Tagad, kad Ārmstrongam atņemti visi viņa tituli riteņbraukšanā, dopinga lietošana sportā atkal piesaistīja manu uzmanību. Vispārējos dopingošanas pamatus es jau biju apguvis „Run, Swim, Throw, Cheat”. Arī ap šo grāmatu bija sacelta visai liela ažiotāža. Kā nekā tā sarakstīta balstoties uz intervijām ar Taileru Hamiltonu. Šis riteņbraucējs arī reiz ir bijis pasaules elitē. Braucis kopā ar Ārmstrongu Postal, bijis viens no atbalstītājiem, un reiz pat draudzējušies. Tomēr viņa karjerai pienāca beigas, jo puisis tika pieķerts dopinga lietošanā. Tomēr atšķirībā no vairuma viņš neturēja muti, bet bija gatavs pastāstīt visiem par dopingu velosportā. Daļai cilvēku tas nepatika, Ārmstrongs to nosauca par parastu skaudību un nenovīdību, ko lūzeris izsaka uzvarētājiem.

Nezinu, cik naivam jābūt cilvēkam, lai noticētu, ka bez organisma uzprišināšanas mūsdienu velosportā cilvēks varētu gūt panākumus. Nu no sākuma, ap divtūkstošajiem gadiem, kad man mājās tikko parādījās satelīttelevīzija, kuru vasarā skatījos starp siena kraušanas un lopu mājās vešanas laiku, Tour de France bija izcila izklaide. Bija interesanti skatīties, kā vīri min pedāļus. Pēdējo reizi šo pasākumu gan skatījos Austrālijā. Tagad vairs tik garām izklaidēm laika nesanāk, un arī interese ir pazudusi. Tomēr man nekad nav bijušas šaubas, ka veči tur brauc apgreidoti.

Grāmatā visa šī apgriedošana ir sīki un smalki izklāstīta. Tas, cik ir izdomājums un cik patiesība, lai paliek pašu autoru ziņā. Tomēr domāju, ka samelots tur ir visai maz. Hamiltons pēc būtības stāsta par savu karjeru, un nemaz nav tik nasks pārējo apsūdzētājs, kā varētu noprast no viņa kritiķiem. Viņš vairāk koncentrējas uz sevi un mēģina lasītājiem izskaidrot, kādēļ viņš, labs amatieris, nonākot profesionālajā sportā padevies dopinga vilinājumam.

Sāka viņš ar parastu testosteronu, tad palietoja EPO (vielas, kas liek organismam palielināt sarkano asinsķermenīšu skaitu), tad nodarbojās ar asins pārliešanu. Galvenais, lai tev ir labs ārsts. Sākumā ar to viņam izlīdzējis Ārmstrongs, cilvēks, kas vienmēr turējis roku uz industrijas pulsa. Sacīkstēs, kur uzvaru no zaudējuma izšķir tikai pāris procenti, jebkura lieta var būt izšķirīga. Un tikai tad, kad velosportists ir gatavs riskēt ar savu slavu un tituliem pret pieķeršanu dopinga skandālā, viņš sāk uzrādīt labus rezultātus.

Arī pati dopinga kontrole nebūt nav lieta, kuru nevar apšmaukt. Sportisti labi zina, kā un kādās devās preparāti jālieto. Kādi ir kritiskie asinsainas rādītāji, kurus nevajadzētu pārsniegt. Ja nu viss ir slikti, tad kā izvairīties no paša kontroliera vai arī kā pēdējā brīdī iztīrīt savu organismu. Apgalvojumi, ka sportists ir uzrāvies uz dopingu tikai vienā no simts reizēm un tādēļ nav vainīgs, ir tīrākā muldēšana. Jo galvenais ir būt tīram testa parauga ņemšanas brīdī.

Cilvēki gan mēdz teikt, ja jau visi lieto, tad kādēļ viņus sodīt. Varbūt to lietu vajag legalizēt un miers, tad vairs sportisti nemirs no sliktu asiņu pārliešanas (gadās, ka dakteris sajauc klientus, vai par ilgu turējis izņemtu no ledusskapja). Jāatzīst arī, ka netrenējoties un lietojot vien dopingu, sacīkstes neuzvarēsi. Visi pieķertie tomēr ir izcili sportisti, viņiem ir laba bāze, uz kuras pamata uzlabot rezultātus. No otras puses dopingošanas rezultātus ietekmē arī cilvēka organisma uzņēmība pret zālēm, tā kā viss nemaz nav tik viennozīmīgi un negarantē labākā uzvaru.

Patika tas, ka grāmatas autors neaizrāvās ar pirksta bakstīšanu savu konkurentu virzienā. Varēja jau just, ka no Ārmstronga viņam ir nācies daudz ciest un ka viņš nemaz nav tik labs cilvēks, kā izliekas. Ārmstrongam ir normāli tikai tad, ja viņš uzvar. Ja to izdara kāds cits, tad tas ir „not normal”.

Interesants lasāmais par velobraukšanas aizkulisēm, kur uzvar labākais dakteris kopā ar labu sportistu. Lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas brauc ar velosipēdu.