Navigate / search

Zaļais gredzens by Valdis Rūmnieks

Par šo grāmatu es uzzināju tikai Grāmatu izstādē, klīda baumas par jaunu fantastikas grāmatu latviešu valodā, latviski sarakstītu, un tai uz vāka esot kaut kāds goblins. Es pēc būtības esmu par latviešu fantastiku un tādēļ nobalsoju ar naudas maku, nopērkot grāmatu. Grāmata nav neko bieza un tajā ronami vien trīs stāsti, tādēļ īpaši uz lasīšanu negatavojos un ķēros klāt tūlīt pēc nopirkšanas.

Pirmais stāsts saucas “Zaļais gredzens” un ir zināma variācija par ceļošanu laikā, laika mašīnas vietā ir belziens ar priedes sakni, kas mūsdienu sēņotāju aizgādā uz 1889. gadu. Interesanti, ka daudz slavenākais Marka Tvena stāsts “A Connecticut Yankee in King Arthur’s Court”, kurā belziens kalpoja kā laika mašīnas ekvivalents, arī ir iznācis 1889. gadā. Šajā stāstā galma vietā ir lauku saimniecība Gaujmalā, Merlina vietā Reģe ar savām brīnumdzirām un leģendu par lidojošām pilīm. Stāsts pats par sevi netiek tālāk par ašu skici – nonākam pagātnē -> gribam tikt atpakaļ -> uz pirmo nekas nesanāk -> konflikts -> atpakaļ nākotnē. Smieklīgi šķita Reģes prātuļojumi par laiktelpas kontinuitāti pasaulē, kur tā, šķiet, ir caura kā siets bez nekādiem priežu portāliem. Vienkāršs stāsts, bez spilgtiem varoņiem, vienīgais pluss, ka notiek Latvijas teritorijā.

Otrā stāsta “Ala” darbība notiek 2063. gadā. Divi draugi – Mēness pētnieki – dodas uz Mēnesi, lai noskaidrotu tur pēkšņi novērotās parādības izcelsmi. Šis stāsts mani nobeidza, autors vispār nav iesprindzis ar standarta faktu ticamības pārbaudi. Es te nerunāju par autonomo gravitāciju un bezsvaru, tur vēl kaut ko var izkombinēt ar paātrināšanos un bremzēšanu. Trakākais sākas uz Mēness, diemžēl zinātne Latvijā arī 2063. gadā būs bērnu autiņos. Latvju zinātnieki uz Mēness virsmas pielietos radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi! Cilvēki, kas bez sakariem izolēti uz Mēness kopš 1826. gada runā par Mendeļejeva periodisko elementu tabulu, kuru Mendeļejevs publicēs tikai 1863. gadā! Kāda joda pēc jāliek stāstā atsauces nepārbaudot tās stāsta kontekstā?

Stāsts “Caurspīdīgais” beigās ir jāatzīst par labāko šai grāmatā un tas neskatoties uz cilvēku ar caurspīdīgu ādu, kurš mīl citēt latvju dainas, te vismaz ir kaut kāda darbība, izdzīvošana un interesants veids kā kodolkara bunkura ideju pārnest uz Latvijas teritoriju, pats stāsts gan uzreiz man nez kāpēc sāka asociēties ar Daniel F. Galouye Dark Universe, lai ar’ skatapunkts Caurspīdīgajā ir pavisam cits.

Reti gadās, bet šis krājums man galīgi negāja pie dūšas. Es no grāmatas sagaidu citējot Marģeru Martinsonu: “Man te ir tāds gabals, kādu jūs pirms tam neesat lasījuši un pat iedomāties nevarat.” Šeit nav tādu gabalu, te ir tikai asakas. Lieku 4 no 10 ballēm.

Lāčplēsis. Atgriešanās by Valdis Rūmnieks

Lāčplēsis atgriešanās

Jāatzīst, ka pašu eposu Lāčplēsis esmu lasījis tikai vienu reizi skolas laikos. Tad šis darbs bija obligātās literatūras sarakstā. Izlasīju vasaras sākumā, un kad pienāca laiks rakstīt sacerējumu par šo darbu, ielikos slimnīcā un veiksmīgi izvairījos no šī darba. Tomēr uzzinot, ka ir iznākusi grāmata, kurā aprakstīts iespējamais notikumu turpinājums, nolēmu šo grāmatu izlasīt. Tas nekas, ka viņa domāta bērniem, man jau ar’ vēl šis tas no bērna ir atlicies. Pie grāmatas “Lāčplēsis. Atgriešanās” tiku pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Lāčplēsis savā pēdējā cīņā ar Melno bruņinieku iekrīt Daugavas atvarā, un ar to beidzās Pumpura eposs. Šī grāmata sākas tur, kur eposs beidzas. Lāčplēsim izdodas izdzīvot un tikt no upes ārā. Tomēr viņš ir zaudējis savu spēku, jo ausis nocirstas un nākas samierināties ar to, ka viņš ir tikai parasta cilvēka vērtē. Nedaudz atguvies, viņš nolemj uz Lielvārdi atpakaļ nedoties. Ko gan viņš tur darīs – vadonis bez spēka? Tādēļ tiek nolemts apmesties uz dzīvi Dziļajā mežā. Tomēr pa ceļam uz savu jauno mītnes vietu Lāčplēsis satiek Rūsiņu – pusaugu zēnu, ar kuru dzīve apgājusies vēl trakāk kā ar Lāčplēsi. Tas liek viņam saņemties un turpināt savu cīņu pret jodiem, velniem un vācu bruņiniekiem. Un kas zina, iespējams, atgūt savu zaudēto spēku.

Lasot šo grāmatu es iemācījos sev ļoti nozīmīgu lietu. Nekad, nekad nelasi priekšā četrgadniekam grāmatu, kuru pats pirms tam neesi lasījis un kura domāta vienpadsmitgadniekam. Nav jau tā, ka viņš nebūtu dzirdējis brāļu Grimmu pasakas, bet nu šī, manuprāt, pārspēja pat tās. Ja jums liekas, ka Troņu spēles ir asiņains pasākums, tad, domāju, šī grāmata pārsitīs pat to. Vismaz sākumā noteikti. Tādu pēc pirmajām nodaļām man nācās iesaistīties diezgan smagā sarunā ar savu dēlu par nāvi, slepkavībām, vecāku zaudēšanām. Beigās novienojāmies, ka grāmatu turpināsim lasīt pēc pāris gadiem.

Sen nebiju lasījis bērnu grāmatas, un bija jau piemirsies, cik tās ir asiņainas, ja balstītas uz pasakām. Arī šajā ne nodaļa nepaiet bez kādas slepkavības vai izkaušanās. Nav jau tā, ka viņa propogandētu vardarbību. Cilvēki cīnās pret apspiedējiem un izmanto tādus pašus ieročus, kā viņu pretinieki. Ja tā padomā, lielākā daļa pasaku ir tieši tādas. Kur nu vēl runāt par maniem iemīļotajiem sengrieķu eposiem. Šeit viss ir kategorijās melns un balts, to nosaka mērķauditorija, kurai šāda pasaules uztvere vēl ir dominējoša. Arī beigas ir absolūti skaidras bez nekādām „ja nu”. Un Rūsiņš, protams, ir tēls, ar kuru puišelis labprāt identificēsies. Kuram gan nepatīk būvēt mežā zaru būdas, cīnīties pret mošķiem un šaut ar loku?

Kopumā grāmata, lai arī nav izcila, bet atzīstama par labu. Domāju, ka desmit gadu vecumā to būtu labprāt izlasījis un pēc kāda laika pārlasījis. Un nevajag satraukties par asinīm līdz ceļiem, kas sastopamas bērnu grāmatās, bērni ir pietiekoši gudri, lai atšķirtu izdomāto no realitātes. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Viestura zobens by Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

Viestura zobens

Ilgus gadus nebiju lasījis latviešu vēsturiskos romānus, kaut kā piemirsās, neatlika laika. Nu ir laiks atgūt nokavēto, nesen izlasīju „Ceļojošā cirka gūstekņus” , nu pienāca laiks „Viestura Zobenam”, kur dabūju ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību.

Grāmatas darbība noris 1219. gadā. Zemgaļu valdnieks Viesturs ir nonācis grūtas izvēles priekšā. Viņš pirms sešpadsmit gadiem ar vāciem noslēdzis miera līgumu, un tas arī tapis ievērots. Bet nu laiki ir mainījušies – vāciešu ir kļuvis vairāk, viņi sāk atcerēties, ka līgums ne tikai paredz mieru, bet arī palīdzību karošanā. Viņa kaimiņi kurši savukārt baidās no dāņu uzbrukuma un meklē iespējas noslēgt militāras sadarbības līgumu. Arī pašā Zemgalē nav vienotības, Mežotnes valdnieki ir nosvērušies vāciešiem par labu un gatavi pat pieņemt kristietību.

Šādā visai sarežģītas situācijas fonā noris grāmatas notikumi. Grāmata sākas ar visai traģisku ziņu -Viestura dēls un mantinieks  Alnis tiek nogalēts un nākas meklēt jaunu. Par jauno mantinieku tiek izvēlēts māsasdēls Naris. Kopumā dzīve Zemgalē tiek pasniegta tādā idealizētā pagātnē. Vīri dūšīgi, ja vajag, arī vareni karotāji, sievas čaklas. Visi daudzmaz draudzīgi, bet ārpus savas teritorijas īpaši neceļo. Paēduši ir visi, laiku pa laikam jau uzbrūk kādi sirotāji, bet nekas nopietns. Skaidrs, ka viss tā tiek pasniegts tādēļ, lai dramatizētu nākošos vēstures pavērsienus, pēc kuriem Latvijā vairs nebūs neatkarīgu ķēniņvalstu un visu pakļaus svešzeminieki.

Viestura zobens savukārt ir paša Viestura simbols un neatņemama viņa kā valdnieka sastāvdaļa, tas ir spējīgs ievest viņu gan tumsā, gan gaismā. Viņu kopā ar visiem pavalstniekiem. Ja zobena īpašnieks būs vājš, tas viņu pakļaus un izdarīs pa savam. Pašu zobenu Viesturam izsniedzis vietējais Zintnieks, kurš pēc vietējo nostāstiem ir praktiski nemirstīgs.

Grāmata man atgādināja bērnu dienās lasītos stāstus par seno Latviju un tās iedzīvotāju piedzīvojumiem. Sarakstītā vienkāršā valodā, izmantoti diezgan daudz vecvārdu, lai piešķirtu stāstam senatnīguma noskaņu. Tā kā laiks ir pagājis diezgan daudz, tad autoram ir bijušas atraisītas rokas un fantāzijai ļauta vaļa. Jāatceras, ka tā ir daiļliteratūra, kurai par pamatu ir ņemtas Indriķa hronikas, bet nekas vairāk. Manuprāt, autors ļoti labi parāda tā laika Latvijas iedzīvotāju sašķeltību. Katrs pats savas sētas saimnieks, mīl uzbrukt kaimiņiem vai to uzmest. Visi vairāk vai mazāk ir iegrimuši savstarpējās ķildās, un īstermiņa mērķu sasniegšanai ir gatavi uz jebko. Stratēģiskas domāšanas faktiski nav, un Viesturs ir Zemgales pēdējā cerība.

Gribējās jau, lai autors uzraksta par vēl kādiem pāris gadiem. Par sliktu nenāktu, ja autors aprakstītu arī parasto ļaužu dzīvi, saprotu jau, ka tiek risinātas lielas lietas, un tur parastam baurim nav ko līst. Bet gribējās nedaudz vairāk uzzināt par to ekonomisko pamatu, kas Viesturam ļāva īsā laikā sapulcināt pārsimts karavīrus. Šie karavīri savukārt spēja stāties pretī vāciešiem.

Kopumā laba pamācoša un nedaudz patriotiska grāmata, kas pievēršas vienam konkrētam Latvijas vēstures posmam. Lieku 8 no 10 ballēm. Un nevajag aizmirst, ka Viestura ordenis ir nosaukts par godu šim Viesturam, kas 1219. gadā uzsāka cīņas pret vāciešiem. Ja gribas izlasīt vēsturisko avotu, tad ieteiktu 23. nodaļu no Indriķa hronikas.

%d bloggers like this: