Šī grāmata manā lasāmajā listē atradās jau labu laiku, kopš pērnā gada. Sev par brīnumu es viņu ieraudzīju Jāņa Rozes grāmatnīcā par ļoti pieņemamu cenu. Nopirku, pamarinēju plauktā un izlasīju.

Zīdītāji un putni tradicionāli tiek uzskatīti par gudrākajām zemes radībām. Taču ir vēl trešais atzars, kuri var pretendēt uz gudrību – galvkāji. Kalmāri, astoņkāji un tinteszivis smadzeņu neironus izmēģināja jau tad, kad zīdītāji un putni vēl nebija izkāpuši uz sauszemes. Autors mēģina atbildēt uz jautājumiem – vai saprāts uz zemes izcēlies veselas divas reizes? Vai astoņkāja prāts ir atšķirīgs no mūsu? Kas ir saprāts un sevis apzināšanās? Vai galvkāju valoda ir krāsas?

Pie grāmatas ķēros ar entuziasmu – kuram gan negribas uzzināt kā domā astoņkāji! Cerēju atrast atbildes uz saviem jautājumiem – ja astoņkājim ir centrālās smadzenes un katrai “kājai” savas, tad kā tas viss saslēdzas kopā? Kā tas viss īsti astoņkājī strādā es neuzzināju, ir pārāk daudz varbūt. Toties nu zinu, kādēļ vista staigājot dīvaini groza galvu, izrādās viņai smadzeņu puslodes nav savienotas, un lai nākotnē neapmulstu, viņai visas lietas jāapskata ar abām acīm.

Sākums bija labs, īsais ievads evolūcijā, kur smuki pastāstīts par galvkāju vietu dzīvības kokā, dažiem aizlaiku notikumiem un to, kā var tikt pie acīm. Pārējais grāmatas saturs man lika vilties. Biju sagaidījis eksperimentu aprakstus un to secinājumus. Saņēmu vien stāstījumus “iz dzīves”. Jā, tie visi kā viens ir interesanti un aizraujoši, bet ir viena problēma – autora novērojums bez strukturēta pētījuma neko daudz neliecina. Iespējams, esmu pārāk skeptisks un tamdēļ sev pats nositu lasītprieku.

Grāmatai piemīt vēl viens netikums – tā nav diez ko strukturēta, autors lēkā kā zaķis pa pļavu. Viss ir interesanti, taču nav sajūtas, ka šai lēkāšanai būtu kaut kāds virsmērķis. Vietām zāle patiešām ir zaļa (tinteszivis izrādās redz tikai melnbaltas krāsas, bet pati spīd visas varavīksnes krāsās), bet vietām zāles nav nekādas un nākas lasīt niršanas aprakstu. Šis fokusa trūkums padara grāmatu par tādu” re, kā man vienreiz bija”, nevis par strukturētas informācijas avotu.

Vai es šo grāmatu ieteiktu lasīt galvkāju entuziastam, nezinu, pieminēt pieminētu, bet ar atkāpīti, ka vispārējām zināšanām par sliktu nenāktu, taču fakti ir vairāk nesistematizēti paša autora novērojumi nekā apstiprināti fakti. Ja arī atrodas kāda atsauce uz pētījumu, tad autors piemin tikai to daļu, kas apstiprina viņa apgalvojumu, bieži nemaz nepasakot pētījuma kontekstu. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var.