Navigate / search

Jaunzēlande sešpadsmitā diena

14. marts

No rīta pamodies, paskatos pa logu un saprotu, ka nekas no mūsu lielā pārgājiena nesanāks. Migla kā rudens rītā, sauli neredz vispār. Mēs ar Maiju aizejam uz recepciju, tur apstiprina, ka nav jēgas (vispār jau, ja būtu jēga, mēs jau trīs stundas ietu pa taku) un iesaka mums iziet Tama lake taku. Ja paveikšoties, tad varbūt mākoņi nedaudz pašķiršoties un mēs, iespējams, tos vulkānus arī redzēsim. Sakravājam mantas un dodamies uz Whakapapa.

Virši
Meža taka

Migla ir nedaudz izklīdusi, taču laiku pa laikam kāds mākonis novelkas pa zemi. Kad speram kāju uz takas, nedaudz līņā. Pārgājiens nebūs garš – vien 18 kilometru pa samērā vienkāršu reljefu. Sākums ved gar upīti, nedaudz kāpums uz augšu, bet nekas īpašs. Nedaudz atgādina Skotiju, tā kā vakar lija, tad riņķī viss slapjš un vietām uz takas uzrodas pa strautiņam. Mēs nebūt neesam pirmie gājēji, laiku pa laika panākam un apdzenam citus tūristus.

Taranaki ūdenskritums
UZ Taranaki

Vienā ziņā jau smuki, laiku pa laikam vējš atnes miglu un neko tālu redzēt nevar, tāda sajūta, ka varētu atrasties jebkur uz pasaules. Tad migla pazūd un reizēm pat uzspīd saulīte, taču tas diez ko nepalīdz, redzamība ir labi, ja divi kilometri. Mēs lēnā garā dodamies uz priekšu, mūsu pirmais pieturas punkts Taranaki falls. Taču tā kā mēs ejam pa augšējo taku, mēs to ūdenskritumu nemaz nevaram lāgā saskatīt, ja neuzkāpjam pie vietas, kur tas gāžas lejā. Uzkāpju, apskatu un dodos tālāk.

Upīte

Tā kā te nekādas skaņas, izņemot vēju un ūdeni, nav, tādēļ uzlieku austiņas un klausos podkāstus. No sākuma eju t-kreklā, lai ar ir ap plus desmit, auksti nav. Laiku pa laikam uznāk viegls smidzeklis, tad nākas uzraut lietus jaku. Visgrūtākā, nosacīti, pārgājiena daļa ir upītes šķērsošana pirms kāpiena uz Lower Tama lakes. Ne jau tādēļ, ka būtu grūti vienkārši pārlecamo akmeņu izvēle ir tik liela, ka tur nācās redzēt apstulbušus cilvēkus, kas stāv upītes malā un īsti nezina ko darīt. Es neļauju iespējām sevi apstulbināt un fiksi lecu no akmens uz akmeni upei pāri. Jāpiebilst, ka nu jau ir labs laiks, kopš esmu atrāvies no saviem grupas biedriem.

Lower Tama Lakes
Tama lakes

Tama ezeriņi pēc būtības ir pārkvalificējušies vulkāna krāteri un tādēļ izskatās tīri smuki, pat neskatoties uz miglu. Pie apakšējā stāvu izbaudu ainavu, cik nu to miglā var izdarīt, pie reizes pagaidot pārējos. Ja tā padomā, tad tādus īstus vulkāniskos ezerus es nemaz tik bieži neesmu apmeklējis. Varētu pat nokāpt lejā līdz ūdenim, bet kaut kā negribas pēc tam pa krauju rausties atpakaļ augšā. Un ja jau patīk rāpties, tad šī ceļojuma stāvākais kāpiens mums vēl ir priekšā, jo dodamies tālāk uz Augšējo Tama ezeru. Kāpiena garums ir vien kilometrs, bet dikti stāvs un tādēļ diezgan nogurdinošs.

Lower Tama Lakes
Upper Tama lakes

Tikuši līdz vietējai augstienei, uzrīkojam nelielu pikniku. No šejienes var redzēt abus ezeriņus, ja izklīst migla, reizēm nevar redzēt neko. Mēs apsēžamies un sākam gaidīt brīnumu. Vēlāk mājās kartēs uzmērīju, ka tas nolāpītais vulkāns virs mums slējās vien četru kilometru attāluma un otrs sešu kilometru attālumā. Tongariro esamību pat nevar nojaust, ja nu tikai, ka mākoņi tumšāki. Ruapehu gan izdodas ieraudzīt vienu mazu gabaliņu, mākoņos baltumu, kas nekustas uz pāris sekundēm. Maija nolemj sākt atpakaļceļu, pēc kāda laika aiziet Atvars ar Initu, es vēl pusstundu cerībā pasēžu un ar’ dodos prom. Laikam šoreiz nav lemts. Maija ir stāstījusi, ka aukstā ziemas rītā to vulkānus varot redzēt pat no Paekakariki, tad iespējams, ja mākoņi izklīdīs, mēs varēsim viņus redzēt no Taupo.

Taranaki falls

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo lielākoties jākāpj uz leju, diena ir iesilusi un lietus ar vairs nelīst. diemžēl mākoņi spītīgi atsakās parādīt vulkānus. Maiju satieku pie Taranaki ūdenskrituma. Piesēžam un pavērojam, kā cilvēki cenšas dabūt vislabākās bildes uz ūdenskrituma fona. Riņķī vieni vienīgi zviedri un vācieši, varētu padomāt, ka esam Austrijas Alpos. Sagaidām Atvaru un Initu, vēl nedaudz pasēžam un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu. Sāk gribēties ēst un būtu tā kā laiks braukt tālāk.

Tongariro vulkāns

Mēs ar Atvaru nolemjam tik viegli nepadoties un tomēr aizbraukt uz to vietu, kur mums no rīta būtu bijis jāsāk iet. Un aizbraukt uz Tongariro crossing sākumu. Braukšana būtu tīri tā neko, ja daļa ceļa nebūtu grantene un priekšā braucošā mašīnas vadītāja saprastu, kā ar mašīnu ir jābrauc tā, lai pretim braucošiem nebūtu jālien grāvī. Pie takas sākuma ir daudz brīdinoši uzraksti, cik var noprast, tad cilvēki ir galīgi traki. Pat tualetē izlikti plakāti, ka nedēļā vidēji te tiekot glābti divi cilvēki. Lielākoties problēmas sagādā pienācīga ekipējuma trūkums. Laika apstākļi te mainās ātri un reizēm var izrādīties, ka ar t-kreklu un šortiem vien nepietiek. Paskatoties uz augšu saprotam, ka pat ja mēs nolemtu iet pa to taku, mēs miglā neko daudz neredzētu un tāda klīšana pa miglu vien sanāktu.

Taupo

Dodamies uz Taupo. Tas ar’ kādreiz bija vulkāns un tas, kas tagad ir ezers, patiesībā ir supervulkāna krāteris. Pēdējais megaizvirdums bija 180-jos. Mazāks bija 232.gadā, bet tad nomierinājies un pagaidām nekas nav redzams. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs vispār esam atvilkušies uz Ziemeļsalu. Sākotnēji Maijas plānā šī sala nemaz neietilpa, bet tad es pieprasīju supervulkānu, es viņus krāju. Pie Tokaanu ir skatupunkts, no kurienes var labi pārskatīt Okeānijas otro lielāko saldūdens ezeru. Nu es jau zināju, ka ezers būs smuks un viņš mani nepievīla. Ezera skatu baudīšanu gan nedaudz maitā lapsenes, kas te lielākoties pārtiek no tūristu atstāto saldumu papīru atliekām.

Naktsmājas

Laiks braukt uz mūsu naktsmītni, tai booking ir megareitings, gribas redzēt, ko viņi mums tādu piedāvās. Viss motelītis ir smuki sakopts Taupo ezera krastā, mūsu mājiņā ir pat burbuļvanna. Saimniece gan ir klikšķis uz eļļas smaku, viņa jau no sākuma piekodina, ka lai mēs, pasarg’ Dievs, necepam zivis, piesmirdināšot vēl māju. Nu okei, noliekam mantas, nedaudz atpūšamies un braucam uz karstajiem avotiem. Pirms prombraukšanas Maija iet noskaidrot, kur te ir labākie fish and chips. Saimniece esot dikti satraukusies un piekodinājusi tos neēst mājiņā.

Lai ar’ vulkāni no ārpuses izskatās mierīgi, tektoniskie procesi turpinās un te Vaikato upes malā ir pāris karstie avoti, kas nedaudz iekārtoti sabiedrības vajadzībām. Šī vieta ir par velti un tādēļ neko daudz no tās nesagaidu. Patiesībā, ja es būtu zinājis, kas te ir patiesībā, būtu ielaidis mājiņā vannā karstu ūdeni un sēdējis tur. No stāvvietas nākas iet puskilometru, tad ejot uz to baseinu, atdauzu savu sāpošo kājas pirkstu un man vieta riebjas, pirms es tur esmu ticis iekšā. Visu laiku biju sapīcis, bet pārējie gan šķiet pasākumu izbaudīja. Kad esam izmērcējušies, dodamies meklēt ko ēdamu.

Vakariņas
Taupo Vakarā

Saimnieces ieteikumus ignorējam un piebraucam pie šurpbraucot noskatītās ēstuves. Kā jau vienmēr, gaidīt nāks pusstundu. Kā vienmēr, manu karti neņem pretī un Atvars samaksā par visiem. Kā vienmēr pie friškām nevar dabūt tīru majonēzi, bet jāņem ar kaut kādu piejaukumu. Bet tas netraucēja mums uzrīkot pikniku Taupo ezera krastā, vērot saulrietu un vietējo maoru tjūnēto BMW.

Vakars uz ezera

Vakarā mēs ar Maiju nedaudz pastaigājam gar ezera krastu, izskatās, ka vulkāns nedaudz kūp, jo daļa debesis ir smuki sarkanas un tad kā ar nazi nogriež uz parastām bez putekļu piesārņojuma. Vakarā sāk gāzt lietus, tā pa īstam, ka mani ārā izžautie peldšorti, acumirklī pazaudē visu savu žūšanas progresu.

Jaunzēlande piecpadsmitā diena

13. marts

Bišu strops
Zēlande

Šodien mums atkal priekšā tāls ceļš – uz 350 kilometriem, taču ir vēl viena vieta, kas mums jāapskata Velingtonā – Zealandia. Saliekam mantas mašīnā un braucam. Pa ceļam sanāk ievērtēt Jaunzēlandes parlamentu, kas te tiek saukts par bišu stropu. Ja ir pieradis pie noapaļotajiem stropiem, tad nosaukums ir pašā laikā. Pie Zēlandijas noparkojamies, nopērkam biļeti un dodamies apskatīt ekspozīciju. Sākumā aplūkojam izbāzeņu sekcijas, beidzot var iečekot, cik lielas tad ir bijušas moas, kas savulaik bija galvenais maoru iztikas avots. Te ir izstādīta visbrangākā cilvēka augumā, mazie tītarveida sugasbrāļi tiek tikai pieminēti. Tad var palasīties par vietējās floras un faunas unikalitāti, ekosistēmas trauslumu un to, ka Zēlandijā ir izveidots pēdējais lokālo dzīvnieku bastions, kas brīvs no visādiem zīdītājiem. Teritorijai apkārt ir žogs un iekšā izveidoti visi apstākļi, kas putniem un dzīvniekiem nepieciešami, lai vairotos.

Zealandia

Kad esam sasmēlušies informāciju, dodamies uz pašu parku. Ja godīgi, te var mierīgi noblandīties visu dienu, ja paņem gidu, tad noteikti. Nu un var noblandīties arī visu nakti, jo naktī izlien kivi un tiem rīko nakts ekskursijas. Sākumā var apskatīties posumu un žurku lamatu iekšējo uzbūvi. Šīs kastes mēs esam redzējuši visos mūsu pārgājienos. Diezgan viltīga uzparikte, kas var nogalēt pat veselus divus kaitniekus. Ar posumiem te iet traki, savulaik kādi gaiši prāti nolēma atvest no Austrālijas posumus kā kažokzvērus. Posumu galvenais pluss bija tas, ka viņi tika uzskatīti par veģetāriešiem. Pirmie nosprāga jaunos kartupeļus nesagaidījuši. Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, un nu tie ir pārņēmuši Jaunzēlandi kā sērga. Izrādījās, ka viņi nemaz nav tādi veģetārieši, viņi aizēd ķirzakas un mazputniņus. 1993. gadā posumu īstā daba tika atklāta filmā, kurā viņi izēda kōkoko ligzdu, gan cālēnus, gan olas! Braucot pa ceļu sabrauktus posumus var redzēt itin bieži. Vietējie ekologi gan apgalvo, ka posumi iet mazumā, bet man ir šaubas, ka šos visus varēs iznīdēt. Mums ir paveicies – Zēlandija ir no posumiem brīva zona.

Kāka
Zealandia

Lai ar’ parks sola apmeklētājiem visādus brīnumus, ar to atrašanu ir visnotaļ lielas problēmas. Viss pasākums ir ievietots kompaktā ielejā, kur bijušās upes augštecē ir dambis ar rezervuāru, bet lejā pie ieejas otrs rezervuārs. Tajos mīt ūdensputni, ja pareizi sapratu, tad šie reizēm ienes parkā pa kādai žurkai, tādēļ žurku lamatas ir arī šeit. Mēs te grasāmies pavadīt vien pāris stundas, uziesim līdz dambim un nāksim atpakaļ. Ar putniem no sākuma ir kā ir, nav neviena. Toties ir pogas, kuras nospiežot krūmos sāk čivināt noslēpts skaļrunis.

Vīlušies dzīvajās radībās, aizejam uz vienu pamestu zelta raktuvi. Tālu šahtā iekšā netiek, labi ja desmit metrus, toties var palasīt par ieguves daudzumu un zelta drudzi Jaunzēlandē. Nu pret kalnu ar bija nopietni jāvelkas. Kāpjam atpakaļ uz asfalta, iesim skatīties Tuataras. Tās ir dikti seni reptīļi, kuras šeit esot veiksmīgi izdevies pavairot. Mēs gar žogu noklimstam padsmit minūtes. Neskatoties uz to, ka vietām ir magnētiskās uzlīmes, ar kurām atzīmētas tās vietas, kur kādam laimīgam ekskursantam izdevies tuataru pamanīt, mums neveicas nemaz. Tikpat tās tuataras varētu būt izdomāts radījums.

Zealandia
Zealandia

Mums neveicas arī ar Wāta milzu circeņa atrašanu, šamiem ir uztaisīti speciāli skapīši ar tīkla sienām, cik es viņus neatvēru, visi bija tukši. Labi, tur vēl bija milzu kompostkaudze, bet to es neņēmos pārrakņāt. Arī ar kivi pamanīšanu mums neveicās, lai ar gājām pa nudien brangu kivi pamežu. Toties redzējām, kākā papagaiļus, te viņus baroja speciālās barotavās, hihi, robinus un kingfišerus un pākehes. Arī dambim nebija nekādas vainas. Vispār jau smuka vieta, un ja sagatavotos nopietnāk, un atvēlētu parkam vairāk laika rezultāts noteikti būtu daudz labāks.

Klusais okeāns
Paekakariki
Paekakariki pludmale

Pirms iešanas prom nedaudz iepērkos suvenīru bodē un tad laižam uz Paekakariki, tur Maija savulaik nodzīvojusi veselu gadu, tad nu pastaigāsim pa viņas bērnības takām. Pa šo laiku šis tas pamainījies -uzbūvēta jauna šoseja. Viņas viesvecāki māju pārdevuši un pārcēlušies uz Fakatāni. Mēs pastaigājam pa vietējo pludmali, paskatāmies uz Kapiti salu, iepērkam vietējo saldējumu un dodamies tālāk uz Paraparaumu (tā tās vietas nopietni sauc, es to pats neizdomāju). Tur mums ir šopings. Es atceros, ka man rītdienas pārgājienam nav nopirkti cimdi un šauju iekšā sporta veikalā. Atrodu piemērotus, parunāju ar pārdevēju un šis man iedod 70% diskontu, es savukārt elektroniskā ietaisē augsti novērtēju viņa apkalpošanas kultūru. Tā kā ir jau pāri pusdienlaikam, ieejam vienā sviestmaižu bodē un nopērkam sev šo to ēdamu. Teikšu kā ir, mana izvēle nebija no labākajām.

Discovery lodge

Un tad seko mūsu lielais pārbrauciens uz Discovery lodge Tongariro. Mēs praktiski nekur nepiestājam, laika apstākļi ir samaitājušies un sāk līt lietus, debesis klāj mākoņi un vietās, kur mums būtu jāredz divi vareni vulkāni, mēs redzam tikai pelēku mākoņu slāni. Piestājam pie Makatote viadukta, kas ir diezgan smuks dzelzceļa tilts, Maija ar Initu nemaz nekāpj ārā no mašīnas, ir jau ar drēgns un līņā. Degvielas uzpildes stacijā vietā kas saucas National park, es nopērku visdārgākās pirkstiņ baterijas savā mūžā. Īstenībā, šis ir ne tik daudz degvielas tanks, cik alpīnisma piederuma veikals, vari atbraukt šortos un te par dārgu naudu ekipēties kalnos kāpšanai.

Tuvojoties motelim, laika apstākļi kļūst pavisam draņķīgi, redzamība simts metri, es zinu, ka desmit kilometru attālumā no mums ir divi megavulkāni, bet redzēt viņus nevaru. Mums rīt ir ieplānota Tongariro Alpine Crossing taka, mūs no rīta ap sešiem autobuss aizvedīs un pēc astoņām stundām otrā pusē savāks. Vismaz tāds ir plāns. Iečekojoties motelī, sastopu Lavkrafta lietu zinātāju, šis novērtē man Obey Chtulhu! T-kreklu, bet ir spiests atzīt, ka rītdienas pārgājiena varbūtība esot 50/50, lai atnākot pēc septiņiem, tad būšot atjaunināta laika prognoze.

Tur ir vulkāns

Iekārtojamies motelī, vieta teorētiski ir ar skatu uz kalniem, mēs te neredzam pat pāri sētai. Mums pirmo reizi visā ceļojumā nepaveicas ar laiku un galvenais, ka vissmukākajā vietā. Bet tā nu tajos kalnos ir, un tur neko nevar darīt. Atjaunotā laika prognoze rīt sola arī pērkona negaisu, tā kā mums taka paliks citai reizei. Ejot gulēt mazliet ceru, ka prognozētāji būs nošāvuši greizi.

%d bloggers like this: