23. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Atkal agrais rīts – izčekojamies, paēdam brokastis maķītī, tajās atklājam, ka, lai ar ko tu neņemtu, vienmēr burgerī būs kļavu sīrups. Nezinu, Indulim, šķiet, noveicās ar bezsīrupu. Tagad apmeklēsim to, ko vēl neesam vakar paspējuši un tad uz 16 km garu pārgājienu Grand Teton Parkā.

Šis geizeru baseins ne ar ko neatšķiras no pārējiem, ja vien nebūtu nokaltušo koku, te arī geizeri ir visos izmēros. Domāju, ka tā popularitāte ir dēļ tā, ka tas ir pats pirmais parkā. Arī te no rīta viss ir pārpildīts. Ja godīgi, es biju no Jeloustounas parka sagaidījis ko episkāku, pat nezinu. It kā viss bija – geizeri, smuki skati, kalni un lejas, bet ar kokiem viņiem te ir draņķīgi. Cik noprotu, meži te deg regulāri, parka vadība uzskata, ka tas iederas dabiskā procesā, un līdz ar to normāls mežs ir tikai vietām. Lielākoties jaunaudzes, kur priedītes aug viena pie otras. Pirms izbraukšanas no parka apskatām vēl Lewis lake un Lewis ūdenskritumu.

Ūdenskrituma apskati gan nācās veikt ātri, jo šeit remontē ceļus, un kustība atļauta tikai aiz speciālas mašīnas. Laipns ceļa darbu veicējs mums to apskaidro, kad piestājam pie ūdenskrituma. Fiksi ievērtējam un braucam prom.

Grand Teton ir mazāks, taču daudz mežonīgāks par Jeloustounu, kalni te ir asi, un meži ir meži. Parka bodē nolemjam nopirkt piparu gāzi, lai atbaidītu lāčus, nav jau nekāds joks kapāt 16 kilometrus lāču apsēstā takā un pēc tam, kad nokosta roka, sūkstīties, ka toreiz vajadzēja tomēr tos piecdesmit dolārus iztērēt. Aizsūtām Atvaru pēc baloniņa, par operatoru izvēlam Ediju. Tagad esam pārgājienam morāli gatavi.

Ceļš mūs ved gar Džeksona ezera krastiem, un es tā aizraujos ar apkārtnes vērošanu, ka lieku nogriezties ne tur, un attopos tikai tad, kad esam jau izbraukuši no parka un atpakaļ jābrauc jau 20 kilometri. Procesam pieslēdzam vairākus prātus un beigās atrodam pareizo ceļu uz Two Ocean trailhead.

Neskatoties uz to, ka pamalē ducina pērkons un uz takas manīti lāči, parkingā palikusi tikai viena vieta un tā pati pie atejas. Vēl vairāk mūsu auto nolikšanas pareizību atnāk novērtēt vietējais reindžers, kas atzīst to pa labu esam. Paņemam ūdeni un piparu gāzi, varam sākt ceļu.

Taka mūs vedīs gar diviem ezeriem – Divu okeānu un Emmas Matildas ezeru, te daudzas vietas nosauktas cilvēku vārdos, un par to parūpējies vietējais traperis (es nejokoju, viņa iesauka bijusi Beaver Dick), kas šo teritoriju reiz apsaimniekojis. Tad vēl te ieperinājušies pāris mormoņu ģimenes, un parks lēnām kļuvis apdzīvots.

Takas sākums gar ezera malu – pļaviņa koki, nemaz nevarētu atšķirt no Latvijas. Pretimnācējiem vienmēr pajautājam par lāčiem un viņi mums par to pašu. Visiem līdzi piparu gāze. Mēs uzvedamies pēc visiem priekšrakstiem, runājam skaļi un turamies kopā. Gājēji vienpatņi atzīst, ka mums no lāča nav jābaidās, jo četriem vīriem tas diez vai klups virsū. Mums ir izstrādāta stratēģija, Atvars iet pa priekšu, mani nevar laist, jo es pārāk ātri ejot. Edijs aiz viņa ar balonu, ja lācis uzklūp pirmajam, tad otrais var sagatavoties. Es esmu trešais bez nekādas lomas un Indulis – pēdējais, viņam viss jāfilmē. Vairāk vai mazāk tā arī  iešanas kārtība noturas līdz pārgājiena beigām.

Bez lāča iezīmētajiem kokiem un nemitīgu mežu un pļavu apskati mūs nedaudz besī piedirstā taka. Pa priekšu acīmredzot kāds jāj ar zirgiem, un tiem acīmredzot ir problēmas ar nesaturēšanu. Mēs virzāmies diezgan labā tempā un drīz vien ieraugām arī zirgus ar jātniekiem. Viens zirgs, šķiet, ir pamanījis, ka viņa jātniece neko nejēdz un mēģina tikt no viņas vaļā, iet pa taku atmuguriski, lēkā un visādi citādi izbauda dzīvi. Pēc kāda laika Edijs atrod naudas maku, acīmredzot zirgs ar lāčiem ir uz vienu roku. Viņš izkrata piķi, lācis to vakarā pievāc. Nu mums nākas pielikt soli, lai atdotu maku īpašniecei.

Pēc puskilometra maks atgriezts, un mēs esam apdzinuši jātnieku kolonu. Nu taka ir tīrāka un iespēja uzdurties lācim lielāka. Esam tikuši līdz pirmā ezera galam un sākas kāpums uz skatupunktu. Tas tiek saukts par Grand View Point. Kāpums pa serpentīniņu ir tīri tā neko, nav tā, ka varētu atdot galus, bet tuvu tam.

Tikuši augšā varam novērtēt savu veikumu, esam aptuveni pusceļā. Skats uz ezeriem un kalniem ir fantastisks, un ja vien visu laiku nebūtu stress par lāčiem mežā, vispār būtu episki. Tagad saprotu mazos bērnus, kuri baidās no vilkiem. Esam nedaudz atelsušies un varam atsākt ceļu. Īsti nomaldīties te nevar – taka viena un krustcelēs ir norādes. Taku gan ir apsēduši vietējie sienāži, un šie nav nekādi mūsu Latvijas zaļie. Izskatās kaut kāds circeņu paveids, lieli un drukni. Rijamā viņiem te netrūkst, bet slinki, ja ar kāju nepasper, malā nemūk. Par savu spītību tie gan maksā ar risku tapt nobradātiem.

Mums palikusi visbīstamākā vieta – te nesen dedzis mežs un klajumā saaugušas ogu mētras. Šī tad esot tā īstā grizlijlāča bufete, ejam un ceram, ka nesajauks mūs ar uzkodām. Negaiss jau ir pavisam tuvu un negribas salīt, tādēļ nedaudz pieliekam soli. Ja neskaita skrāpējumus kokā un vienu epizodi, kad mežā kaut kas aizdomīgi brakšķēja, neko no lāča nemanījām. Runājām, ka tā iespējams ir Big Bear Spray industriju sazvērestība, lai uzprišinātu savus pārdošanas apjomus.

Kad tiekam līdz mašīnai, secinām, ka šodienai pietiks un lēnā garā braucam uz viesnīcu. Ātri jau nemaz nesanāktu, jo uz ceļa ir korķis. Mūsu viesnīca atrodas miestā, kas saucas Victor, lai līdz turienei nokļūtu nāks braukt cauri pilsētiņai Wilson, kura piebāzta ar mašīnām. Tad seko pāris serpentīni, kuriem mūsu dārdelis knapi tiek pāri. Varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet motors gaudoja kā Huskvārnai.

Ivars atkal mūs uzmet un viesnīcas vietā aizved līdz pļavai, kur pa zemesceļu jāpiebrauc pie viesnīcas. Varējām nečakarēties un atbraukt pa taisno no šosejas. Tā ir, ka uzticas navigatoriem. Viesnīcai nav ne vainas, nedaudz atpūšamies un dodamies vakariņās. Mūsu pirmā izvēlētā vieta ir ciet, otra izskatās aizdomīga, beigās pārejam pāri ielai un atrodam perspektīvu iestādījumu. Šeit par salīdzinoši lētu cenu var dabūt cūkas ribiņas, un pie tā arī paliekam. Vietējais alus ir nu tāds, nākas gaidīt gaļu, lai dabūtu iekšā, bet visādi citādi jauka vietu, kur, ja tu ēdienu ņem ar pirkstiem, neviens uz tevi šķībi neskatās.