Navigate / search

Slovēnija VIII

10. Jūnijs

No rīta aizvelkamies pabrokastot. Tās nu ir īsteni pieticīgas. Es pat īsti nevaru saprast ēst kaut ko vai tīties prom uzreiz. Beigās jau kaut ko samedīju, bet īsti paēdis nejutos. Salādējam mantas mašīnā un dodamies uz Budapeštas lidostu.

Šodien nekas nav ieplānots, braucam pa bāni, reizēm varam paskatīties uz Balatonu. Iebraucam iepirkšanās centrā, kādu stundu pavadām tur, pērkot dāvanas un saimniecībā noderīgas lietas. Tad braucam tālāk. Šo dienu ļoti labi varētu aprakstīt Austrālijas aborigēnu tradīcijās, braucam, braucam, braucam, benzīntanks, braucam, braucam, braucam, pilsēta, luksofors, braucam, lidosta apstājamies.

Ar to apstāšanos lidostā gan nemaz nebija tik viegli. Tur brīvas vietas nebija vispār, bet beigās izdevās noparkoties. Tad laicīgi neieradās mašīnas savācējs. Kad šamais ieradās, ne pa tēmu sāka pukoties, ka esam nobraukuši tik daudz kilometrus. Nezinu, ko šis bija iedomājies, ka mēs to mašīnu nomājām, lai turētu stāvvietā?

Lai vai kā, mašīnu nodevām, lidojumam piereģistrējāmies un pat lidmašīnu nenokavējām. Ieradāmies gan pēdējā brīdī uz iekāpšanu, kaut kā mums bija šķitis, ka laika mums ir tā pavairāk. Matīss lidmašīnā aizmieg un noguļ visu ceļu.

Slovēnija VII

9. Jūnijs

Šodien ceļamies agri, notīram apartamentos apzīmētās sienas, cenšamies savest visu puslīdz normālā izskatā, iekožam brokastis un čekojamies ārā. Apzīmētās sienas izskatās būsim notīrījuši ļoti veiksmīgi, nekādi uzrēķini nav atnākuši. Bet uzzinām, kāds ir vienādojuma trīsgadnieks+krāsu zīmuļi+balta siena iznākums.

Mūsu pirmā pietura ir Postojna jama. Iedarbinām opeli un braucam tik prom, pa ceļam apskatāmies potenciālos šopinga centrus, atrodam, kur noparkoties, un kāpjam ārā. Protams, sāk līt lietus. Kamēr visi taisās, es eju pirkt biļetes, pie ieejas laipni ļaudis mani apstādina un piedāvā dažādas alas un muzeju apmeklēšanas iespējas. Pieklājīgi paklausos un pasaku, ka esmu jau pietiekoši liels izaudzis, lai saprastu, ko es gribu un viņu muzeji mani šoreiz neinteresē, došos tikai uz alām.

Jama 1

Apmeklējums ilgst veselu pusotru stundu un sākas ar stāvēšanu rindā uz alas vilcienu. Te ir īsta tūristu industrija. Uz vilcieniņu tu stāvi rindā kopā ar ķīniešiem. Pie ieejas tevi nofotografē. Pēc tam par nesakarīgi cenu tu bildes varēsi nopirkt pie izejas. Uz tām kāds tevi būs nofotografējis stāvot rindā kopā ar tev nepazīstamiem cilvēkiem vai braucot ar tādiem pašiem kopā vagoniņā. Iespējams, ka kādam tas šķiet mega piedāvājums, man ne. No sākuma tevi iesēdina atklāta tipa vilcieniņā un kādas desmit minūtes ved iekšā alā. Ir visai vēsi, Matīss vienu puišeli aiz sevis uzmundrina, lai nebaidās un neraud. Tas gan daudz slovēņu puikam nepalīdz.

Jama 3

Lai vai kā, te ir pavisam citi apjomi, grupas ir milzīgas. Angļu grupā ir ap simts cilvēkiem, lielākā daļa ķīniešu, kas no angļu mēles nesaprot neko. Jo vārdi „fočēt nedrīkst” uz viņiem neiedarbojas vispār. Bet neteikšu, ka arī uz mani tie strādāja. Staigāšana pa zālēm ir tikpat iespaidīga kā iepriekšējās alās. Daudz smuku vietu, izgaismoti pīlāri un diezgan sakarīgs gidu stāstījums. Te ir pat krievu tilts un daudz šortkati, kurus tu pamani tikai, kad esi tiem pienācis no otras puses.

Jama 4

Ķīnieši fotografē pilnīgi visu, un rodas iespaids, ka viņi pēc tam tās bildes saliks kopā un uzbūvēs pie sevis tādu pašu. Un tad vienā brīdī izdzisa gaisma ne ilgi, uz kādu minūti. Kāds nejauši bija sajaucis pogas. Panika neizcēlās, tumsā sāka spīdēt desmitiem mobilo telefonu ekrāni un zibēt zibspuldzes. Kad gaisma parādījās, iešana turpinājās. Apskatījām arī alas slavenākos veidojumus, tie viņiem ir uz katra stūra atainoti. Tad nonācām slavenajā pazemes koncertzālē. Te pa lieliem svētkiem notiekot koncerti. Tā zāle gan bija aplauziens, lāgā neizgaismota, klints sienām un suvenīru bodi vienā stūrī. Cilvēki, lai izprastu alas apmērus un paklausītos savās atbalsīs, bišku paūjina. Es joka pēc skaļi smejos, ideja cilvēkiem iepatīkas un ūjināšana vairs nav topā.

Jama 2

Dabūju sev vienu ačīvmentu, apmeklēju tualeti pazemes alā. Atpakaļceļā visi tiekam salādēti vagoniņos un vesti ārā. Atkal suvenīru bode un fotogrāfiju pārdotava. Šodien mums vēl bija jātiek līdz Ungārijai. Tur mums bija ieplānots nakšņot kādā pilsētā, ka saucas Nagykanizsa. Tur mums bija rezervēta istabiņa.

Lai tur nokļūtu, pēc alu apmeklējuma mums visa diena lielākoties bija pārbrauciens pa bāni. Kaut kur ap pusdienas laiku nolemjam iestiprināties kādā ceļmalas ēstūzī. Nekā diža jau tur nebija, toties ļoti labi padomāts par bērnu izklaidēm. Bija viņu pat diezgan grūti dabūt no turienes prom. Visa diena tāda lietaina, laiku pa laikam uznāk kāds pērkona negaiss.

Lai visa diena nepaietu vienā braukšanā, mums ir ieplānots akvaparka apmeklējums Muravske Toplice. Tur esot kaut kādi dabiskie termālie avoti un milzīgs akvaparks. Es gan pats uz akvaparku nedodos, saulesdūriens vēl liek sevi manīt un uz ūdensprocedūrām reāli nevelk. Tad nu kamēr visi plunčājas pa akvaparku, es pasēžu mašīnā un palasu grāmatu.

Vakarpusē nonākam tai Nagykanizsa pilsētelē. Nekā liela tur neizskatās. Atrodam savu viesnīcu, saprotam, kur nolikt mašīnu. Mums ierādīta jumta numuriņš, nav slikts, ir pat televizors. Varam skatīties Eiropas čempionātu. Ventilācija gan tāda pašvaka un, neskatoties uz atvērtiem logiem un lietusgāzi, aiz tā istabā ir karsts. Vakaru pavadām pakojot čemodānu atpakaļceļam. Rīt dodamies uz Budapeštu un lidojam mājās.

Slovēnija I

3. jūnijs

Šogad mums ir plāns aizbraukt uz Slovēniju un apskatīties, kas tur atrodams. Man, pavisam godīgi, nav ne mazākās nojausmas, kas tur īsti atrodas, un vai maz tur ir vērts kulties prom. Maija gan apgalvoja, ka tur ir vērts aizbraukt, jo tur esot daudz smukas vietas, kalni, aizas, alas un ezeri. Tā nu ziemas laikā ceļojums tika izplānots, un varējām doties.

Pirmās dienas plāni ir visai pieticīgi – aizdoties uz Budapeštu un tad ar mašīnu aizbraukt jau uz Slovēnijas pilsētu Mariboru, kur mums ieplānotas pirmās naktsmājas. No rīta sakravājam mantas un dodamies uz lidostu. Mašīnu atstājam vienā no lidostas stāvvietām un sākam iečekošanās procedūru. Mums gan ir tikai jānodod bagāža, bet rindā pastāvēt nākas. Matīss ir jau nedaudz piebesījies, nolemjam vēl ceļakājai aiziet uz Lidiņu paēst. Matīsam ēšana nekad nav patikusi, viņš ciest nevar, ja citi ēd, un dara visu, lai šo procesu pārtrauktu. Tā nu kamēr citi ēd mēs ar Matīsu klaiņojam pa lidostu, paskatāmies lidmašīnas, bet ar laiku tas piegriežas, un nolemjam iet paēst arī paši.

Drošības kontroli izejam bez problēmām, iepērkam Matīsam siltu pienu katram gadījumam un dodamies uz lidmašīnu, kas mūs vedīs uz Budapeštu. Matīsam Budapešta jau sen ir bijusi apsēstība. Pēdējā laikā viņš par to vien runāja, kā brauks uz Budapeštu. Šodien viņam būs reāla iespēja to piepildīt. Lidošana notiks ar Bomabrdier lidmašīnu, Maija nez kādēļ par to ir sajūsmā. Es neesmu – man turbopropelleri nekad nav patikuši to skaļuma dēļ. Matīsam tiek vieta pie loga, tad nu viņš var novērot visu pacelšanās procedūru un pat riteņu ievilkšanu. Tad vēl pa ceļam iekuļamies turbulences zonā, lidmašīna laiku pa laikam nosimulē brīvo kritienu. Dažos pasažieros tas izraisa paniku, Matīs smejas un rāda lidmašīnai „nu, nu, nu”, lai nekutina viņam vēderu.

budapeštas lidosta

Budapeštā bagāžu sagaidām necerēti ātri. Kamēr aizvelkamies līdz bagāžas saņemšanas lentai, tur vairs palikusi tikai mūsu soma. Nu ir laiks savākt iznomāto mašīnu. Ar mašīnām bija grūti, tā kā mēs ielidojām Ungārijā, bet grasījāmies doties uz Slovēniju standarta globālie mašīnu nomas punkti neko jēdzīgu nespēja piedāvāt. Līdz ko mašīna atstāj Ungāriju, par katru pavadīto dienu ārzemēs jāpiemaksā neadekvāti augsta cena. Tādēļ esam izšķīrušies par labu kādam vietējam iznomātājam, kurš mašīnu ir gatavs iznomāt par sakarīgu cenu.

opelis

Aizgājām līdz mašīnai, Matīsam pirmais jautājums bija: “Kur mēs brauksim ar tādu Opeli?”. Jā, mums bija trāpījies padzīvojis Opelis Astra, baltā krāsā un visai palietots. Bet nekas, sēdāmies vien iekšā un sākām braukt.

ungārijas āres

Kā jau vienmēr mūsu ceļus plānoja Ivars, un šajā jomā nekādas problēmas rasties nevarēja. Iesākumā neapstājoties izbraucam cauri pašai Budapeštai. Gan jau, ka te ir vietas, kuras ir vērts apskatīt, bet nu nekas, citreiz. Tad izkuļamies uz autostrādes un sākas mūsu pārbrauciens uz Mariboru. Tas ar visām piestāšanām benzīntankos aizņem mums aptuveni četras stundas. Opelī lāga darīt nav ko, tik karsts, ka pat uz grāmatas lasīšanu nevelk. Ungārijas pusē laiku pa laikam var uzmest acis viņu lielākajam ezeram Balatonam. Te ir vieta pārdomām, vai ungāriem ir sava kara flote vai tomēr nav, jo tas Balatons tomēr ir nejēdzīgi garš. Matīss laiku izmanto lietderīgi un nosnaužas. Slovēnijas Ungārijas robežu, kā jau tas mūsdienu pasaulē pieņemts, nemaz lāga nepamanām. Uz kartes tā izskatās iespaidīgāk, kā plata sarkana līnija, dabā te ir tikai uzraksts.

Maribora

Tikuši līdz savam hotelim, kur mums pienākas apartamenti, mēs atduramies pret reālu problēmu – nevaram atrast recepciju. Viņa ir, bet durvis ciet. Tad nu ejam iekšā pa durvīm, kas vaļā, cauri virtuvei un vēl dažām telpām, un beigās nonākam recepcijā. Tur dabūjam atslēgu no mūsu apartamentiem, kas ir pāris jumtistabiņas. Nedaudz pārkravājam mantas, un Matīss ar vecvecākiem dodas uz bērnu laukumu, kas atrodas hoteļa teritorijā. Tur ir slīdkalniņš, visādi kāpjamie un pats galvenais hokejs, vismaz Matīsa izpratnē. Mēs gan to sauktu par mini golfu. Mini golfs kļuva par galveno vakara spēli. Tā kā bumba ir tikai viena, tad lielākoties spēlē tikai Matīss.

Zigfrīds no viesnīcas personāla noskaidrojis, ka tepat kilometra attālumā esot picērija, nolemjam tur aizdoties pēc vakariņām. Kāpjam Opelī un braucam meklēt. Ieraudzījuši maķīti, nospriežam vairāk neko nemeklēt, paņemam ēdamo turpat un dodamies atpakaļ. Pēc vakariņām arī es beidzot dabūju iespēju paspēlēt mini golfu. Visai neveiksmīgi. Iesitu vienīgo bumbu apstādījumos un kādas desmit minūtes to meklēju bez panākumiem. Beigu beigās dabūjām autsorsēt Maijas mammu, kas bumbu atrada uzreiz, bet, nu labi, viņa tomēr ir dārznieks.

baznīca

Visu laiku pa teritoriju staigāja arī padzīvojusi tantiņa. Matīss nez kādeļ šo visai laipno cilvēku nosauca par Slovēnijas raganu. Pirms gulēšanas palasīju grāmatu un likos uz auss. Viss būtu forši, ja tā jumta istabiņa pa dienu nebūtu tā piekarsusi, ka pat atvērts logs nelīdzēja. Slovēnijai gan ir bonuss, tur nav neviena oda.

%d bloggers like this: