Navigate / search

Andromēdas celms by Maikls Kraitons

Andromedas celms

Arī pie šīs grāmatas savulaik tiku revidējot grāmatnīcā komisijas grāmatu plauktus. Šķiet, ka šo sēriju varēja iegūt tikai šādā veidā. Tie gan vairs nebija PSRS laiki, bet ļoti tuvu tiem. Grāmatu daļēji biju izlasījis jau braucot mājās ar satiksmes autobusu. Biju kaut kā iedomājies, ka šī grāmata ir saistīta Hoila Andromēdu, jo nosaukumi taču ir tik līdzīgi. Dikti patika, tādēļ tagad, pārlasot sēriju, ņēmu rokās nešaubīdamies, jau zinot, kas būs sagaidāms.

Mūsdienās šo grāmatu sauktu par tehnotrilleri ar nelielu noslieci uz zinātnisko fantastiku. ASV militāristi veic atmosfēras augšējo slāņu izpētes darbus. Viņu mērķis ir savākt bakterioloģisko materiālu. Bioloģiskie ieroči jau paši no sevis nerodas. Taču plānā kaut kas noiet greizi, un viens no savācējpavadoņiem nokrīt apdzīvotā vietā. Šķiet, ka viņa vākums ir bijis daudz iespaidīgāks nekā cerēts, visa pilsētiņas populācija tiek iznīcināta acumirklī. Dzīvi palikuši vien divi – večuks un zīdainis. Valdība iedarbina plānu “Meža ugunsgrēks”.

Šis ir no tiem stāstiem, kur galvenais varonis ir pats notikums un kurā piedalās superracionāli zinātnieki. Tādi, kuri pieņems absolūti pareizus lēmumus un vienmēr spēs izkulties cauri sveikā. Mūsdienu lasītājam, kurš pieradis pie Ebolveidīgu epidēmiju atainošanu filmās un dzīvē, šī grāmata šķitīs nedaudz par lēnu. Te vīruss cilvēkus pat nepārvērš zombijos, bet vienkārši nogalina. Taču ja lasītāju interesē metodes, ar kādām zinātnieki noskaidro slimības izplatīšanās aģentu, tad šis būs pašā laikā.

Diemžēl šis process no malas nav nekas spraigs un aizraujošs, ne velti filmās parasti rāda tikai DNS sekvencēšanas iekārtas darba sākumu un pēc tam rezultātus uz ekrāna. Viss process aizņem daudzas nedēļas un reizēm pat gadus. Autors no šīs problēmas ir izkūlies ar tehnoloģiju aprakstiem. “Meža ugunsgrēka” projekta laboratorija ir pilnībā automatizēta, tā ir pilna ar jaunākajām tehnoloģijām. Deviņdesmito sākumā tehnoloģijas man vēl šķita kaut kāds kosmoss un lasīju aizgūtnēm. Mūsdienās dzīvē jau ir šis tas redzēts, un tehnoloģijas vairs tik dziļu iespaidu neatstāja. Visas procedūras šķita nedaudz samākslotas.

Grāmatā daudz ir par zinātnieku ētiku un eksperimentu morālo pusi. Vākt mikroorganismus no atmosfēras augšējiem slāņiem, lai meklētu citplanētu dzīvību, no vienas puses ir labs darbs. Cilvēce paplašina savus zināšanu apvāršņus. Tai pat laikā eksperiments draud izjaukt zemes ekosistēmu un neviens nav nodrošinājies, ko darīt gadījumā, ja tas izgāžas. Vispār jau ir gan ir speciālas direktīvas, kas paredz tiešus kodolsprādzienus apdzīvotās vietās, neveicot civilo evakuāciju un, iespējams, pat pasaules kara sākšanu. Jautājums, vai šādas zināšanas ir tā vērtas.

Šī problēma mūsdienās vairs nešķiet aktuāla, bet tolaik cilvēkiem kosmosa izpētes ēra bija sasniegusi nebijušus augstumus un diskusija par pavadoņu dezinfekciju, gan pirms gan pēc bija visnotaļ dziļa un nopietna. Uz šīs diskusijas skeleta tad arī ir izveidots viss stāsts. Nedaudz garlaicīgs, bet dikti pārsātināts ar procedūrām un tehnikas aprakstiem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsts par to, ka domājot ar galvu var daudz ko sasniegt, pat ja reizēm pielaiž kļūdas. Ja vēlies izlasīt zinātniskās fantastikas žanra klasiku, tad šo noteikti nelaid garām.

The Dog Stars by Peter Heller

the dog stars

Kārtējā grāmata, kuras centrālie tēli ir pārdzīvojuši pasaules galu. Vispār pēdējā laikā pasaules gals ir visai populāra tēma. Varbūt man kaut kā veicas šādas grāmatas atrast, varbūt par daudz lasu šāda veida grāmatas, un, vadoties no grāmatu rekomendācijām, šāda tipa grāmatas parādās biežāk.

Šajā grāmatā pasaules gals ir pienācis nāvējoša vīrusa veidā. Ir izdzīvojis tikai katrs simtais pasaules iedzīvotājs, viss sākās Londonā un neaizņēma pārāk ilgu laiku, līdz no mūsdienu pasaules nekas daudz nebija palicis pāri. Tas viss notika ap 2020. gadu. Nu ir pagājuši deviņi gadi, un vismaz bijušajā ASV cilvēks Cilvēkam ir vilks. Tagad, ieraugot svešinieku, labāk ir to nogalēt uz vietas nevis riskēt un uzsākt ar viņu sarunu. Šajos apstākļos tad dzīvo grāmatas galvenais varonis saukts Hig. Hig ir pusmūža vīrietis, kas aizraujas ar lidošanu. Šai nodarbei viņam resursu netrūkst, viņš ir okupējis kādu lidlauku un katru dienu pavada lidojot ar Cessna. Aviācijas degvielas viņa ir atliku likām, ir arī draugi – suns Jaspers (Džaspers latviski), Bangley ieroču entuziasts un galvenais bāzes aizsargātājs. Laiku pa laikam viņiem uzbrūk pa kādai bandai, bet uzbrucēji ātri kļūst par suņu barību un šķiet, ka šai idillei nekas nespēs traucēt līdz nenomirst Higa suns Džaspers, un viņš neizdomā doties ceļojumā.

Grāmata sarakstīta no Higa skatu punkta, nenoliedzami personāžs izstrādāts ļoti labi, lai ar’ raud pie katras izdevības, sava racionalitāte viņam ir. Arī viņa attiecības ar savu kolēģi ir visai interesantas, ja Bangley uzskata, ka katrs jauns cilvēks ir drauds drošībai un nogalējams, tad Higs laiku pa laikam mēģina ar atnācējiem kontaktēt, bet vienmēr saprot, ka labāk būtu bijis nogalēt tos uzreiz. Tādi nu viņi ir – viens optimists, otrs pesimists. Higs laiku pa laikam gremdējas atmiņās par laikiem, kad viņam bija sava ģimene, un viss bija kārtībā. Šīs atmiņa viņam palīdz dzīvot. Vienīgais, kas viņu saista ar iepriekšējo dzīvi, ir lidošana un suns.

Kas izbesī, tas ir autora rakstīšanas stils. Katrs teikums ir sava rindkopa. Domuzīmes netiek lietotas vispār, un bieži vien dialogos ir grūti saprast, ko tad kurš tur saka. Bieži vien ir arī visai nesakarīgas domas. Arī koncepts, ka uz Zemes paliekot 1% iedzīvotāju izceltos baisā savstarpēja iznīcināšanās un cīņas par resursiem, šķiet smieklīga. Nezinu, ASV, iespējams, izmirstot policijai visi arī ķertos pie rīkles griešanas, bet šaubos vai pie mums kas tāds notiktu.

Ja ticam grafikiem, tad uz zemes dzīvi paliktu veseli 70’000’000 cilvēki, kas nebūt nenozīmētu cilvēku rases atmešanu atpakaļ akmens laikmetā. Bet nu labi, kas gan lasītu grāmatu, kur izdzīvojušie draudzīgi dzīvotu kopā un censtos saglabāt elektrību?

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja neesi pārlasījies grāmatas par pēcapokalipses dzīvi uz planētas Zeme, tad grāmata varētu šķist pat laba un lasāma. Pats diez vai otrreiz lasīšu.

%d bloggers like this: