Navigate / search

Mājas bez durvīm by Ieva Melgalve

majas-bez-durvim-by-ieva-melgalve

Gandrīz pirms trīs gadiem es izlasīju autores grāmatu “Mirušie nepiedod”, man patika. Pērngad izlasīju “Mēness teātri”, un tas man patika vēl vairāk. Skaidra lieta, ka redzot veikalu plauktos “Mājas bez durvīm” es nebūt nedomāju, ka tā ir kaut kāda arhitektūras avangardam veltīta grāmata. Man bija skaidrs, ka šajos vākos slēpjas kvalitatīvs pašmāju fantāzijas gabals. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

Grāmatas anotācija mums vēsta sekojošo: “Bruonu pilsētā Grāa noslēpumainā kārtā tiek nogalinātas vienkāršo ļaužu sievietes un pat kāda jauna burve. Kurš ir vainīgais – galvaspilsētas mags Rems vai svešzemniece Vega, kura kopš ieceļošanas šajā pilsētā ir centusies turēties savrup? Vadošajiem burvjiem taisnīgums nav svarīgs – viņiem pietiek ar to, ka izdzīvo viens. Stiprākais, viltīgākais, izturīgākais. Un tādēļ Vega un Rems cietuma noslēgtībā izcīna klusu un nežēlīgu cīņu, ik mirkli saskaroties ar briesmīgāko sodu, ko iespējams piespriest magam: vientulību.”

Sāksim ar to, ka no “Mirušie nepiedod” es pārāk daudz neatcerējos, taču šī grāmata nepaģēr no lasītāja perfektu atmiņu. Vajadzīgās vietās notikušais tiks atgādināts visnotaļ neuzspiesti, un pat ja zināsi iepriekšējo no galvas, tev nešķitīs, ka autors atkārtojas. Tādēļ mans sākotnējais uztraukums, ka nāksies pārlasīt pirmo, izrādījās nepamatots. Šī ir jauna pilsēta un jauns stāsts. Galvenie varoņi gan ir palikuši vecie.

Vega ir tā, kura velta savu laiku lasītājam un stāsta notikušo. Viņa apzinās, ka nav pasaulē labākā burve, pat par viduvēju viņu ir grūti nosaukt. Taču viņai ir kaut kas tāds, kas nav atrodams vairumā burvju – viņai nav izredzētības un pārākuma sajūtas pār vienkāršajiem ļaudīm. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka viņa par burvi nekļuva jau maza esot, bet jau kā pieaugušā vecumā. Tas ļauj viņai saprast vienkāršos cilvēkus un apšaubīt magu pamatpremisu – magi vienmēr zina, kā ir labāk vienkāršajam cilvēkam. Lai kas ar to nabagu nenotiktu, mags vienmēr zina labāk, un abas puses tam tic. Taču kokam ir divi gali, un šādā pasaulē magi nedrīkst atzīt savas kļūdas, pat ja pieņemtais lēmums ir acīmredzami nepareizs. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vega nonāk cietumā, jo viņa nesaprot kopējo labumu. Otrs ir viņas izcelsme, svešie šajā pilsētā ir un paliek svešie, lai cik ilgi te neuzturētos. Viņa ir ērts grēkāzis, un trakākais, ka viņa pati ir mazdrusciņ fatālistiska, un turpmākie notikumi viņas dzīvē neliecina par gaišo nākotni. Un tad vēl Dārs – Vegas vīrs, kurš uzvedas vairāk nekā dīvaini, un daļēji ir viens no Vegas nelaimju iemesliem.

Rems savukārt ir īsts mags, viņam kopējā labuma lieta ir pilnīgi saprotama, taču viņš ir pārāk ambiciozs, un ap viņu notiek pārāk daudz dīvainu slepkavību. Un tā kā Grāa magiem negribas pašiem meklēt vainīgos, viņi vienkārši nolemj abus vainīgos ieslodzīt un tad, lai liktenis pats izšķir, kurš ir noziedznieks. Cietuma notikumi ir smalka psiholoģiska spēle. Ja skatāmies no spēļu teorijas, tad te nav iespējams Pareto efektīvs atrisinājums tik tālu, ja vien katrs spēlētājs ņem vērā tikai savas intereses. Šīs spēles iznākums nosaka turpmāko notikumu attīstības gaitu, un tā ir jāizlasa katram pašam, negribu maitekļot.

Bet paliek jautājums, kurs ir patiesais vainīgais? Uz to nemaz nav viegli atbildēt, sevišķi pasaulē, kurā dzīvo Vega. Pasaulē, kurā valda ksenofobija, kur sabiedrība ir strikti sadalīta slāņos, kur neviens nevar pateikt, vai viņa izjustās emocijas ir viņa pašas vai arī cita. Šeit tie, kas raduši manipulēt ar citiem, nekautrējas izmantot savu varu, un kā jau minēju, uzskata savu rīcību par pareizu. Brīdī, kad vainīgais tiek pasludināts par vainīgu, nekas vairs nav maināms, jo tāda ir kārtība. Tā kā šis nav tīrais psiholoģiskais detektīvs, un izmeklētājam galvā nav platmale un asinīs promiles, tad šeit lielāks uzsvars tiek likts uz lamatām, kuras sabiedrība pati sev ir radījusi, nevis uz viltus pavedieniem un aizdomās turamo nomaiņu. Neteikšu, ka es atminēju vainīgo, un līdz pat pašām beigām man bija šaubas arī par visacīmredzamāko variantu, jo magu pasaulē taču ir iespējams viss.

Pats grāmatas nosaukums man izraisīja pārdomas – kamdēļ tāds? Pirmā izvēle ir acīmredzama un tai ir saistība ar magu cietumu. Tā vieta nav no patīkamākajām. Otra versija ir nedaudz alegoriskāka – par cilvēkiem un to, kas darās viņu galvās. Tie arī ir kā mājas bez durvīm, iekšā tāpat nokļūt nevar, pat magi. Viņi spēj paņemt tikai to, kas cilvēkā jau ir, pastimulēt to, pamudināt uz vajadzīgo rīcību. Uz cilvēku es nav durvju, pa kurām iesoļot iekšā un paņemt, kas vajadzīgs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet droši, ir laba! Ja vēlies izlasīt psiholoģisku romānu ar fantāzijas un detektīva elementiem, tad ņem šo un nekrenķējies, ja neesi lasījis “Mirušie nepiedod”. Ja patīk dažādas sabiedrības uzbūves simulācijas, tad arī šī grāmata ļaus par daudz ko aizdomāties, jo magu un vienkāršo ļaužu pasaulēm ir jābūt sabalansētām.

Mirušie nepiedod by Ieva Melgalve

Mirušie nepiedod

Man ir grūti paiet garām jebkurai fantastikas vai fantāzijas grāmatai. Ja tā būs mani ieintriģējusi ar savu vāku, autoru vai labu anotāciju, es to visticamāk izlasīšu. Par labu šīs grāmatas lasīšanai mani noslieca divi faktori, pirmais – latviešu autore, otrais – diezgan interesanta atsauce, kas apgalvo, ka šeit nav žanra klišeju. Zvaigzne ABC man laipni piedāvāja grāmatu “Mirušie nepiedod” jau tās iznākšanas dienā. Un nav ko slēpt, nākamajā dienā tā jau bija izlasīta.

Kādā nomaļā kalnu miestā ierodas ceļotāja Vega. Viņa ir svešiniece, un šeit svešinieki nevienam nepatīk. Vēl jo vairāk, nākamajā rītā viņu atrod netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Tomēr vienkāršam cilvēkam nebūtu iespējams nogalināt magu, tad, kurš tas varētu būt? Šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu mēģina rast tikai Vega, jo viņai ar magiem ir kārtojami savi rēķini.

Darbība norit pasaulē, kur katra ieleja ir karaliste. Lielākoties tās ir izolētas gan fiziski, gan kulturāli. Parastam cilvēkam uz ceļošanu prāts nemaz nenesas, jo tas viņam vienkārši nav ļauts. Visu šeit nosaka Magi un Karalis. Cilvēki pēc būtības ir magu marionetes, rotaļlietas, par kurām rūpējas, bet, ja kāda salūzt, par to neviens neuztraucas. Tieši magi nosaka, ko kurš darīs un kā viņam justies. Karalis savukārt uzmana vispārējo karalistes noskaņojumu un laiku pa laikam nodrošina saviem padotajiem iespēju būt apmierinātiem ar dzīvi. Tas nedaudz atgādina tādu skudru pūžņa kopējo intelektu, kur viss ar tevi ir kārtībā, kamēr vien tu zini savu vietu un pienākumus.

Jāatzīst, ka grāmata tiešām nesastāv no standarta fantāzijas klišejām – visuvareni magi, apslēpti supermagi, seni artefakti un veco seno atgriešanās. Šī grāmata ir vairāk kā detektīvs un pārdomas par izvēli un brīvību. Vai visvarenība piešķir brīvību, vai atteikšanās no kaut kā liecina par spēju izdarīt izvēli vai ir tikai gļēvulība? Cik tālu var iet, lai sasniegtu savus mērķus un cik daudz var uzticēties citiem? Vega meklē sevi un mēģina aizbēgt no savas pagātnes.

Burvestības te nemaz nav daudz tādā sadzīves līmenī un nenomāc grāmatas notikumus. Nav arī milzīgu kaujas skatu, kur viens mags cīnītos ar veselu karaspēku, vai visas pasaules liktenis būtu atkarīgs no viena cilvēka. Lasīšana vedās raiti, un ar grāmatu tiku galā vienā piegājienā. Pasaulei ir potenciāls, un autore ir atstājusi iespēju to attīstīt. Ja iznāks vēl kāda grāmata par šo Magu un vienkāršo cilvēku pasauli, labprāt izlasīšu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē fantāzija, tad noteikti ieteiktu izlasīt.

PS. Vaininieku man tā arī neizdevās uzminēt, lai gan centos, cik spēju. Un jā, nelasiet sākumā grāmatas pēdējās nodaļas, nozagsiet sev visu lasītprieku.

 

%d bloggers like this: