Navigate / search

ZIEDU LIETŪ. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē by Kevins Greindžs

ZIEDU LIETŪ. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē

Šo grāmatu ieraudzīju grāmatu veikala skatlogā. Domāju: Butāna, karogs ar pūķi, galvaspilsēta Timpu un kādi pusmiljons iedzīvotāju. Neko vairāk par šo valsti nezināju. Tas mani samotivēja uzzināt par šo valstiņu kaut ko vairāk. Jā, varētu jau izlasīt Vikipēdijas ierakstu un uzzināt lielākās pilsētas, nedaudz vēstures. Bet nospriedu, ka labāk būs Butānu iepazīt caur kāda ceļinieka acīm.

Grāmatas autoram, cik var noprast, ir piegriezusies dzīve ASV un, lai izrautos no rutīnas, viņš izvēlas iziet Sniega cilvēka taku Butānā. Prieks nav nekāds lētais, jo Butānā esot tūristu nodoklis. Ja gribi uzturēties tur kā tūrists, tad par katru pavadīto dienu jāmaksā divsimts ASV dolāri. Papildus tu nekur nevari ceļot bez pavadoņa. Acīmredzot tā valdība cenšas paglabāt savu dabu neskartu un nedaudz arī iedzīvoties uz tūrisma rēķinu. Sniega cilvēka taka skaitoties viens no grūtākajiem pārgājieniem pasaulē, lielākā tās daļa atrodas pāris kilometru augstumā, un ir vēlams neslimot ar augstuma slimību.

Neteikšu, ka autoram ceļošana būtu sagādājusi kādas grūtības, ja vien neskaita gulēšanu teltī. Visu iedzīvi viņiem ved pavadoņi uz jaku un zirgu mugurām, pārtika iekļauta cenā. Tāds kā staigājošs hotelis. Pats vari stiept līdzi mugursomu ar dienā nepieciešamākajām lietām un baudīt apkārtni. Galvenais ir nenoklīst no īstās takas un laikā ierasties nometnes vietā. Tā nu lasītājs var klundurēt līdzi autoram, lasīt viņa dabas skatu aprakstus, sarunas ar satiktajiem cilvēkiem un pārdomas par lamām budistiem un ziedu lietu. Liela daļa grāmatas aizpilda sarunas ar ceļabiedriem un to piedzīvoto.

Kopējais iespaids: nomazgāties uz šīs takas ir visai nereāli, gulēšana lielākoties uz akmeņiem, kas regulāri spiež mugurā un sānos. Vakarā nometnē esi atvilcies pārguris, visu laiku jābaidās nesalauzt kāju, jo tad uz jaka muguras tevi transportēs uz tuvāko apdzīvoto vietu. Lielākais bieds te ir jaka mugura, nevis lauztā kāja. Bet visādi citādi kalni smuki, ja nav miglas un lietus.

Visvairāk mani fascinēja autora pārliecība, ka Šambala noteikti atrodas Thanaza ielejā. Iespējams, ka tur vēl karājoties tā virve, kas reiz savienoja Zemi ar debesīm. Nē, es jau saprotu, ka dodoties divdesmit piecu dienu pārgājienā kaut kādu mērķi vajag, Citādi jau pusceļā būs apnicies. Arī visa tā Ziedu lietus iepīšana padarīja stāstu nedaudz vairāk kā dīvainu. Tā vien šķita, ka autoram bija vēlme uzrakstīt nevis vienkāršu ceļojuma aprakstu, bet pārgājienu ar kādas dziļākas jēga meklējumiem.

Lai vai kā, lasāmais ir diezgan interesants un grūti malā noliekams. Pat sāku domāt vai man ar nenoziedot 8370 USD, lai aizkultos uz Butānu pastaigāties. Bet nu loģiski domājot, kur tu ņemsi mēnesi brīva laika un garākais pārgājiens manā mūžā ar nav bijis vairāk kā piecas stundas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, interesanti par valsti par kuras esamību mēs zinām visai maz.

%d bloggers like this: