Navigate / search

Aostas ieleja VI

17. jūnijs (Turīna)

Šorīt meteoprognozes nemaz nav iepriecinošas, visur sola lietu. Arī skats pa logu liecina, ka lietus jau ir sācis. Nedaudz apspriedušies izlemjam, ka nav ko mājās sēdēt, brauksim uz Turīnu. Pilsēta liela un smuka, gan jau būs, ko redzēt.

No mūsu miesta līdz Turīnai ir diezgan nopietns gabals, kādi simts četrdesmit kilometri. Ivars domā, ka divu stundu laikā tiksim galā. Vispār jau gabals ir diezgan pagarš, bērni var sākt niķoties no nekā nedarīšanas, bet nolemjam riskēt. Salādējam mantas busiņā un braucam. Braukšana ar neko īpašu neizceļas, maksas šoseja kā maksas šoseja. Var braukt ātri, ceļi taisni. Es lasu grāmatu.

Turīna1

Kad esam tikuši līdz Turīnai, rodas jautājumi, kur likt busiņu. Es izlemju, ka gan jau ka stāvvietas pie tās vecpilsētas būs atliku likām, brauksim vien uz centru un tad jau noparkosimies. Reizēm man ir idejas, par kurām vajag krāmēt pa galvu uzreiz. Man neviens pa galvu neiekrāva un piekrita braukt. Viss pasākams izvērtās stundas garā murgā, lai atrastu noparkošanās vietu. Ielas malā nereāli – viss pilns. Maksas stāvvietas vai nu pārpildītas, vai tādas, kurā mēs ar savu busiņu nemaz nevaram tikt iekšā. Ielas lielākoties ir šauras, un tām vēl abās puses noliktas mašīnas. Pāris reizes Zigfrīdam pat nācās pieliekt busiņa spoguļus, lai neaizķer stāvētājus. Galu galā nācās vien piekrist Maijas idejai nolikt mašīnu pilsētas nomalē un braukt uz centru ar metro.

Ārā no centra tikām visai veiksmīgi, un netālu no Turīnas motormuzeja atradām arī automašīnas stāvvietu -atklāto , kas bija pustukša. Blakus neliels tirgus un metro stacija ar pārsimts metru attālumā. Ir tikai viens mīnuss, kamēr mēs te kursējam pa Turīnu ar auto, ir sācies nopietns lietus. Visiem nākas dirnēt mašīnā, jo salīt nevienam negribas. Zigfrīds gan par tādiem niekiem kā lietus īpaši neuztraucas un aizdodas uz tirdziņu iepirkt augļus.

Turīna

Kad lietus nedaudz pierimis, dodamies uz tuvāko metro staciju. Pats esmu priecīgs par šo faktu, jo tagad būs manā konta vēl viens metro, ar kuru esmu braucis. Un, protams, tīri latviska škrobe, ka pērngad Brešā šādu iespēju neizmantoju. Metro ir superīgs, tīrs un izskatās, ka viss jauns. Droši vien būs būvējuši uz olimpiādi. Mūs interesē brauciens uz centru. Nopērkam biļetes un gaidām vilcienu. Šķiet, ka te viss ir pilnībā automatizēts, jo metro vadītāju vilcienā neredz.

Vīri pastaigā pa Turīnu

Runājot par pašu vecpilsētu prātā nāk tikai viens vārds – grandiozi. Lielākā daļa no celtnēm ir vienkārši ciklopiskas, laukumi milzīgi. Nekādos muzejos iekšā doties netaisāmies, gribam tikai pastaigāties pa pilsētu paskatīties, kas un kā. Pastaiga sanāk iespaidīga, pat Ernests nolemj daļu ceļa iet pats uz savām kājām nevis sēdēt par nesamo. Aizejam līdz Emanuēla pilij, ar nožēlu nākas secināt, ka pils dārzs ir slēgts. Labi, man kā nebotāniķim par to sirds pārāk nesāp. Nu jau esam pamatīgi noblandījušies, un cilvēki grib ēst.

Po

Atrodam picēriju, kurā visi iekož. Man gan nesanāk, jo pēkšņi ir nedaudz jāpastrādā. Jāatzīst, ka ar mobilo telefonu mūsdienās var izdarīt ļoti daudz. Iestiprinājušies visi dodamies apskatīties Po upi. Pārejam pa tiltiņu tai pāri un nospriežam, ka laiks doties atpakaļ. Atpakaļ – tas nozīmē Turīnas motormuzeja apmeklējumu.

Ar metro aizbraucam līdz vajadzīgajai stacijai. Pāris kvartāli jānoiet ar kājām. Man nez kāpēc iestājas ģeogrāfiskā idiota sindroms, man visu laiku šķiet, ka ejam ne uz to pusi. Bet tā kā šodien manas idejas jau ir bijušas „izcilas”, turu muti un eju līdzi. Tavu brīnumu, patiešām izrādās, ka motormuzejs atrodas citu izvēlētajā virzienā. Māja ir liela, Fiati arī riņķī, ka biezs, laikam būsim pareizi atnākuši.

Ernests brīnās

Nopērkam biļetītes, noliekam mantas ģērbtuvē, iepriekš ieķīlājot pasi par skapīša atslēgu, un dodamies iekšā. Te atrodama visa Itāļu autobūves vēsture, lielākoties automašīnu izskatā. Ernests ar Matīsu ir sajūsmā. Ir nedaudz jāuzmana, lai puikas kādu vāģi netīšām neapskādē. Es arī cītīgi pētu karietes, tvaika ratus un pirmos auto prototipus. Ja interesē automašīnu vēsture, tad šis muzejs ir obligāts apskates objekts. Jā, te nedaudz tiek spiests uz Fiatiem, bet ir arī daudz kas cits.

Turīnas motormuzejs

No ekspozīcijām man vislabāk patika F1 automašīnas evolūcijas stends. Te uz garas trases salikti aizgājušo laiku F1 automašīnas, var redzēt, kā formula ir ieguvusi mūsdienīgu formu. Pašā trases galā, protams, Šūmahera formula! Nav peļama arī ekspozīcija, kurā automašīna tiek izmantota kā mājokļa dizaina elements. Var redzēt mašīnā iebūvētu trauku mašīnu un ledusskapi. Mašīnas elementus dzīvojamā un guļamistabā. Var redzēt, ka te ir pacenties kāds dizaineris. Ferrari klāsts gan te ir daudz mazāks nekā biju sagaidījis, bet nu viss jau nevar būt perfekts. Puikām patika elektromobilis, kas izved ekskursijā pa tādu kā Fiat ražošanas rūpnīcu. Man personīgi diezgan interesanta šķita ekspozīcija, kur varēja skatīties aizgājušo laiku auto reklāmas. Sākot no divdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām.

Pēc divām stundām viss ir apskatīts, un laiks posties mājup. Nedaudz iepērkamies suvenīru veikalā, tur var dabūt rotaļu mašīnītes ar 50% uzcenojumu, un dodamies pēc busiņa. Stāvvietu, kā par brīnumu, izdodas atrast ļoti viegli – uz pirmo. Maksājot par stāvēšanu pie automāta gan piesienas vietējā ubagojošā jauniete. Izliekos, ka neko nesaprotu, apmaksāju stāvvietu un dodos uz mašīnu.

Lai atpakaļceļa nebūtu garlaicīgi, piestājam pie ceļamalas iepirkšanās centra. Tur papildinām pārtikas krājumus, nopērkam mājupvedamos sierus. Tā kā es visu dienu neko neesmu ēdis, tad iepērku kaut kādu picveidīgu maizi, kuru, braucot mājās, ēdu nost. Nekā īpaša, pat ja esi pusbadā, knapi var dabūt iekšā. Mājās esam vēlu vakarā. Uz ātro pagatavoju vakariņas, paēdam un liekamies gulēt.

%d bloggers like this: