Navigate / search

Survivors: The Animals and Plants that Time has Left Behind by Richard Fortey

Survivors

Man ar šo autoru ir visai dīvainas attiecības. Viņa grāmatas manos plauktos nelasītas stāv gadiem, un es zinu, ko no viņa darbiem sagaidīt. To nosaukumos vēstītais nebūt nebūs grāmatas centrālais temats. Lieta tāda, ka autoram ļoti patīk rakstīt par saviem ceļojumiem, tik ļoti, ka dažreiz grāmatas centrālais temats nedaudz paliek pamests novārtā. Tas mani kaitina, un ceļojuma apraksti autoram nepadodas. Toties tās informācijas drumstalas, ko izlobu no grāmatas atlikušās daļas ir pietiekoši interesantas, lai sevi pārvarētu un izlasītu vēl kādu šī autora darbu.

Šī grāmata stāvēja manā vēlmju sarakstā pāris gadus. Nepirku tādēļ, ka sākotnējā cena bija ap trīsdesmit dolāriem un priekš grāmatas, kuru es, iespējams, nekad neizlasīšu, tas būtu nedaudz par traku. Taču ieraudzījis Jāņa Rozes Grāmatnīcā par 8.47 EUR nopirku nešaubīdamies, šķita pieņemama cena, pat ja nekad neizlasīšu. Izlasījās viņa man ātrāk nekā bija cerēts. Pateicoties čupu metodei (uz palodzes tiek krauta kaudze no tikko nopirktām grāmatām, tam teorētiski vajadzētu mani motivēt lasīt ātrāk).

Dzīvība uz Zemes ir rodama jau no seniem laikiem, un ir interesanti, ka daži no mūsdienu sugu pārstāvjiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vairumam tā ir tikai ārēja līdzība, taču dažas labs eksemplārs sevi ir nokonfigurējis tik labi apkārtējai videi, ka nav bijusi vajadzība daudz mainīties. Autors apceļo visu pasauli šādu izdzīvotāju meklējumos, te ir stromatolīti, kas atrodami Austrālijas krastos. Velveta tārpi, kas joprojām sastopami Jaunzēlandē. Pakavkrabji ASV, daudzi tos putrojot ar trilobītiem. Tādi izdzīvotāju patiesībā ir visai daudz, un dažus var pat sastapt ikdienā, piemēram tarakānus vai nēģus.

Šī grāmata sarakstīta autora stilā, plaši un gari ceļojuma apraksti, kuriem teorētiski vajadzētu atspoguļot autora piedzīvoto, mijas ar interesantu informāciju par senām un ne tik senām sugām. Lasīšana sanāk saraustīta, un man tāds stils, godīgi sakot, nepatīk. Lasot rodas tāda kā “Zaļās zemes” sajūta, dabas apraksti, noderīga informācija, ūdens, noderīga informācija. Tajā pašā laikā autors nekaunas laiku pa laikam iestarpināt, ka tēmā neiedziļināsies, ierobežotā grāmatas apjoma dēļ. Nezinu, ja izmestu ārā visus autora ceļojuma iespaidus, tad vieta noteikti atrastos.

Lai ar kā es nepukstētu, nākas atzīt, ka vērtīgās informācijas apjoms kompensē grāmatas trūkumus un grāmatai liekamas 8 no 10 ballēm. Pat, ja cilvēkus iznīcinās globālā sasilšana vai viņi paši kādā tehnogēnā katastrofā ies bojā, būs sugas, kas mūs pārdzīvos jebkurā gadījumā. Stromatolīti ir pieredzējuši ne tādas ziepes vien, un no medūzām arī nebūs tik viegli tikt vaļā.

Trilobite!: Eyewitness to Evolution by Richard Fortey

Trilobite Eyewitness to Evolution

Par trilobītu esamību biju informēts, tā sakot, no bērna kājas. Kaut kad padsmit gadu vecumā viena no manām mīļākajām grāmatām bija grāmata, kas stāstīja par dzīvības izcelšanos un Zemes rašanos. Nē, tā nebija Bībele. Tad nu šajā grāmatā tika piesaukti arī trilobīti. Viņus jau ir grūti nepiesaukt, ja ņem vērā, ka šīs būtnes dominēja Kembrija, Devona un arī Silūra periodos. Bet speciāli grāmatu par viņiem lasījis gan nebiju. Patiesībā jau ir tikai viena nopietna populārzinātniska grāmata par šo tēmu – šī.

Richard Fortey visu savu mūžu ir veltījis trilobītiem, un skaidra lieta, ka viņš vēlas par saviem mūža lolojumiem pastāstīt arī citiem cilvēkiem. Ikdienā cilvēkam, ja vien viņš nenodarbojas ar fosiliju tirdzniecību vai nestrādā muzejā, iespējas ieraudzīt trilobītu ir minimālas. Tāpēc ir diezgan interesanti palasīties par trilobītu pētnieku subkultūras dižgariem un autsaideriem, blēžiem un izciliem zinātniekiem. Tiek stāstīts arī par pašu fosiliju ieguves procesu (daļēji apstiprinājās manas aizdomas, ka cilvēks ar bagātu iztēli spēj atrast fosiliju arī tur kur tās nemaz nav) .

Vispār jau trilobīts ir visai vienkāršs dzīvnieciņš, kā jau nosaukumā rakstīts sastāv viņš no galvas, rumpja un astes (katrai šai lietai, protams, ir latīniskais nosaukums), protams ir arī kājas, kalcija karbonāta kristāla acis, citiem nav pat to. Tad nu autors mums pastāsta par trilobītu anatomiskajām īpašībām: acu, segmentu un čaulu daudzveidību. Šis tas tiek pastāstīts arī par metodēm, kā šī informācija ir iegūta.

Diezgan nabadzīgi mums tiek pavēstīts par iespējamo trilobītu dzīves veidu, minēts tiek tikai, ka daži ir bijuši plēsēji, daži dubļu filtrētāji. Tāpat diezgan maz informācijas tiek sniegts par pašu trilobīta attīstības procesu. Ir jau it kā apstāstīts kā viņi no nimfām izaug par īstiem okeānu pavēlniekiem, bet, manuprāt, varēja vairāk. Lai gan iespējams, ka tas vairāk jau būtu nezinātniskas spekulācijas.

Reāli kaitināja grāmatas attēli. Teiksim 52. lapaspusē mums sākas Balizoma variolaris apraksts, tas ilgst vairākas lapaspuses. Tu cilvēks esi jau izbesījies mēģinot iztēloties viņam raksturīgo zemenei līdzīgo galvu, necilo asti un 20 ķermeņa segmentiem. Patiesībā tu viņu jau esi uzgūglējis un paskatījis bildes. Un tad autors paziņo attēls atrodams 148. lapaspusē. Tik tiešām attēli te dzīvo savu dzīvi, kas nebūt nav tieši saistīta ar tekstā rakstīto. Iespējams, ka tā ir nodeva akadēmiskajam stilam, nezinu.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, lasāma, bet tāda nedaudz pasausa. Ieteiktu lasīt tikai īstiem paleontoloģijas cienītājiem. Vispār jau žēl, ka šie evolūcijas brīnumi tā arī līdz mūsu dienām neizvilka. Viņu laika biedrs Limulus gan vēl ir sastopams mūsdienās. Jāņem arī vērā, ka grāmata tika izdota jau 1999. gadā un iespējams, ka tagad trilobītu pētnieki ir spēruši lielu soli uz priekšu. Ieskatījos arī interneta fosiliju tirgotavās, trilobīts, kas man patiktu, ir Walliserops trifurcatus, kas maksātu ~2000 USD.

%d bloggers like this: