Navigate / search

Blood of Assassins (The Wounded Kingdom #2) by R.J. Barker

Blood of assasins

Gada sākumā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu un, lai arī tā īpaši neizcēlās ar tēlu kolorītumu, kopiespaids bija labs. Tādēļ īpaši neuztraucos ķēros klāt otrajai grāmatai. Galu galā Girtona Klučkāja pasaulē kā reiz sākās interesanti laiki.

Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis! Skāde ir tikai, ka karaļi ir veseli trīs. Girtona bērnības draugs Rufra jau daudzus gadus cīnās par savu vietu uz troņa, taču viņa pretiniekiem pietiek gan atbalsta gan cilvēku, lai dotu pretsparu. Girtons kādu laiku pavadījis ārpus Manijadokas, slaktējot burvjus. Atgriezies viņš tiek ierauts galma intrigās un kārtējo reizi nākas meklēt slepkavas un nodevējus.

Ja par iepriekšējo grāmatu varēja dot labu vērtējumu, tad ar šo es kaut kā nesadraudzējos. Sākums bija labs un daudzsološs, Girtons atgriezās bērnības zemē, varbūt ne no brīvas gribas un ne tā, kā bija cerējis, bet atpakaļ bija. Jauki cīniņu apraksti un intriga. Taču pēc pirmās grāmatas piektdaļas atkal sākas detektīvs. Es jau zināju, ka no Girtona detektīvs ir tikpat labs kā no sūda lode. Tā nu autors to ir iecerējis un lasītājam nākas iecerēto lasīt. Zinot Girtona spējas, īsti nespēju uztvert detektīvstāstu nopietni, jo Girtons sākumā izlaiž aizdomās turamajam zarnas un tad domā. Tādēļ es sevi nespēju piespiest iedziļināties visas Rufras kara nometnes intrigās, mēģināt atkost nodevēju pirms Girtona. Teikšu uzreiz, visi fakti bija uzrakstīti, taču es nevarēju sevi piespiest iedziļināties visas niansēs un tādēļ vismaz puse grāmatas mani māca garlaicība.

Jā, var teikt, ka tur nebija tikai detektīvs vien. Girtons nodarbojās ar sevis meklēšanu, viņam vairs nav četrpadsmit gadu, viņš ir pieaudzis. Pāris gadus aizvadīti algotņa amatā nav labāks veids kā noslēpties slepkavam. Tur viņš ir ļāvies straumei, jo Meistare tā pavēlēja, lai gan viņš apšauba pavēles jēgu. Pavisam traki viņam ir ar burvju spējām – Tumšais Ungārs ar viņu runā aizvien biežāk un dažreiz pietrūkst pavisam nedaudz, lai pasaulē parādītos jauns ar varu apsēst burvis, kas taisnības vārdā ir gatavs iznīcināt visu dzīvo. Girtons gan turas, taču tā ir balansēšana uz naža asmens.

Arī šoreiz fona personāži atšķiras tikai ar vārdiem un naida pakāpi pret Girtonu kā tādu. Nudien man autora varoņu apraksti nespēj aizķerties smadzenēs, bet tā ir mana problēma. Šoreiz grāmatu neglābj arī pasaules apraksts, jo pasaulē ir tikai karš un jaunuma sajūtas vairs nav. Pat Fichgrass čuksti nespēj mani atvilkt atpakaļ. Arī pati pasaule uzdod vairāk jautājumus nekā atbilžu, kas ir visi šie Dark Ungar, kas iedzen burvjus neprātā, kā viņi saistīti ar pasauli, kuras dievi ir nomiruši?

Grāmatai liku 7 no 10 ballēm, iespējams tas ir otrās grāmatas lāsts. Ceru, ka pēdējā sērijas grāmatā Girtons beidzot patiešām būs pieaudzis un neradīs centīga pamuļķa iespaidu.

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pavedināja Andris. Teica atzinīgus vārdus, rekomendēt gan tieši nerekomendēja. Ņēmu un nopirku, sāku lasīt uzreiz, lai nepazūd nopirkto un nelasīto grāmatu kaudzē. Pēc nosaukuma daudz neko atšifrēt nevar, ir tikai skaidrs, ka galvenais varonis būs slepkavnieks.

Girtons Klučkājis pieder pie algoto slepkavu brālības, viņa Meistare ir viena no labākajām savā arodā. Nu vismaz Girtons tā uzskata, jo nevienu citu no šīs sabiedrības viņš nemaz nav redzējis. Patiesībā Girtons neko daudz nav redzējis, visu mūžu viņš ir veltījis sava aroda izkošanai. Kādu dienu Meistare saņem uzdevumu nogalināt kādu augstmani, taču tās izrādās lamatas. Nu Girtonam un viņa Skolotājai ir jāatklāj sazvērestība pret kroņprinci. Lai atrastu slepkavu, ir jāizmanto slepkava.

Pret šo grāmatu man ir divējādās jūtas. Pasaule, lai ar visnotaļ standartizēta, ir ar savām rozīnītēm. Kaut vai visu ienīstie burvji, kuri savām burvestībām izmanto zemes auglību. Nedod dies, ja tāds parādās, tāds var pārvērst veselas provinces par neauglīgu tuksnesi. Tādēļ burvju dzīves ilgums šajā pasaulē ir ļoti īss. Tad vēl Karnevāls, kurš kā tāds tabors ceļo no vienas pils uz otru, kas ir valsts pati par sevi un no kura ir atkarīga daudzu novadu labklājība. Tas viss ir interesanti, taču diemžēl Girtons visu grāmatu pavada pils mūros, šķetinot intrigas.

No sižeta viedokļa, šis ir tāds nedaudz drūmāks bāriņstāsts, kas ir topā jaunajiem lasītājiem jau kopš Vecās derības laikiem. Spējīgs bērns ar fizisku defektu, kuru aiz žēlastības ceļa malā savācis labs cilvēks. Nu labais cilvēks ir iekūlies ziepēs, un mūsu bārenim nav pieticis prāta laikā paraut fraku. Viņš cieš, atrod draugus un kļūst par labāku cilvēku, pie reizes attīstot savas profesionālās iemaņas. Ar varoņu tēlu atminēšanos te ir pavisam švaki, ja karaliene nebūtu steriotipiski ļauna un viņas dēliņš sadists, tad diez vai kaut ko vairāk par pašu Girtonu es spētu atcerēties.

Taču visa šajā kokteilī ir kaut kas tāds, kas pēc izlasīšanas lika grāmatu atzīt par labu esam. Baidos, ka pie vainas ir tas pats bāriņa stāsts, kas ļauj iejusties galvenā varoņa ādā. Girtons, lai ar’ prasmīgs aroda meistars, vēl nav nekāds supercilvēks, un tas stāstam nāk tikai par labu. Te, protams, ir standarta elitārā skola, negaidīti draugi un lielum lielā konspirācija. To gan autors ir tā samudžinājis, ka neesmu īsti drošs, ka uz beigām sapratu visas tās smalkās nianses.

Izlasās vienā rāvienā un bija reāls aplauziens, ka tūlīt nebija pieejama nākamā sērijas grāmata. Dikti gribējās ar Girtonu kopā paklibot pa viņa pasauli vēl mazliet. Nekas, jāpaciešas. Lieku 9 no 10 ballēm. Var rasties jautājums, kādēļ pēc iepriekš rakstītā es grāmatu vērtēju tik augstu? Tādēļ, ka stāsts ir ļoti, ļoti labs, pat ja nav spēka iedziļināties visas tajās intrigās.  Te ir kāds aspekts, kur totāli nesamaitekļojot grāmatu, es nevaru atklāt, un tas visu pamatīgi pavelk uz augšu.

%d bloggers like this: