Navigate / search

March of the Microbes: Sighting the Unseen by John L. Ingraham

March of the Microbes

Pēdējā laikā man ir tā, kā ir ar nopietno grāmatu lasīšanu. Daudz laika aiziet bērnības grāmatu pārlasīšanā un jaunāko fantāzijas un fantastikas darbu vērtēšanā. Šo grāmatu dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, ieraudzīju plauktā un sapratu, ka šī man noteikti ir jāizlasa un, protams, jādabū savā īpašumā.

Vispār jau teorētiski mēs visi zinām, ka mikrobi ir visur. Tie vainojami šampanieša pudeles paukšķī, tuberkulozes slimnieka klepū, zobu aplikumā, augsnes nitrēšanā un skābekļa izdalīšanā. Ir vēl tūkstošiem citu procesu gan labu, gan ļaunu, kuri ir parastu mikrobu ikdienišķo dzīves procesu uzkrātais rezultāts. Taču mēs par to ikdienā neaizdomājamies un bieži vien pat nenojaušam par dabas procesu patieso dabu. Autors varbūt mums neizstāstīs pilnīgi visu, bet, izlasot šo grāmatu, ir cerības kļūt par mikrobu vērotāju.

Šī grāmata lasītājam dod tieši to, ko apsola nosaukumā. Lasītājs tiek apmācīts, kā kļūt par mikrobu vērotāju. Jā, mikrobus ar aci ir grūti ieraudzīt, taču viņu radītos procesus mēs ikdienā novērojam visnotaļ bieži. Un lai saprastu, kādi mikrobi tos rada, nemaz nav jābūt mikrobiologam. Nolaid gāzi, un ir skaidrs, ka tev zarnu traktā ir ieperinājušās metānu ražojošas baktērijas. Pie tam, vari būt nedaudz būt lepns, ne visiem tādas ir, jo zarnu fauna ir lieta, ko cilvēki dala ģimenē.

Bet grāmatā bija viena lieta, kas man patiešām norāva jumtu. Es bērnu dienas vadīju, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Un tāds radījums kā govs un viņas funkcijas man nudien nebija sveša joma. Taču tikai izlasot šo grāmatu, man viss salikās savās vietās. Govs patiesībā ir tikai bioreaktors, kas pārtiek nevis no zāles, bet gan no pašas saražotajām baktērijām. Šīs lietas dēļ bija vērts grāmatu iegādāt.

Grāmatā bija viena sadaļa, kas mani pārāk neaizrāva. Tā bija saistīta ar slāpekļa, oglekļa dioksīda un skābekļa cikliem. Tas, protams, ir būtiski, taču šo lietu tik bieži ir pamanījušies iekļaut populārzinātniskajās grāmatās, ka radās tāda jau reiz lasīts sajūta.

Autoram piemīt viena laba īpašība, viņš spēj sarežģītus procesus aprakstīt ļoti vienkāršā valodā. Te nav jābaidās no ķīmisko reakciju aprakstiem kā ķīmijas grāmatās, te viss tiek aprakstīts ikdienišķā valodā, un lasīt var bez īpašām priekšzināšanām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku jebkuram mikrobiologam – iesācējam. Varēsi uzzināt gan kā veidojas sieros caurumi, un kāda ir gumu nozīme tautsaimniecībā. Sapratīsi, ka zem vienas gailenes var slēpties simtiem kilogramu smags micēlijs un, ka patiesībā lielākie dzīvie organismi ir sēnes. Izprast antibiotiku iedarbības principus un nianses, kas notiek ar zarnu traktu pēc to lietošanas. Bonusā uzzināsi, ka mitohondriji patiesībā ir reiz nospertas baktērijas, un pat ja visi cilvēki reiz ies bojā, baktērijas to, iespējams, pat nepamanīs.

Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Spillover Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Nesen man iekoda ērce, un kamēr gaidīju analīžu rezultātus, lai uzzinātu par encefalīta esamību vai neesamību, nolēmu īsināt laiku ar kādu grāmatu, kas man pavēstītu ko jaunu par infekcijas slimībām. Šo grāmatu kādā vājuma brīdī biju iegādājies, bet tā arī nebija sanācis laiks to izlasīt.

Laiku pa laikam gadās tā, ka cilvēki pēkšņi sāk mirt no līdz šim nepazīstamas slimības. Lielākoties šādi gadījumi var palikt nepamanīti, ja valstī, kurā tas notiek, ir vāja medicīniskā aprūpe. Taču, laiku pa laikam pētniekiem paveicas, un viņi par jauno epidēmiju uzzina laikus. Hendra, Ebola un SARS ir mūsdienu biedi, kas tīri labi aizstāj mēri. AIDS savukārt ir kļuvis par ikdienu un nevienu pat īpaši nesatrauc. Taču no kurienes cilvēki dabū šīs jaunās iepriekš neredzētās slimības? Uz šo jautājumu mums mēģina atbildēt šis grāmata. Kopā ar grāmatas autoru mēs dodamies uz Kongo, lai apskatītu ciematus, kuros sācies Ebolas vīruss, uz Hongkongu, kurā laiku pa laikam uzrodas SARS, uz Austrāliju, kur zirgu fermās plosās Hendra un citur. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar vietu apmeklējumiem, viņš satiekas ar vadošajiem infekcijas slimību speciālistiem un mēģinās saprast, kas ir tie faktori, kas liek vīrusiem un baktērijām izvēlēties cilvēku par savu saimniekorganismu. Un galvenais, kura tad no šīm slimībām būs nākamās pandēmijas cēlonis.

Grāmata ir interesants lasāmais. Cilvēkam ar vāju nervu sistēmu tā var izraisīt arī paniskas bailes no sikspārņiem un pērtiķiem. Lasot var uzzināt, ka, iespējams, nav prāta darbs ēst džungļos atrastas nosprāgušas šimpanzes gaļu. Tā bieži vien sākas Ebola. Nav arī lāgā, blandoties pa Ugandas sikspārņu alām, lūrēt uz augšu ar pavērtu muti, sikspārņu urīns var saturēt interesantus vīrusus. Tāpat nav ieteicams pētīt guano ar tausti. Vēlams arī izvairīties no dažādām vietējām tradīcijām, kas paredz siekalu smērēšanu vienam otram acīs kā Bangladešā.

Lasot grāmatu neviļus radās iespaids, ka pie jaunajām epidēmijām galvenie vaininieki ir sikspārņi. Viņi parādās gandrīz pie katras slimības, vienā vietā viņu apsūkātie mango nonāk zirgos, citur viņu piešmucētā palmu sula – cilvēkos. Vīrusam sikspārnis ir labs rezervuārs, sikspārņi pārvar lielus attālumus, dzīvo kolonijās un ir saskarē ar daudziem citiem dzīvniekiem. Sikspārņu imūnsistēma atšķiras no pārējo zīdītāju imūnsistēmas, bet ne tik ļoti, lai vīruss nespētu adaptēties nonākot jaunā saimniekorganismā. Tomēr sikspārņi nebūt nav pie vainas, jo viņiem nav stratēģiska plāna iznīcināt cilvēci. Cilvēki paši vien ir pie vainas, sākot apdzīvot vietas, kurās nekad nav dzīvojuši un nonākot kontaktā ar citu sugu pārstāvjiem.

Katra jauna vīrusa atklāšana ir kā mazas detektīvstāsts, kur puzles gabaliņi kopā saliekas vairāku gadu desmitu laikā. Te ir vēsturiski fakti, vīrusu mednieki un pacienti. Autors šo atklāšanas procesu spēj pasniegt saistoši un interesanti. Vienīgais izņēmums bija HIV vīruss. Tur viņš nez kādēļ no faktiem novirzījās uz spekulācijām. Kā rezultātā radās lapaspusēm garš ne pārāk interesants stāstījums, par pirmo hipotētisko AIDS slimnieku un viņa grūto ikdienu.

Kādēļ būtu jāveltī grāmata un resursi vīrusiem, ar kuriem saslimšanas varbūtība ir minimāla? Autors to pamato, lai mēs būtu gatavi nākošajam lielajam vīrusam. Tādam, kurš potenciāli var izpļaut lielāko daļu no pasaules iedzīvotājiem. Lai cilvēki jau laikus zinātu visu par šo lielo nākamo epidēmiju, pirms tas nonāk cilvēkos no mērkaķa apsūkāta mango.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē vīrusi, tad šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Noderēs arī tiem, kas ceļojot  jūsmo par dažādām vietējām tradīcijām un tās izbaudot neaizdomājas par higiēnu.

PS. Nemaz nezināju, ka kādreiz sifilisu ārstēja inficējot pacientu ar malāriju. Ja saķer ebolu, tad galvenais ir izvilkt 21 dienu. Honkongā vajag izvairīties ēst civetkaķu un sikspārņu gaļu. Parkos ērces ir vairāk tikai tādēļ, ka to ekosistēma ļoti vienkārša.

Microcosm: E. coli and the New Science of Life by Carl Zimmer

Microcosm

Vēl viena grāmata, kura manā izlasāmo sarakstā dzīvojās jau labu laiku. Nu kādi pāris gadi jau būs noteikti. Patiesībā populārzinātnisko grāmatu lasītāju aprindās šī grāmata kotējas visai augstu, tīri vai brīnums, kā man to izdevās tik ilgi nomarinēt nelasītu. Tomēr, kā jau katrai grāmatai manā grāmatu plauktā, arī šai pienāca laiks tapt izlasītai.

E. coli, jeb tautas valodā runājot zarnu nūjiņa ir kaut kas vairāk kā tikai roku mazgāšanas iemesls pēc tualetes apmeklējuma. Pateicoties šai baktērijai mēs tagad daudz ko zinām par gēniem, ģenētiku, proteīnu sintēzi, vīrusiem, antibiotikām, DNS, RNS un par dzīvības uzbūvi vispār. Parasti, kad runa ir par mutācijām, autori kā traki ņemas piesaukt drozofilas, viņu sarkanās acis un savādākos spārnus. Zarnu nūjiņa bieži netiek pieminēta vispār, lai gan darbs ar to ir daudz vieglāks un interesantāks. Grāmatas autors ir nolēmis šo netaisnību likvidēt un pastāstīt cilvēkiem par patiesajiem varoņiem.

Stāsts sākas vēl pērnajā gadsimtā, kad no kāda dizentērijas slimnieka parauga tika atlasītas zarnu nūjiņas. Tūkstošiem paaudžu vēlāk no šīm pirmajām baktērijām radās štamms saukts K-12, kuru tagad izmanto daudzās laboratorijās dažādos testos un eksperimentos. Varētu domāt, ka baktēriju dzīve nav nekas interesants: rij cukuru un laikus sadalies divās daļās. Ja rodas brīvais laiks, iedarbini savus protonu motorus un ar vicām dodies labākas dzīves meklējumos. Izrādās, ka tā viss nav. Lai izdzīvotu baktēriju pasaulē, ir jābūt nopietnam stratēģim, bet reizēm nevajag vairīties no riska. Izvēles ir dažādas. Parādās apkārtējā vidē laktoze, ko darīt? Sintezēt tā šķelšanai nepieciešamos enzīmus, vai tomēr pagaidīt līdz laktozes klātbūtnes signāls būs pārliecinošāks. Arī vicas būvēšana ir darbs, kas pielīdzināms mājas celtniecībai, tādēļ jāskatās vai to maz vajag, varbūt labāk samesties kopā ar vēl pāris miljoniem baktērijām un izveidot bioplēvi? Un vēl baktēriju sekss, dažām sugām ir pat veseli septiņi dzimumi, kas šo lietu padara par diezgan sarežģītu pasākumu. Un šie visi lēmumi jāpieņem būtnei, kurai nav smadzeņu, bet ir tikai uz dažādiem proteīniem balstīta atgriezeniskā saite! Būtnei, kurai katrs nepareizi pieņemts lēmums, var būt dzīvības un nāves jautājums. Autors pamatīgi pacenšas, lai visas šīs nianses izskaidrotu lasītājam.

Nedaudz tiek aizskarta arī ģenētiski modificēto organismu tēma. Galu galā zarnu nūjiņas bija pirmās, kas cieta no šī procesa. Tagad biologiem nav nekādas problēmas uzražot spīdošu tabaku, vai pieaudzēt pelei pie muguras cilvēku ausi. Kā tas viss beigsies? Vai dzīvosim ar himerām pilnā pasaulē, kur tīras sugas vairs vispār nebūs iespējams atrast? Domājams, ka tik traki viss nebūs, evolūcijas procesā ir redzēti ne tādi vien brīnumi. Atliek vien paskatīties pašiem savos genomos, kā mūs ir nomodificējuši vīrusi. Un, iespējams, ka dažu labu DNS bāzi esam aizguvuši no Neandertāliešiem.

Bonusā ir neliels stāstiņš par to, kā ar zarnu nūjiņas palīdzību ASV tika pierādīt, ka kreacionisms patiešām nav zinātne.

Pozitīvais: interesants izklāsts; rodas priekšstats par baktērijas uzbūvi un bioloģisko procesu algoritmiem, kas nodrošina tās izdzīvošanu.

Negatīvais: grāmata ir nedaudz par īsu apskatāmajam tematam; daudzas lietas ir tikai virspusēji ieskicētas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmatu iesaku izlasīt visiem zootehniķiem un ciltslietu speciālistiem, kā arī pārējiem interesentiem, kurus nebaida vārdi proteīns, aminoskābe un vica.

A Planet of Viruses by Carl Zimmer

A Planet of viruses

Nu ja kādus divus gadus neko nebiju lasījis par vīrusiem, tādēļ uz šo grāmatu tika liktas lielas cerības. Pirmā nopietnā virusoloģijai veltītā grāmata, kuru tiku lasījis saucās „Mikrobu mednieki” un to tiku izlasījis jau agrā bērnībā. Šīs grāmatas autors man jau ir diezgan labi pazīstams, personīgi uzskatu, ka neviens cits labāk par viņu nespēs aprakstīt cērmes dzīves ciklu vai gliemeža parazītus.

Saņemot grāmatu, man uzreiz bija aplauziens, tajā izrādījās tikai nedaudz pāri astoņdesmit lasāmām lapaspusēm. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka pērkot grāmatas internetā nepietiek tikai ar vāka apskati, vajag apskatīties arī lapaspušu skaitu. Šī tad nu uzskatāma vairāk par  brošūru, kurā apkopotas pāris īsas esejas par vīrusiem, ar nelielu vēsturisku ieskatu un pārdomām par vīrusu nozīmi biosfērā.

Apskatīti tiek Tabakas Mozaīkas vīruss, Rinovīrusi, Gripas vīrusi, Papilomavīruss, Endogēnie  Retrovīrus, Jūras fāgi, Bakteriofāgi, HIV, Rietumnīlas vīrusi, SARS, Ebola, Mimivīrusi un Bakas. Lai arī katram vīrusu paveidam tiek veltītas pāris lapaspuses, tās ir ļoti saistošas un labi pasniegtas. Mīnuss ir tas, ka Wikipēdijā būs atrodams daudz lielāks informācijas apjoms par katru no šiem vīrusiem, te tie tiek apskatīti virspusēji un dod tikai nelielu ieskatu vīrusu pētniecībā.  To gan atsver koncentrētā veidā pasniegti interesanti fakti. Piemēram, kā divdesmit bāreņi nodrošināja pretbaku vakcīna transportu pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku, par to kā HIV vīrus ir bijis sastopams cilvēku vidū jau no divdesmitā gadsimta sākuma, gan par to kā okeānā dzīvojošie bakteriofāgi un baktērijas mūs nodrošina ar skābekli un kāpēc cilvēks nemaz nevarētu dzīvot, ja neizīrētu savu organismu vīrusiem.

Kopumā grāmata mani pamudināja uz ideju tuvākajā laikā atrast un izlasīt vēl kādu grāmatu, kas veltīta tikai vīrusiem vai virusoloģijai, īsti gan vēl nezinu, kas tā būs, bet, cerams, ka nedaudz biezāk un nopietnāka. Protams, nav jau tā, ka es būtu ļoti aizrautīgs bioķīmijas entuziasts, kas cītīgi lasīs kā vīrusa proteīni mijiedarbojas ar šūnapvalku un kāda izskatās rinovīrusu pamata DNS sekvence, bet šo to populārzinātniskāku gribētos vairāk uzzināt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm par mazo apjomu, izlasījās stundas laikā, bet gribējās vēl.

Global Catastrophic Risks by Martin J. Rees (Author), Nick Bostrom (Editor), Milan Cirkovic (Editor)

Global catastrophic risks

Ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar interesantām ziņām. Ar apbrīnojamu regularitāti tiek publicēts, ka pēc pārdesmit gadiem ar varbūtību 1:52’000 Zemē ieskries asteroīds iznīcinot visu dzīvo vai Visums, iespējams, ir pilns ar miniatūriem melnajiem caurumiem, vai Saule drīz (pēc 5 miljardiem gadu) kļūs par sarkano gigantu un aprīs zemi, vai Globālās sasilšanas sekas mūs iznīcinās, vai kārtējais supervulkāna izvirdums kavējas jau 50’000 gadus, vai mākslīgais intelekts būs cilvēkam naidīgs (Matrix tak visi redzējāt), vai CERN ar savu hadronu paātrinātāju atbrīvos vakuuma enerģiju. Nerunājot par teroristiem, nanotehnoloģijām un biotehnoloģijām. Cilvēks ir interesants kukainis, viņš pēc savas dabas nespēj izvērtēt riskus objektīvi. Viņa smadzenes papriekš uztver iespējamos zaudējumus un tikai tad varbūtības. Tā kā šajā jomā esmu diezgan parasts cilvēks un arī man reizēm patīk spekulēt ar dažādiem Armagedona scenārijiem, sākot ar Bībeles klasisko un beidzot ar supernovas sprādzienu Saules sistēmas apkaimē, tad es vienkārši nevarēju noturēties nenopircis šo grāmatu.

Grāmata pēc savas būtības ir eseju krājums, kas apskata visus augstāk minētos cilvēces bojāejas scenārijus un ne tikai tos. Grāmata ir rakstīta kā nopietns zinātnisks darbs, katru no esejām ir sarakstījis speciālists. Kā jau tādiem darbiem pienākas, iesākumā viss tiek skaidri definēts, noteikti rāmji ko un kā apskatīs, un tikai tad sāk apskatīt iespējamos cilvēces gala vaininiekus.

Otrā nodaļa lasītāju iesilda ar standarta katastrofām, kas notiks pēc miljardiem gadu, laikam lai nesatraucas (Saules sistēmas bojāeja, paātrināta visuma izplešanās, sadursme ar Andromēdas galaktiku, zvaigžņu evolūcijas apstāšanās un melno caurumu laikmets).

Tālāk, laikam lai atbiedētu lasītāju, pavisam tiek runāts par cilvēku kā sugas izzušanu evolūcijas procesā, lai šo eseju saprastu pilnībā lasītājam būtu vēlams būt ģenētiķim pēc amata.

Ceturtā nodaļa veltīta dažādām apokaliptisko ideju sludinātāju grupām, tās ir tikai trīs. Tādas, kas uzskata, ka pēdējās dienas jau ir bijušas, pēdējās cilvēces dienas ir tagad un pēdējās dienas vēl būs, bet drīz.

Piektā nodaļa mums pastāsta kā cilvēks novērtējot riskus, kas nav ikdienišķi, visu parasti salaiž dēlī, jo ir par slinku, lai analizētu katru situāciju, ekstrapolēt ir vieglāk, plus aizspriedumi, plus random skaitlis izsakot lietas cipariski.

Sestā nodaļa veltīta globālajām katastrofām no antropā skata punkta. Labākā sadaļa ir spriedumi par Fermi paradoksu „Kur viņi ir?”(ja eksistē augsti attīstīts civilizācijas, kādēļ mēs neuztveram viņu signālus, varbūt civilizācija nekad nepaspēj attīstīties tik tālu, lai sāktu Visuma apguvi?), to ir vērts izlasīt.

Septītā un astotā nodaļa domāta īstiem matemātiķiem un aktuāriem jeb „System based risk analysis” un „Catastrophes and insurance”, es viņas vienkārši pāršķirstīju.

Devītā nodaļa veltīta sabiedrībai un tam, kā tās uztver katastrofas. Jautājumi, cik jūs būtu gatavi maksāt papildus nodokli, lai glābtu, iespējams, 100’000 cilvēku dzīvības?

Desmitā nodaļa interesanta, esmu Discovery veselu čupu ar filmām par šo problēmu redzējis – supervulkāni. Apskatīti iepriekšējo supervulkānu izvirdumi, to sekas, noteikts iespējamais biežums un paspekulēts, kas notiktu ar cilvēci, ja teiksim Yellowstone dabas parks pēkšņi uzietu gaisā.

Vienpadsmitā nodaļa veltīta asteroīdu un komētu briesmām. Nekā jauna pateikts netiek, šo tēmu jau saprot pat pirmklasnieki, vienīgi nedaudz piezemētāk ar vidējiem forumu speciālistiem un ar statistiku pamatotāk.

Divpadsmitā nodaļa veltīta Saules izvirdumiem (Ja skatāmies uz filmu „Knowing”, tad saliekot visu formulās (tās tur ir), redzam, ka nekas traks nenotiktu, ja nu vienīgais Eurosportu vairs pa saķiku neredzētu). Kosmiskie stari no supernovas gan varētu iznīcināt visu civilizāciju mierīgi. Labs arguments šī riska pretiniekiem ir – „tas nekas, ka nav pagātnes novērojumu, jo notikuma iestāšanās gadījumā dzīvu novērotāju nepaliktu”.

Trīspadsmitā nodaļa veltīta Globālajai sasilšanai. Apskatītie iespējamie sasilšanas cēloņi un teorijas, pamācoši.

Četrpadsmitā nodaļa veltīta modīgam tematam – epidēmijām un pandēmijām. Nodaļu lasīju tieši, kad BBC paziņoja par cūku gripas risku. Labs ieskats vēsturē – tuberkuloze, mēris, sifiliss, malārija, holēra, nedaudz par HIV un gripu. Un dažādi scenāriji par iespējamām nākotnes superslimībām. Sapratu, ka uztraukumam nav pamata, kad jaunā supergripa parādīsies, vienīgā cerība ir, ka tā ātrāk izbeigsies dēļ savas efektivitātes nekā spēs izplatīties.

Piecpadsmitā nodaļa veltīta AI (Artificial intelligence) – būs tas naidīgs cilvēkam vai nebūs. Tāds filozofisks aprakstiņš, kas norāda, ka cilvēkiem draudzīgums vai naidīgums tomēr būs pašiem jāuzprogrammē. Jautājums, kas ir naidīgs, kas ir apziņa, kas ir intelekts un inteliģence utt. Vērts palasīt.

Sešpadsmitā nodaļa veltīta dažādām mūsdienu tehnoloģijām jeb riskam, ka tikai neuzeksperimentējam paši savu galu. Te nu ir hadronu akselerators, pašreplicējošies roboti un Fermi paradokss.

Septiņpadsmitā nodaļa sociālais sabrukums, šis nu ir tas cilvēces bojāejas veids, kuru mīl zinātniskās fantastikas autori – anarhija pēc kodolkara utt.

Astoņpadsmitā nodaļa veltīta iespējamam kodolkaram, kodolziemai, pašreizējam kodolarsenālam un ko darīt, lai vienudien sevi paši neuzspertu gaisā.

Deviņpadsmitā nodaļa veltīta kodolterorismam, sasaucas ar iepriekšējo paragrāfu, bet terorisms jau cilvēcei pašai draudus nerada.

Divdesmitā nodaļa veltīta biotehnoloģijām – sintezēti vīrusi, patogēni, vakcīnu izstrāde pašu radītajām slimībām un kā tās kontrolēt, jo, ja būs iespēja kādam uzveidot slimību, kas potenciāli izpļaus visu cilvēci, kā šo iespēju ierobežot.

Divdesmit pirmā nodaļa mums stāsta par nanotehnoloģiju briesmām, kā apturēt nanorobotiņus no pasaules iznīcināšanas, kādi ir iespējamie ieroču veidi balstīti uz nanorobotiem utt. Interesanta lasāmviela.

Divdesmit otrā nodaļa veltīta totalitārismam, tas laikam tur iekļauts politkorektuma dēļ, vai lai nebūtu acīte – nezinu.

Grāmatai kopumā dodu 10 no 10 ballēm bez vārda runas. Domājams, ka tā nepaliks tikai kā vienreiz izlasīta un nolikta plauktā. Kad atkal kāds sāks vaimanāt par gripas pandēmiju, asteroīdiem – zemes iznīcinātājiem vai CERN projektiem, izvilkšu ārā un palasīšos par tēmu, lai atsvaidzinātu zināšanas.

Grāmatas mājas lapa.

The Great Influenza by John M. Barry

Pilanais nosaukums “The Great Influenza: The story of the deadliest pandemic in history by John M. Barry”

Grāmatiņa nomarinējās manā grāmatu plauktā vairāk kā gadu. Domāju, ka būs pārāk sausa un garlaicīga, tādēļ lasīšanu laiku pa laikam atliku.

Grāmata dod visnotaļ fundamentālu ieskatu ASV medicīnas sistēmā un virusoloģijā 1918. gada gripas pandēmijas kontekstā. Lai arī tas izklausās dīvaini, cilvēki, mani ieskaitot, visnotaļ maz zina par lielāko epidēmiju cilvēces vēsturē. 1918. gada gripa izpļāva 50-100 miljonus cilvēku, vairāk nekā mēris un vairāk nekā kari. Laika gaitā šie fakti un notikumi ir kaut kā piemirsušies. Varbūt tos aizēnojis I Pasaules karš un tā notikumi nezinu.

Viss sākās mazā Kanzasas pilsētiņā, kad uz slimības gultas nolikās fermeri un to ģimenes, letālu iznākumu nebija daudz un mira tikai daži. Pēc tam dažus fermerus iesauca armijā un viss sākās pa īstam, gripas vīruss bija attīstījis jaunu formu, tik labi pielāgotu cilvēkam, ka tas inficēja visus. Izrādījās, ka ne ASV sabiedrība, ne medicīnas organizācijas nav gatavas kaut kam tādam. Arī tā laika virusologi neko nespēja palīdzēt, izņemot karantīnas ieviešanu. Tad nu grāmata arī attēlo sociālpolitiskos apstākļus gripas epidēmijas laikā, ārstu trūkums, birokrātijas neelastīgums, karš kā prioritāte utt.

Papildus tiek dots arī ieskats, kā gripa strādā. Izrādās, ka no pašas gripas mirst reti, vairāk mirst no izraisītajām komplikācijām. Galvenais nāves iemesls ir pneimonija. Tagad arī zinu kāpēc gripu klasificē H5N1, H7N7 kāda ir gripas darbības shēma un daudzas citas interesantas lietas. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, daži zinātnieku dzīvesstāsti likās ne pa tēmu.

PS. Pasaule jaunai gripas pandēmijai absolūti nav gatava.

%d bloggers like this: