Navigate / search

At Home by Bill Bryson

at home

Jā, patiešām, Bils Braisons atkal ir sarakstījis grāmatu, kas nav veltīta viņa ceļojumu iespaidiem. Šoreiz tā ir par vietu, kurā cilvēks pavada lielu daļu no savas dzīves – par mājām. Kā atzīstas viņš pats, tad viņam ir bijusi uzrakstīt vēsturisku apskatu, kā radušās daudzas lietas un jēdzieni, tikumi un paražas, kuras ikdienā sastopami mūsu mājās. Diemžēl informācija ir bijusi tik bagātīga, ka nācies darbu sašaurināt un iekļaut ar mājām un to saistīto lietu vēsturi tikai par pēdējiem 150 gadiem.

Par darba pamatu viņš ir paņēmis vecu māju, kurā viņš pats patlaban dzīvo un, vedot cauri visām mājas istabām un telpām, mēģina pastāstīt, kā halle no galvenās telpas mājā ir kļuvusi par vienkāršu priekšnamu, kādēļ Drawing room nav nekāda sakara ar zīmēšanu un kāpēc Study lielākoties bija liels pieliekamais. Stāstot par bērnistabu mums tiek vēstīts par bērnu dzīvi viduslaikos, stāstot par virtuvi mēs uzzinām par ēšanas paradumiem, guļamistabā mums stāsta par gulēšanas paradumiem, seksu, blaktīm un matraču materiāliem. Grāmata sarakstīta standarta Braisona stilā, interesanti un aizraujoši, sākot lasīt, nav iespējams novērsties.

Te gan ir jāatzīmē, ka ne vienmēr saistība ar apskatāmo telpu un stāstu ir tieša. Reizēm man šķiet – pat nekāda. Piemērām, nodaļā, kas veltīta pagrabam mēs uzzinām vairāk par kanālu būvi ASV nevis par pagrabu izcelšanos. Vai nodaļā, kas veltīta guļamistabai, mēs diezgan daudz laika pavadām lasot par apbedīšanas paradumiem deviņpadsmitā gadsimta Anglijā. Bēniņi vispār bija veltīti Darvina teorijām un K.Marksa idejām. Tomēr visām šīm novirzēm no tēmas ir viens pluss, viņas ir tik interesantas, ka grāmata no tā sliktāka nepaliek.

Interesanti arī, ka daļu no grāmatām, uz kurām balstīta šī grāmata es jau esmu lasījis un pat rakstījis apskatus savā blogā. Tādēļ varu droši apgalvot, ka daļa no iegūtās informācijas man nebija jauna, drīzāk gan informācijas atkārtošana. Tomēr cilvēkam, kuram nav laika lasīt grāmatu par katru tēmu atsevišķi, šī grāmata varētu kalpot kā labs kopsavilkums un ietaupīt laiku, kas būtu nepieciešamas kādu pārdesmit grāmatu izlasīšanai.

Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē jautājumi, kādēļ dakšiņai ir četri zari nevis divi, kāpēc frančus savulaik sauca par „skurstenī mīzējiem”, un kādēļ lielākā daļa no baznīcu pamatiem ir tik dziļi iegrimuši zemē. Cerams, ka šo grāmatu arī iztulkos latviešu valodā.

Drood by Dan Simmons

Drood

Izlasot pāris lubu grāmatiņas nolēmu pieķerties kaut kam nedaudz kvalitatīvākam. Tā kā Simmons ar savu „The Terror” bija atstājis uz mani ļoti labu iespaidu, paņēmu viņa jaunāko darbu „Drood”.

Šai grāmatai ir trīs centrālie tēli, no kuriem divi neprasa nekādus komentārus, bet viens, iespējams, ir reāla persona, iespējams, iedomu tēls.

Tātad pirmais tēls ir Čārlzs Dikenss. Kas ir Dikenss? Dikenss ir angļu rakstnieks, kas sarakstījis tādus darbus kā „Oliver Twist”, „Bleak House” un citus. Domāju, katram, kas daudz maz lasījis klasiku, šis rakstnieks ir pazīstams.

Otrais tēls ir Vilkijs Kolinss. Kas ir Kolinss? Arī angļu rakstnieks Dikensa tuvs draugs, līdzautors, aizbilstamais un galvenais konkurents. Viņš ir arī tas, kas pavēsta notikumus, kuri risinās no 1865. gada 9. jūnija līdz pat 1870. gada 9. jūnijam. Šis rakstnieks mūsdienās ir pazīstams ar tādiem darbiem kā „The Woman in White” un „The Moonstone”.

Trešais tēls ir Drood. Kas ir Drood, to nezina neviens. Iespējams, ka viņš ir ēģiptietes un angļu aristokrāta dēls, kas ieradies Londonā atriebties. Iespējams, ka viņš vienkārši ir cīnītājs par sociālo taisnīgumu, iespējams, slepkava, kas nogalinājis vairākus simtus cilvēkus un sapulcējis ap sevi ķīniešus un indiešus noziedzīgā grupējumā. Iespējams, viņš ir kāda sena ēģiptiešu kulta sekotājs. Iespējams, vienkārši narkotisko murgu uzburts tēls. Viens gan ir skaidrs – viņš ir praktiski visvarens.

Drood stāstījumā parādās jau no paša sākuma. 1865. gada 9. jūnijā Dikenss cieš dzelzceļa katastrofā un piedaloties glābšanas darbos viņam pievienojas noslēpumaina persona apmetnī ar seju, kas paslēpa kapucē tas tad arī ir Drood. Viņš arī atstāj pietiekoši daudz norādes, lai viņu vēlāk varētu atrast.

Tātad vienīgais un galvenais stāstītājs ir Vilkijs Kolinss, lasot viņa stāstījumu ir jāņem vērā dažas viņa ikdienas dzīves īpatnības. Pirmkārt, viņu moka podagra un, lai remdinātu sāpes, dienas laikā tiek izdzertas pāris glāzes opija tinktūru jeb pārsimt reizes lielāku dozu nekā bija pieņemts tā laika medicīnā. Viņu no bērnības vajā „zaļā sieviete”, kas šad tad viņam iekož kaklā vai mēģina nogrūst pa trepēm. Viņam ir arī dubultnieks „other Wilkie”, kas nāk pie viņa naktīs, nelūgts aizņem viņa kabinetu un pats trakākais raksta viņa romānus. Skaidra lieta, ka lasot šāda cilvēka memuārus ir jābūt diezgan uzmanīgam.

Arī savā stāstījumā viņš ir aizdomu pilns pret lasītāju, viņu uztrauc, vai arī nākotnē viņš joprojām ir Dikensa ēnā, viņš izsaka arī aizdomas, ka lasītājs grāmatu lasa tikai tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk tieši par pašu Dikensu nevis par notikumiem saistītiem ar Drood. Stāstījumam ritot, pamazām sajūtam, kā no distancēti draudzīgas attieksmes, Kolinss kļūst atklāti naidīgs, viņa darbi ir labāki, komplicētāki, tēli dzīvāki par Dikensa radītajiem. Tomēr padumjā Londnas publika to nespēj pilnībā novērtēt. Arī pie Drood parādīšanās ir vainīgs Dikenss.

Patiesībā grāmata tiešām ir vairāk par Dikensa un Kolinsa attiecībām un viņu biogrāfiju nekā par Drood. Ar Drood saistīto action mierīgi varētu ietilpināt simts lappusēs. Bet mūsu stāstītājs mīl regulāri nolēkt no tēmas, aizvirzīties uz dažādiem sadzīves aspektiem, lai pēc pārdesmit lapaspusēm atkal atgrieztos pie noslēpumainā Drood. Reizēm rodas priekšstats, ka autors ir savācis tik daudz informācijas par Viktorija laikmeta Londonu, ka ir vienkārši vēlējies izstāstīt to visu arī lasītājām.

Vislabāk atmiņā iespiedās aina: Kolinss uzzina ka viņa mīļākajai gaidāms bērns. Šis labsirdības uzplūdu vadīts palielina viņas ikmēneša uzturnaudu no 20 £ uz 25 £, skaidra lieta, ka nabaga sieviete izplūst pateicības asarās.

Jāatzīst šī grāmata ir pirmā Dikensa biogrāfija, kuru esmu lasījis un jācer, ka tajā ir arī daļa patiesības un nav vieni vienīgi izdomājumi. Bet tieši šī izdomātā daļa padara grāmatu daudz interesantāku. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem, kurus interesē slaveni cilvēki un viņu dzīve tai pat laikā bez pretenzijām pret nelieliem izpušķojumiem. Lasot grāmatu uzzināsiet ari pāris Dikensa un Kolinsa radīto darbu vēsturisko kontekstu, daudz informācijas par tā laika Londonu un, ja cītīgi sekosiet līdzi stāstam, iespējams, arī uzzināsiet arī kas tad ir Drood.

%d bloggers like this: