Navigate / search

Maphead by Ken Jennings

maphead

Šo grāmatu es iegādājos tīri nejauši, skatoties kas labākais iznācis non-fiction žanrā. Pāris grāmatas bija palikušas līdz šim nepamanītas, šo ieskaitot. Iepirku un izlasīju, man jau patīk grāmatas, kas veltītas dažādām subkultūrām. Šīs grāmatas apskatītā subkultūra ir cilvēki, kuriem patīk kartes.

Ir cilvēki, kuriem patīk pētīt atlasus, iedomāties kā citur ļaudis dzīvo un no pielikumiem uzzināt milzumdaudz noderīgu informāciju. Es tāds biju bērnībā, un man nebija ne jausmas, ka PSRS izdotajos atlantos ar nolūku tika radītas kļūdas. Gadījumam , ja nu Imperiālisti sadomātu bumbot Lielo tēvzemi pēc krievu atlanta, viņiem būtu liela vilšanās. Ir cilvēki, kas krāj kartes. Viņi ir gatavi iztērēt miljonus, lai iegūtu savā īpašumā kādu vecu simts eksemplāros izdotu karti, vai vēl trakāk aiziet uz bibliotēku un izčikāt karti ārā no kādas senas grāmatas. Citiem uz to balstās vesels bizness.

Vēl ir cilvēki, kuri zīmē kartes, ne jau Zemei, bet izdomātām vietām. Fantasy žanrā grāmatai ir pavisam cits svars, ja tajā ir atrodama izdomātās karaļvalsts karte. Tas tad to arī atšķir no parastas pasakas, karte to padara īstu, saprotamu. Nemaz nezināju, ka karti uzzīmēt ir tik grūti, ko tikai tie nabaga karšu meistari neņem par pamatu. Tiek izmantoti rūsas pleķi, izlijuši šķidrumi un beigās sanāk jauka nesamākslota  karaļzeme.

Ir bērni, kuriem dzīves uzdevums ir uzvarēt National Geographics rīkotajā konkursā par labāko ģeogrāfu. Tad nu tie nabagi mācās astoņas stundas ģeogrāfiju un ar to saistītas lietas. Tas viss, lai apgāztu puspatiesību, ka ASV ar ģeogrāfijas zināšanām ir visai švaki. Tur parasti cilvēki nemaz nezinot, kur atrodas valstis, kurām viņi piesaka karu.

Ir cilvēki, kuri mīl braukt rallijos, bet nevis tajos ar mašīnām. Viņi brauc rallijā, kur viss notiek uz iepriekš norunāta atlasa, kur jāzina pareizās atbildes uz jautājumiem, un noteikumi tajos ir pārissimt lapaspušu biezi ar definīcijām. Ir cilvēki, kuriem kartes kalpo kā čeklists, lai apceļotu visas pasaules valstis, lai apmeklētu visas ASV štatu augstākās virsotnes, lai izbrauktu visus ASV ceļus, vai apmeklētu 15’000 dažādus Makdonaldus.

Netiek aizmirst arī mūsdienās populārais geocaching, kurus pēc būtības radīja GPS sistēmas pieejamība civilajiem. Un daļai no dalībniekiem ir radījis pamatīgu atkarību, sevišķi tiem, kas grib dzīvoties pasaules topa augšgalā.  Un vēl ir vesela nodaļa veltīta google maps vēsturei. Izrādās, ka Google ambīcijas ir izveidot karti, kur viens pikselis reprezentētu vienu zemes virsmas centimetru.

Kopumā laba un izklaidējoša lasāmviela. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt arī citiem, tiem, kuriem patīk kartes visdažādākajās tās izpausmēs.

Vēl tikai 88

Lasot ceļojumu grāmatas uzzināju, ka eksistē tāds klubiņš kā Travelers’ Century Club, kurā var iestāties ikviens, kas apmeklējis vismaz 100 valstis vai TCC sarakstā atzīmētās vietas, kas tiek uzskatītas par valstīm. Pavisam šādas vietas ir 317. Palasot sarakstu, atklājās baigā netaisnība Lielbritānijā kā atsevišķas valstis uzskatītas: Anglija, Skotija, Velsa utt. Antarktīdā ir veselas 7 valstis, kur teritorijas grupētas pēc nosacītā sadalījuma.

Protams var arī nevienu no valstīm neapmeklē, jo, lai iestātos klubā viņiem jānosūta aizpildīta anketa, ko arī var atrast kluba mājas lapā. Anketu nekādi nepārbauda un pēc 6-8 mēnešiem tu saņem sertifikātu. Ir tikai viens nieks – par sertifikātu maksājam 100 USD un gada biedra nauda ir 50 USD.

Pavisam klubā ir 9 biedri, kas apmeklējuši visas 317 saraksta vietas. Man radās jautājums: “Pa kuru laiku viņi strādā?”.

Man izejot cauri sarakstam skaitās 12 valstis, bet tev?

%d bloggers like this: