Navigate / search

Ceļojums pa Austriju XI

8. jūlijs (Traunkirchen – Stift Melk – Vīne)

No rīta pamostamies agrāk, iekožam brokastis, sakraujam mantas busiņā, atvadāmies no saimniekiem. Līst lietus, un nav vairs tā trakā karstuma. Kad viss ir trīs un vairākas reizes pārbaudīts, dodamies prom. Pirmā pietura nav tālu, vieta kas saucas Traunkirchen.

Pils uz ezera

Tā ir tāda pils ezerā uz saliņas, kas savienota ar tiltu. Ejam uz turieni tikai tādēļ, ka smuki izskatās. Nu labi, kad nomācies un līst lietus, tad nemaz tik smuki neizskatās. Pārejam pāri tiltiņam, apejam pilij pa saliņu apkārt. Atturam Ernestu no akmeņu mešanas ezerā. Par to tiek uzrīkots skandāls. Un dodamies atpakaļ uz stāvvietu. Kājas izlocītas, nu būs jāsēž līdz Lincai.

Lincā izveicam šopingu. Neko dižu jau nenopērku, tik vien kā noblandos stundu pa veikaliem. Vietējais Maķītis ir īsts apkaunojums, tur nav pat vietas, lai viss mūsu bars nieka astoņi cilvēki spētu paēst. Nākas ņemt rijamo līdzi un ieturēties autostrādes malā. Nekas izcils jau tas nav.

Melkas klostera sēta

Pēcpusdienā esam pie viena slavena klostera Stift Melk. No malas tas izskatās brangi un iespaidīgi. Arī parkplacis ir milzīgs. Visapkārt ir nomācies un izskatās, ka būs pamatīgs gāziens. Iesākumā pastaigājam pa dārzu, nopērkam biļetes. Ārija un Ernests nolemj neapmeklēt. Skaidra lieta – vienam nepatīk tumsa otrs jau tur reiz bijis.
Klosterī viss ir papilnam. Skaidra lieta, ka nabadzīgi viņi te nav dzīvojuši, viss zeltā un dārgakmeņos. Kā Matīss saka, pilns ar trežeriem. Gan relikviju kastītes, gan bīskapu spieķīši, baznīcu altāri un griestu gleznojumi. Iespaidīgi. Bet visiespaidīgākā vieta šeit ir bibliotēka. Vēl nevienā vietā nebiju redzējis tik daudz ar roku rakstītas grāmatas un inkunābulas. Žēl, ka te ir aizliegts fotografēt. Skatoties uz to, kā katra grāmata ir unikāla un kā mākslas darbs. Nodirnu, cik vien ilgi iespējams, lai neaizkaitinātu citus un ar nožēlu dodos ārā. Te neko pat nedod pašķirstīt. Viss ir aiz nožogojuma un/vai stikla. Teorētiski, ja esi no Vīnes universitātes un studē atbilstošu tēmu, tad grāmatu lasīšanai var dabūt.

Melkas klostera apkaime

Kad dodamies prom no klostera, iegriežos suvenīru bodē un kamēr domāju pirkt vai nepirkt vietējo baznīcvīnu, sākas īsta lietus gāze. Pufaikas man nav, lietussarga arī ne. Nākas uz busiņu doties skriešus. Visu ceļu līdz Vīnei sēžu salijis un nedaudz salīgs. Mūsu viesnīca ir netālu no Vīnes lidostas, jo dažiem no rīta ir plānots reiss, bet citi brauks pa zemi uz mājām. Viesnīca ir viena no ekonomiskākajām, kādu esmu redzējis. Istaba, kurā ierīkota pat izlietne, tualete un duša gan ir vienā stūrī atsevišķi nožogota. Neskatoties uz savu lētumu, logu rāmjos ir iemontēts spēka lauks, kas neļauj ieplūst istabā svaigam gaisam. Logu var droši atvērt līdz galam, gaiss iekšā nenāk. Taču lai vakars nebūtu galīgi tukšā, nolemjam doties uz Vīni.

Stephansdome

Sākotnējā ideja ir pastaigas pa Šonbrunnas pils dārziem. Taču, kamēr tiekam līdz centram. Te nu parādās Ivara īstās spējas, viņš ir informēts par visiem korķiem, zina kas un kā, aizbraukšana, lai ar ir nīkšana korķī, tomēr ir visnotaļ prognozējama. Kad esam pieparkojušies sākas tāds gāziens, ka pastaiga pa dārzu vairāk izskatītos pēc laivošanas pasākuma. Nolemjam ņemt metro un braukt uz centru. Stefana doms noteikti izskatīsies labāks arī lietū.

Red sky

Cerības, ka pa laiku, kamēr brauksim ar metro lietus pāries neattaisnojas. Ārā gāž joprojām. Neskatoties uz to, nolemjam turpināt ekskursiju. Tik dulnus cilvēkus kā mūs nemaz nevar tik daudz atrast. Vecpilsēta ir gandrīz tukša. Doms izskatās kā jau domam pienāks, liela baznīca, augsti torņi un izskatās, ka nesen nedaudz uzpucēts. Turpat netālu iegriežamies nelielā krodziņā, lai uzēstu vīnes štrūdeli un padzertu kafiju. Kad ejam ārā, lietus jau beidzies un debesis saulrietā ir ieguvušas brīnišķīgu sarkanu nokrāsu. Līdz ar to visa pilsēta izskatās nedaudz sirreāla. Atpakaļceļš jau ir pa pustukšu pilsētu.

Ceļojums pa Austriju III

30. jūnijs (Prāga – Gosau – Vīne – Gosau)

Šorīt ceļamies agri, jo priekšā garš ceļš mērojams. Tā kā lidostā būs jāsavāc pārējie ceļojuma dalībnieki, tad plāns ir sekojošs: braucam uz Gosau pa taisno, pa ceļam iepērkam pārtiku, Āriju atstājam gatavojot vakariņas, un pārējie braucam uz lidostu sagaidīt. Ja viss izdosies, tad uz vienpadsmitiem vakarā vajadzēt būt mājās jau pilnā komplektā. Tādēļ šodien nekādi apskates objekti nav ieplānoti.

Paēdam brokastis, nododam viesnīcas atslēgas un ejam uz busiņu. Tavu brīnumu – priekšējais ritenis tāds pamīksts, tagad beidzot saprotam, ko tas zilais indikators mums vēstīja. Mierina doma, ka gaiss tik ātri ārā neplūst un mierīgi var braukt. Tuvākajā benzīntankā piepumpējam riepu un dodamies Austrijas virzienā. Pirmā dienas pauze paiet uz šosejas, visu laiku braucam un braucam. Pa ceļam piestājam Lincas iepirkšanās centrā un iegādājamies sākotnējos pārtikas krājumus, kuriem vajadzētu pietikt kādām pāris dienām. Kristaps jautā par tuneļiem Austrijā, mēs ar Reini nez kādēļ esam pilnīgi droši, ka nekādi tuneļu mūsu ceļā negadīsies. Kad tas paziņots, parādās pirmais tunelis.

Gossau

Līdz Gosau esam tikuši pēcpusdienā. Mājas saimniekiem ir siena laiks, bet par mūsu ierašanos priecīgi. Izkraujam mantas, saņemam dzīvokļa atslēgas, tam nav ne vainas – četras istabas, virtuve, vannas istaba. Un pats galvenais – skats uz kalniem. Mājas saimnieks gan ir skeptisks par mūsu laika plānošanu un apgalvo, ka no Vīnes tik ātri atpakaļ netiksim, bet nu lai jau mēģinot. Papildus viņš pastāsta, kur var nopirkt maizi, kad notiek vietējie tirdziņi, kur dabūt pienu un olas. Mēs iestiprināmies un dodamies uz Vīni.

Sākumā vienā no pārvadiem nedaudz sajaucam virzienu un kādas desmit minūtes tērējam, lai nonāktu kur paredzēts. Lieki piebilst, ka man uz Ivaru ir nopietnas dusmas. Kad esam tikuši Lincas apkaimē, busiņa panelis atkal izmet samazināta spiediena brīdinājumu. Benzīntankā mums izdodas atrast arī vaininieku, riepā ir maza nagliņa. Apspriežamies un nolemjam, ka ar tādu riepu braukt nav prāta darbs, un tādēļ nolemjam riepu saremontēt. Benzīntanka darbinieks izstāsta mums, kur atrodas riepu remonts, un dodamies uz turieni. Tas nozīmē, ka lidostā noteikti nebūsim laikā.

Vakars uz šosejas

Tagad sākas neliela epopeja ar caurās riepas lāpīšanu. Izslavētais riepu serviss darbu beidz 17:00, tā ka ierodamies 17:05, tad paši vainīgi – bode ciet. Noķertais darbinieks, kas nav pamanījies laikus notīties, pārsūta mūs uz blakus servisu. Servisā dzīvā rinda uz pāris stundām, ja gribot, lai gaidot, ja gribot ātrāk, lai ejot pie priekšnieka. Priekšnieks viņiem strādā kasē, laikam jau bija pa dienu apnicis tur dirnēt, un šis bija pilns ar vēlmi palīdzēt. Sākumā noteica skādi, pēc viņa principiem riepa, kurai nagla ir pirksta tiesu no malas nav atjaunojama. Tā sakot par klientiem ar’ jānes atbildība. Tādēļ tika piedāvāts izmantot rezerves riteni.

Procesā uzzināju daudz kā jauna, Ford Tranzit visi štrumenti noslēpti zem priekšā sēdētāja beņķa. Vispār jau visa nomaiņa turpat stāvlaukumā ilgu laiku neprasīja un pēc kādām divdesmit minētām bijām atpakaļ uz ceļa. Vienīgi tagad rezerves riteņa vietā mums bija caura riepa.

Ceļu līdz Vīnes lidostai Ivars aptuveni zināja, taču uz beigām atkal esam spiesti vadīties pēc zīmēm, lidostā atklājās vēl viena problēma, standarta parkingā busu nemaz nav iespējams novietot – pa augstu. Beigu beigās nedaudz kļūdījāmies un noparkojāmies īres mašīnu stāvvietā.

Nakts

Lidostā mūs sagaida Maija ar Ernestu, Aija, Matīss un Kristians. Kad visi savākti, dodamies uz stāvvietu un štukojam, kā tikt laukā no tās, mums jau neviens karti izbraukšanai nedos. Kamēr visi sasēžas, Reinis pie vietējā sarunā, ka par 4 eiro viņi mums barjeru pacels. Tādi nu tie Europecar darbinieki ir pa velti neko nedarīs. Tiekam ārā, un sākas garais pārbrauciens uz Gosau. Bērni uzvedas labi, nekaujas un neraud. Mājās esam ap divpadsmitiem. Ir pilnmēness, un kalni izskatās visnotaļ smuki.

%d bloggers like this: