Navigate / search

The Tombs of Atuan (Earthsea Cycle #2) by Ursula K. Le Guin

The Tombs of Atuan

Šo grāmatu es pēdējoreiz lasīju iepriekšējā tūkstošgadē. Bija izdevies Ventspils bibliotēkā paņemt šo grāmatu (pareizāk sakot, visu ciklu vienā grāmatā) krievu valodā. Lasīju autobusā pa ceļam no Ventspils uz Talsiem. Tagad nolēmu lēnā garā pārlasīt visu Jūrzemes ciklu. Par “Jūrzemes burvi” es jau uzrakstīju.

Kad Tenaru priesterienes izvēlas kā virspriesteri bezvārda Zemes Spēkiem, viņa zaudē visu. Viņa tiek aizvesta prom no mājām un ģimenes. Viņa pazaudē savu vārdu. Tagad viņas vārds ir Arha, Apēstā Atuānas kapeņu sargātāja. Kādu dienu viņa uzzina, ka viņas tumšajā labirintā ir ielauzies burvis, lai nolaupītu Atuanas kapeņu lielāko dārgumu Erreth-Akbe gredzenu. Viņa nolemj nesteigties ar pārkāpēja nogalināšanu, bet nedaudz pavērot.

Labs fantāzijas stāsts, kur galvenā loma atvēlēta sievietei. Īsumā stāsts par princeses glābšanu no pašas princeses skatu punkta, ja vispārinām uz kādu konkrētu sižeta līniju. Tas nekas, ka iesākumā neviens te neko glābt negrasījās. Gedam mērķis bija tikt pie gredzena, jo tas satur vienu no pazaudētajām rūnām, kas simbolizē mieru un saticību. Arha nemaz neapzinās, ka viņa ir jāglābj. Viņas vieta ir šeit Atuanas kapsētā un dzīves mērķis ir kalpot bezvārda Zemes Spēkiem. Burvis labirintā viņai ir tikai iegansts, lai izvairītos no ikdienas rutīnas. Ir taču tik interesanti vērot muļķa svešzemnieku, kas nejauši ieejot labirintā ir nolēmis sevi nāvei.

Kas tad šajā stāstā ir tik labs, ja viņu noliek blakus citiem princešu glābšanas stāstiem? Pirmkārt, kā jau minēju, mēs notikumus izdzīvojam caur Arhu. Otrkārt labirints, lai ar atsaucas uz veco labo leģendu par Mīnotauru, Ariadni un Tēseju, vienmēr ir bijis labs paņēmiens sižeta interesantuma kāpināšanā. Te gan neviens Mīnotaurs neslēpjas, šajā labirintā tas nemaz nav vajadzīgs; katrs, kuru nav atzinuši bezvārda Spēkus, nomirs pats no sevis. Arī jautājums par to, vai Arha mīl Gedu, arī ir atklāts, ja nu nedaudz, viņas motivācija nemaz nav mīlestība, vismaz beigās noteikti ne. Treškārt, bezvārda Zemes Spēki to izpausmēs man ļoti atgādināja kaut ko no Lovecraft mitosa. Ceturtkārt, Arhas/Tenaru izaugsme, sevis atkal apzināšanās un apstākļi, kas līdz tam aizveda, ir diezgan racionāli un pārdomāti. Piektkārt, tempļa sagrūšana izskatījās kā atsauce uz Edgaru Alanu Po.

Tagad nedaudz par bezvārda Zemes Spēkiem, tā īsti nevar saprast, vai viņiem maz cilvēki ir vajadzīgi. Upurus viņi pieņem labprāt, taču pretī nedod neko. Nav nekāds brīnums, ka Arhai sākas kulta kalpa virspriesterienes krīze. Neviens viņai lāga nav paskaidrojis viņas vietu pasaulē. Ja jauno dievu kalpi dzīvo tempļos ar zelta jumtiem, viņai mantojumā atstāts pussabrucis šķūnis. Viņas dievu manifestācija aprobežojas tikai kapeņu rajonā un arī to neviens izņemot priesterienes neredz. Viss iet uz grunti, bet kad Arha aptver, ka viņas dieviem ir pilnīgi vienalga vai viņa tiek pieņemti lēmumi. Iespējams, ka autore ar šo ir domājusi, ka velti pielūgt tos, kuri dabā vienkārši ir, ar vai bez pielūdzējiem. Arī jūra pieņems upurus un laiku pa laikam manifistēs sevi nopostot kādu piekrastes ciematu, bet vai tādēļ uz tā bāzes būvēt kultu?

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, iespaidi pozitīvi, un vēstījums no sieviete redzespunkta arī piešķīra grāmatai zināmu pievilcību. Noteiktu ieteiktu izlasīt arī citiem fantāzijas cienītājiem, šis cikls ir lasīšanas vērts.

Jūrzemes burvis (Earthsea Cycle #1) by Ursula K. Le Guin

Jūrzemes burvis

Šo grāmatu pirmo reizi izlasīju tālajā 1996. gadā, kad tā iznāca latviešu valodā. Šovasar mājās, pārkrāmējot vecās grāmatas, grāmatu nejauši uzgāju un nolēmu izlasīt vēlreiz. Tas nekas, ka viss cikls ir jau reiz lasīts, gribēju pārbaudīt, vai grāmata joprojām ir tikpat forša kā tā palikusi manās atmiņās.

Geds nav parasts puišelis, viņam piemīt spējas. Jūrzemē burvji nav nekāds retums, tomēr ne visi viņi kļūst par sava amata meistariem. Gedam ir visas iespējas kļūt par tādu. Viņam gan ir viens neliels mīnuss – kāre pēc zināšanām ir tik liela, ka reizēm Geds aizmirst piesardzību. Tieši šīs piesardzības trūkuma dēļ viņa jaunība pārvēršas par bēgšanu no Ēnas un savas patiesās būtības meklēšanu un apzināšanos.

Šīs grāmatas sižets ir tas pats parastais “varoņa ceļš”. Par to, kā no parasta kazu gana kļūt par visu laiku varenāko Jūrzemes burvi. Kā jau tas nākas, īstam varonim galvenā problēma ir viņš pats. Viņš pats ir vainīgs pie savām problēmām, taču paiet zināms laiks, līdz viņš to apjauš un nobriest stāties tām pretī. Autore ir ļoti labi aprakstījusi galvenā varoņa izaugsmi. Viņa nav padevusies vilinājumam padarīt savu visu laiku slavenāko burvi visspēcīgu un dievam līdzīgu. Geds kopā ar lasītāju jau pašā sākumā apjauš – burvestība nebūt nav tas, kā to mēs iztēlojamies. Tā nav vienkārša paņemšana no vienas vietas un nolikšana citā vietā. Un šo ņemšanu un došanu regulē Līdzsvars. Līdzsvars nav lieta, ar kuru var dzīt jokus, viss paņemtais kaut kur pietrūks, un sekas var būt neparedzamas. Labs burvis ir tas, kurš spēj paredzēt savas rīcības sekas, nevis tas, kurš var pagriezt upes tecējumu. Te gan būtu jāpiebilst, ka skrupulozam lasītājam dursies acīs fakts, ka šis postulāts grāmatā praktiski netiek ievērots. Ja ir vajadzīgs, visi buras pa labi un pa kreisi. Nākas vien cerēt, ka viņi visi savu rīcību ir pamatīgi apsvēruši.

Ēnas lieta savukārt ir diezgan sarežģīta. Ja lasītājs ir tendēts uz simbolismu, tad te viņš var atrast materiālu lielām un dziļām domām. Es ar simboliskajām alegorijām centos grāmatā pārāk neaizrauties, cilvēka tumšās puses materializācija pati par sevi tāpat ir interesanta lieta. Katrā no mums bez nekādas maģijas dzīvo tāda ēna, kas sevī iemieso mūsu ļaunumu. Grāmatas ēna nav tik tīrs konstrukts, arī viņa, kļuvusi neatkarīga, spēj mainīties un pielāgoties. Un vēl mani nomoka jautājums, vai Ēna bija daļa no Geda paša vai tikai kaut kas, kuram viņš piešķīris formu. Un šis kaut kas ir tā identificējies ar Gedu, ka pēc būtības arī ir Geds. Un te man sākas problēmas ar Īstajiem vārdiem.

Grāmatas maģiskā sistēma ir uzbūvēta uz vārda spēku. Ja tu zini lietas, cilvēka, parādības Īsto vārdu, tu vari ar viņu manipulēt. Lai cik varens būtu pūķis, viņa īstā vārda zinātājs viņu noliks pie vietas. Katrs vārds ir unikāls, nepietiek, ka tu zini jūras īsto vārdu lai apstādinātu vētru, tev jāzina konkrētās jūras daļas vārds. Taču nez kā tas būtu ar zvirbuļu baru, kā identificēt no tā vienu zvirbuli. Vai manipulācijas ar to paraus līdzi visas pasaules zvirbuļus? Cik varēja noprast manipulācijas ir lokālas dabas, tādēļ pasaules zvirbuļi paliks neietekmēti. Taču man tā arī nebija skaidrs, kā reaģē maģija un Līdzsvars, ja divām dažādām personām (MAITEKLIS) Gedam un Ēnai ir viens Īstais vārds? Autore gan atrod atrisinājumu, taču nevar saprast, vai Ēnas un Geda cīņa ir  tikai tādēļ, lai atstātu vienu ar Īsto vārdu, vai vienkārši kā stāšanās pretī savām bailēm un pārvarēt tās. (Redz, es jau ar aizgāju simbolismā).

Grāmata ir sarakstīta izcili. Vienkārša valoda, nekā lieka. Autore ir meistare ieskicēt fonu tā, lai tas, par ko nekas netiek pateikts, kļūtu redzams. Reizēm gan tas rada papildus jautājumus, bet tas jau tikai nozīmē, ka lasītājs ir ierauts grāmatā pavisam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vien kāds nav vēl to lasījis, iesaku!

The Word for World Is Forest by Ursula K. Le Guin

The Word for World Is Forest by Ursula K. Le Guin

Daudz jau vairs no tā Hainish cikla nav palicis, šī un vēl viena grāmata. Ak, jā, un vēl tie padsmit stāstiņi, tur ar’ vēl būs jāsaņemas, jo kopā tie sastāda veselas četras grāmatiņas.

Šajā grāmatā darbība noris uz planētas, kuru Zemes iedzīvotāji sauc par Jauno Taiti. Vietējie ap metru garie zaļie cilvēciņi gan savu pasauli sauc par Athshea, kas nozīmē Mežs. Šī planēta atrodas divdesmit septiņu gaismas gadu attālumā no Zemes, tā ka visiem sakariem ar to ir piecdesmit četru gadu nobīde. Zeme planētu ir nolēmusi kolonizēt, izcirst kokus, tie nepieciešami dzimtajai planētai, iekārtot aramzemi un ar laiku atvest daļu no Zemes iedzīvotājiem uz šejieni. Par vietējiem gan viņiem nav nekādas daļas, tie tak ir tīrie mežoņi un diez vai saprātīgāki par mērkaķiem.

Kolonizētāju un kolonizēto attiecības ir galvenais grāmatas temats. Skaidra lieta, ka vietējie nav nekādi tur mežoņi, arī viņiem ir kultūra, tikai nevienam gar to nav nekādas daļas. Te ir gan īsts vietējais Kortess Deividsons, kas ir gatavs visus zaļos mošķus noslaucīt no planētas virsmas, lai to atbrīvotu īstiem cilvēkiem. Ir arī Radžs, antropologs, kurš nostājas iezemiešu pusē, bet viņu neviens neņem vērā, līdz no Zemes neierodas kosmosa kuģis ar ansiblu, kas ļauj nodrošināt tūlītējus sakarus ar Zemi. Tad nu kolonijas iedzīvotāji par pārsteigumu sev uzzina, ka viņu mātes planēta iestājusies Ekumenē, un vietējo paverdzināšana vairs nav pieļaujama. Tas kolonistos izraisa dalītas jūtas, daļa samierinās, daļa domā kā no tiem iezemiešiem varētu tikt vaļā.

Arī iezemiešu pasaules uzskatus atnācēji ir iedragājuši. Viņi uzzina, ka saprātīgas būtnes  drīkst viena otru nogalināt. Viņiem jaunu konceptu ienešanā sabiedrībā ir nepieciešams Dievs. Tāds, kurš spēj nest ko jaunu pārkāpjot iepriekšpieņemto. Tāds Dievs atrodas, un viņa vārds Selvers. Viņš iemācās nogalināt un ved savu tautu karā pret Kolonistiem. Jo arī viņaprāt radījumi, kas nespēj atcerēties savus sapņus, iespējams, ir tikai dzīvnieki un pakļaujami iznīcībai, līdz tie nav pārāk savairojušies.

Ja ir vēlme, grāmatā var atrast līdzības ar Vjetnamas karu, Austrālijas kolonizāciju, Dienvidamerikas iekarošanu. Par to, ka iekarotāji iznīcina veselas civilizācijas, nepievēršot tām nekādu uzmanību. Ignorējot to spēju adaptēties un mācīties. Un pēc tam brīnoties par slikto iznākumu. Par to, ka kolonizatoriem ir iespēja veikt ar iezemiešiem visu, ko vien viņi grib, jo mātes valsts atrodas tik tālu, ka, ja arī ziņas līdz turienei nonāks, tās vairs nebūs aktuālas. Vēl var piebilst, ka šī grāmata pēc sižeta vistuvāk atbilst slavenajam Avataram. Vismaz no tām, kuras es esmu lasījis.

Lasāmais ir visai īss, un izlasīju grāmatu vienā piegājienā. No sākums gan pukojos nu ko var to pašu veco stāstu atkal pārstāstīt. Cik nav līdzīgi lasīti! Vai grāmata būs mana laika vērta? Jāatzīst, ka bija gan, nav tikai kauju apraksti un paverdzināto nolemtība, ir pamatota abu pušu pozīcija un analizēts rezultāts. Gan Zemes iedzīvotāji, gan iezemieši beigās ir izdarījuši secinājumus. Bet pats process ir izmainījis abu tā dalībnieku kultūras. Zeme diez vai jebkad atkal būs kolonizētāja, un Meža planēta ir iemācījusies nogalināt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav no šā cikla spožākajām grāmatām, bet ar diezgan dziļu domu. Lasīt gan ieteiktu visiem, kuriem patīk zinātniskā fantastika.

The Dispossessed by Ursula K. Le Guin

The Dispossessed by Ursula K. Le Guin

Kārtējā grāmata no autores Hainish cikla. Domāju, ka šī cikla izlasīšana man aizņems nevis gadu, kā iesākumā bija plānots, bet pāris mēnešus. Šī pēc cikla hronoloģiskās secības būtu pati pirmā grāmata, bet šajā ciklā hronoloģija nav tik būtiska, un grāmatas var lasīt jauktā secībā.

Grāmatas darbība notiek uz Tau Cetas zvaigžņu sistēmā. Ap zvaigzni riņķo planētu dubultsistēma -Annares un Urres. Tehniski Annares ir Urras mēnesis, bet pietiekoši liels, lai saturētu atmosfēru. Uz turieni 170 gadus atpakaļ pāris miljoni Urras revolucionāru devās, lai nodibinātu savu kopienu, kurā nebūtu nekādas valdības. Grāmatā šī sabiedriskās organizācijas iekārta tiek saukta par anarhiju, kuru nedaudz kontrolē brīvo pilsoņu sindikāti. Te nav privātīpašums, cilvēks teorētiski var būt brīvs – darīt ko vien vēlas, ja vien ar to ir mierā ciņa kaimiņi. Grāmatas galvenais varonis fiziķis vārdā Ševeks, kas ikdienā nodarbojas ar temporālo fiziku un, iespējams, atslēgu uz ceļošanu ātrāk par gaismu. Taču viņa idejas Annares kopienā nav īsti vajadzīgas, jo īsti neatbilst valdošajai ideoloģijai. Sindikāts atsakās viņa darbus publicēt, Ševeks nolemj darīt savas zināšanas zināmas visām saprātīgām būtnēm un dodas uz Urres.

Grāmatā ir divas sižeta līnijas – viena stāsta par Ševeka bērnību dzīvi anarhistiskā Annares pasaulē. Šis, manuprāt, ir vissakarīgākais apraksts, kuru man nācies lasīt par anarhistisko sabiedrības iekārtu un kā tā varētu funkcionēt. Parasti grāmatās šīs sabiedrības pārvaldes sistēmas tiek pieminētas kā dekorācijas, parādot, ka tas ir labi vai slikti un viss. Bet kā šī sistēma strādā, kāda tur apakšā ir ekonomika vai politika, neviens neiedziļinās. Te iedziļinās. Dzīve anarhijā ir skarba, te reizēm ir bads, reizēm cilvēki mirst un šķiet, ka tas ir viens liels konclāgeris, no kura neviens nevar aizbēgt. Taču paši iemītnieki ir sajūsmā par savu sistēmu, jo tieši te viņi var būt brīvi. Ševekam gan rodas aizdomas, ka arī šeit anarhija nemaz nav īsti anarhija. Ir radušās birokrātiskas struktūras, kas vairs pilnīgu anarhiju nevēlas pieļaut.

Otra sižeta līnija veltīta Ševeka piedzīvojumiem uz Urras. Te viņš tiek ieslodzīts tādā kā zelta krātiņā, kur viņam ne par ko nav jārūpējas, tikai jāstrādā. Ar laiku Ševekam kļūst skaidrs, ka kapitālisti vēlas piesavināties viņa darba rezultātus, lai parādītu savu pārākumu pār citām planētām. Tā kā šāda ideja par atklājumu privatizēšanu viņam ir pretīga, tad viņš dodas palīdzēt vietējiem apspiestajiem organizēt revolūciju.

Man jau šķiet, ka šī grāmata ir nedaudz ideālistiska. Bet, iespējams, ka vaina manī, jo uzskatu kapitālismu, nedaudz regulētu, kā jēdzīgāko sabiedriskas iekārtas modeli. Vismaz cilvēkiem. Anarhija, iespējams, būtu dzīvotspējīga sabiedrībā, kurai nekā lāga nav, tomēr arī te mani māc šaubas. Cilvēks pats par sevi ir resurss, un no agrīnās vēstures mēs zinām, ka ar laiku tas noved pie verdzības iekārtas. Ja ļoti vēlas, tad šo grāmatu varētu traktēt kā PSRS un ASV salīdzinājumu Aukstā kara plaukumā. PSRS gan īsti nevarētu piesiet pilnīgu anarhiju. Iespējams, ka autore padomju birokrātiju uzskatīja par šķērsli PSRS attīstībai uz augsti ētisku un morālu sabiedrību. Ja tā, tad viņa rakstot grāmatu ir maldījusies.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu un lieku 10 no 10 ballēm. Anarhistiem jālasa obligāti un kapitālistiem ar’.

%d bloggers like this: