Navigate / search

The Invisible Gorilla: How Our Intuitions Deceive Us by Christopher Chabris, Daniel Simons

The invisible gorilla

Diez vai šo grāmatu jebkad būtu izlasījis. Biju viņu amazon redzējis, viņa pat atradās manā rekomendāciju sarakstā. Bet es domāju: nu kas tad tur būs, kas ir “neredzamās gorillas” eksperimenta būtībā, to es zinu! Pārējais noteikti būs kāds psiholoģijas spriedelējums par to, kā desmit minūšu laikā pārvērst savu dzīvi. Bet tad ap Ziemassvētkiem notika grāmatblogeru apdāvināšanās, un es no MsMarii saņēmu šo grāmatu kā dāvanu. Neko darīt, nācās vien lasīt.

Biju patīkami pārsteigts, jo izrādījās grāmatas autors pats šī eksperimenta izstrādē ir piedalījies un vēlas padalīties plašākai publikai par ilūziju pasauli, kurā mēs dzīvojam. Šādas ilūzijas ir vairākas. Ilūzija, ka mēs spējam veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi un ar nemainīgu kvalitāti. Ilūzija par mūsu atmiņu nemainīgumu un patstāvību. Pārliecinātības ilūzija, kādēļ mēs vairāk uzticamies cilvēkiem, kas uzvedas pārliecinoši. Zināšanu ilūzija, katrs no mums ir pārliecināts, ka labāk vai sliktāk orientējas visās dzīves sfērās un tam arī tic.

Autors zina, ko dara, lasītājs tiek ierauts cilvēku uztveres īpatnību niansēs no viena vāka līdz otram. Visi apgalvojumi tiek pamatoti ar kāda eksperimenta rezultātiem vai pētījumu, kas kādreiz veikts. Kas ir vēl labāk, šie gadījumi iz dzīves ir ļoti interesanti. Piemēram, reiz tika noķerts kāds banku aplaupītājs, kas bija šokēts, ka viņa seja ierakstīta video. Cilvēks bija pārliecināts, ka nomazgājot seju ar citronu sulu tā kļūst neredzama videokamerām.

Ar atmiņu mums ir vēl čābīgāk. Cilvēks neieraksta visus notikumus sev galvā kā videolentē un tad brīvos brīžos atminoties tās sev projicē. Cilvēks atceras tikai vispārīgu notikumu un pēc tam iztrūkstošo piedomā klāt pats. Pētnieki izmantoja viltīgu eksperimentu, pēc 9/11 lika saviem testa subjektiem uzrakstīt, kur viņi atradušies un kā uzzinājuši par šo atgadījumu. Tas pats viņiem pajautāts pāris gadus vēlāk. Lielākai cilvēku daļai atmiņas būtiski atšķīrās. Labs ir arī izklāsts, kādēļ automašīnu šoferi bieži vien nepamana motociklus, lai ar cik koši tie nebūtu ģērbušies. Cilvēks diezgan bieži neredz lietas, kurām, viņaprāt, tur nav jābūt. Tādēļ piloti triecas virsū uz skrejceļa stāvošām lidmašīnām, un automašīnu šoferi „neredz” motociklistus.

Par pārliecinošiem cilvēkiem, jo cilvēks ir lielāks diletants kādā lietā, jo pārliecinātāk viņš jūtas pašvērtējumā. Šahisti sevi pozicionē vismaz 100 vietas augstāk, lielākā daļa dzīvo ilūzijās, ka diezgan labi pārzina reaktīvā dzinēja uzbūvi un orientējas kvantu mehānikā. Cilvēkam ir tāds mīnuss, ja viņam šķiet, ka viņš kaut ko labi zina, viņš nepārbaudīs savu zināšanu kvalitāti.

Kopumā izcila grāmata, ieteiktu izlasīt visiem, ļauj pamanīt neredzamās gorillas pašu un citu uztverē. Lieku 10 no 10 ballēm. Pagaidām labākā populārzinātniskā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījis. Domāju, ka pēc pāris gadiem viņu izlasīšu vēlreiz. Ak, jā, ir pierādīts, ka klausoties Mocarta komponētos darbus tavs IQ nepalielinās. Un virtuoza Sudoku risināšana nepadara tevi labāku galvā reizinātāju.

50 Popular Beliefs That People Think Are True by Guy P. Harrison

50 Popular Beliefs That People Think Are True by Guy P. Harrison

Par grāmatu uzzināju tīri nejauši, lasīju par to blogā badastronomy.com, kura veidotājs tai sarakstījis priekšvārdu. Grāmatas autors sevi pozicionē kā skeptiķi un cenšas iegalvot arī pārējiem cilvēkiem, ka visus pekstiņus nevajag ņemt par pilnu un, sastopoties ikdienā ar kādu fenomenu, reizēm ir vēlams padomāt par to kritiski nevis pieņemt par patiesību. Skaidra lieta, ka grāmatā nevar izanalizēt 50 tēmas, kuras būtu saucamas par māņiem, padziļināti. Tādēļ, katrai no šīm tēmai tiek veltīta īsāka vai garāka eseja, kas identificē problēmu un parāda, kā to atspēkot un ietver sevī autora pārdomas par tēmu.

Kādas tad ir šīs tēmas? Te ir gan jautājumi par citplanētiešiem, to nolaupītajiem cilvēkiem, līķiem, kurus Area 51 tur uz ledus un, protams, lielo konspirāciju, kas ar to saistīts. Ir arī par medicīnu – brīnumainām dziedināšanām, homeopātiem, vakcīnu pretiniekiem. Ticības jautājumi – kurš dievs ir īstais, svēto relikvijas, Noasa šķirsts, TV evaņģēlisti, kreacionisms. Pareģojumi – Jāņa atklāsmes grāmata, Nostradamus un 2012. gads, kas pieliks punktu mums visiem. Netiek aizmirsti arī spoki, poltergeisti, dzīvība pēc nāves, sniega cilvēki un Lohnesa ezera briesmonis.

Varbūt būšu mazliet vīzdegunīgs, bet no grāmatas neko jaunu neuzzināju, par visām šīm lietām esmu lasījis diezgan daudz literatūras un gandrīz visas šīs tēmas pārzinu diezgan labi arī bez šīs grāmatas izlasīšanas. Nē, autors jau ir pacenties, bet diemžēl visas esejas ir diezgan virspusējas. To gan kompensē fakts, ka dots literatūras saraksts, ko lasīt tālāk, ja vēlies problēmu izpētīt padziļināti. Man personīgi jau diezgan sen ir pilnīgi vienalga par to, kādiem pekstiņiem katrs cilvēks tic. Es pat par viņiem vairs nesmejos un necenšos izglītot, katram jau jāmeklē taisnība pašam. Un, ja viņš neprot atšķirt labu stāstu no patiesības, tad tā jau ir uztveres problēma.

Grāmatā laiku pa laikam pavīd uzskats, ka visi šie pekstiņi lielākoties rodas cilvēkiem, kas salasās sensāciju avīzes un domā, ka tā ir īstenība. Es gan vairāk to novirzītu uz vispārējo cilvēka spēju uztvert un analizēt faktus. Man padsmitnieku gados mīļākā avīze bija Sensācija (šķiet, ka to var nopirkt arī tagad). Tur katrā numurā varēja izlasīt šausmu lietas un vienkārši dīvainas lietas. Nezinu, es to lielākoties uztvēru kā sort fiction par pieņemamu cenu un drausmīgu tulkojumu. Tomēr viens stāsts mani aizķēra, tas bija par milzu zirnekļiem, kas kādās dienvidu salās bija noēduši veselus ciemus. Tas man izraisīja jautājumus, kuru rezultātā es kādu laiku investēju zirnekļu problēmās. Tad vēl nebija pieejama wikipēdija un par internetu es ar biju tikai dzirdējis, tomēr bibliotēkā jau šo to lasāmu varēju dabūt. Skaidra lieta, ka mūsdienās neviens zirneklis tik milzīgs izaugt nespētu, lai savos tīklos ķertu cilvēkus.

Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nedomāju, ka kādu citplanētiešu upuri tā spēs pārliecināt. Iesaku izlasīt visiem, kas mīl skatīties History Channel, tas palīdzēs iemācīties atšķirt pseidodokumentālas filmas no dokumentālajām.

The Mind’s Eye by Oliver Sacks

the_minds_eye.large

Teikšu godīgi, parasti par neiroloģiskām problēmām grāmatas nelasu. Ja tā padomā, tad, iespējams, nevienu pārāk specializētu grāmatu par šo tēmu tā arī neesmu lasījis. Protams, arī šī nav diez ko zinātniska, tā ir tāda ieskata radīšanai. Grāmatas autors jau vairākas desmitgades nodarbojas ar neiroloģijas popularizēšanu plašākām tautas masām. Tas, protams, viņam piesaista papildus pacientus un rada atpazīstamību.

Šķiet, ka šīs grāmatas galvenais novirziens ir augstākās vizuālās uztveres un atpazīšanas funkciju traucējumiem, kas iegūti dažādu slimību rezultātā. Grāmata sastāv no vairākiem stāstiņiem, kur katrs ir veltīts kādam no Olivera pacientiem. Šie cilvēki lielākoties ir nodzīvojuši normālu dzīvi, līdz vienu dienu atklāj, ka ir pazaudējuši kādu no savām uztveres funkcijām.

Liliana – klavieru spēlētāja, kas pēkšņi vienu dienu atklāj, ka nespēj vairs no lapas nolasīt notis, pēc tam pazūd spēja atpazīt rakstīto un tad arī spēja atpazīt priekšmetus. Autors labi pastāsta par šīs sievietes cīņu, lai saglabātu savu normālo dzīves ritumu, un cik daudz cilvēki spēj paveikt ar citu palīdzību. Ja godīgi, šīs stāsts mani šokēja. Es pat nespēju iedomāties, kā tas var būt, ka tu vienudien vairs nevari atrast maizi virtuvē, jo tu vienkārši neatpazīsti objektus kā tādus.

Sue – neirobioloģiste, kura visu mūžu ir dzīvojusi divdimensionālā pasaulē, jo šķielēšanas dēļ viņai nekad nav bijusi trīsdimensionāla apkārtnes uztvere. Un tad pēkšņi vienu dienu viņai ar treniņu palīdzību izdodas uztvert pasauli stereo. Diezgan interesanti lasīt cilvēka pārdzīvojumus.

Hovards – rakstnieks, kurš vienu rītu aizgājis pēc avīzes atklāj, ka tā ir sarakstīta dīvainā valodā, kuras burtus viņš nepazīst. Vēl trakāk, visas grāmatas mājā arī ir apmainītas. Insulta rezultātā viņš ir zaudējis spēju lasīt.

Arī pats autors dalās pieredzē par to, kā ir mainījusies viņa pasaules uztvere zaudējot redzi vienā acī. Par to kā sašaurinājies ne tikai viņa redzes lauks, un pazudusi viņa spēja noteikt attālumus starp objektiem, bet arī kā viņa redzes lauka apstrādes funkcijas analogi ir samazinājušās attiecīgajos smadzeņu centros.

Interesantākā man šķita nodaļa, kas veltīta prosopagnosijai, jeb nespējai atpazīt cilvēkus pēc sejām. Man pašam vienmēr ir šķitis, ka diezgan švaki atpazīstu cilvēkus pēc sejām un lielāku uzsvaru lieku uz viņu soļiem un balsīm. Izlasot šo nodaļu sapratu, ka man šāda problēma man nemaz nepastāv. Galu galā es visus savus radus tomēr atpazīstu uz bildēm un arī paša sievu un bērnu no rītiem atpazīstu.

Kopumā laba lasāmviela, diezgan populārzinātniska, var lasīt bez priekšzināšanām, autora stāstījums ir aizraujošs. Vietām gan viņš nonāca, manuprāt, pretrunās ar sevi. Nodaļā par seju un vietu atpazīšanu viņš raksta par to cik grūti viņam ir atpazīt pašam savu māju un kolēģus. Un tad nodaļā, kurā stāsta par savu acs zaudēšanu, viņš pēkšņi raksta, ka hospitālī jau pazīstot visu personālu, kaut kas nelīmējas kopā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un, domājams, izlasīšu vēl kādus pāris viņa darbus.

%d bloggers like this: