Navigate / search

Lavondyss: Journey to an Unknown Region by Robert Holdstock

Lavondyss

Šī grāmata ir „Mythago Wood” turpinājums. Darbība norisinās 1950-tajos gados Rhyope wood tuvumā, tas ir ~10 gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem tikai šoreiz jau no cita skatu punkta. Galvenā varone Tallis Keeton visu bērnību ir pavadījusi meža tuvumā un viņas jaunais prāts mijiedarbībā ar mežu ir radījis trīs šamanes, kas viņu apmāca atvērt vārtus uz citu pasauli – Lavondyss ar masku palīdzību. Tallis galvenais mērķis, ieejot Mitago mežā, ir atrast un izvest no tā savu brāli Harry Keeton, kurš tajā pazudis.

Šo grāmatu sāku lasīt ar cerību uzzināt, kas tad notika pēc „Mythago Wood” aprakstītajiem notikumiem, domāju, ka secība būs hronoloģiska un grāmata sāksies turpat kur beidzās iepriekšējā. Tomēr gluži tā vis nav. Lai arī daži varoņi grāmatai ir kopīgi, par īstu turpinājumu šo grāmatu es nesauktu. Autors ir mainījis arī rakstīšanas stilu, tagad vēstījums notiek trešajā personā. Daudzās iepriekš lasītajās atsaucēs biju manījis sūdzības par grūto angļu valodu – nezinu, man likās tīri normāla, ja nu vienīgais tāda nedaudz poētiska. Grūtāk ir ar tēlu un masku nosaukumiem, jo vārdus Scathach, Skogen un citus tamlīdzīgus ir grūti paturēt atmiņā, piepūli prasa arī atcerēties, ka tas pats Skogen nozīmē „meža ēna” utml.

Šoreiz gan grāmatas problēma vairs nav mūsdienu cilvēka sadursme ar mītisko, jo Tallis no pašas bērnības ir labi informēta par mythago un mežu. Šoreiz konflikts rodas starp divām zemapziņām viņas brāļa radītās mītu pasaules sadursme ar pašas Tallis pasauli, kas izmaina mītu un patiesībā ir galvenais iemesls kādēļ Harry nespēj izkļūt no meža.

Tagad noteikti varētu rasties jautājums kādēļ šādu grāmatu vispār lasīt, ar ko tā ir labāka par, teiksim, dzērāja mežsarga stāstiem, par saviem klaiņojumiem pa mežu un apmaldīšanos jaunaudzē? Viena no atbildēm ir, ka standarta mežsarga stāsts nebūs pat uz pusi tik interesants un stāstījuma gaita būs visnotaļ primitīva. Galvenā stāsta priekšrocība ir tā, ka tas risinās oriģinālā un tajā pat laikā pazīstamā pasaulē. Pie tam šī oriģinalitāte ir saglabājusies līdz pat šodienai. Parasti manas lasītās fantasy žanra grāmatas satur ne vairāk kā kādas piecas standarta sižeta līnijas aptuveni tikpat daudz pasaulēs. Šī grāmata ir patīkams pārsteigums lasītājam tieši savas unikālās pasaules ziņā. Es pat nevaru atcerēties kādu citu rakstnieku, kas būtu izmantojis līdzīgu stāstījuma kontekstu. Tuvākais laikam ir Dan Simmons „Ilium”, bet arī tas ir literārās zinātniskās fantastikas darbs, kas balstās uz intertekstualitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, lasīt gan iesaku cilvēkiem, kuriem ir apnikusi standarta fantasy un vēlas palasīties kaut ko savādāku. Cilvēkiem, kuriem šāds žanrs pie dūšas neiet, tie var mierīgi izlaist šo grāmatu. Grāmata diemžēl nav izdota latviešu valodā.

%d bloggers like this: