Navigate / search

Aostas ieleja VIII

19. jūnijs (Valtournenche)

Ceļojuma iepriekšpēdējā diena, entuziasms skraidīt pa kalniem ir jūtami noplacis vismaz bērnu vidū. Iekožam brokastis un dodamies skatīties Materhornu. Mūsu plāns ir pavisam vienkāršs – aizbraukrt līdz vietai ar nosaukumu Valtournenche un no turienes ar funikulieri celties uz augšu kalnos. Ceļš uz Cervinia pusi ir jau pierasts, izbraucam visus jau zināmos līkumus līdz Aostai. Tad cauri pašai pilsētai, te jau atpazīstam ceļu pēc kafejnīcu fasādēm. Tālāk atkārtojam ceļu līdz Fenis Castle, šodien nevienam vairs par laimi nav vēlmes to apmeklēt. Un tad braucam pa diezgan platu ceļu kalnos augšā.

Valtournenche

Braucot cauri Valtournenche nolemjam atpakaļceļā nedaudz pablandīties pa pilsētiņu. Šoreiz ar funikuliera atrašanu nav nekādas problēmas, viss ir pavisam vienkārši, es pat teiktu – acīmredzami. Liels pārkinga placis un funikuliera stacija. Pakojamies ārā no busiņa un esam gatavi braucēji. Diemžēl sanāk aplauziens, esot ne-sezona un funikulieris nestrādā. Bet lai nesatraucoties, nākamnedēļ te viss sāksies, un tad viss strādās. Nākamnedēļ mums ir plāns būt darbā, tādēļ gaidīt nevaram.

Ceļš uz Materhornu

Nospriežam, ka neesam jau tik slinki, lai paši nevarētu kalnā pa taciņu uzkāpt augšā. Pirmais pārgājiena posms ir salīdzinoši viegls (pirmie divsimts metri), kamēr pārejam pāri tiltiņam un sākas pats kāpiens. Ernests ir nolēmis pats nekāpt un vectēvs viņu stiepj augšā mugursomā. Matīss gan pats ir kāpējs, viņam atkal ir kvesti, kas jāiziet, tad nu viņš lasa pa taciņu visādus žagariņus. Lai arī pastāva, taciņa ir ļoti interesanta un kāpšanai patīkama, met līkločus, ja piegurst var pastāvēt un paskatīties apkārtējos kalnus. Materhorns, maitas gabals tāds, gan ir tīts miglā, un savu smaili nevienam nerāda. Laiku pa laikam šķiet – tūlīt, tūlīt mākoņos būs sprauga un varēsim kalnu ieraudzīt pilnībā, bet nekā.

kalnu ezeriņš

Uzkāpjam līdz nelielai kalnu pļaviņai, kurā nolemjam ierīkot pikniku. No sākotnējā mērķa uzkāpt augšā līdz otrajai funikuliera stacijai lielākā daļa gājēju ir atteikušies. Papiknikojam, un es dodos augstāk, pārējie sāk kāpt atpakaļ lejā. Zinot savus pārvietošanās ātrumus es nemaz nešaubos, ka šos vēl panākšu lejā kāpjot. Manuprāt, tagad sākas takas interesantāka daļa, vietām vēl atrodams kūstošs sniegs, tek strautiņi un vietām redzami mazi ezeriņi.

Augstāki kalni

Pa ceļam līdz funikuliera stacijai izeju cauri vienam sagruvušam ciematiņam. Šķiet, ka te neviens nav dzīvojis vismaz piecdesmit gadus, vietām no mājām pāri ir palikuši tikai pagrabi. Augšā slēpošanas komplekss ir ieziemots, neredz nevienu cilvēku, piesēžu un gaidu, kad varēšu redzēt Materhornu pilnībā. Nodirnu kādas desmit minūtes, priekš labvēlīgu laika apstākļu sagaidīšanas tas ir daudz par maz, un man nepaveicas. Eju vien atpakaļ.

Valtournenche

Kā jau biju domājis, pārējos panāku gandrīz pie mašīnu stāvlaukuma. Viņi esot redzējuši īstu murkšķi. Ernests nedaudz saguris un pikts kā velns. Tomēr viņa garastāvokli nedaudz uzlabo tiltiņš, kurš tiek šķērsots turp atpakaļ pārdesmit reizes. Mēs ar Matīsu pa to laiku, kamēr Ernests forsē tiltiņu, dirnam pie busiņa un gaidām, kad kāds viņu atslēgs beidzot vaļā.

Nākamais pieturas punkts ir neliela pastaiga pa netālu ciematiņu. Zigfrīds apgalvo, ka tas esot bijis dikti smuks, man gan personīgi šķita, ka viss tas smukums ir standarta, uz tūrismu orientēts. Lai vai kā lecam iekšā busiņā un dodamies uz to ciematu. Pa ceļam piestājam un noskatāmies, kāda helikoptera aktivitātes, kas nodarbojas ar celtniecības materiālu transportēšanu, te neviens kalnos neko uz muguras nenes. Pats ciematiņš arī atrodas pavasara miegā. Praktiski visas vietas ir ciet, vietējie vēl nav gatavi uzņemt vasaras tūristus un atpūšas pēc ziemas. Blandāmies pa ciematiņu līdz sākas lietus. Lietus ir diezgan auksts un nepatīkams, dodamies atpakaļ uz mājām.

Vakars paiet pakojot mantas un mēģinot apēst visu, kas vēl ir apēdams. Diemžēl ar pēdējo uzdevumu netiekam galā, un nākas daļu paikas atstāt nākošajiem viesiem.

%d bloggers like this: