milzīga tendence nonākt gūstā. Viņas ir jāatbrīvo bezmaz vai katrā nodaļā. Tas gan viņu pašnovērtējumu nemaina, un viņas sev šķiet īsti komandosi. Iespējams, ka autors par sievietēm nemaz lāgā neprot rakstīt, tāpat kā par mīlestību un seksu. Iespējams, ka man vajadzētu ņemt priekšzīmi no Lana un paklusēt.

Bālzamons un viņa brandža ir aktīvi kā nekad. Viņiem ir lielā iespēja, ja visas kārtis tiks izspēlētas pareizi, tad Rands būs vēsture. Melndraugi iegūs savu mūžīgo dzīvību savā sapņu distopijā, un Melnais atkal valdīs pasaulē. Taču, kā jau tas pienāks neliešu barā, katrs deķi velk uz savu pusi – daļa no tuvākajiem Melnā līdzskrējējiem jau ir tikuši ārā no sava ieslodzījuma un sēj naidu visā pasaulē. Taču ir jautājums, cik uzticami viņi ir savam saimniekam. Nemaz nerunāsim par mazajiem pielīdējiem, kas melndraugu pulkā raujas sava pašlabuma dēļ. Tie, kuri mēģina nolēkt no darījuma līdzko uzzina, ka kaut kas arī būs jādara. Tādi tiek apspiesti kā utis. Padans Feins patīkami pārsteidz, viņa spējas dēmoniski smieties un sēt naidu ir praktiski perfektas. Domāju, ka pat Melnajam ar šo izdzimteni būs nopietnas problēmas.

Pasaule joprojām ir perfekta un jo vairāk lasu, jo vairāk viss saslēdzas vienota bildē. Ļaunums ir nemirstīgs, un tā ir šīs pasaules galvenā problēma. Tas vienmēr izlīdīs visnegaidītākajās vietās un mēģinās visu sagandēt. Bet sākas tas, protams, no labiem nodomiem un vēlmi padarīt pasauli vēl labāku. Šādas lietas nekad labi nebeidzas. Lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka es jau lasu turpinājumu.

The Great Hunt (The Wheel of Time #2) by Robert Jordan

the-great-hunt

Kad izlasīju sērijas pirmo grāmatu, man bija skaidrs, ka mieru mest nevajag, un ir jāturpina iesāktais. Grāmatu plauktā jau gaidīja nākamās grāmatas. Tomēr tā kā tās ir biezas un neparocīgas, izšķīros par labu audiogrāmatai. Tādēļ vasaras beigās Rands un viņa draugi mani pavadīja gan zāles pļaušanā, gan iešanā uz darbu.

Melnā pakalpiņi plosās pa visu zemi, Valēra rags ir atradies, un arī Mirušajiem nāksies celties augšā, lai palīdzētu lielajā cīņā. Pareģojumi piepildās viens pēc otra, tikai Rands – Pūķis atdzimušais negrib uzņemties savu lomu, viņš mēģina aizbēgt no sava likteņa. Taču iespēja jau sen ir palaista garām; Melnais ar katru dienu paliek aizvien stiprāks, viņa cietuma zīmogi sāk jukt ārā, un ir tikai laika jautājums, kad viņš atkal ar pilnu spēku mēģinās iznīcināt Laika Ratu un pārtraukt nebeidzamo vēstures ciklu.

Tie, kas sekoja līdzi manam lasīšanas progresam goodreads, nojautīs, ka grāmata ir labu labā. Jā, iespējams, autors joprojām aizraujas ar apmetņiem, un galvenie varoņi laiku pa laikam izskatās pēc mazām raudošām meitenītēm, kas dusmās spiedz par ne to apmetni vai likteņa netaisnību. Taču to visu var saprast, ja tu agrāk esi bijis aitu gans, tad karjeras izaugsme uz Pūķi atdzimušo nemaz nešķiet pārāk vilinoša. Bonusu nav nekādu, bet pienākumu nasta gāž gar zemi. Rands visu laiku mēģina notīties no atbildības, taču kā jau vienmēr ir citi apstākļi – silti, labi baro, un neviens nepiesienas uz ciemu atpakaļ sākšu iet rīt, bet tad pienāk diena, kad uz dzimto ciemu vairs atpakaļ nav iespējams nokļūt. Tagad neliela atkāpe.

Cepuri nost, bet autors grāmatā ir izcili realizējis trešā līmeņa multiversu teoriju. Randam un lasītājam triecientempā nākas apgūt kvantu multiversa īpatnības. Puisim grūti aptvert sava visuma viļfunkcijas sašķelšanos Hilberta telpā. Nudien tas ir kaut kas daudz sarežģītāks par parastu apmetni. Tā tiek tik veiksmīgi iepīta stāstā, ka prieks. Laika Rats pieļauj pilnīgi visus scenārijus, un esošais nav nekas unikāls. Unikāla šeit ir tikai tā situācija, ka šis ir palicis viens no tiem nedaudzajiem, kurā Randam ir vēl iespēja uzvarēt. Tās nodaļas, kur Randam bija iespēja paceļot pa alternatīvajām pasaulēm, bija labas, autors uzbūra veselu kaudzi ar meta-scenārijiem, kuros Rands iet bojā. Ja jau viņš lielākoties zaudē, tad kāda jēga Bālzamonam iespringt? Izrādās ir gan viņam, lai salauztu Laika ratu, ir jānovāc Rands no ceļa visos vēstures scenārijos (skaidra lieta, ka mēs lasām pašu svarīgāko alternatīvo vēsturi). Taču, kā tas daždien gadās ar tarakāniem virtuvē, tu vienu nosit, pēc brīža parādās cits un tad atkal cits. Bālzamonu Randa atdzimšana katrā ciklā no jauna ir, maigi izsakoties, diezgan nokaitinājusi. Viņam Randu vajag novākt tā, lai tas izzustu no visām vēstures līnijām. Vienā no dialogiem ar Randu viņa izmisums atklājas pilnībā, viņam jau ir apnicis nogalināt Randu tūkstoš veidos, tūkstoš ciklos atkal un atkal, bet tas to vien dara kā atdzimst no jauna. Šajā brīdī es arhiļaunjam pat nedaudz jutu līdzi, viņš iet uz mērķi ne pirmo mūžību, Rands un viņa avatāri viņam ir kļuvuši par apsēstību, un domāju, ka, ja viņam izdosies novākt Randu, viņš vairs nespēs atrast savai eksistencei jēgu.

Tātad Rands savā pasaulē ir kļuvis par svarīgu personu, notikumu pagrieziena punktu un tādam fruktam vairs nav tik daudz izvēļu, raksts ap viņu aužas pats no sevis, bet alternatīvu nav tik daudz. Viņam ir lemts tikai viens ceļš, lai ar šis to pats vēl neapjauš. No otras puses dikti iestiepta, bet tomēr varoņa pieaugšana ir acīmredzama. Rands joprojām ir puisis no laukiem. Viņš pat nenojauš, ka jau piedzimstot ir izgājis “izredzētības” testu uz visiem 110% procentiem. Ka nāksies cīnīties pret Melno un viņa brandžu. Patlaban viņš rullē gurķi un neko lietas labā nedara. Pienākuma nasta spiež, bet sirds rauj uz dzimtajiem laukiem.

Perins savukārt ir un paliek vīrietis, kurš skrien ar vilkiem. Viņš kļūst par svaigēdāju, puisim kārojas svaiga gaļa, bet viņš sevi lauž un ēd rāceņus. Skaidrs, ka ilgi tā tas nevar vilkties, taču jāatceras, ka Perins ir audzis ciemā, kur Pūķis atdzimušais ir visa ļaunuma iemiesojums un cilvēks vilkatis nav par kapeiku labāk. Lai ar vilks ir daļa no viņa esības, Perinam to ir grūti pieņemt. Pagaidām viņš lielākoties ir tāds rezerves spēlētājs, kurš parādās vajadzīgajā brīdī un uzņemas pareizās funkcijas.

Mata loma šajā grāmatā ir vēl epizodiskāka, viņam vajag zāles, un ja tās nedabūs, viņam būs beigas vārda tiešajā nozīmē, puisis to diez ko viegli nepanes, taču turas un pa kājām lieki nepinas.

Egvēnai un Nīnēvai šajā grāmatā ir savas sižeta līnijas, viņām nākas mācīties, lai kļūtu par īstām Aesu Sedajām. Tad nu nedaudz burvju skolas, lielie Vienspēka noslēpumi, iedzīvojumi un politiskās intrigas. Arī te meitenēm nākas pacelties pāri ciema līmenim un domāt globāli. Ja neskaita fanošanu par Randu un citiem maznozīmīgiem sīkumiem, viņu uzvedības apraksts ir sanācis daudz labāks nekā galvenajam varonim veltītais.

Vēl īpaši vēlētos izcelt Padanu Feinu. Viņš nemaz nav tik feins, kā viņa vārds liecina, tas ir īsts ļaunuma izdzimums. Puisim ir aizkritis širmis un par daudzajiem noziegumiem viņu meklē gan labie, gan ļaunie. Taču savas karjeras laikā viņš ir sagājis grīstē tādā līmenī, ka pat Bālzamons viņam no labas gribas klāt nelīstu. Kad izbijušajam tirgotājam aizbrauc jumts, tad pat trolloki un mīrddrāli klusi pinkšķ krūmos. Protams, viņš ir Randa “lieldraugs”, viņš ir gatavs to puišeli nožņaugt uz vietas, tikai nekā nesanāk. Var redzēt, ka autoram jukušu varoņu sižeta līnijas izdodas vislabāk, ceru, ka ar laiku jumts aizbrauks vēl kādam.

Neskatoties uz grāmatas biezumu tā neapnīk, vari mierīgi sekot līdzi varoņu piedzīvojumos, autora kautrīgā un neveiklā mīlestības aprakstīšana reizēm izsauc smaidu, bet tā kā Rands jau nav nekāds žigolo, tad tas iederas stāstā. Bet pasaule un pasaules detaļas joprojām ir episkas. Autors laiku pa laikam izvelk kādu leģendu (jā, tā ir taisnība viena slaktiņa laikā kāds nezināms mīrddrāls dzejnieks ar asinīm uz sienas uzrakstīja pravietojumu ar trīsdesmit četrām rindām) un viss šķietami iegūst fokusu, lai pēc laika saprastu, ka to tekstu vajadzēja interpretēt citādi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Cienījama grāmata, arī šī acīmredzot ir kalpojusi par iedvesmas avotu nākamajām rakstnieku paaudzēm, jo pāris idejas ir redzētas arī vēlākos darbos. Ja esi izlasījis pirmo, tad droši lasi arī otro, piedzīvojumi ar pirmo nebeidzas tie ir tikai sākušies. Skaidra lieta, ka lasīšu arī trešo sērijas grāmatu.

Pasaules acs by Roberts Džordans

pasaules_acs

Par Laika Rata sēriju es biju dzirdējis jau desmit gadus atpakaļ. Ļaudis stāstīja, ka tā esot episka un sarakstīta laikos, kad bez Tolkina garadarbiem vēl nekas lāgā neesot bijis atrodams. Arī lasot grāmatas par fantāzijas žanra attīstību, šī sērija tiek piesaukta itin bieži. Par to, ka grāmatai ir cerības iznākt latviešu valodā, es zināju jau kādu gadu, bet gads ir tik ilgi, ka nemaz vairs necerēju. Izdevniecība Zvaigzne ABC man piedāvāja izlasīt šo grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalu plauktos. Man nudien bija neiespējami atteikties no šāda piedāvājuma, un es piekritu.

Emondāre atrodas pašā pasaules nomalē, plašākā pasaule par šādu ciematu nemaz nenojauš. Karaliste, kuras sastāvā Emondāre ietilpst, uz šejieni nodokļu iekasētājus nav sūtījusi jau vairākas paaudzes. Rands un viņa tēvs Tams nodarbojas ar aitkopību un tabakas audzēšanu, viņi dzīvo nomaļus no ciema un tur ierodas tikai svētkos. Ziema ir bijusi skarba, un pavasaris tā arī nav iestājies. Dodoties uz Emondāri, Rands pamana kādu noslēpumainu jātnieku melnā apmetnī. Rands vēl nezina, ka šī sastapšanās liks atdzīvoties visām senajām leģendām. Atgriezties trollokiem, Mīrddrāliem un arī pašam Melnajam ir šis tas ar Randu kārtojams. Parastā dzīve ir beigusies, un sākas varoņa ceļš.

Par to, ka šī grāmata ir klasiskais varoņa ceļš, var nojaust jau no pirmajām lapaspusēm. Tik pat labi var saredzēt arī to, ka autora daiļradi ir ietekmējuši Tolkina darbi. Sākotnēji pat sižeta struktūra, cik tālu tas aizskar ceļojumu daļu, diezgan kopē autora iedvesmas avotu. Taču nebaidieties – tas ir tikai sākumā, vēlāk autors stāstīs stāstu pa savai modei un gredzenus uz vulkāniem neviens noteikti nenesīs.

Pasaule ir izdevusies labu labā, var jau teikt, ka tipiskie viduslaiki, kur strādā maģija un pāris rases, taču no standarta rūķu elfu atvasinājuma to šķir rūpīgi izstrādātas detalizācija. Te katrai vietai ir savi iedzīvotāji, politika, vēsture un noslēpumi. Šajā grāmatā pagātne tiek savīta ar nākotni, un Džordans ir īsts detalizācijas meistars. Ja lasa nudien rūpīgi, var atrast daudz savstarpēji saistītus notikumus un faktus, kas savu nozīmi iegūs tikai pēc pāris nodaļām vai grāmatas beigās. Šeit ir leģendas, kuras dzirdējuši bezmaz visi, taču par patiesību nojauš vien retais. Pasaules rakstu var lasīt dažādi, un Laika Ratam griežoties, vecie raksti kļūst aizvien blāvāki, un jaunie tajos iepin jau citu nozīmi. Šajā pasaulē neviens nebrīnās par laikmetu nomaiņu, tā ir realitāte, tāpat kā Gaismas cīņa ar Melno. Šī cīņa ir izcīnīta jau daudzas reizes, un ne vienmēr Gaisma ir uzvarējusi.

Lai arī autors mums piedāvā veselus astoņus varoņus, pa īstam stāstu stāsta vien Rands, Nīnēva un Perins, pārējo (nesaukšu vārdus, lai izvairītos no maitekļošanas) stāsti šad tad parādās, bet ne tik bieži. Par tādu īsu izaugsmi var runāt tikai Randa kontekstā, viņam autors ir izmantojis visu savu talantu, lai parādītu kā no parasta aitu gana izaug īsts pasaules likteņa lēmējs. Kā viņu norūda šķēršļi un naidinieku un saulītē paceļ labi ceļabiedri un īsta draudzība. Randa pasaulē viss nav melnbalts. Te ir Melndraugi, Gaismas draugi, Aesu Sedajas un vēl pāris frakcijas. Visas tās meklē vienu kontrolētu pasauli, mērķi var būt visdažādākie, taču metodes bieži vien atšķiras ne pārāk daudz. Pat cīnoties Gaismas pusē var dabūt nelāgu galu no “draugu rokām”. Šīs šaubas par sabiedrotajiem ir labs balansējošs faktors, kas piešķir Randam iespēju domāt par savu rīcību un tās sekām.

Fantāzijas grāmatas es lasu visai daudz, taču tā kā mana aizraušanās ar fantāziju sākās divtūkstošajos gados, tad diezgan daudz no klasiskās fantāzijas zelta fonda man ir palicis nelasīts. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas aizpildīju ļoti lielu robu savās zināšanās. Nācās arī samazināt savu viedokli par pāris citu autoru izdomu, tagad es zinu, no kurienes daudzām citām fantāzijas grāmatu idejām aug kājas.

Runājot par tulkojumu, tas ir izdevies labs. Sākumā šķita nedaudz nepierasti, ka daudzi vārdi ir latviskoti, taču pēc pāris lapaspusēm man gan Melnais, gan Melndraugi tīri labi iederējās, tāpat kā dažu atsevišķu varoņu latviskotās iesaukas, kā leģendārais Vanagspārns. Galu galā tā teksts skan jēdzīgāk nekā, ja tajā būtu atstāti anglicismi.

Grāmatas biezums ir iespaidīgs – veselas astoņsimts lapaspuses, taču no tādiem niekiem lasītāji nekad nav vairījušies. Ja nav nācies lasīt deviņdesmito gadu autoru darbus vai episkās fantāzijas, tad jābrīdina sižeta attīstība spraigums nav īsti tāds, kā esam ieraduši saņemt no jaunākajiem fantāzijas darbiem. Šajā grāmatā uzsvars tiek likts uz pasaules veidošanu, uz varoņa izaugsmi. Piedzīvojumi ir tie, kas atklāj pasauli un veido varoni. Taču viņi nav tik nozīmīgi, lai paši par sevi izvirzītos pirmajā plānā. Izbaudiet pasaules detalizāciju un negaidiet episkas cīņas katrā lapaspusē, galu galā lielam karaspēkam vajag nopietnu apgādi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Episkas sērijas tik pat episka pirmā grāmata, kas ieliek pamatus detalizēti izstrādātai fantāzijas pasaulei. Pasaulei, kuras atbalsis var sajust daudzu citu vēlāk izdoto fantāzijas žanra autoru darbos. Man šī grāmata nozīmēja izlasīt vienu no tiem darbiem, uz kuru saknēm izaudzis fantāzijas žanrs tāds, kādu mēs šodien to pazīstam.

PS. Autoram piemīt viena liela vājība, un tie ir apmetņi. Apmetni šajā grāmatā varonim ir tikpat svarīgs kā acu krāsa. Uzzinot par jaunu personāžu, mēs noteikti uzzināsim arī par viņa apmetni. Apmetnis grāmatā ir pieminēts vairāk nekā 450 reizes. Kad ar kādu no apmetņiem kaut kas atgadīsies, nebrīnies, ka raudāsi līdzi viņa īpašniekam.

%d bloggers like this: